GOTLANDE
|
Jānis Vasiļevskis
|
Pagājušā gada jūlija nogalē realizējām interesantu braucienu uz Baltijas jūras lielāko salu – Gotlandi. Brauciena iecere bija veikt 2. Pasaules kara beigu posma latviešu bēgļu ceļam līdzīgu maršrutu no Kurzemes uz Gotlandi un, protams, arī Gotlandes dabas un vēstures iepazīšana.
Brauciena maršruts: Mērsrags–Slite–Mērsrags. Ceļojām ar motorjahtu „Palsa”, kas tagad ir vienīgais iespējamais veids (neskaitot krietni mazākas jahtas), kā pa tiešo no Kurzemes nonākt Gotlandē. Tas ir pavisam kas cits, nekā braukt ar lielajiem prāmjiem, kas kursē no Rīgas uz Stokholmu, kad jūra ir kaut kur tālu lejā un tu brauc kā ar 5–7 stāvu „māju”. No „Palsas” klāja līdz ūdens līmenim bija tikai pāris metru, jūra bija tepat blakus. Paveicās arī ar laiku – jūra bija mierīga, Gotlandē bija silts un saulains.
Iepriekšējā dienā izbraukuši no Mērsraga ap 11:00, Slites ostā ieradāmies agri no rīta, ap 7:00. Pirmais, ko apskatījām turpat ostā, bija memoriālais ansamblis „Bēgļu laiva” un piemiņas plāksne ar tekstu: „Paldies par palīdzību 1944.–1945. Latviešu bēgļi”. Kā zināms, tieši Slites osta bija tā, kurā ar zvejnieku motorlaivām ieradās ļoti daudz bēgļu no Kurzemes. 1944.–1945. gadā kopumā Gotlandē nonāca ap 5500 latviešu bēgļu.
Tā kā līdz Gotlandes tūrisma firmā pasūtītā autobusa atbraukšanai bija vēl laiks, devāmies nelielā pastaigā pa Sliti un tās tuvāko apkārtni. Pirmajā dienā bija ieplānots brauciens uz Gotlandes „galvaspilsētu” Visbiju un salas ziemeļu pusi ar Bunges brīvdabas muzeju un Fårö salu. Visbijas, ko senatnē sauca „Regina Maris” (Jūras valdniece), viduslaiku vecpilsētu uzskata par vislabāk saglabājušos viduslaiku pilsētu Skandināvijā. To apjož ap 3,5 km garš viduslaiku aizsargmūris ar vairākiem torņiem un vārtiem. Pilsētiņa ļoti jauka, daudz vēsturisku ēku – arhitektūras pieminekļu. Staigājot pa šaurajām bruģētajām ieliņām, atradām arī nelielo Rīgas ielu. Pie mazajiem, interesantajiem namiem apstādījumos daudz rožu. Pa ceļam uz Fårö salu iegriezāmies Bunges brīvdabas muzejā, kas iepazīstina ar senākajiem lauku dzīvojamo ēku paraugiem, dažādām saimniecības ēkām un vējdzirnavu veidiem.
Fårö sala lielākajai daļai grupas atstāja visspilgtāko iespaidu no visa ceļojuma. Īpatnējie visdažādāko formu klinšu veidojumi – rauki, kas vēja erozijas rezultātā ieguvuši neiedomājamas formas, tiešām ir iespaidīgi. Salas piekrastē tie vērojami vairākās vietās, visiespaidīgākie ir salas ziemeļu piekrastē Langhammaras rezervātā. Apmeklējām arī salas nelielo baznīciņu un kapus, kur apbedīti Ingrida un Ingmars Bergmani.
Nākamajā dienā devāmies apskatīt salas dienvidu pusi. Pa ceļam apmeklējām iespaidīgo Gothemas baznīcu, kuras interjeru rotā interesantas freskas. Gotlandē ir saglabājušās daudzas senas baznīcas, to kopskaits ārpus Visbijas ir 92! Pirmajā dienā apmeklējām arī Lärbro baznīcu salas ziemeļu daļā. Braucot gar austrumu krastu, iebraucām mazajā Herrvikas ciematiņā, jo pieredzējušais „Palsas” kapteinis solīja mums parādīt kādu ar latviešu bēgļiem saistītu vietu. Herrvikas osta ir Pāvilostai vistuvākā Gotlandes vieta, uz kurieni 2. Pasaules kara beigās arī devās daudz latviešu bēgļu. Tās tuvumā klintīs ir kāds avots, pie kura Kurzemes bēgļi veldzēja slāpes pēc garā un bīstamā brauciena – tas ir nosaukts par „Bēgļu avotu”. Avotu atrast mums tomēr neizdevās, bet nekas, tā atrašanās vieta jāprecizē un jāapmeklē nākamajos braucienos.
Pašā Gotlandes dienvidu galā, pie Hoburgas, ir interesants klinšu masīvs ar savdabīgu rauku – klinšu veidojumu, ko sauc par Hoburgas trolli. No noteiktas vietas skatoties, klints tiešām atgādina milzīgu troļļa galvu. Pamatīgi izkāpelējušies pa klintīm, ieturējuši pusdienas vietējā kafejnīcā, gar salas rietumu krastu devāmies Slites virzienā. Apmeklējām vikingu ciemu pie Toftas. Šī vieta gan lika mums pamatīgi vilties. Mākslīgi uzbūvētais ciems šķita tāds „neīsts”, varbūt vairāk domāts jaunāka vecuma apmeklētājiem – bērniem. Internetā pieejamajā mājas lapā tas šķita iespaidīgāks nekā realitātē. Nekas – no kļūdām jāmācās.
Pēdējais apskates objekts Gotlandē bija Hogklint – visaugstākā vieta Gotlandes piekrastē. No 50 m augstās klints pavērās iespaidīgi skati uz piekrasti, tuvējo mežu un jūru. Te gan bija vērts uzkavēties ilgāk, nekā mums atļāva atlikušais laiks! Vakarā ap 19:00 sākām mājupceļu. Jūrā piedzīvojām fantastisku saulrietu un nākamajā dienā Kurzemes krasts mūs sagaidīja ar jauku, saulainu laiku. Kad tuvojāmies Kolkas bākai, jau jutāmies gandrīz kā mājās. Vēl pēdējās pāris stundas uz „Palsas” klāja un tad jau Mērsraga ostas kanāls...
Četras ceļojuma dienas pagāja kā viens mirklis, atgriezāmies iespaidu bagāti un ar domu, ka Gotlandi noteikti ir vērts apskatīt vēlreiz – mazliet mierīgākā tempā un nedaudz ilgāku laiku. Divu dienu ekskursiju programma bija ļoti intensīva – abās Gotlandes iepazīšanai atvēlētajās dienās devāmies 8 stundu braucienos pa salu, kas bija izplānoti gandrīz līdz minūtes precizitātei. Visi piekrita, ka Gotlandei jāvelta vismaz trīs dienas un ekskursiju grafikam ir jābūt mazliet īsākam katrā atsevišķajā dienā. Par kruīzu kuģi pārbūvētā „Palsa” – kādreizējais RB tipa zvejas kuģītis spēj uzņemt 15–20 ceļotājus. Ja kādu ir ieinteresējis šāds pasākums, rakstiet man draugiem.lv, varbūt mums izdosies!