Piedzīvojumi Tonkinas Alpos

  • 3 min lasīšanai
  • 99 foto

Esot Vjetnamā, noteikti vēlējāmies apstatīt Sapu – pilsētu pašos Vjetnamas ziemeļos, kur mūsdienīgais sastopas ar senatnīgo, kur dzīvas vēl ir senās rīsu audzēšanas tradīcijas un ielās var sastapt dažādu etnisko minoritāšu ļaudis, tērpušos koši rakstainos tērpos. Tā ir vieta, kas spējusi saglabāt savu unikalitāti, bet, kurai milzu soļiem tuvojas mūsdienu civilizācijas labumi, atstājot skaistajā ainavā neglītus nospiedumus.

Uz Sapu visērtāk nokļūt ar vilcienu, tāpēc dodamies uz Hanojas staciju. Lai gan līdz vilcienam vēl ir laiks, stacijā uzzinām, ka mums ātri jāskrien uz vilcienu. To izdzirdējis kāds večuks sauc, lai sekojam viņam un pats vēja ātrumā aizskrien pāri sliežu rindām uz ielec mums līdzi vilcienā. Par šo īso sprintu viņš paprasa dzeramnaudu un tad nozūd. Esam laimīgi tikuši vilcienā un pēc laiciņa jau iemiegam uz mīkstiem matracīšiemun zem siltām sedziņām.

Agri no rīta (4:15) vilciena pavadonis visus modina. Esam Lao Cai. Pirms iziešanas no stacijas, vēl tiek pārbaudītas biļetes un tad mūs aplenc vietējie šoferīši, pedāvājot aizvest uz Sapu. Samaksājam 5$ par abiem un ar mini-busu dodamies ceļā.Līkumotie ceļi uzdzen nelabumu, bet par laimi jau pēc 45 minūtēm esam Sapā, kas tā īsti vēl nav modusies, tāpēc atrodam hotelīti un vēl mazliet nosnaužamies.

No rīta izīrējam motorolleri un dodamies ceļā. Visapkārt rīsu terases un kalni, ceļmalās laiskojas rukši un milzīgi ūdens bifeļi. Lielākā celtne visā apkārtnē ir skola. Vietējie ieraugot tūristus, piedāvā savus izšuvumus un neatstājas tik ilgi, kamēr kāds kaut ko nopērk. Mēģinu atpirkties ar šokolādi, kas daļēji izdodas, tikai pati vaininiece paliek ar ieplestām acīm un jautā man, kas tas ir un kas ar to jādara. Vislabākā andele ir Sapas ielās un tirgū, kur var nobaudīt gan dažādus gastronomiskus brīnumus, gan nopirkt dažādus izšuvumus. Izbraukājuši ciematiņus, vēlu vakarā atgriežamies Sapā.

Nākošā dienā nolemjam iet pārgājienā uz 12 kilometrus attālo Sudraba ūdenskritumu (Silver waterfall). Cauri Cat Cat ciematam dodamies iecerētajā virzienā. Pēc vairākiem kilometriem tūristu paliek arvien mazāk un vēlāk vairs nemanām arī vietējos. Tā kā taka iet tik uz priekšu, tad daudz neiespringstot, dodamies tālāk. Pārejam tiltiņam un pa apšaubāmu taku dodamies augšā kalnā, kur kāds vietējais rāda, ka jāiet tik uz priekšu, kaut gan mani nepamet sajūta, ka viņš nemaz nesaprata jautājumu. Mums pa priekšu aiziet kāda večiņa, kura ātri vien nozūd. Mūsu taka paliek arvien šaurāka un ved dziļāk džungļos. Tā līkumojot nonākam uz pārejas, no kuras paveras lielisks skats uz kalniem. Pēc tam atkal ienirstam džungļos. Priekšā uz takas ieraugu baltu bifeli vai kaut ko tamlīdzīgu. Pilnā balsī sāku saukt savu amigo. Kamēr tā stāvu uz takas uz klaigāju, pēkšņi manā priekšā iznirst sīks večuks ar spieķīti. Ne viņš ko saprot ko es saku, ne kartē kaut ko spēj parādīt, tik pamāj, ka jāiet atpakaļ, veikli pasmaida un prom ir. Pēc kāda laiciņa nonākam klajumā, no kura paveras skats uz pretējā kalna nogāzi. Un tur jau viņš ir – auto ceļšun mūsu meklētais ūdenskritums – vienlaikus tik tuvu un tik tālu.Sapriecājamies, ka mērķis jau redzams un dodamies pa taku lejā, bet tad taka paliek tik šaura, ka gandrīz izzūd un ved dziļāk džungļos. Pa stāvu nogāzi klunkurējam lejā, ķeroties pie bambusu zariem, līdz nonākam pie upes. Aizmirstu pat par iespējamo čūsku klātbūtni. Tagad jau skaidrs, ka esam nost no jebkādas oficiālās takas. Ejam pa upi uz leju. Visapkārt džungļi un stāvas nogāzes. Paliek tā baisi, jo atpakaļ iet būtu traki, bet uz priekšu arī nav zināms, kur nokļūsim. Akmeņi slīd un priekšā parādās vairāki ūdenskritumi, kuriem pa malu, kā tādi pērtiķi iekārušies zaros, mēģinām tikt lejā. Ieraugām kokā iecirstus pakāpienus. Nopriecājamies, ka vismaz kaut kādas cilvēka klātbūtnes pazīmes. Kājas sāk jau ļodzīties, bet nebeidzamais ceļš pa upi neļauj atslābt. Kad jau pārņem tāds nogurums un liekas, ka upei nav gala, pēkšņi iznākam klajumā un uz nogāzes tālumā ieraugām sieviņu ar milzīgu malkas grozu mugurā. Priecīgi dzenamies viņai pakaļ, bet večiņa tik ātri tipina, ka nevaram šo noķert. Tad viņa mūs pamana un apstājas. Sekojam viņai pāri laukiem līdz nonākam līdz vietai, kur acīmredzot kļūdījāmies ar ceļa izvēli. Kājas tā sāp, ka iešana ir apgrūtināta. Xin Cai ciemā padzeram tēju un par 1$ ar mopēdu mūs aizved atpakaļ uz Sapu – netīrus, pārgurušus, bet laimīgus par pārgājienu ar laimīgām beigām. Vakarā vēl vjetnamiešu pēdu masāža un no rīta atkal esam gatavi jauniem piedzīvojumiem ar cerībām, ka kādreiz šeit atgriezīsimies un Sapa vēl nebūs zaudējusi savu pirmatnīgo pievilcību.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais