Saami land

  • 2 min lasīšanai

Šis nav grāvējs,nav ložu šāvējs,bet gan parasts primitīvs stāsts.

1.diena. Tā kā jau vairākus gadus biju slims ar Nordkappu,tad nu beidzot parādījās iespēja redzēt šo noslēpumaino ziemeļu vīru. Tā nu esmu veiksmīgi sasniedzis pilsētiņu ar nosaukumu Mehamn par kuras eksistenci lidz šim neko nezināju.Norge sagaida ar tradicionālo miglu un sīku lietu,tādēļ uzvelku garās velobikses un jaku,pēc brīža jau sāku pārkarst,jo ceļš ved vienīgi augšā,tā ka nākas slēgt mazākos pārnesumus un pat apstājos,lai atpūstos. Apkārtne vienkārši fantastiska no veģetācijas tikai primitīvie ķērpji,sūnas un arī lācenes,skaņas gandrīz nekādas, tikai smalkas putniņu dziesmas,viss ietīts miglā un visapkārt izmētāti klintsbluķi un caurspīdīga ūdens lāmas.Braucot gar fjordu ieraugu tūristi,kas iet ar paceltām rokām un es viņu saprotu,jo apkārtne liek tā justies.

Ar zināmu piepūli sasniedzu galapunktu - pilsētiņu Gamvik,kas izrādās ir nedaudzu krāsainu māju grupa un baznīciņa ar kapsētu blakus. Tā ir atvērta un neviena sarga tur nav,novelku veloķiveri un pasakos Dievam,ka ļāvis man šeit nokļūt .

Braucot biju ievērojis norādi Sletnes fyr(Sletnes bāka) un nolemju aizbraukt līdz tai,ceļš nav asfaltēts un pretimnācēji,braucēji sveicinās.Nokļuvis lidz bākai palūdzu mani nobildēt uz bākas fona un laipns holandietis to rūpīgi izdara.Tā kā joprojām ir migla,tad visa Bārenca jūra ir tājā ietīta un saprotu ,ka ieraudzīt noslēpumaino Nordkapp man tomēr neizdosies.Pie bākas ir kafejnīca un pārdomājot vai tajā iegriezties mani uzrunā kafejnīcas darbiniece ar lielu sarkanu degunu,ka es varu ienākt.Brīdi domājis ieeju,tāču iecerētas zupas vietā ir tikai kafija ar lāceņu zaptsmaizēm un daudz mierā sēdošu vāciešu,tādēļ nolemju labāk nejautāt cik tās maksā,jo būs jau jāsaka no thanks.Tā vietā izvēlos lauku veikaliņu,kur valda jautra rosība un vietājie viens otru paķer uz jokiem,šeit iederos arī es ar savu velobraucēja tērpu un veltu pārdevējai platu smaidu un saņemu sirsnīgu atbildi.Veikaliņā ir viss vajadzīgas un pat speķis,ko gan citur vairs nesastapu.Tā nu diezgan aplaimots dodos atpakaļ un pēc brīža saņemu ziņu no sava ceļabiedra,ka varu iebraukt uz zupu,nu ir laime pilnībā.

Tā nu dodos no ārā no Mehamn ,garām pabrauc zivju mašīna no tuvējās fabrikas un nolaista asfaltu ar zivjūdeni,bet šis aromāts šeit iederās.Apstājos ,lai atpūstos pie maziņa ūdenskrituma un ūdenī ievēroju kustību,nodomāju forelīte.

Tieku līdz krustojumam un nolemju vēl izbraukt līkumu līdz Klojefjord,kur ir dažas apskates vietas,nodomāju vai tad šeit kādreiz vēl atgriezīšos.Pēc brīža sāku to nedaudz nožēlot,jo sāk nomākties un ceļš ved no kalna lejup un ar bažām domāju,kā būs braukt pret kalnu atpakaļ.Ceļa malā pēkšņi ieraugu sāmu jurtas un izbrīnijies eju aplūkot,jo cilvēkus nekur nemanīju,ieeja aizlikta ar akmeņiem un tomēr noriskēju paskatīties iekšā.Grīda izlikta ar akmens plāksnēm,kas vairumā atrodamas apkārt,vidū no akmeņiem sakrāmēts pavards un apkārt zemi soli,kas pārklāti ar ziemeļbriežu ādām,mazākā jurtā matraču vietā bija bērzu zari,varētu pārnakšņot savā naivumā nodomāju.Dodoties tālāk laika apstākļi pasliktinās braukšana pret kalnu sagādā lielu piepūli un tādēļ pieņemu lēmumu griezties atpakaļ ,lai ar lielajiem kāpieniem nebūtu jācīnās rītdien.Atpakaļceļā pie jurtām ir autobuss ar vāciešiem,tātad tās ir kā apskates vieta,bet bija vērts braukt,lai tās ieraudzītu,nodomāju.Braucot lūkoju vietu ,kur varētu pārnakšņot un nocīnījies ar kāpieniem,garākais varētu būt ap 1km iebraucu iepriekš nolūkotā vietā un staigāju vēl kā vista,kas taisās uz perēšanu,kur tad sliet telti,beigās vienkārši ceļu turpat kur esmu nolasot lielākos akmeņus,blakus vēl neizkusis sniegs, nu un pa nakti ir gaišs.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais