Hawaii - Final edition
|
Rihards Zeiļa
|
Ir jau pagājis kāds laiks kopš mana pēdējā dienasgrāmatas ieraksta, tāpēc uzskatu, ka beidzot ir pienācis laiks manam Havaju salu noslēguma čapterim, kurš man izvērtās tāds nedaudz apjomīgāks, tāpēc, ja esat gatavi 1133 vārdiem, laipni lūgti! :)
Tā kā pašlaik atrodos vilcienā no Rēzeknes uz Rīgu, man nav pieejas internatam, tāpēc gluži neatceros, pie kādiem notikumiem paliktu pēdējā savā dienasgrāmatas ierakstā. Jabkurā gadījumā, rakstīšu par notikumiem, kuri man, sēžot šeit, vilcienā, ataust prātā visspēcīgāk.
Kā pirmo noteikti jāmin manu un Eda ceļojumu uz Maui salu – izdomājām salīdzinoši „Yolo” paņemt atvaļinājumu no darba uz vienu nedēļu, kuru pavadījām Havaju otrajā lielākajā salā – Maui. Šajā piedzīvojumā metāmies kopā ar trim igauņiem – džeku Allāru un divām meičām – Mai un Liis.
Jāsāk jau ar to, ka visu šo nedēļu bijām ieplānojuši pavadīt brīvā dabā, guļot teltīs, un dienā pārvietojties ar īrētu mašīnu – tur arī mūsu pirmais piedzīvojums. Aizgājām uz car rental, un prasījām, cik maksātu mašīna uz nedēļu. Šie – 550$. Mēs – nē, pārāk dārgi. Šie – ok, 500$. Mēs atkal – nē, par dārgu. Tā nu cenu nokaulējām līdz 320$ ar vislētāko apdrošināšanu. Tad nu tikai atlika vien gaidīt, kādu „jaukumu” mums atvēlēs, jo kaulēšanās laikā minētās mašīnas modelis netika minēts. Pagaidījām, un whoalā – atbrauc jauns, sarkans 2013.gada Ford Fusion. Patīkami.
Tā nu mēs dienas pavadījām izbraukājot visus svarīgākos salas apskates punktus, no rīta mazgājot zobus Wallmart tualetēs un vakarā mazgājoties pludmales dušās. Ēdām gan lielveikalu preces, gan kādā pārgājienā atrastus kokosriekstus un dažādus augļus. Viennozīmīgi atzīstu, ka guavas un passion fruit ir kļuvuši par vieniem no man vismīļākajiem augļiem. Visgrūtāk bija ar gulēšanu, jo gulēt mašīnās Maui salā ar likumu ir aizliegts, bet teltis pārsvarā visur sliet augšā ir nelegāli. Tā nu mēs slapstījāmies nakts melnumā pa pludmalēm un meģinājām akli uzsliet teltis pēc iespējas līdzenākās vietās. Atskatoties pagātnē, tas bija foršs piedzīvojums, bet, esot tur, tik stilīgi gan nešķita, ja pusotru stuntu nevar stabīli uzcelt telti, jo ik pēc 20 minūtēm bija jāslapstās no sargu lukturīšiem.
Par Maui lielākajiem piedzīvojumiem viennozīmīgi atzīstu nakšņošanu Halaekala halnā, lielākā ūdenskrituma apskatīšanu un snorkelēšanu starp koraļļu rifiem. Kaut arī Halaekala kalns ir vien aptuveni 3300 metru augsts, cilvēki apgalvo, ka, esot tur, cilvēks atrodas vistuvāk zvaigznēm, par ko arī pats pārliecinājos, noskatoties vienkārši fantastisku saulrietu, un sagaidot tur naktsnīgās debesis. Skats – apburošs, un emocijas vienreizējas. Vienīgā vilšanās bija tā, ka nesanāca noskatīties arī saullēktu, jo, pamostoties no rīta, atklājām, ka esam iekļauti milzīgā mākonī, esam pārsaluši līdz kauliņiem, un neko neredzam tālāk par 10 metriem. Še tev nu bija saullēkts. Vēl pieminēšu faktu par aukstumu – ja dienā Maui pludmalēs gaiss iesilst līdz pat +33 grādiem, tad Halaekala kalnā četros no rīta temperatūra arā bija vien +7C. Brr – viennozīmīgi pati aukstākā nakts visā vasarā.
Par ūdenskritumu – gluži neatceros tā nosaukumu, bet pārgājiens uz turieni, pēc maniem uzskatiem, ir tā īsti vienīgais īstais pārgājiens visā nedēļas garumā, jo, salidzinot ar Oahu salu, šie pārgājieni tāds sīkums vien bija. Visvairāk mani iepriecināja tas, ka ceļā uz turieni bija jāiziet cauri bambusu mežam, par kura eksistenci man nebija ne jausmas. Paspēju uzrāpties arī dažos bambusos, kas bija visai jautra nodarbe. Par pašu ūdenskritumu – amazing! Tāds dabas spēks, ka tirpiņas pār muguru skrien – paspējām uzņemt arī dažu labu iespaidīgu bildi.
Un par snorkelēšanu – jāāāāā! Lūk tā bija nodarbe, par kuru es sākumā biju visskeptiskākais, jo no malas tas izskatās vienkārši... pastulbi. Bet, kad pats uzģērbu visu nepieciešamo ekipējumu.. uhh! Tik forši un skaisti! Nenormāli patika peldēt cauri simtgadīgiem koraļļiem un aplūkot visdažādāko krāsu zivis. Paspēju arī uzkāpt jūrasezim un nedaudz „Pabraukt ar bruņurupuci”, respektīvi, pieķerties šim pie bruņām, un tad nedaudz ar viņu papeldēt uz priekšu, bet daudz ar to neaizrāvos, jo teorētiski tas skaitās nelegāli. Bet bruņurupuči ir forši. Allārs pat ar vienu trīs reizes pēc kārtas iesita „high-five”, par ko lepojās visas atlikušās dienas.
Pēdējā dienā, kamēr Eds snorkelēja, mēs ar Allāru mēģinājām izdomāt visnedažādākos veidus, kā varētu apēst kādu no Maui apkārt skraidošajām vistām. Nopietni – kur vien tu esi, nav svarīgi, vai dziļi džungļos, vai Wallmart pieturā, apkārt skraidīs vismaz pusducis vistu. Pēc ilgas spriešanas izlēmām, ka labākais variants būtu pievilināt vistu ar maizi, un tad gaidīt ar lielu paceltu akmeni, kamēr vista pienāks klāt un tad bams! Varētu nodīrāt, un būtu foršs šašliks. Tā arī nesapratu, vai tas galu galā bija joks, vai arī vistu gribējām apēst patiešām. Galu galā tomēr neviena vista necieta. Kad atgriezāmies no Maui, pēdējās trīs nedēļas paskrēja vēja spārniem – zinu vien to, ka dienas pavadījām strādājot, aizejot šādā tādā haikā, un ik pa laikam ar dzīvokļa biedriem iedzerot kādu Bacardi pusgalonu. Vēl nopirku jaunu telefonu, kura funkcijas vēl līdz šim neesmu pilnībā izmēģinājis. Pēdējā nedēļā, kad ar Edu un Agučī bijām aizgājuši no darba, sapratu, ka patiesībā esmu īsts šopaholiķis – neminēšu, cik naudas iztērēju dažādu brendu outletos, bet varat mani apsveikt ar jaunu Calvin & Clein uzvalku, Guess kurpēm un kaudzi ar Armani krekliem. Attaisnoju sevi ar faktu, ka Latvijā šādas drēbes man izmaksātu līdz pat četrām reizēm dārgāk, kas, savukārt, ir ieguldījums manā finaciālajā nākotnē. Kopumā – pirmo reizi mūžā jūtu, ka beidzot varu ģērbties kā normāls cilvēks, nevis nēsāt vienas un tās pašas drēbes pat gadiem ilgi. Patīkamas pārmaiņas.
Pēdējā naktī Havajās bijām savākušies pludmalē – vienkārši sēdējām smiltīs un runājām. Man pat nebija daudz sakāmā, viss notikušais likās kā viens ilgs sapnis. Tas siltums, palmas un okeāns – viss šķita jau tik pazīstams, ka bija pat nereāli iedomāties, ka jau sākot no nākamās dienas visdrīzākais, ka šādu skatu, emocijas un sajūtas vairs neredzēšu nekad. Paskrēju gar pludmales malu un vēl pēdējo reizi izpeldējos okeānā. Neaprakstāma sajūta – nezinu, vai laba, vai slikta.
Atpakaļceļs uz Latviju bija ilgs – nezinu precīzi, bet pieņemu, ka varētu būt ap 50 stundām, ieskaitot visu gaidīšanu lidostās. Vienā no šādām gaidīšanām, Los Andželosā, pavadījām pat 12 stundas. Tā kā nevēlējāmies šādu iespēju palaist garām, noīrējām motelī pie lidostas istabiņu, nolikām tur visas mantas, un paši izdomājām aizlaist uz Holivudu – kad vēl mūžā būs tāda iespēja? Bija jau tīri forši, bet kopsummā biju pat nedaudz vīlies – biju cerējis uz ko iespaidīgāku, bet tur īsti nekā, izņemot Holivudas uzrakstu kalnos un „Zvaigžņu aleju” arī nebija ko redzēt.
Frankfurtē par glāzi minerālūdens samaksājām 2,5 eiro.
Tagad, atrodoties Latvijā, pats nezinu, kā justies. Kā jau minēju, viss notikušais liekas kā viens liels sapnis. Bet, atkal, šeit ir ģimene un draugi. Draugi, kuru lokā es varu būt patiesais „es”. Nu, bez liekas liekvārdības – vienkārši ir jautri. Ak jā, vēl mani patīkami pārsteidza fakts, ka šeit patiesībā ir patiešām skaistas meitenes – pirmajās dienās nobrīnīties vien nevarēju, visusr aizķērās skatiesns. Bet tā savādāk - sāksies mācības, iespējams, būs jāatrod darbs. Atkal sāksies rutīna. Bet bija forši uz kādu laiciņu no šī visa izrauties. Tā jau saka – ir kādu laiciņu jāpavada šķirti no dzimtenes, lai to vēl vairāk iemīlētu. Nezinu kā ir patiesībā, bet, iespējams, ka ar 3 mēnešiem ir bijis nedaudz par maz. Kanāda, Jaunzēlande un Austrālija – Bring it on! :)
