No kalniem līdz Thar tuksnesim
|
Kaspars Misiņš
|
Sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv
Oktobra beigās kalnos iegūtās iesnas vēl nav pilnībā pārgājušas, taču vide mums apkārt jau atkal ir krietni mainījusies. Pusotras nedēļas laikā mēs esam aizbraukuši no vēsās Indijas ziemeļu pilsētas Shimla līdz tuksnešaino apvidu ieskautajai Jaipur valsts rietumos.
Skatoties uz skaitļiem, pirms kāda laika tika pieveikts pirmais kilometru tūkstotis. Savukārt, pēdējo dienu laikā braukts no 60 – 110 kilometriem dienā. Kāds bija šis ceļa posms?
Svētdiena, 27. oktobris
Rīts kalnos ir vēss. Tāpēc attiecīgi ģērbjamies arī mēs. Kājās zābaki vai botas, ap kaklu mūsu universālās šalles un galvā ķiveres. Jā, ķiveres, galvenokārt sanāk izmantot tāpēc, lai nebūtu auksti, un tas ir reti. Zinām, ka ceļš galvenokārt būs tikai uz leju, taču, ar vienu gana lielu kāpumu.
Pāris stundas ar aukstām rokām, piestājot tikai saulainās vietās, un jau jūtamas izmaiņas. Bikses nomaina šorti, zābakus sandeles un pauzēm noskatām vietas ēnā. Ceļš uz leju ir vēl ātrāks nekā domājam, kilometru kilometri ripo. Un beigās 2,5 dienu augšupceļu gandrīz vai pieveicam vienā dienā.
Līdz ieplānotajai aptuveni 110 km attālajai pilsētai Chandigarh netiekam. Saule norietējusi un ir jāatrod, kur palikt pa nakti. Ar kādu piekto reizi atrodam lētu viesnīcu ar brīvu istabu, un ejam vakariņās. Ārā ir pilnīgs Latvijas jūlija vakars.
Gan pusdienas, gan vakariņas šoreiz ieturam indiešu restorānos, kur par abām reizēm trijatā samaksājam vien ap 7 Ls, bet paēdam pamatīgi. Porcijas ir lielas.
Pirmdiena, otrdiena, 28. un 29. oktobris
Ap 9 zvana Couchsurfing sakontaktētais Honey un jautā, cik tālu jau esam. Viņš būs mājās vēl līdz 11, taču dzīvoklī varot ielaist arī brālis vai draugi. Puisis Couchsurfing atsaucās viens no pirmajiem un piedāvāja vieniem pašiem palikt viņa dzīvoklī, cik vien ilgi nepieciešams. Lai arī izklausās nereāli, tieši tā arī bija un sajūta tur mums bija kā mājās.
Chandigarh attiecīgajā adresē nonākam laicīgi, taču Honey jau ir prom. Nekas, kā runāts, dzīvoklī ir draugs, un iekšā tiekam uzreiz. Arī attiecīgo adresi lielajā pilsētā atrodam ātri. Visa pilsēta ir būvēta pēc konkrēta plāna un ir sadalīta lielos kvadrātos – kvartālos. Uzreiz pamanāms arī tas, ka, lai arī pilsētā atkritumu uz ielām ir gana daudz, ir arī nabadzīgāko cilvēku “telšu apmetnes”, taču kopumā tā ir krietni tīrāka par iepriekš redzētajām Indijas pilsētām.
Dzīvoklī noliekam mantas un braucam ar riteņiem brokastīs un uz veikalu, bet pēc tam uz mājām atpūsties.
Straujā vides maiņa liek par sevi manīt, pēc brokastīm gribas tikai gulēt. Guļu, mani modina, atveru acis un redzu divus bārdainus jauniešus. Nesadzirdu īsti vārdu un tāpēc kādu laiku vēl nesaprotu, varbūt viens no viņiem ir dzīvokļa saimnieks? Izrādās, ka abi ir viņa draugi, bet uz šo dzīvokli ik pa laikam nāk, lai uzpīpētu.
Parunājamies par visu ko. Uzzinām, ka viens ir no Indijas dienvidu štata Goa un viņa tēvam pieder kāds viesnīcu komplekss. Pastāstam, ka Goa noteikti būs arī mūsu plānos un sarunājam ka vēlāk vēl noteikti sazināsimies.
No puišiem uzzinām arī par vietām, kuras apmeklēt Chandigarh, un viņi aiziet. Pašgatavotas vakariņas, Rembo lielajā televizorā un ejam gulēt.
Pusi otrdienas pavadām ar riteņiem apbraukājot “obligāti skatāmās” vietas, satiekam vēl vakar satiktos puišus (viņi tikai paņem no mums dzīvokļa atslēgas) un pēc pusdienām braucam uz dzīvokli. Karstums nogurdina, bet pilsēta ne ar ko īpašu nepiesaista. Tāpēc rītdienas plāns – braukt tālāk.
Trešdiena, 30. oktobris
Pēc brokastīm piezvanu Honey draugiem (pašu tā arī nesatiekam) un pēc laika viņš ir klāt, bet mēs nu varam doties tālāk. Runājot par plānoto maršrutu, pasakām par aptuveni 50 kilometru attālumā esošo Patial, kuru gan sakām, ka plānojam tikai izbraukt cauri. Puiši saka, ka tā ir viņu visu trīs dzimtā pilsēta. Ja vajag naktsmājas tur, lai sakām. Braucam.
Tomēr, viss notiek pavisam ne tā kā plānojam. Nobraucot aptuveni 35 kilometrus un uzsākot braukšanu pēc apstāšanās (apstājos, lai nofotografētu skaisto pļavu) es atkal sabeidzu savu riepu. Problēma tā pati – izlūzuši spieķi un līdz ar to galīgi šķība riepa. Tomēr, šoreiz ceļā un laukos. Ko lai dara? Skatiens pāri ceļam. Tur benzīntanks. Jautāju tur pēc palīdzības.
Un ir – zvans, 5 minūšu gaidīšana un ar motociklu atbrauc kāds puisis. Vēlāk gan izrādās, ka tikai automašīnu mazgātājs, taču viņš ir gatavs ar motociklu mani un riepu vest uz darbnīcu. Lai tikai sēžos uz motocikla. Viens serviss ceļmalā, tur nav ar ko atskrūvēt manu riepu. Indijā 99% velosipēdu ir bez ātrumiem. Vēl kādi 10 km un nākamais serviss jau pilsētā. 30 minūtes tur un riepa sataisīta. Braucam atpakaļ pie Unas un Viestura.
Liekot riepu virsū, gan ir skaidrs, ka ir arī vēl citas problēmas, taču, braukt var. Bet kur tad braukt, ja jau klāt ir gandrīz vai saulrieta laiks? Zvanu Chandigarh iepazītajiem puišiem, jautāju par palikšanas iespējām Patiala. Un atkal IR. Lai tikai braucam uz pilsētu un nemaz nedomājam par viesnīcu, būs kur palikt par velti. Un ir arī.
Pasēžot gan kādu laiku benzītankā, sagaidot jau pilnīgu tumsu un vēlāk izkratoties pa nezināmo pilsētu, taču satiekam mūsu nākamos ceļa rādītājus. 2 puiši ar motorolleri mūs aizved līdz lepnai mājai. Te mūs jau gaidot.
Tiešām gaida. Kā pa durvīm iekšā, tā jautājums no saimniekiem – ēdīsim veģetāru vai ne veģetāru ēdienu? Lai droši sakām tieši to, kas garšo, viss ir dabūjams.
Gulēt jau aizejam kā ģimenes draugi. Turklāt arī šoreiz tiekam aicināti palikt tik ilgi, cik nepieciešams. Ģimene, kā izrādās, ir politiķu ģimene. Tēvs ir zināms varasvīrs, bet dēlam, savukārt, esot pienākums iet tādu pat ceļu kā tēvam.
Ceturtdiena, 31. oktobris
Gribas ātrāk virzīties uz priekšu, tāpēc pēc brokastīm sakām lielu paldies un taisāmies ceļā. Rādot telefona navigācijā sastādīto maršrutu, saņemam vēl arī maršruta labojumu ieteikumus, kas izrādās ļoti noderīgi un rezultātā ļauj braukt taisnāk.
Vide apkārt ir līdzīga iepriekšējā dienā redzētajai – plašas lauksaimniecības zemes visapkārt un salīdzinoši retas mašīnas uz ceļa. Beidzot jūtamies kā patiešām izbraukuši no pilsētas. Taču, arī šīs dienas brauciens izrādās īss. Kādas viesnīcas restorānā ieturot pusdienas, Una saprot, ka vakardienas asais ēdiens viņas vēderam ir bijis par asu. Un mēs nolemjam palikt turpat.
Una dodas atpūsties. Bet mēs ar Viesturu ejam uz tuvējo pilsētu, lai tur atrastu kādu velo veikalu un bankomātu. Atrodam gan to, gan to. Velo veikalā nav vajadzīgā riepas diska, taču saimnieks saka, ka nav problēma – tūlīt atvedīs.
Meistars brauc pēc diska, bet mēs paliekam dzert tēju un parunāties. Pēc laika vēl vienu. Abas par velti.
Uzzinām, ka kārtīgs velosipēds te maksā ap 3000 rūpijām jeb mazāk nekā 30 Ls. Ar bagāžnieku, kājiņu, dubļusargiem un atslēgu. Kā Viesturs saka, ja savējie salūzīs, zināsim, ka jauns nav dārgs.
Sev rezerves riepu (disku ar spieķiem un zobratu) nopērkam par 370 rūpijām.
Dienas atklājums – karti bankomātā Indijā ir jāieliek un jāizņem, un tikai tad tiek veiktas pārējās darbības.Turklāt, visi bankomāti, kurus esam redzējuši, ir ar skārienjutīgiem ekrāniem, parasti slēgtās telpās.
Piektdiena, 1. novembris
Kārtīgi paēdam brokastis – daudz pārslas ar pienu, banāni, cepumi – un braucam. Lauksaimniecības zemes turpinās, cilvēku un transporta līdzekļu uz ceļa paliek vēl mazāk, taču ceļi nemainīgi labi. Ideāli. Ja neskaita vien to, ka dienas laikā ceļā tā arī nepamanām nevienu ēstuvi, kas piesaista mūsu uzmanību. Mazākas un lielākas pilsētiņas, protams, ir, arī mazās ēstuves un veikaliņi ir, taču neko vairāk par cepumiem un augļiem tā arī nenopērkam.
Līdz gandrīz nemanot esam nobraukuši aptuveni 110 kilometrus un nonākuši pavisam necaurbraucamā sastrēgumā pilsētā Hisar. Labi, ka jābrauc te mums ir pavisam maz, Tripadvisor atrastais restorāns ir turpat pilsētas sākumā. Angliski te gandrīz nerunā, taču, vakariņas atkal jau paēdam lēti un ļoti, ļoti labi. Porcijas ir milzīgas.
Lai arī esam tai pat Tripadvisor atraduši iespējamo hoteli, kur nakšņot, pajautāju par cenu šajā pat, virs restorāna. Kosmoss – aptuveni 100 Ls šajā necilajā mājā. Pēc 15 minūtēm jau esam savējā, klusā pilsētas centra ieliņā, kur par skaistu istabu samaksājam aptuveni 8 Ls (900 rūpijas). Tur visi runā angliski un ir ieinteresēti gan palīdzēt, gan vienkārši parunāties.
Te arī pirmo reizi Indijas ceļojuma laikā pieslēdzos WiFi. Istabā to diemžēl neuztver, taču man nav nekas pret pasēdēt arī pieņemšanas telpā.
Sestdiena, 2. novembris
Dienas plāns – ripinām, cik jau sanāks. Vakara plāns – paliekam teltī. Šai dienā jau rīta pusē mēs iebraucam Indijas rietumu štatā Rajasthan, kura liela daļa ir Thar tuksnesis, apdzīvotākais tuksnesis pasaulē. Un tuksneša tuvumu jūt uzreiz.
Vide mainās pilnībā. Visapkārt ir vēl lielāks tukšums, zeme ir smilšaina, bet starp benzīntankiem ierasto dažu kilometru vietā jau ir vismaz daži desmiti kilometru. Sākotnēji mainījās arī ceļš un kļuva diezgan sliktāks, taču tas izrādījās uz neilgu laiku un vēlāk uz neilgiem brīžiem. Jau iepriekšējās dienās redzējām, ka gandrīz pazuduši arī uzraksti ar latīņu burtiem. Tagad to kļuvis vēl mazāk.
Un līdz ar attālākiem lauku reģioniem augusi apkārtējo interese par mums. Mazā pilsētā aizgāju pāri ielai nopirkt apelsīnus, atgriežoties redzēju biedrus jau vairāku desmitu cilvēku ielenkumā. Visiem viss interesē, visi skatās, ubagojošo šeit gandrīz nav (tie lielpilsētās).
Vakariņās gan vilšanās. Porcijas mazas, ēdieni nesaprotami, paliekam nepaēduši. Un laika maz. Drīz riet saule, bet līdz tam jāatrod telts vieta, ko arī izdarām.
Tomēr, paiet vien neilgs laiks pēc telts uzcelšanas, kad klāt ir interesenti. Stāv no attāluma un vēro. Mēs arī stāvam. Krēsla. Līdz sāk nākt uz mūsu. Un izrādās, ka 4 nevis 1 vai 2 kā izskatījās. Huh, satraukums. Bet pēc brīža vīrs sniedz man roku un saka “It’s you!”. Izrādās vakarā uz ceļa esam runājuši, bet šī savukārt esot viņa zeme.
Parunājamies. Saņemam aicinājumu braukt tuvāk viņa mājai, kas ir 2 kilometru attālumā, bet paliekam, tomēr, turpat. Negribas jaukt nost telti un braukt. Apmaināmies ar telefona numuriem. Ja kas, lai zvanu – būs klāt pēc neilga laika. Ejam gulēt.
Pēc brīža vīrs vēl zvana un jautā, vai nevajag atvest ēdienu, dzērienus vai vēl ko citu. Atsakāmies, jo esam iekārtojušies un guļam. Miers gan nav ilgs, jo pēc brīža lukturi spīdina uz telti. Un vēl pēc brīža jau kāds grābsta pašu telti. Palīdz angliski pateikts, lai iet prom un netraucē gulēt, mēs ārā nenāksim, mums viss ir sarunāts ar saimnieku.
Svētdiena, 3. novembris
Nakts un rīts ir vēss, pēc sajūtām ap +10 grādiem. Tomēr, stundas brauciens un viss ir mainījies, džemperus var likt somā. Un pirms 8 esam pie pirmā ceļmalas veikaliņa. Apskatu visu un saprotu, ka mums der tikai limonāde, cepumi un mazās čipsu pakas par 5 rūpijām. Nekā barojošāka te nav. Vieni no cepumiem izrādās ar 2 gadus beigušos derīguma termiņu, bet limonāde ir dažus mēnešus veca. Garšo dīvaini, taču nav jau izvēles.
Zinām, ka šodien ir hindu lielākie svētki Diwali un redzam to arī ielās. Ir sajūta, ka visi tagad tirgo tikai indiešu saldumus. Tos dienas laikā redzam visos mazajos miestos. Un vienā no tādiem arī iepērkam tos sev enerģijai.
Tomēr, braucot visi domājam par vienu – kur lai paēd kārtīgāk? Atbilde: nākamajā pilsētā, Churu. Tā beidzot būs lielāka un tur ir jābūt arī dažiem lielākiem restorāniem. Dažu vietā gan izrādās tikai viens un jau pilsētas otrajā pusē, taču pārsteidzošais šoreiz ir pati pilsēta. Tā šķiet netipiski tīra un kārtīga, sajūtas ir pavisam ne kā Indijā.
Bet mums interesē ātrāk paēst, tāpēc braucam tikai cauri.
Restorāns izrādās liels un skaists, ēkā kā pilī, taču ar mazu izvēli, sliktu apkalpošanu un angliski pavisam nesaprotošu viesmīli. Mēs ar Unu dabūjam savus frī kartupeļus, taču Viesturam neveicas. Ēdienkarte ir tikai angliski, taču ar pirkstu rādīto “macaroni” viesmīlis pēc krietnas virsū skatīšanās izburto kā “mushrooms?”. Viesturs aizmet ēdienkarti uz galda un neko nepasūta, jo šis jau bija ne pirmais ēdiens, kuru nesanāca iegūt.
Ārā ir ļoti karsts, braucam tālāk. Un pēc aptuveni stundas mūsu uzmanību piesaista kāda ceļmalas viesnīca, peldbaseins uz izkārtnes tuksnesī ir ļoti vilinošs vārds. Vīri iekšā nevien necik nerunā angliski, bet arī skaidrojot mums sevis teikto raksta to savā rakstībā, ne ar latīņu burtiem. Tomēr, cenu uzzinām, nieka 500 rūpijas, bet arī istabas ir tādas, ka pa grīdu rāpo skudru bataljoni. Lai jau paliek baseins, mums vēl ir laiks tikt līdz pilsētai. Braucam.
Vakarā laicīgi tiekam pilsētā. Tripadvisor ieteiktā viesnīca izrādās gandrīz 3x dārgāka nekā uz ielas satiktā cilvēka ieteiktā. Lieki teikt, ka izvēlējāmies otro. Pirmajā gadījumā glaunajā mājā mēs būtu iespiesti mazā istabā ar balkonu uz izgāztuvi, taču palikām plašā istabā pilsētas centrā ar iespēju velosipēdus likt slēgtā pagalmā.
Vakariņās augļi, cepumi, indiešu saldumi un kola. Neko citu neatrast, visi jau svin un spridzina. Kārtīgu salūtu tāpat kā kārtīgas vakariņas tā arī neredzējām. Pamatīgu spridzināšanu gan dzirdējām vēl vairākas stundas līdz aizmigām.
Pirmdiena, 4. novembris
Noguļam līdz gandrīz deviņiem un iestiprinājušies ar vakar sapirktajiem cepumiem braucam. Pilsētā valda pēcsvētku miers un valsts brīvdienas klusums. Tā kā 2 dienu laikā ļoti gribas pieveikt atlikušos 160 kilometrus līdz Jaipur, lai tad tur jau kārtīgāk atpūstos, tad ir skaidrs – vismaz puse ir jānobrauc jau šodien. Un ar tādu domu arī ripinām uz priekšu.
Ceļā saprotot, ka ne veģetāru ēdienu šeit varam arī neatrast, tāpat kā jebkādu citu ēstuvi vispār, ieturamies nelielā kafejnīciņā ielas malā. Šeit ceptā pica izrādās pat ļoti laba, turklāt ir gandrīz vienīgā izvēle starp visādām kūkām un saldumiem. Indieši vēl svin un ēd saldumus. Beidzot atkal jūtamies spēka pilni.
Vakarā esam nolēmuši palikt teltī. Bet es nolemju izmēģināt jau iepriekš izdomātu taktiktu – kādam no daudzajiem, kas vakarā prasīs, kas mēs esam un kur braucam, pajautāšu par iespēju nakšņot pie viņa. Un tas nostrādā.
Kā gaidīts, ceļā stādina kāds puisis, kas labi runā angliski un grib parunāties. Izrādās kādas tālāk esošas skolas īpašnieks. Privātskolas Indijā ir ļoti ierasta lieta. Un vispār skolas šeit ir vienas no skaistākajām ēkām, tās nevar nepamanīt. Tā nu parunājamies un pēc pusstundas esam viņa vecāku mājā, īstā indiešu lauksaimnieku ģimenē.
Padzeram tēju, ieēdam zemesriekstus, aizstaigājam līdz blakus dzīvojošajiem radiem. Tur atkal iedzeram tēju, pagraužam zemesriekstus, parunājamies. Un pēc tipiskām šī reģiona vakariņām mums tiek ierādīta atsevišķa istabiņa, un varam iet gulēt.
Otrdiena, 5. novembris
Lai arī šeit atkal tiekam aicināti vēl palikt – varēsim izbraukt ar kamieli un vēl pēc dienas (valsts brīvdienas turpinās) aizbraukt apskatīties skolu – mēs braucam. Ļoti gribas atpūsties un pabūt vieniem pašiem.
Pēcpusdienā sasniedzam mērķi – Jaipur. Vajadzīgo viesnīcu atrodam 2 stundas vēlāk, Tripadvisor tā izrādās atzīmēta pavisam nepareizā vietā. Paliekam gan blakus tai esošā, labākā un lētākā viesnīcā. Jūtamies kā nonākuši kārtējā jaunajā Indijā. Te jau visur atkal runā angliski. Ir ārzemju tūristi, ko neredzējām pēdējos vismaz 500 kilometrus, un pārsteidzoša kārtība un tīrība.
Tālākais plāns? Dažas dienas atpūsties un braukt tālāk pa tuksnešaino Rajasthan štatu virzienā uz dienvidiem, uz okeānu.
Īsākas un garākas ziņas, kā arī bildes no ceļa var redzēt facebook.com/kasparsmisins, Twitter un Instagram (@kasparsmisins, @bubuce, @viestursm).
Pateicoties Canon, kas man ir iedevuši fotoaparātu, vēlāk būs arī vēl vairāk bildes un video. Ūdens, triecienu un putekļu droša kamera šādā ceļā ir ļoti laba lieta.