Grūtas parka evolūcija (Lietuva)

  • 3 min lasīšanai
  • 8 foto

Ir viegli un tai pat laikā sarežģīti rakstīt par lietuviešu Grūtas parku, kas atrodas piecus kilometrus no Druskininku kūrortpilsētas. Viegli, jo par to nav rakstījis vienīgi sliņķis, kurš pabijis tajā pusē. Sarežģīti, jo negribas atkārtoties. Šo parku dēvē dažādi, tai skaitā arī par „totalitāro Disnejlendu” un „Staļinlendu” un vēl visādos vārdos.

Bet patiesībā tas ir ļoti veiksmīgs projekts, kurš tā izveidotājam, lietuviešu miljonāram Viļumam Maļinauskam atnesis daudz vairāk naudas nekā ogu un sēņu lasīšana (runā, ka tieši tā Maļinausks nopelnījis savu pirmo miljonu). Jo, piekrītiet, cilvēki vienmēr ir gatavi maksāt par atgriešanos savā bērnībā un jaunībā, pat ja tā bijusi pionieru un komjauniešu bērnība ar godasardzēm pie proletariāta vadoņu pieminekļiem un avīžu noformēšanu par varonīgajiem pionieriem. Grozies kā gribi, bet zāle tad bija zaļāka, debesis zilākas, bet sīrups par trīs kapeikām no stūra automāta bija pasaulē gardākais dzēriens.

Patiesībā viss iesākās ar to, ka pagājušā gadsimta 90.-to gadu beigās Lietuvas Kultūras ministrija izsludināja konkursu par speciālas ekspozīcijas izveidi no demontētajiem pieminekļiem. Ekspozīcijai bija jāatgādina par totalitārisma laikā piedzīvotajām šausmām un jākalpo par sava veida mācību pēctečiem, lai, nedod Dievs, nekas tāds vairāk neatkārtotos. Maļinausks, kurš uzvarēja konkursā, šim mērķim atvēlēja gabalu savas zemes, pa perimetru izraka grāvjus, nožogoja teritoriju ar dzeloņstieplēm, ierīkoja torņus, respektīvi, izdarīja visu, lai tas atgādinātu Sibīrijas nometnes. Kā arī uzstādīja vairāk kā simts skulptūras. Katrai skulptūrai piestiprināta plāksnīte, uz kuras uzrakstīts skulptora vārds un kur tā agrāk atradusies. Vairākumā gadījumu pievienotas fotogrāfijas, kā savulaik izskatījies piemineklis.

Protams, visvairāk sastopamas Ļeņina skulptūras, bet ir arī Lietuvas komunistu skulptūras (piemēram, Sņečkus, kura vārdā tika nosaukta Ignalinas AES darbinieku pilsēta), Markss un Engelss, vienkārši komjaunieši un padomju armijas kareivji. Bet sastopami arī daudz retāki eksemplāri – pieminekļi Staļinam un pat Dzeržinskim. Un šeit gribētos pat aplaudēt brāļiem lietuviešiem – saglabājuši pieminekļus, uz laiku noslēpuši savu komunālo saimniecību pagalmos. Runā, ka Grūtas izveidotājs nolēmis tālāk attīstīt šo tēmu un 2000.-gadu sākumā gribējis sameklēt tamlīdzīgus pieminekļus Latvijā un Igaunijā. Atbraucis uz Latviju... un neko vairs nav atradis...
Bez pieminekļiem parka teritorijā atrodas arī būda – lasītava, lauku klubs un gleznu galerija. Man šīs telpas šķiet bezgaumīgas, tomēr tās nevajag uztvert kā konkrētu lauku klubu, bet tikai kā gleznu, krūšutēlu, aģitācijas literatūras ekspozīciju. Ņemot vērā to, ka pirmo reizi Grūtas parkā es nokļuvu aukstā ziemas laikā 31.decembrī, tad šeit tiešām var lieliski sasildīties – krāsiņas silda nevainojami.
Tiklīdz šis vēsturiskais atceres parks uzsāka savu darbu, par šo unikālo vietu parādījās pirmie raksti presē, un cilvēki devās uz turieni aplūkot savu neseno pagātni. Parks pamazām sāka apaugt ar infrastruktūru un sāka palēnām atkāpties no sākotnējās idejas par labu šovam, padomju mītu, anekdošu ekspluatācijai un tā tālāk. Jo grūti pārdot atmiņas par slikto, vieglāk naudu nopelnīt ar nostaļģiju par gaišo. Piemēram, „Grūtas” parka kafejnīcai ir divas ēdienkartes. Viena ir restorāna ēdienkarte ar sēņu un ogu ēdieniem, otra ēdienkarte veidota kā padomju ēdnīcā – borščs, šnicele ar kartupeļu biezputru un sālītu gurķi, protams, arī kompots. Šie ēdieni tiek pasniegti alumīnija šķīvjos. Atcerieties, kā daudzās skolas ēdnīcās? Un neviens taču neizvēlas siļķi ar lokiem, lai atcerētos, cik šausmīgi baroja tajos laikos. Vēlāk parkā sāka rīkot tematiskos pasākumus padomju stilā, parādījās suvenīru bodīte ar „padomju” suvenīriem.

2011.gada maijā es ar grupu pilnīgi nejauši nokļuvu parka desmitgades svinībās, kad parku piepildīja padomju anekdošu personāži. Čapajevs peldināja savu zirgu, Ļeņins skraidīja ar avīzi un, mīļi šļupstot, stāstīja pasaciņas par sevi, tur bija gan Štirlics, gan Aņka – ložmetējniece. Līdzās kvasa muciņai tāpat kā senos laikos stāvēja rinda. Garām soļoja pionieri un skandēja saukļus. Uz vasaras estrādes meiča ar milzīgām bantēm nezin kāpēc dziedāja Jura Šatunova dziesmas lietuviešu valodā. Bet Ļenins un citi akmens komunisti tika uzskatīti drīzāk par apkārtējas vides elementiem.

Pats interesantākais, ka Grūtas parka izveidotāji spēra soli tālāk un aizdomājās par to, ka aug paaudze, kas neatceras citronu saldējumu par 8 kapeikām un nezina, kāpēc bija jāskūpsta Sarkanais karogs. Šai paaudzei par prieku Grūtas parkā parādījās zooloģiskais dārzs ar kamieļiem, lāčiem, gulbjiem un dažādiem citiem dzīvniekiem. Grūti prognozēt, kas vēl tiks izdomāts Grūtas parkā, bet tas, ka šis objekts vēl ilgi piesaistīs tūristu uzmanību – tas ir viennozīmīgi. Tāpēc, ja kādreiz būsiet tajā pusē, iesaku uz turieni aiziet, vismaz tāpēc, lai jums par to rastos savs viedoklis...
Biļešu cena 2013.gada decembrim – 20 liti/pieaugušajam. Kopā ar pusdienām kafejnīcā 1,5 stundas laikā var pilnībā iekļauties.

На русском языке - Эволюция парка Грутас



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais