Mama Africa Zina! MAROKA!
|
Vita Skuja
|
Es mīlu Āfriku! Tas ir laikam pirmais, kas nāk prātā, atgriežoties no Marokas. Šķiet, ka ir jāpaiet ilgākam laikam, lai spētu uzrakstīt kaut ko vairāk par uhh un ahhh. Tā gribas aiz astes pieturēt šo pozitīvisma lādiņu, lai pārdzīvotu tumšos rudens vakarus.
Maroka šķiet iemieso visu, ko vien cilvēks var vēlēties izbaudīt savā atvaļinājumā – okeāna spēku, kalnu vilinājumu, tuksneša plašumus, palmas un spožu sauli un visam pāri pozitīvus un smaidošus cilvēkus. Tas nav mazais smaidiņš ar vienu mutes kaktiņu, bet tāds plašs, līdz ausīm – tik patiess, ka gribas kliegt aiz laimes un smaidīt, smaidīt, smaidīt sev un visai pasaulei!
Atlasa kalni
Doties ceļojumā un kaut kur neuzkāpt vai neiekāpt nebūtu interesanti, tāpēc pirmais mūsu ceļojuma galamērķis Marokā ir Atlasa kalni un tā augstākā virsotne Tubkals (Toubkal – 4167 m.v.j.l.). Vispirms ar sagrabējušu minibusu no Marakešas dodamies uz nelielu kalnu ciematiņu – Imlil (1706 m.v.j.l.) no kura sākas kāpiens Tubkalā. Pēcpusdienā uzejam tuvējā pārejā, kas apaugusi ar baobabiem līdzīgiem kokiem un sakaltušiem krūmiem. Vakarā baudām pirmo īsto tadžinu – tipisku berberu maltīti - speciālā māla traukā gatavotu gaļu un dārzeņus ar garšvielām. Ņammm, tik garšīgi!
No rīta plānojam uziet līdz Refuge de Toubkal (3207 m.v.j.l.) – pēdējai apmetnei pirms virsotnes, kas sastāv no 2 mājām, no kurām lētāka (90 dirhami jeb ~ 9 eiro par nakti) un labāka ir tā, kas atrodas nedaudz augstāk. Lēnām ejot, 5 stundās sasniedzam Refuge. Lai gan saule silda, gaiss ir vēss. Atpūšamies un vakarpusē uzkāpjam Tizi n’Ouagane pārejā, no kuras paveras lielisks skats uz saulē slīgstošajām kalnu grēdām. Vakarā milzīga vakariņu porcija un dodamies pie miera. Vienā istabiņā esam kādi 20 cilvēki, kas izvietojušies 2-stāvīgās gultās. Jau agri no rīta ik pa laikam kāds grabinās, gatavodamies iziešanai. Mēs ceļamies vēl tumsiņā un gaismai austot dodamies ceļā. Taka vijas stāvus augšā. Pa ceļam redzami nelieli sniega pleķīši. Tiekot līdz pārejai, rokas tā nosalušas, ka pirksti knapi kustas, bet austošajā saulē izgaismotās kalnu virsotnes atsver visu. Pēc 3 stundām esam virsotnē, kur ir pilnīgs bezvējš un patīkami silts. Kas par skatiem!! Jā, Mama Africa Zina – mamma Āfrika ir skaista! Dodoties lejā, konstatēju, ka roku pirksti palikuši pavisam tukli – laikam sāk atsilt vai arī augstuma maiņa pie vainas. Refuge vēl nedaudz atpūšamies un dodamies lejā uz ciemu. Savā nodabā soļojot, dzirdam tuvojamies soļu dārdoņu. Ak šausmas! Ieraugām gandrīz lidojošu ēzeli. Knapi paspējam nolekt malā, kad ēzelis jau aizauļojis mums garām. Līdz ar tumsiņu esam lejā, kur mūs jau sagaida garšīga tadžina!
Tuksnesis jeb Sahāra pie Merzougas
Saulrietā slīgstošs tuksnesis – kā no 1001 nakts pasakas! Dienas svelme ir pierimusi un esam gatavas doties tuksnesī. Sajūta fantastiska. Mūsu tuksneša transports – kamieļi - lēnām uzsāk ceļu. Liekas diezgan stabili, līdz nonākam līdz kāpām, kur stāvākās nogāzēs nākas krietni iespringt, lai nepārlidotu pāri kamieļa galvai. Iekrampējušās speciālos roku balstos lēnām virzāmies uz priekšu līdz mūsu draudzīgā karavāna piestāj, lai vērotu saulrietu. Nokāpšana/ piezemēšanās no kamieļa ir vēl amizantāka, ar lielāku varbūtības pakāpi katapultēties uz deguna. Mēs kā apdullušas traucamies pa kāpām pretī saulrietam. Nakts paiet tuksnesī baudot kārtējo tadžinu, sildoties pie ugunskura, klausoties džambi, paplātes, glāzīšu un citu tobrīd pie rokas esošu priekšmetu ritmos un vērojot krītošās zvaigznes. Mamma mia, cik skaisti!
Kad jau nāk uz rīta pusi un visi devušies pie miera, pēkšņi mūsu nelielo apmetni pāršalc vājprātīgs vīrieša kliedziens. Pamostos un jūtu, kā man sitas sirds. Pirmā doma – čūska. Tā kā iestājas klusums, otrā doma – čūska, kas iztraucēta un tagad lēnītēm lien manā virzienā. Kaut kā tomēr izdodas iemigt, lai no rīta uzzinātu, ka trakais kliedzējs ir vienkārši sapņojis! Čūskas dzīvojot dziļāk tuksnesī un reti šķērsojot cilvēku ceļus. Šāda versija man pavisam labi patīk!
Rīts uzaust saulains un kāpjam atkal kamieļa mugurās. Šoreiz liekas, ka kamielis kaut kā pārāk šūpojas un beigās no lielās turēšanās sāk sāpēt rokas un citas vietas. Atgriežoties Merzougā, mūs sagaida garšīgas brokastis un duša. Jādodas tālāk. Ehh, kaut uz īsu brīdi varētu apturēt laiku!
Aizas – Todra gorge un Ait Mansour
Braucot vairākas stundas pa tuksneša plašumiem, nonākam Todras kanjonā. Tas stiepjas 40 km garumā un augstākajā vietā paceļas apmēram 160 metru augstumā un šaurākajā vietā ceļš ir tikai 10 metrus plats. Ejot pa šo kanjonu ir tāda sajūta, ka ar kājām varētu visus 40 kilometrus noiet, jo aiz katra līkuma paveras jauni un aizraujoši skati un tā vien gribas paskatīties, kas slēpjas aiz nākošā līkuma.
Otrs tikpat iespaidīgs kanjons ir Ait Mansour. Ceļš uz šo kanjonu sākas no Tafraoute pilsētiņas un pa kalnu ceļu līkumo līdz pašam kanjonam, kurš ir klāts ar milzīgām palmām un dažiem granātābolu kokiem. Vakara saulē kanjons iekrāsojas sarkanīgos toņos un izskatās īpaši iespaidīgs! Tafraoute apgabalam ir vērts veltīt vismaz vienu vai divas dienas, jo te ir gan interesanti dabas veidojumi, gan arī iespējas aplūkot beļģu mākslinieka (Jean Veran) izpausmes, kas realitātē atgādina Pedvāles milzu filiāli. Te ir plašā teritorijā dažādās krāsās sakrāsoti akmeņi, kas kopā ar sarkano klinšu un zemes toni veido interesantu kontrastu. Šim mākslas darbam esot izmantotas 18 tonnas krāsas un palīgā nākuši vietējie ugunsdzēsēji.
Okeāns – Legzira pludmale
Pēc pamatīgā karstuma, okeānu gaidām ar īpašu degsmi. Mūsu mērķis ir Legzira pludmale, kas atrodas netālu no Sidi Ifni. Tā kā braucot no ceļa, krasts nav redzams, tad pastāv iespēja aizbraukt garām, jo nekādas īpašas norādes uz šo vietu nav. No galvenā ceļa nogriežas ceļš, kas vijas gar nepabeigtu spoku pilsētiņu, kur iespējams pēc gadiem sliesies nebeidzamas viesnīcu rindas. Ceļa galā ir neliels stāvlaukums un ēstuvītes.
Legzira pludmale ir slavena ar saviem milzīgajiem arkveida veidojumiem, kuru galvenais autors ir okeāns. Izskatās tiešām iespaidīgi. Peldēties gan te ir bīstami, jo kombinācija - milzīgi viļņi, akmeņi un okeāna spēks – noteikti ir varenāka par manām peldēt prasmēm.
Tā kā okeānam ir īpašs pievilkšanās spēks, tad ceļā līdz Mirleft, piestājam vēl vairākās vietās, lai papriecātos par okeānu. Atrodam gan skaistas smilšainas pludmales, gan arī stāvus klinšu krastus, kurus sedz dažādas formas kaktusi, kuriem pa vidu izvietotas mazas bišu mājiņas un ceļmalās tiek tirgots kaktusu medus.
Transports
Esot Marokā paspējam gan ar takšiem izbraukt, gan minibusiem, gan arī nomas auto. Pirmajos galvenais pluss ir iepazīšanās ar vietējiem cilvēkiem, bet auto tomēr dod lielu brīvību un daudz vairāk laika, kas atvaļinājumā nekad nav gana.
Pirmais brauciens ar taksi ir uz Marakešas autoostu, lai noķertu busu uz kalnu ciemu Imlil. Vecajā Mersedesā vēl bez šoferīša, esam6 sievietes un 2 bērni. Man blakus sēž sieviete melnā parandžā, priekšā 2 omulīgas kundzītes, kuras skatās uz mums un ķiķina, rādot, ka mums vajag uzkrāsot acis. Lieki laiku netērējot, tantuks izvelk no svārku apakšas mazu sainīti un dod mums melno krāsu, lai taču uzkrāsojam acis. Tā kā neviena nav noskaņota uzkrāsoties, tad tantuks pats uzkrāsojas, rādot mums, kā tas jādara. Pēc tam gan visu notīra un smaidīga sēž tālāk. Brauciena beigās gan izrādās, ka esam atvestas uz nepareizo autoostu.
Otrs taksometra vadītājs mūs aizved uz vietu, no kuras patiešām kursē minibusi uz Imlilu. Saspiežamies busā, kurš vēlāk piestāj pie katra pakša un uzņem neierobežotu skaitu pasažieru. Ceļā vēl nākas samainīt citu busu. Laika ziņā šis pasākums velkas vairākas stundas, tāpēc saprotam, ka turpmākā sabiedriskā transporta izmantošana varētu ievērojami mainīt mūsu plānus.
Nolemjam nomāt auto. Tas izrādās pareizais lēmums, jo daudzas vietas ar sabiedrisko transportu nav sasniedzamas un atkrīt arī kaulēšanās par taksometriem. Ceļi Marokā ir daudz labāki par Latvijas ceļiem un braucot nevar izsist zobus. Mēs tiekam pie pavecas Dacia Lodgy, kuras stūres rats ir tā pieregulēts, ka nākas pielietot īpašu spēku, lai to pagrieztu. Citādi auto nav ne vainas, ja neskaita, ka beigās izdega viens lukturis. Vispār jau lielais paldies manām mīļajām draudzenēm, kuras uzņēmās auto stūrēšanu, jo kalnu ceļi brīžiem bija tik līkumaini stāvi un šauri, ka man pat blakus sēžot bija jāaizžmiedz acis! Papildus adrenalīnu piešķir arī vietējo braukšanas manieres. Uz ceļiem ir daudz ceļu policistu, kuriem garām jābrauc ļoti lēnām. Pēdējā dienā ar viņiem iepazināmies tuvāk. Agri no rīta, braucot atpakaļ uz Marakešu mūs apturēja policists – tāds garš ar dusmīgu ģīmi. Vispirms lika šoferim izkāpt no auto un noskaitīja, ka mums pienākas 2 sodi – viens par to, ka nedeg lukturis, otrs par to, ka es sēžot aizmugurē neesmu piesprādzējusies. Kopā 600 dirhami (~60 eiro). Policists paceltā balsī sāka skaldīt savus tekstus, no kā sapratām, ka no soda neizspruksim. Kad viņš sāka smērēt papīrus un mēģināja pasē izburtot no kuras valsts esam, paziņojot, ka aizturēs auto dokumentus, līdz tiks nomaksāts sods, bija skaidrs, ka labi nebūs. Mums izrakstīja auto dokumentus aizvietojošu papīru un varējām būt brīvas. Beigās tikām sveikā tikai ar vienu sodu (par lukturi), kuru apmaksāja nomas kantoris, tā kā iepazīšanās ar Marokas policiju beidzās ar nelielu stresiņu, bet laimīgi.
Nobeigumā varu tikai piebilst, ka ceļojums bija lielisks un šo fantastisko pacilātību radīja ne tikai skaistie dabas veidotie mākslas darbi, bet arī pozitīvie cilvēki, kuri savā vienkāršībā un viesmīlībā spēj piešķirt dzīvei pavisam citu nokrāsu!
Vēl dažas noslēguma piezīmes:
·Noteikti vērts apskatīt arī Cascades de Ozoud ūdenskritumu, kas atrodas kādus 70 kilometrus no Marakešas un Ait BenHaddou kašbahu, kas agrāk kalpojis kā nocietinājums valdniekiem. Šeit uzņemtas vairāk kā 10 filmas, tai skaitā arī „Gladiators”;
·Netālu no Essaouiras atrdodas Sidi Kaouki – tur vienuviet tādā kā miniatūras formā atrodas gan smilšu kāpas, gan lieliska sērfošanas pludmale, gan neliels ūdenskritums.
·Uz pilsētām gan īpaši nekoncentrējāmies, bet man patika Essaouira – piemīlīga pilsētiņa okeāna krastā, kas pievelk ar savu šarmu, šaurajām ieliņām un zvejnieku ostu. Šeit izbaudījām arī vietējo hamamu (pirti), kur vietējie mazgājas stundām ilgi;
·Interesanti ceļa posmi ir no Errachidia uz Rich – sajūta kā tādā juras laikmeta parkā. Vēl tikai dinozauri pietrūkst! Otrs aizraujošs ceļa posms ir no Taroudant pilsētas uz Tafraoute – iespaidīgi kalnu serpentīni un brīnišķīga ainava.
·Suvenīri – tadžinas (20-50 dirhami (~2-5 eiro) par trauku), garšvielas, ādas izstrādājumi, dabīgā kosmētika (argāna eļļa), vietējie mūzikas instrumenti un krāsaini tekstilizstrādājumi – tik krāsaini, ka acis žilbst! Par cenām visur jākaulējas. Vietējie šajā ziņā ir ģēniji!
·No ēdieniem jānogaršo tadžina, kuskus, harira (zupa), kefta (gaļas bumbiņas) un daudz, daudz augļu. Visur tiks piedāvāta ļoti salda piparmētru tēja.
·Daļa sieviešu staigā ietērptas no galvas līdz kājām lakatos vai dželabās (garos maisveidīgos mēteļos ar kapucēm) un acis ir vienīgā atklāti redzamā ķermeņa daļa. Arī vīrieši valkā garus paltrakus, kas nakts melnumā izskatās diezgan spocīgi.
·Vietējiem ļoti patīk minēt visādus atjautības uzdevumus un mīklas. Interesants TV aizstājējs!
·Marokā ne vienmēr 1+1=2. Skaitīšana un apskaitīšana ir daļa no matemātikas, tāpēc visam par ko jāmaksā, cenu vajag noskaidrot (vienoties par to) laikus.
·Pēdējais ieteikums ir aizmirst visus ieteikumus un vienkārši ļauties Marokas burvībai un izbaudīt atpūtu!
