Ar velo pa senām "cīņu" takām - 2. diena

  • 2 min lasīšanai
  • 15 foto
No rīta mostos ap 7-iem. Pa mana 2. numuriņa 1. stāvā logu redzamas apmākušās debesis. Biju noskaidrojis, ka Ērgļu arodskolas ēdnīca veras plkst. 8-os, tāpēc steigties nevajadzēja. Mans transportlīdzeklis bija pārlaidis nakti turpat numuriņā, piestutēts pie sienas; pārbaudīju, kā tas "jūtas" - viss okidoki. Biju viens no pirmajiem ēdnīcas klientiem. Kaut kādi auksti salāti, maizītes/bulciņas; prasu, vai nevar dabūt ko siltu? Jā, varot uzsildīt griķus ar falšo zaķi. Man no sākuma pasaka vienu cenu, tad izlabo uz augstāku - jo es neesot vietējais. Prasu, vai jums tāpat kā Rīgā ar transporta biļetēm? :) Apkārt klīst samiegojušies arodskolas audzēkņi, šiem sākas stundas. Ārā silts, grādi 10, taču mazliet sijā smalks lietutiņš. Tik smalks, ka diez vai var samērcēt kā vējš traucošos riteņbraucēju :); mitrumu daudzmaz susinās pretvējš no braukšanas. Laižu cauri Ērgļu centram un tad pa Kokneses ceļu. Ceļš vijas gar Ogres upi, un pēc kilometriem 4-5 no tā atiet slīps celīns (tā arī runā šur tur Latvijā ) pa labi. Tam vajadzētu iet gar tām mājām, kur savulaik bija ierīkota "Komutatora" bāze, jo prātā ir palikušas mazliet miglainas, kā šis rīts, atmiņas, ka reiz pa to bridām (jo bija dziļš sniegs). Man ir tīkama tāda braukšana pa maziem/šauriem Latvijas lauku celiņiem, sevišķi jau šajā gadalaikā, kad tie ir skaisti noklāti ar koku zeltainajām lapām, un, uzpūšot vēja brīzītei, lapas kā sniega pārslas planē man riņķī un apkārt. Nedodiet man ēst, dodiet tik pa tādiem celiņiem pabraukāt! Jā, kaut kādas mājas ir celiņa kreisajā pusē, bet es braucu tik tālāk augšup lejup, pa labi, pa kreisi... Tēmēju uz Meņģeli. Pa ceļam ir Liepkalnes ciems. Cauri krūmiem saskatu kādu celtni - tā izrādās ir 1867. un 1868. gados celtā mūra baznīca. Pat šilte pielikta ceļa malā ar informāciju. Ēka pilnībā krūmiem/kokiem apaugusi, ne taciņas - tā paiet tā pasaul's godība... Pēc neliela gabaliņa ir Liepkalnes vācu kapi, kur redzami krusti un pieminekļi ar vācu kolonistu vārdiem; diez, kāds bijis dzīves ceļš šai dāmai vārdā "Johana Bitke"? Te glabāti arī Iršu kolonijas vācieši, kur, cik atceros lasījis, esot bijis liels vāciešu centrs. Pa ceļam aktīvu interesi par mani izrāda Fredis. Nē, tas nav Andris Freidenfelds, viņam šai diennakts laikā ir jāvada "Rīta svīta" Radio SWH.Tas ir milzu suns, kura saiminieks, padzirdējis kņadu uz ceļa, mēģināja sasaukt savu mājas sargu. Tie suņi māk tā klusi piezagties no mugurpuses un tad ar baigo rēkoņu sabiedē vientuļu riteņbraucēju. Man ir sava metode, kā tikt ar šiem frežiem galā; nesen gan izlasīju, ka tā var būt bīstama, bet nu līdz šim ir noderējusi: es pret šiem izturos ļoti agresīvi, ja man nāk virsū, es eju pretī, un līdz šim tie pārsvarā ir apjukuši, laikam nav gadījies sastapt cilvēku, kas (it kā) nenobīstas no viņa varenajiem ilkņiem. Vēl diezgan droši ir ātri sameklēt kādu akmeni vai vismaz imitēt tā meklēšanu; suņi tad mēdz laisties lapās, jo laikam ir jau "informēti", cik sāpīgas var būt sekas. Meņģelē atrodu meža ceļu, kas iet uz Vēreni. Uz tā es tad sastapu tās aitas, kas nobildētas. Braucu kilometriem, bet mežā redzēju tikai pāris mājas; diez, kā ir tādā vientuļā mājā dzīvot, kur kaimiņu nav kilometriem tālu? Iebraucu Krapes pagastā, un tad nokļūstu uz kārtējā svaigi noasfaltētā lielceļa. Man liekas, tā ir tā saucamā "Maskavas šoseja", bet varu kļūdīties. Varen plats ceļš. Eiropas fondu naudas tiek izmantotas, lai Latvijā ceļi arvien vairāk līdzinātos ES ceļiem; tas reizē priecē, un arī skumdina, lai gan ceru, ka līdz Dānijas līmenim, kur pirms 24 gadiem braucu ar veļļuku pa asfaltētu taciņu cauri kviešu laukam, mēs tik drīz nenonāksim. Pa lielceļu tieku līdz Lēdmanei, un konsekventi nogriežos no tā - man mīļāki Latvijas mazie celiņi. sevišķi, kad putekļu vērpešu vietā, kā tas ir vasarā, griežas lapu vērpetes. Un tad turpinu mīt pedāļus uz Ogres pusi. Izbraucu cauri Glāzšķūnim un Ogresgalam. Kaut kur tur pamanīju tās pieturvietas ar īpatnējiem nosaukumiem: Asaru līcis, Jauntulki, Lieltulki. Man, kā ar tulkošanu no angļu un krievu mēlēm naudu pelnošam "mikrouzņēmumam", šie nosaukumi šķiet īpaši tuvi :) . Atceros, savulaik Imants Ziedonis aicināja pieturvietām piešķirt apkārtējos vietvārdus - lai būtu mazāk pieturu ar uzrakstu "Veikals" vai " " (beznosaukuma) . Ogrē iebraucu gandrīz reizē ar vilcienu uz Rīgu, kāpju iekšā un pērku biļeti vagonā. Izkāpju Vagonu parkā, vēl kilometri 7 līdz Juglai.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais