Arī Ukrainā rudens

Egils Johansons 11.10.2013 7 min lasīšanai 149 foto

Septembris tuvojas beigām, un, tā kā vasara māj sveikas, nopriecājos par baušķenieku piedāvājumu doties viņiem līdzi uz Krimu baudīt atpūtnieku samta sezonu. Par draudzīgu cenu turklāt. Atmetu domu par kādu citu variantu, jo, kā teica mans draugs Aivars, ar vietējiem mēs sazināsimies viņu valodā.

No Jaunpiebalgas uz Bausku – pilsētu, kur satiekas, un tad tālāk. Paldies par doto iespēju Bauskā „iefiltrētajam” novadniekam Raitim un izpildrīkotājai Benitai! Paldies saprotošajiem ceļa biedriem un šarmantajām biedrenēm par jauko kopā pabūšanu, izklaidēm! Laika prognozi gan neviens ziņotājs internetā nesolīja iepriecinošu. Kā pierādīja turpmākā nedēļa, šoreiz viņi nekļūdījās...

Braucienā cauri Lietuvai, Polijai sākam viens ar otru, ar visiem iepazīties. To Benita atraktīvi noorganizē. Vairāki šādā kompānijā ceļā nedodas pirmo reizi, ko nevaru sacīt par sevi. Esmu izklaidīgs pionieris, tādēļ kādu laiku dažas dāmas, t.sk. Igundu un Zeltīti uzrunāju mazliet savādāk... Paldies par sapratni! Pēc ilgas stāvēšanas uz robežas, dokumentu pārbaudes un citām formalitātēm rīta agrumā beidzot šķērsojam Polijas-Ukrainas robežu.

Dienā ir laiks iepazīties ar Ļvovu. Staigājam, aplūkojam pilsētas, kuru nereti dēvē par Ukrainas Parīzi, daudzveidīgo arhitektūru. Parkos koki savam ietērpam izvēlējušies rudenīgākas krāsas. Krīt lapas. Krietnu laiku atpakaļ pilsētā ir būts un kaut kas skatīts, bet tik sen, ka prātā palikusi vien’ greznā Ļvovas Operas ēka. Sākam tērēt samainīto naudiņu. Viens lats aptuveni 16 grivnas. Uz 100 grivnu banknotes ukraiņu dzejnieka un mākslinieka Tarasa Ševčenko portrets, arī uz citu nominālu naudas zīmēm tautas dižgari, valstsvīri, uz 5 grivnām hetmanis Bogdans Hmeļņickis, uz 20 grivnām dzejnieks Ivans Franko un tikko redzētais Operteātris.

Netālu no Ļvovas nakšņošana. Viesnīcas īpašnieks ir labvēlīgs. Bārā malkojot vīnu, noskaidrojas, ka viņš karadienestu aizvadījis Latvijā, un par latviešiem viņam vislabākās atmiņas. Vārdu pa vārdam – īpašnieks ataicina dīdžeju un uzrīko mums diskotēku. Vakars paiet jautrībā un dejās.

Pēc nakšņošanas un brokastīm turpinām doties dienvidu virzienā. Garām nobrūnējušiem, vēl nenovāktas kukurūzas un saulespuķu laukiem, kuri aizstiepjas tālu uz apvāršņa pusi. Saulespuķes vairs negroza galvas – tās pazemīgi noliekušās. Bezgalīgi lauki. Kāds lauksaimniecības tehnikas daudzums gan vajadzīgs, lai to visu laikā novāktu. Tik kāda lauka mala nopļauta. Un raža kam? Sēklai, droši vien arī eļļai, kukurūza miltiem. Rudens negaidīs. Vēl atvasara. It kā. Saulīte paskopi noraugās uz mums un šīs zemes plašumiem. Laiku īsinām vērojot ainavu, sarunās un citās pēc izvēles pieejamajās nodarbībās un iespējās. Krēslo. Strauji satumst, nāk nakts. Aiz muguras paliek Nikolajeva, Hersona, Perekopa zemesšaurums, pārvarēti Krimas kalni.

Alušta. Iekārtojamies pansionātā „Ņeva” (tāds ziemeļniecisks nosaukums) blakus glaunākam hotelim „Demerdži”. Mazas neskaidrības ar istabiņu sadali, tomēr kaut kā sapāroti tiekam... Ar jautrību un nelielu izbrīnu, ja reiz liktenis lēmis... Gatis vien’ satraukts, pīpēdams staigā pa pagalmu. Izrādās nedomā likties uz auss, bet ar vietējiem doties zvejā! Ticēt vai neticēt – tāds ir jautājums. Pēc sātīgām un ļoti ļoti bagātām brokastīm, kuras ne tuvu nelīdzinās, tā sauktajām, kontinentālajām ( ak, jā – mēs atrodamies uz pussalas) dodamies aplūkot pilsētu, bet galvenā interese par liedagu. Vēl par brokastīm – biezputra, sacepums, gaļas mērce, olas, desa, siers, vista, zivs, dažādveida salāti, tēja, kafija. Līdzīgs ēdiens arī vakariņās. Varbūt ko piemirstu?! Maize, tā gan ir sausa, kaut virsū tiek smērēts sviests. Arī kafija tāda pliekana, tāpēc pretēji ieradumam izvēlos tēju. Pārējais viss garšīgs (par putru nezinu), tikai brokastīs uz to visu vairāk noraugos nekā patērēju, jo manas brokastis parasti ir kafija un sviestmaize. Toties vakariņās par apetīti nevaru sūdzēties, jo ar pusdienu ēšanu sanāk kā nu kuru reizi. Ejam uz pludmali. Rīts padrēgns. Ar sola biedru nolemjam, ka derētu kaut kas straujākai asinsritei, prāta skaidrībai un gara možumam. Kioski ielas malā vēl slēgti, bet pie viena kāds melnīgsnējs vīrs grozās. Degustējam Krimas gaišo un sarkano produktu, arī pa glāzei stiprāka dzēriena, kas pēc garšas atgādina itāļu grappu, jo no vīnogām gatavots kā viens, tā otrs. Degustācijas procesā noskaidrojas, ka tirgotājs ir smagi kļūdījies, noturēdams mani par armēni, es savukārt viņu par vietējo, ne pēc izcelsmes par azerbaidžāni no Baku. Tas ieinteresē, jo Baku dislocētā divizionā četrus gadus esmu aizvadījis kara jūrnieka dienestā. Procesus apvienojuši, esam cerību spārnoti, ka pagūsim arī izpeldēties. Parks ar atrakcijām pakluss, garlaikojas suvenīru un vīna tirgotāji, kafejnīcas – lielākā daļa slēgta, kāda vēl atvērta. Šķiet esam vieni no pēdējiem atpūtniekiem, jo sezona beigusies. Sīkiem tumšiem akmentiņiem klāta pludmale. Dažs gan vēl mēģina sauļoties un iebrien jūrā.

Atstājam autobusu Lučistoje mazpilsētiņā/ciemā. Kāds rets gājējs. Divas govis mierīgi atgūlušās ielas malā, laiski gremo un ignorē garām braucošos auto. Interesants ir pārgājiens pa Spoku (Priviģeņij) ieleju Demerdži kalna pakājē. Diezgan trūcīga augu valsts, pa dzeloņainam krūmam, kokam. Pārsteigums, ka no kokiem zemē sakrituši valrieksti un mandeles. Lasām bezmaksas suvenīrus. Skatam paveras Demerdži kalna dīvainie veidojumi, kuru reljefs atgādina putnus, citus radījumus. Vieta iztēlei un vieta, kur notikusi kinofilmas „Kaukāza gūstekne” uzņemšana. Pa akmeņainu taku, kas reizēm ir lēzena, brīžiem stāvāka virzāmies tuvāk vertikālajiem klintsbluķiem. Lielais akmens, uz kura var uzraut tvistu, lielā koka stakle, ala. Te Ņinu (Natāliju Varleju) – sportsmenku, komsomolku un prosto krasavicu vieni tvarstīja, citi glāba.

1.oktobris. Diena ir apmākusies, kā jau sinoptiķi solījuši. Šoseja līkumo gar augsto Melnās jūras krastu. Gurzufa. Ņikitinas botāniskais dārzs. Masandra. Jalta. Livādijas pils. Alupka. Forosa, kur 1991.g. augustā puča laikā vasarnīcā tika turēts Gorbačovs. Balaklava. Norādes parādās un nozūd, bet nezūd cerība, ka, ja ne šodien, tad rīt mēs tur būsim. Klāt Sevastopole. Varam izvēlēties skatāmos objektus pēc brīvas gribas. Tirgus kā jau tirgus. Jāizpilda meitas Unas pasūtījums un mājā jāatved lielie lazdu rieksti, varbūt vēl kas, bet iepirkšanās jāatliek uz atceļu – nevēlos ar pirkumu maisiņu klejot, ja tepat netālu mūs gaidīs autobuss. Tauta spriež, ka par galveno apskates objektu pirmkārt jāizvēlas panorāma „Sevastopoles aizstāvēšana”, kas vēstī par pilsētas aizstāvju varonību to nosargājot un atvairot ienaidnieka galveno triecienu 1855.g. 6.jūnijā Krimas kara laikā. Ieeja – 50 grivnas, fotografēt nav liegts, ja piemaksā. Darbs, kas paveikts šo panorāmas apli veidojot, ir milzīgs. Priekšplānā lielgabali, lodes, ierakumi , sagrautas blindāžas, zemes uzbērumi un smilšu maisi – varen’ naturāli, kas fonā pāriet lielformāta gleznā. Autors Francis Rubo. Panorāma atklāta kaujas 50.gadadienā 1905.gadā. Neesmu batāliju cienītājs, bet nevar noliegt – redzētais iespaidu atstāj. Labāk patika ne šī vērienīgā kaujas kompozīcija, bet autora nelielā formāta gleznas, kurās virtuoziem otas triepieniem attēloti matroži un citi tā laika personāži.

Lietus turpinās. Nekur tādā laikā negribas klīst, kaut gan pilsētas karte kabatā. Lejā osta. Pa kādam kioskam. Kapteiņu cepuru, podvodņiku laiviņu atdarinājumi. Vienā no kioskiem dažas īstas bezkozirkas – gan ziemas, gan vasaras formas, tik zvaigznes vietā cita kokarde.

Bahčisaraja. Grezna Krimas hanu bijusī rezidence. Austrumnieciskas arhitektūras celtne ar torņiem, kas kā noasināti zīmuļi slejas debesīs. Noskaņu vēl pastiprina atskaņotā mullas dziesma vai lūgšana. Laikam jau šīs dziesmas valdzināti, daži iegriežamies pie melnīgsnējām skaistulēm iemalkot sarkanvīnu. Tumsā vēl pavīd Simferopoles ugunis pirms esam atpakaļ naktsmītnēs.

Šoferiem un busam atpūtas diena, jo nešpetnā šaiba visu fiksē. Gudrojam, ko iesākt. Priekšlikums izmantot sabiedrisko transportu un doties uz vakardien neredzētajām vietām tiek noraidīts, jo tas nebūtu ērti. Smidzina lietus. Tūrisma aģenti nav sastopami. Nekas cits neatliek, kā apjautāties viesnīcas administratorei un lūgt palīdzību. Viņa neatsaka un sazvana mikroautobusa šoferi. Šoferis ir ar mieru braukt, bet vietu skaits tikai astoņas. Ir vēl vajadzīgs busiņš, tad vēl viens, jo gribēšana ir visiem. Tas prieks – aptuveni 100 grivnas no katra. Dodamies ceļā. Mūsējais šoferis–gids ir komunikabls, bijušais autoinspektors, tagad pensijā, turklāt izrādās viesnīcas administratores vīrs. Paļaujamies viņa ieteikumiem, ko skatīt pirmām kārtām un čevo možet biķ ne stoit. Kalnainā šoseja, pa kuru vakardien braucām, miglas vālos. Lai miglai labāk redzētu cauri piestājam pie vīna/siera veikala. Siers brokastīs gan bija...

Alupka. Grāfa Voroncova greznā pils ar plašo parku, skulptūrām un skatu uz jūru. Parkā zīlītes laižas uz rokas un vāverīte pati skrien pretī. Līst arvien stiprāk, vējš, satumsusī jūra triec viļņus pret klintīm, no kurām viena nosaukta krievu marīnista Aivazovska vārdā. Skats un sajūtas ir fascinējošas, izbaudot šo jūras varenību un spēku. Foto, vēlreiz foto, līdz nāk vilnis, no kura nepagūstam aizbēgt. Kājas un bikses slapjas pāris sprīžu virs ceļgaliem no mugurpuses... Pa ceļam uz Jaltu Livādijas pils, kur 1945.g. februārī tikušies trijotne – Čērčils, Rūzvelts un Staļins. Masandras pils un milzu koks (varbūt tūja). Ierunājamies, ka varbūt apmeklējam slaveno Masandras vīna rūpnīcu un tur iespējamo vīnu degustāciju. No tā mūs atrunā, sakot, ka tas prieks tāds padārgs esot. Taisnība vien bija – mūsējie, kas tur pēc pilnas programmas to visu baudīja šķīrušies no 160 grivnām. Degustāciju mums šoferis kompensē un aizvizina līdz Masandras vīna firmas veikalam, kur ekvivalents minētajai grivnu summai ir 3 pudeles konjaka katram. Apstājamies stāvlaukumā, jo līdz Bezdelīgu ligzdai vairs negribas aizstaigāt. Ligzdu redzam no attāluma. Joprojām līst, esam samirkuši. Ekskursija tuvojas noslēgumam. Palika neapskatīts Ņikitinas botāniskais dārzs, arī Sevastopoles tuvumā esošā savulaik slepenā klintī apslēptā zemūdeņu bāze. Uzzinājis, ka tirgū esam pirkuši lauru lapu buntītes, uz atvadām šoferis apsola mums piegādāt lauru lapas bonusā par kopā forši pavadītu dienu.

Rīts sākas ar šo bonusu. Kā sarunājuši pl.08.00 mikriņš aiz sētas jau piestājis. Esam pārsteigti par bonusa izmēriem! Nevis lauru koku zariņi, bet lauru meijas, līdzīgas tām bērzu meijām, ar kādām istabas pušķojam Jāņos. Ir bažas, vai ar šo bagātību tiksim viesnīcā. Uz administratores (citas – ne mūsu paziņas sievas) izbrīnīto skatienu atbildu, ka nam namečajetsja boļšoj prazdņik i nada ukrašaķ pomeščeņije. Pēc brokastīm uz Sudaku. Ļoti skaits ceļš. Serpentīns, pa kuru braucot skatam paveras kalni un ielejas, te atkal jūra, kurā arvien lielāks paliek saules atspīdums. Vai tiešām! Beidzot mūs sveic saule. Krastmalā lasām akmentiņus, prieks par sauli un sudrabaini mirdzošo ūdens klāju. Sudakā iztālēm redzami kalna galā uzceltā cietokšņa mūri, no kuru augstumiem pilsēta kā uz delnas.

Pēdējais rīts Aluštā. Pa automaģistrāli pāri Perekopam, kauju vietai, kur krituši arī daudzi latviešu strēlnieki, uz Kijevu. Vakarā iekārtojamies viesnīcā. Nākamajā dienā vairākas stundas skatām Ukrainas galvaspilsētu. Staigājam pa laukumiem, Kreščatiku. Zeltā mirdz baznīcu kupoli. Maksas fotosesija ar baložiem un ukrainietēm. Piedāvājums seko piedāvājumam. Pie Operteātra strūklaka kā noziedējusi pienene, kurai pūkas/ūdens lāses lido uz visām pusēm. Satiksme uz kādu laiku slēgta, jo ielās amizanti riteņbraucēji. Dņepra. Drosmīgākie platās upes otru krastu sasniedz pa gaisu, nolaižoties ar trīsi. Gājējiem savs tilts. Notiek vietējās TV akcija ielās „Žizņ kak čudo”. Intervē arī mani. Ko lai atbild? Jāpriecājas par dzīvi, par katru dienu, kuru dzīvo, par to, ka esam laimīgi, par to, ka esam!