Berlīnes blokāde 1948 -1949.
|
Imants Sokolovs
|
Rietumberlīnes blokāde 1948 – 1949.g.
1948.gada naktī no 23. uz 24. jūniju visā Rietumberlīnē nodzisa gaisma. Tika pārtraukta Berlīnes Rietumu sektora elektroapgāde. Elektrostacija, kas ražoja elektrību visai Berlīnei, atradās Austrumu sektorā. Tajā laikā Rietumu sektorā, kurā vēl bija lielas drupu kaudzes, dzīvoja apmēram 2,2 miljoni iedzīvotāju un 8000 Sabiedroto armiju karavīri ar savām ģimenēm. Blokāde attiecās tikai uz transporta līdzekļiem. Cilvēku pārvietošanās nebija aizliegta un iedzīvotāji no Rietumu zonas varēja brīvi apmeklēt Austrumu zonu un atgriezties no tās.
Gandrīz gadu, no 1948. līdz 1949. gadam PSRS karaspēks bloķēja sauszemes ceļus visapkārt Rietumberlīnei, kas pēc Sabiedroto vienošanās palika Rietumvācijas sastāvā, un tajā bija atļauta brīva piekļuve. Komunistiskā valdība ar blokādi cerēja piespiest Rietumberlīnes iedzīvotājus padoties, lai tad to pievienotu Austrumberlīnei un iegūtu visu Berlīni komunistiskās Austrumvācijas sastāvā. Iedzīvotājiem aplenktajā pilsētā draudēja bads. ASV bruņoto spēku ģenerālis Klejs ieteica apgādāt bloķēto Rietumberlīnu no gaisa. Nekavējoties Sabiedroto, ASV un Lielbritānijas, Gaisa Spēku vadītāji organizēja Rietumberlīnes apgādi pa gaisu ar transporta lidmašīnām. No ASV tika pārvietoti bumbvedēji B-52, kurus izvietoja Bavārijā Firstenfeldreskas lidlaukā.
Rietumberlīnes daļā bija palikuši divi aerodromi: Tempelhofa un Gatow uz kuriem lidojumi tika organizēti nepārtraukti gan dienā, gan naktī. Tempelhofu lidojumiem izmantoja ASV gaisa spēki un Gatovu – Lielbritānijas karaliskie gaisa spēki. Lidot drīkstēja tikai pa šauriem gaisa koridoriem, kurus atļāva PSRS armijas pavēlnieks. Pirmā lidmašīna tika PSRS gaisa spēku notriekta, jo bija pārkāpta koridora robeža. Tad tās gaisā sāka pavadīt un apsargāt ASV Gaisa Spēku iznīcinātāji. Vienlaicīgi no pilsētas tukšajās lidmašīnās tika izvesti bērni. Sliktas redzamības un nakts apstākļos vairākas lidmašīnas cieta katastrofas un aizgāja bojā to piloti. Visā blokādes periodā Rietumberlīnei tika piegādātas 1300000 tonnas kravas un veikti apmēram 180000 lidojumi. Bieži vien lidmašīnas nolaidās ik pēc 48 sekundēm. To izkraušana un apkalpošana bija organizēta teicami. Interesants ir fakts, ka lidmašīnu tehniskajā apkopē strādāja arī bijušās fašistiskās Vācijas aviācijas un Gaisa Spēku speciālisti un tiem bija dota pilnīga uzticība. Kravas piegādāja gan transporta lidmašīnās, gan arī bumbvedējos. Daudz lidojumu tika veikti ar ASV lidmašīnu DC- 3. Piloti sāka ņemt līdzi lidojumos maisus ar konfektēm un tās vienkārši izkaisīja no gaisa virs Berlīnes bērniem. Iedzīvotāji tāpēc šīs lidmašīnas iesauca par konfekšu bumbvedējiem.
Vislielākajā gaisa tilta darbības intensitātē Tempelhofas lidlaukā ik pēc 3 – 4 minūtēm nolaidās lidmašīna. Tikko lidmašīna apstājās stāvvietā, sākās kravas pārkraušana smagajās automašīnās.
Apmēram 30% lidojumu veica Britu gaisa spēku lidmašīnas. Kopā Avro York tipa lidmašīnas blokādes laikā aplenktajai pilsētai piegādāja 230164 tonnas pārtikas. Shēmā attēlota gaisa satiksme trīs koridoros, kuri no Rietumu zonas veda uz Berlīni. Koridori bija apmēram 32 km plati un līdz 3048 m augstumam. Lidojumi notika ne tikai visi vienā augstumā, bet vienlaicīgi dažādos augstumos jeb ešelonos. Dienvidu koridorā vienlaicīgi gaisā varēja atrasties līdz 32 lidmašīnām. Tā kā blīvais lidojumu grafiks neparedzēja uzgaidīšanas zonas, tad, ja pilots nespēja uzreiz nolaistie, lai atkārtotu nolaišanās mēģinājumu, tam vajadzēja atgriezties pa vidējo koridoru sākuma punktā un atkārtot lidojumu visa pieejas koridora garumā.
Lidmašīnas bija jāpiekrauj un jāizkrauj visīsākajā laikā, tāpēc katrai lidmašīnai norīkoja 20 krāvējus. Cilvēki strādāja līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Viens miltu maiss bija 50 kg smagumā.
Apmēram 80 automašīnu stāvēja divās lielās kolonnās gatavībā, lai izkrautu atlidojošās lidmašīnas. 2000 strādnieku bija sadalīti trīs maiņās Trīs dienas bija jāstrādā rīta maiņā no 7 līdz plkst. 15, tad trīs dienas vidējā maiņā no plkst. 15 līdz 23, pēc tam trīs dienas nakts maiņā no plkst. 23 līdz 7 rītā.
Vidēji dienā pa gaisa ceļu Berlīnē tika nogādātas apmēram 2500 tonnas ogļu. Ātrākai ogļu transportēšanai britu zonas valdība ierīkoja netālu no Gatovas lidlauka pie Havelas upes speciālu dzelzceļu, pa kuru transportēja kravas un vienlaicīgi iekrāva divās liellaivās.
No Hamburgas – Finkenverderas lidlauka startēja lielās Short S25 Sunderland lidlaivas, kurās varēja iekraut 5,6 tonnas kravas. Gaisa tiltā piedalījās 10 tādas lidlaivas. Labos laika apstākļos katra lidmašīna veica divus – trīs lidojumus uz Berlīni. Šo lidmašīnu lidojumus pārtrauca tikai 1948. g. decembrī, kad aizsala ar ledu Havelas upe.
Lidojumi notika visu diennakti, arī sliktos laika apstākļos. Tikai tā varēja nogādāt Austrumberlīnei nepieciešamo kravu daudzumu. Nolaišanās kontroles radars lidlaukā darbojās nepārtraukti. Lidojumu vadības torņu personāls vēroja lidmašīnu nolaišanās procesu koridorā un vadīja pilotus. Pavisam jaunā, izgatavota ASV, nolaišanās kontroles radarierīce nodrošināja ”aklo” nolaišanos sliktos laika apstākļos.
Pirmajās gaisa tilta lidojumu dienās piloti pavadīja laiku starp lidojumiem lidostas ēkās. Šeit viņi gaidīja lidojumu dokumentu saņemšanu un sagādāja sev ēdienus un dzērienus. 1948.g.augustā pilotiem vajadzēja laiku starp lidojumiem pavadīt kabīnēs, lai novērstu nelietderīgas pauzes starp lidojumiem. Sākumā piloti to pieņēma ar nepatiku un nesapratni. No 1948. g. augusta ēdienus un dzērienus pieveda tieši pie lidmašīnām ar automašīnām. Lai pilotus ierosinātu labvēlīgi pieņemt šādu jauninājumu, šo uzdevumu uzticēja Rietumberlīnes jaunām pievilcīgām sievietēm.
Neskatoties uz sarežģītiem laika apstākļiem, gaisa tilts turpināja darboties arī 1948./49. g. ziemā. 1949.g. februārī Karalisko gaisa spēku lidlaukā Gatow tika piegādāta kravas 1 000 000. tonna.
1948.g. jūlijā notika pirmais smagais nelaimes gadījums. Duglass C-47 „Skytrain” nolaišanās laikā ietriecās zemē Tempelhofas lidlaukā un sagrāva dzīvojamo ēku Handjery ielā Šēnebergā Berlīnē. Visā gaisa tilta lidojumu laikā gāja bojā 31 amerikānis, 39 briti un 8 Vācijas palīgdienesta darbinieki.
Lielais lidojumu daudzums pārsniedza Tempelhofas un Gatovas lidlauku caurlaides spējas, tāpēc 1948.g. augustā sāka būvēt jaunu lidlauku Berlin Tegel Francijas gaisa spēku lidmašīnām. 19000 cilvēku, no kuriem apmēram 40% bija sievietes, strādāja trīs maiņās visu diennakti. Pēc trīs mēnešu darba 5. novembrī Tēgeles lidlaukā nolaidās pirmā lidmašīna.
Gaisa tilta lidmašīnas pārvadāja ne tikai Berlīnei nepieciešamās preces, bet arī izveda no Austrumberlīnes tur saražotās lietas uz Austrumu zonu. Uz iepakojumu kastēm un maisiem bija rakstīts: ”Made in Blockaded Berlin”.
Kopš 1948.g. decembra mēnesī pārvadātās kravas daudzums vairs nepārsniedza 141000 tonnas. 1949.g. aprīlī gaisa tilta lidmašīnas pārveda uz aplenkto pilsētu kopā 235363 tonnas kravas. Rekorda diena bija lieldienu svētdiena 1949. g. 16. aprīlis. Šajā dienā sabiedrotie 24 stundu laikā atveda Austrumberlīnē12941 tonnas kravas. Tas bija atbilstoši 12 kravas vilcienu sastāviem ar 50 vagoniem katrā.
1949.g. 4. maijā pirmo reizi Tempelhofā nolaidās ASV gaisa spēku lidmašīna C-87 „Stratofreighter”. Milzīgā transporta lidmašīna varēja atvest 25 tonnas kravas. Veicot 27 lidojumus, „Stratofreighter” atveda Austrumberlīnē 675 tonnas kravas
1949.g. 12. maijā lidmašīnu ekipāžas un zemes apkalpojošais personāls svinēja Rietumberlīnes blokādes beigas. Komunistiskās Austrumu varas plāni, bloķējot Rietumberlīni, atzīt Padomju intereses Rietumvācijā un pievienot sev Rietumberlīni, bija izjauktas. Drošības dēļ amerikāņi un briti turpināja apgādes lidojumus līdz 1949.g. rudenim.
1949.g. 30. septembrī Tempelhofas lidlaukā nolaidās gaisa tilta pēdējā ASV lidmašīna . Uz lidmašīnas C-54 „Skymaster” sāniem bija uzraksts ar amerikāņu lidotāju pārvesto kravu tonnu skaitu.
1949.g. 12. maijā blokāde tika pārtraukta. Visā Berlīnē iedzīvotāji pulcējās uz spontāniem svētkiem. Avīzes rakstīja: „Blokāde ir saspridzināta!”, „Ceļš uz Berlīni atkal ir brīvs!” .
Kādreizējā iedzīvotāju nepatika pret Rietumu sabiedrotajiem, toreizējiem pretiniekiem, blokādes laikā pilnīgi izzuda. Lidmašīnu ekipāžas no Rietumerlīnes iedzīvotājiem saņēma dāvanas un pilnīgu pateicību.
Pa, tā saucamo, bērnu tiltu sabiedrotie evakuēja no 1948.g. 20. septembra līdz 1949.g. 21. martam kopā 15426 bērnus no aplenktās pilsētas. Royal Air Force šim mērķim lietoja lielās Sunderland lidojošās laivas, kuru kravas telpās uz matračiem novietoja bērnus. Gan pieaugušies, gan bērni bija apgādāti ar peldvestēm.
Lidojot atpakaļ, britu lidmašīnas izveda uz Rietumvāciju ne tikai saražoto produkciju, bet arī pasažierus. Sākumā tie bija iebraucēji, kas, sākoties blokādei, bija atradušies Rietumberlīnē nejauši. Kopš 1948.g. augusta šos lidojumus varēja izmantot arī Berlīnes iedzīvotāji, kuriem tas bija ļoti nepieciešami. Pastāvīgi gaisa tilta lidmašīnās izveda uz Rietumvāciju slimos, bērnus un citus, kuriem tas bija nepieciešami. Blokādes laikā vairāk kā 150 000 cilvēku tika izvesti no Rietumberlīnes pa gaisa tiltu.
Daudzi Berlīnes bērni līdz tam nebija garšojuši šokolādi. Šokolāde, ko blokādes laikā ieveda amerikāņi, arī beidzoties blokādei, kļuva par pastāvīgu produktu. „Šokolādes pilots” Gails S. Halvorsens Berlīnes bērniem bija vispopulārākais pilots. Blokādes laikā viņš pats gatavoja mazus izpletnīšus, piesēja pie tiem konfektes, kožļājamo gumiju un šokolādi un, pirms nolaišanās, lidlauka tuvumā izmeta tos no savas lidmašīnas. Drīz tā sāka darīt arī citi piloti. ASV daudzi cilvēki ziedoja saldumus, tā saucamajai, „Operation Little Vittles”.
Demonstrējot savu izturības un brīvības spēku blokādes vislielākās intensitātes laikā, 1948.g. 9. septembrī 300 000 Austrumu un Rietumu Berlīnes iedzīvotāju sapulcējās pie Reihstāga abās pusēs sektoru robežai – Berlīnes mūrim ar lozungu „ Berlin ruft die Welt”.
