No kurienes bēg leduslāči (Grenlande)

  • 11 min lasīšanai
  • 14 foto
Šovasar pēc 10 gadu pārtraukuma uz Islandi atpeldējuši jau divi baltie lāči; kurus mūsu brašā policija nošāva bez brīdinājuma. Kas viņiem Grenlandē nepatika, abi ar Jonu nobrīnāmies un braucam skatīties paši. Patiesībā braucienu sāku plānot laicīgāk un jūlija lidojumu no www.flugfelag.is pasūtu jau aprīļa beigās. Pēdējā brīža lidojums uz Grenlandi izmaksātu dārgāk nekā uz Floridu. Krustu šķērsu izklikšķinājusi internetu saprotu, ka mūsu nolūkotajā reģionā viss transports un lielākā daļa naktsmītņu pieder www.blueice.gl un padodos bez cīņas. Nekādas pašdarbības šoreiz nebūs, aizrakstu viņiem, kas mēs esam, ko gribam un jaudājam un ko negribam, pēc pāris dienām saņemam sakarīgu atbildi, transferējam viņiem naudiņu un pakojam paunas. North 66, Cintamani, McKinley panckas un guļammaisi nesver ne 10 kg katram, turklāt šīs polartex, goretex, thinsulate un citu materiālu mantas ir ne vien vieglas, bet arī siltas, aizsargā pret lietu un vēju, ātri žūst un vienā mūžā gandrīz nav novalkājamas. Izlidosim no Reikjavikas lidostas. Šis iestādījums tagad atrodas gandrīz pilsētas vidū un politiski ir tikpat piesātināts kā Rīgas Gaismaspils, tikai otrādi – visa runāšana par to, vai nojaukt, vai atstāt. Lidmašīna šorīt jau pabijusi Faro salās un mazliet tur aizgulējusies, tomēr galu galā kāpjam iekšā arī mēs kopā ar kādu grenlandiešu sportistu komandu, pāris ģimenēm un visuresošajiem amerikāņu tūristiem. Pēc pusotras stundas lidojuma parādās Grenlandes piekraste. Pelēki ūdeņi, zili ledi, melnbalti sniegi un klinšu kalni. Vai nu vikings Ēriks Sarkanais, kas šo vietu nosauca par Zaļozemi, bija stipras kaltētas sēnes pa ceļam saēdies, vai arī globālā sasilšana pirms 1000 gadiem bija niknāka. Kamēr es tā filozofēju, esam aizlidojuši līdz Dienvidgrenlandes pašai staklei un laižamies lejā pāri Ērikfjordam uz Narsarsuaq. Ir gan te zaļš! Gar skrejceļu kuplos kamolos zied zilie zvaniņi un ugunspuķes, kalni bērziņiem apauguši un redzamas pat dažas kārtīga auguma lapegles. Fjords žilbina līdz asarām. Gaiss maigs, zīdaini silts un sauss. Pilnīgs pretstats Islandei, kur no Atlantijas vējiem nav glābiņa nekad un nekur. Blueice meitene Natālija iedod mums šādus tādus vaučerus, parāda virzienu uz ostu un pievāc somas. Kamēr laiks, uzskrienam tuvajā Signalkalnā un raidām skatus uz ziemeļiem, kur redzama maliņa no lielā Grenlandes ledāja. Atrodam veikalu, kas pie reizes ir arī pasts un iepērkam šo to. Dabūt var gan zaļumus un augļus, gan kramā sasaldētus gaļas gabalus, kā arī Lancome un Dior krēmus. Cenas nelikās neko augstas, arī alkoholam ne, bet pret Islandi jau neviena vieta nav dārga. Ostā ieskrienam 15 minūtes par vēlu, tomēr mūs laiva mūs ir gaidījusi. Stūresvīrs pacienā ar kaltētu ziemeļbrieža strēlmeli, kas pēc visām organoleptiskajām īpašībām atgādina labi izjātu seglusiksnu. Braucam uz dienvidpusi, uz Itelleq. Fjorda abi krasti ir kalnaini, bet tādi apaļīgi un mīlīgi. Ūdens dzidri tumši zils. Parādās pirmie brīnumainie leduskalni. Spilgti zilās pavēderes plakšķinādami, tie slīd kā lepni ceļotāji pretī sev vien zināmam mērķim. Saule un vējš ledū izdobuši velves, izlaizījuši caurumus un izvirpojuši visnerātnāko formu tornīšus. Vairums aisbergu ir balti, bet daži, vecākie, ir neticami zili mirdzoši. Nepilnu stundu ilgajā braucienā šī sala un ūdeņi mani ir pilnīgi apbūruši, jūtos tik laimīga un bezrūpīga kā reti kad. Itelleq ir maza piestātne un pie reizes arī šaurākā Igaliku pussalas vieta. Mūs sagaida Katerina, samet paunas kvadricikla piekabē un aiztraucas kalnam pāri. Paši lēnām ejam pa Karaļa ceļu uz austrumiem, uz Igaliku ciemu jeb, vikingu vardā, Garðar. Te pirmais apmeties sarkanā Ērika draugs Einars. Viņa vārdā nosaukts ciema fjords. Īsto uzrāvienu Garðar piedzīvoja, kad te divpadsmitajā gadsimtā apmetās bīskaps Jons, uzcēla baznīcu simt kristiešiem un sarīkoja kūtis un ganības simt govīm. Grūti saprast, ka grūtajos, senajos laikos cilvēki spēja paveikt tādas milzu lietas. Vai tiešām uz projektu saskaņošanas, finansējuma pamatošanas un dokumentu aprites rēķina ietaupītais laiks atsver tehnoloģiju trūkumu? Otru elpu Igaliku ciemam iepūtis dāņu aitkopis Andress Olsens, kas te apmetās pirms 225 gadiem. Nupat tiek svinēta viņa atnākšanas gadadiena. Igaliku pastāvīgi dzīvo tikai ap 40 cilvēku, tātad katrā no mazajām, košajām mājiņām apmēram pusotra dvēsele. Šovakar ciems ir pilns līdz malām, ap katru māju saceltas vairākas teltis, būšot 225 viesi. Pa ceļu nemitīgi brauc kvadricikli un zvērīga izskata džipi bez numuriem. Ostas līcīti riņķo motorlaivas, gaiss virmo, karogi plīvo. No slīpētiem akmeņiem celtā baznīca stāv nedaudz savrup un saulē mirdzina brūnos sānus. Mūsu naktsmītne ir Youth hostel. Izbalsināta, skanīga māja, kur saimnieko dāņu jaunavas. Divvietīgā celle ir plašāka un tīrāka par dažu labu *** viesnīcu Londonas centrā un tos pāris soļus līdz ķirurģiski sterilajām labierīcībām tak es varu aiziet. Iekārtojamies, paņemam savu Bordeaux pudelīti un ejam uz ūdensmalu apkopt pirmos iespaidus. Pulkstenis ir apmeram 10 vakarā un gaišs kā dienā. Vērojam putnus un laivas, kas pazūd aiz fjorda līkuma. Cieminieki tikmēr ir uzslējuši lielo telti un tur notiek kaut kāda lēna jautrība. Visi dzer Carlsberg. Puikas ar krančiem spēlē futbolu, tīrasiņu borderkollijs uzmana, lai neviens nepārkāptu viņa noteiktā laukuma robežas. Cilvēki smaidīgi, visi mūs sveicina, bet ar runāšanu neuzmācas. Nakti gulēju kā nosista par spīti neērtajam guļammaisam, kas tā īsti derētu tikai dāmai ar siļķes asti kāju vietā. Jons esot salis, jo maiss bijis vaļā. Skaidrs, esmu izlutinajusi. Brokastis, packed lunch, bez kā būtu iztikuši, un aiziet gar baznīcu kalnā augšā. Kāpjam pa zaļām ganībām pāri sarkanajām Grenlandes smilšakmens terasēm un pļāpīgiem strautiņiem. Smadzenes strādā autonomi, dzēš vecos failus un spēlējas ar atmiņām un iztēli. Tā bezrūpīgi iedami, mēs ar Jonu vienā brīdī esam aizklīduši kalnam katrs pa savu pusi. Atjēdzos, kad sadzirdu viņu aurojam kaut kur rietumos. Aiz nākamā vaļņa atkal satiekamies. 2 stundās esam uzkāpuši līdz pirmajai plaknei. Ejam pa pažuvušu purvu, minam zīdaini mīkstu zāli un košas sīkpuķītes. Mūs vēro aitas un ziņkārīgi, bet atturīgi Islandes zirdziņi. Tālāk sākas īsts kāpiens pa stāvu klinšu spraugu. That’s what we do! - ieskrapstas mani Meindl zābaciņi un paši atrod visdrošākās vietas, kur atsperties un atspiesties. Rāpjamies gar klinti kā tādi tārpi pa šķēlētu liellopu šķinķi. Melnās krækiber varu plūkt tieši ar muti. Mmm, divas nedēļas par ātru... Jons pirmais dabū galvu pāri korei un te nu tas ir – ezers 380 kalna gala ieplakā ieglaudies. Nosaukums nozīmē augstumu virs jūras. Zāle aug līdz pašai ūdensmalai, kur kāds salicis sarkanos akmeņus taisni tā, lai ērti apsesties, atspiest muguru un iemērkt kājas ūdenī. Tas nav neko auksts, apmēram tā kā Baltijas jūra oktobrī. Raujam drēbes nost un skalojam sasvīdušās miesas. Man mugursomā līdz ir cepures un cimdi, kad vajadzēja dvieli ņemt... Apēdam savu lunch un ejam uz ielejas otru galu. No dienvidrietumeim cauri sīku ezeriņu virtenei iztek upīte un pa sarkanu slidkalniņu putodama iešļūc kanjonā. Parasta Dienvidgrenlandes ainava, kas tomēr nekad neapniks. Skati visapkārt pasakaini un tāli. Redzam arī ledāja mēli, kas notek līdz pašam fjordam. Atpakaļ uz ciemu ejam lēni un slinki. Vēja nav, kukaiņi nemoka. Paradīze, kas pieder tikai mums abiem. Svinības ir atsākušās. Ļaudis atkal mazliet iedzēruši un nu nāk runāties. Noskaidrojis, ka esam no Islandes, viens vīrs uzprišina pirms 40 gadiem iemācīto valodu un saka, ka es esot traki smuka. Esmu ar, turklāt divreiz garāka par tevi! Atvadamies no meitenēm, iemetam somas ķerrā un paši soļojam atpakaļ uz laivu piestātni, šoreiz laicīgi. Karstums apmēram 25 grādi un tas vēl ap sešiem vakarā. Jūras malā maigi vilnīši ripina zīdainus oļus. Lai gan tepat netālu peld leduskalni, seklais līcītis ir saulē sasilis. Nevaru atturēties, izģērbjos un liekos ūdenī. Snarvitlaus, galīgi dumja, saka Jons. Mums pakaļ atbraukusi maza, smaila motorlaiva, ko vada grenlandietis ar akmenī kaltu seju. Apmēram pusceļā redzam, ka ledājs šodien ir drupis uz nebēdu un piepludinājis visu fjordu ar savām atlūzām. Stūresvīrs bremzē, gāzē un kantē laiviņu kā arābu taksists, tikai bez skaņas. Kaut kā iztiekam cauri ledus ķiļķenu zupai un iebraucam Qassiarsuk jeb Brattahlið. Vietā, kur pēc trīs gadu meklējumiem Sarkanais Ēriks nolēma apmesties uz palikšanu. Esam gandrīz fjorda galā. Augstie kalni aiztur vējus, ap ciemu plašas, paugurainas ganības un ne pārak daudz klinšu. Mazliet atgādina Islandes austrumkrastu, tikai ainava maigāka un klimats saudzīgāks. Vasarā, protams. Atrodam hosteli, kur mūs neviens negaida, tomēr istabu iedod. Gaiss tāds, it kā te intensīvi un nepārtraukti izmantotu virtuvi un ateju. Pilns ar tumšādainiem melnmatainiem ļaudīm. Negribas krāmēties, vispirms jāiedzer alus. Lēmums pilnīgi pareizs, jo esam ienākuši nepareizajā hostelī, turklāt pie spāņiem, sasodītajiem konkurentiem. Natālija kaut kā pa telefonu mūs ir sameklējusi un izstāsta, kur jāiet. Satiekam Elīnu, tā aizved uz zilu koka māju pašā ūdensmalā. Izrādās, esam internātskolā un turpmākās divas naktis būsim te vienīgie gulētāji. Kas var būt labāk! Virtuvē netrūkst nekā, ir pat traukmašīna. Uzbriedinu vakariņas, paēdam un, konjaku malkodami, pat paskatamies dāņu televīziju. Ciems ir kluss un patukšs, te tā īsti dzīvo tikai Fridriksenu ģimene, pēcteči tam dānim un grenlandietei, kas 1924. gadā ar savām aitām izvelējās te apmesties un pirmdzimto dēlu nosauca par Sarkano Ēriku. Ēriks ir vecais vīrs, kurš vakarā apstaigā visu ciemu un apskata, vai baznīcā viss kārtībā. No rīta labi agri ar savu kafijas krūzi izeju uz terases. Fjordā ar blīkškiem plīst leduskalni. Čivina sīkputniņi, smaržo zāles un jūraszāles un es domāju, var taču izbeigt visu to bezjēdzīgo labklājības vairošanu, ķermeņa kopšanu un savas astes ķeršanu, apmesties tādā vietā kā šī, iemācīties zvejot zivis, iztikt tikai ar nepieciešamo un gaidīt ciemā mazbērnus. Deviņos pati no sevis sāk zvanīt baznīca. Cieminieki metas braukalēt ar kvadricikliem un traktoriem un visādi citādi rosīties. Atbrauc divas pilnas laivas, visi dodas uz baznīcu, kur notiek kristības. Mācītāja ir sieviete. Arī Grenlandes bīskaps esot sieviete. Mums drīz sākas guided tour pa vikingmuzeju. Gide, islandiete Inga, uzrauj nātna kreklu pāri džīnām un divās valodās raiti izstāsta visu vikingu ceļojumu un Grenlandes kristietības vēsturi tā, it kā runātu par saviem dulburīgajiem radiem. Izrādās, arī dāniski es saprotu, ja vien nerunā dāņi paši. Muzejs ir Ērika mājas un viņa kategoriski kristīgās sievas celtās baznīciņas replikas no 2000. gada. Visinteresantākā lieta man te ir leduslāčādas bikses, kuras Inga piedāvā pielaikot. Apakšbikses zem tādām nevelk, bet maigās daļas varot pasargāt ar putnu dūnu apakšbruncīšiem. Kad tūristiskais pasakums un tur piederīgās pusdienas (nekā interesanta, viss no veikala) beidzies, ejam pie spāņiem meklēt kajaku. Tie visi esot jau jūrā, bet mēs varam dabūt vienu pussalas otrā krastā pie Tasiussaq, turklāt uz turieni mūs var aizvest ar auto. Iedzeram alu, Carlsberg, un braucam. Nekad nemazgāts Defender pārved pār kalnu, ieraugām atkal citu robainu fjordu, pilnum pilnu ar ledu. Saģērbjamies, stiepjam laivu ūdenī un aiziet jūriņā. Jonam ar airiem līdz šim nav bijusi darīšana, tagad viņam tas jāiemācās, vienlaicīgi ar kājām vadot stūri. Izmetam samēģināšanas līkumu pa brīviem ūdeņiem un tad stūrējam iekšā ledus gūzmā. Tuvumā aisbergi izskatās kā zila stikla un vizoši balta porcelāna režģi. Visi saulē nosvīduši, deguni pil lielām lāsēm. Kad ļaujam laivai slīdēt pašai, dzirdam kūstoša ledus un mazo vižņu berzes radīto sanēšanu. Kā cikādes dienvidu naktī. Gaismas pārpilnība, fantastiskās formas un krāsas pilnīgi iznīcina laika izjūtu, gribas airēt arvien tālāk, aiz nākošā un atkal nākošā stūra. Kad Jons saka, ka nu jāgriež riņķī, pamostos kā no sapņa. Braucam atpakaļ gar fjorda otru krastu, tik tuvu aisbergiem, cik vien sapratīgi iespējams. Atpakaļgājiens apmēram 7 km garumā nav grūts, jo mums astē pūš maigi svaigs dienvidrietenis. Pašā vakarā vēl nostaigājam gar jūru (ak, kā es mīlu šos mazos līcīšus starp klintīm), ieēdam konjaku ar šokolādi un liekamies cisās. Naktī sāk zviegt modinātājs, jo es esmu pilnīgi saputrojusi laika joslas. Miegs pagalam, tupu pie loga un skatos, kā fjorda ūdeņos pilnmēness atspīduma spožumā sacenšas ar piestātnes prožektoru. Lielais trīstorņu aisbergs tepat pie krasta stāv nekustīgi jau otro diennakti, laikam iestrēdzis. Rītā labi agri savācam mantību un ejam uz laivu. Braucam uz dienvidiem, uz Narssaq. Gandrīz vai lielpilsēta ar 1200 iedzīvotajiem un, protams, vikingu apmetnes atliekām. Tālāk uz dienvidiem krastu maigo zaļumu nomaina pelēkā ziepjakmens klintis, kas ir daudz nepieejamākas. Te bij jadzīvo nabadzīgākajiem(ne tik kauslīgajiem) vikingiem un jāmēģina iztikt ar medīšanu un zveju. Nepielūdzamā daba tomēr izlēma, ka tieši viņi Grenlandē izdzīvos, pamazām sajaucoties ar inuitiem. Dižciltīgie tikmēr lepni nomira badā. Grenlandes vikingu periods ilga labi ja simt gadus, bet cik daudz par to ir sāgās! Tuvāk Narssaq ostai viss fjords ietinas biezā miglā. Stūrmanis brīžiem rauj laivu pilnīgi šķērsām, lai nesakaitinātu kādu leduskalnu. Arī pati pilsēta ir miglaina. Kaut kā uzduramies baznīcai, turpat netālu ir krogs, kur neatsaucīga jaunava ielej kafiju. Var dabūt arī atsaldētus burgerus, picu vai hotdogu. Lai gan sen neesam ēduši, šajā ceļojumā tukšs vēders nemaz netraucē. Ejam klaiņot gar jūru, atrodam arī to vikingu apmetni. Migla krīt tikai ap pusdienlaiku, kad jau ir par vēlu sākt nopietnu pastaigu. Pakāpjamies turpat kalnā, iekrītam zileņcērpā un dzeram alu, uzkozdami briežu ķērpi. Veselīgi un skaisti. Tagad varam novērot robaino fjordu, salas un nebeidzmos aisbergus. Mums pāri čakli lido resnvēderaini sarkani helikopteri. Pa pilsētu nez uz kurieni braukā mašīnas. Esmu satikusi jau 5 taksometrus. Tas, ka Grenlandē neesot ceļu, ir vecs mīts. Tepat sākas viens no garākajiem – 50 km pāri kalnam atpakaļ uz Qassiarsuk, pa ceļam pieķerot dažas nomaļas fermas. 4x4, protams, un tikai vasarā. Kājām staigā tikai aitas un ceļotāji. Atnāk laiva, ved atpakaļ uz Narsarsuaq. Atkal tas trakais, saka Jons, atpazīdams stūrmani. Traks vai ne, bet brauc labi. Šonakt gulēsim Narsarsuaq Youth hostel, vienā istabā ar two Danes, saka mums pretī atbraukušais reindžeris. Visā ceļojuma laikā nevienam neienāca prātā prasīt mums jebkādus papīrus, kaut kā visi zin, ka esam Jón&Ieva un ko ar mums darīt. Salīdzinot ar Grenlandi, Islande izskatās kā tāda neirotiska policejiski mietpilsoniska valstiņa, lai gan šis apgalvojums ir dziļi netaisnīgs. Aizstaigājam tos pāris km līdz hostelim, sarkanai mājai zem zaļa kalna. Lidosta te nav neko tālu. Hostelī atkal tā pati virtuves un atejas dvesma. Ticiet vai nē, daži ceļotāji pat maizi cep, lai gan veikals pusstundas gājienā. Katram savas prioritātes. Mēs ar Jonu izdomājam, ka jāiet ēst kaut kur citur. Lidostas viesnīcas kafetērijā atkal tie paši hotdogi, burgeri un picas, bet otrā stāva restorānā mums veicas. Tieši šodien ir Grenlandes labumu izēšanās bufetes galda formā. Samaksā un stūķē, cik jaudā. Ak kungs, četrēji ikri, spīļzvēri, žāvēts ziemeļbriedis, nez cik un kādas zivis un tas viss ir tikai starters. Main course galdā smaržo brieža zupa, burvīgā catfish ar vēžu garšu, jērgaļa, mērces un dārzeņi. Muskusvērsīša fileja ir pastīva, bet sutinātais ronis garšo patiešām lieliski. Pat nezinu, ar ko salīdzināt. Elpoju dziļi un ēdu lēni, lai paliktu vieta arī desertam – maigajiem dāņu sieriem, augļiem un kafijai. Atpakaļ uz hosteli ejam lēni un cienīgi, pa laikam garšīgi atraugādamies. Two Danes nav vis jauni puiši, kā biju baidījusies, bet jaukas pusmūža lezbietes. Novēlam viņām labu nakti, paņemam guļammaisus un Valpolicella pudelīti un ejam gulēt zem zilas debess. Turpat netālu zem kārklu krūma atrodas mīksta divvietīga iedobīte. Malkojam vīnu un pļāpājam, kamēr acis aizkrīt. Guļu kā zīdainis līdz pašam rītam. Auksti nav, arī rīta rasa nav pārāk dziļa un ātri nožūst. Šī ir mūsu pēdējā diena un pavisam tūristiska – brauksim ice tour. Kuģītis ir vecs, sarkani krāsots apkalts koka burinieks, stūrmanis atkal tas trakais. Aizbraucam līdz ledus fjorda atzaram. Pa ceļam mums par prieku divi milzeņi sāk valstīties, kamēr apmet vēderus gaisā, saceldami pamatīgus koncentriskus viļņus. Līdz ledājam šodien aizbraukt nevarēs, viss fjords ir stāvgrūdam pilns ar leduskalniem, kuģītim tur nav vietas. Stūrmanis ļauj kuģītim dreifēt, mēs fotografējamies, pļāpājam ar neatvairami smaidīgo gidu un dzeram Martini ar mūžvecu, tikko pasmeltu ledu. Mūsu ceļojums, četras skaistās un laimīgās dienas ir cauri, bet Grenlandes burvība paliks atmiņās uz visiem laikiem. Tā arī nesaprotu, kas tiem leduslāčiem te vairs nebija labi. Ko neesmu pateikusi? Protams, uz Dienvidgrenlandi var braukt pilnīgi uz savu roku, gulēt teltī un iet daudz niknākās pastaigās, ko es labrāt darītu, ja Jonam būtu vairāk laika. Mūsu brauciens izmaksāja 4000 DKK katram par blueice pakalpojumiem – 4 naktīm zem jumta, laivu braucieniem, somu vadāšanu, dažām ēdienreizēm, ice tour un muzeju, ko es uztveru kā tūrisma attīstības nodokli. No kaut kā taču te jādzīvo. Visas cenas, guļamvietas un laivu atiešanas saraksti redzami viņu mājaslapā. Kajaka īre uz pus dienu līdz ar ūdenstērpiem un aizbraukšanu maksāja 600 DKK, pierīšanās grenlandiešu gaumē ap 500 DKK. Citu tēriņu gandrīz nebija. Moskītu fjorda galā nekad neesot daudz, bet vasarā trīsreiz uznāk krūmu mušiņu periods, kad daži nelaimīgie dabū smagas alerģijas un drudzi. Tas, ka mūsu ceļojums gadījās bez kukaiņiem un gandrīz tropiskā karstumā, ir izcila veiksme. Lai jums visiem tā veiktos!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais