Kā Valgundes vietā Pjuhticā nokļuvām

  • 3 min lasīšanai
Augusta vidū pajūk pasen iecerētais organizētas grupas vienas dienas ceļojums - nav savācies pietiekams cilvēku skaits. Kļūstu skumīga :( , jo tāpēc arī nojūk mammai apsolītais brauciens uz Valgundes klosteri un pati tā arī palikšu neredzot, kā Dobeles sveču rūpnīcā gatavo sveces...Ātri pārskatu, ko tuvākajās nedēļās piedāvā citi tūroperatori un jau nākošajā dienā ar 50% atlaidi nopērku vienas dienas braucienu uz Pjuhticas klosteri Igaunijā. Ja pašmāju svētceļojuma vieta nav pieejama, dosimies pie igauņiem. Sestdien agri no rīta dodamies ceļā. Pirmā pietura pārsimtmetru aiz Latvijas robežās - Valga. Gide pabrīdina, ka tas šodien varētu būt vienīgais lielveikals mūsu ceļā, un aicina jau tagad iegādāties kaut ko mājupceļam. Tā kā Igaunijā pēdējo gadu laikā ir būts bieži, izvēle veikalā man grūtības nesagādā. Lai gan daudz kas no igauņu produktiem jau ir nopērkams arī Latvijas veikalos, Kalev konfektes ar pistāciju krēma pildījumu un vietējais medalus un siers ar kadiķu aromatu Rīgas veikalos nav manīts. Pie kases sagaidu pirmo pārsteigumu - kasiere man nepārdod alu! (shock) Tā kā mana pilngadība palikusi jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, saprotu, ka pasi man neprasīs.... Izrādās, pēc Igaunijas likumdošanas alkoholu pārdod tikai no 10.00! Tā ir, ka alkoholu pērk apmēram trīs reizes gadā, un arī tad pamanās būt nepareizajā laikā vai nepareizajā valstī.... :D . Samierinos, ka šoreiz palikšu bez medalus. Aiz manis stāv kāds vīrietis no mūsu grupas. Izskatās, ka kundze viņu pataisno no kāda tusiņa aizvedusi uz ekskursijas autobusu. Viņam rokās vesels iepakojums alus.... Izskatījās, ka visas pasaules skumjas bija rakstītas viņa sejā :( Dodamies tālāk, pēc pāris stundām sasniedzam Tartu, izbraucam gar vienu pilsētas malu, tad ceļš gar Peipusa ezeru un esam jau Pjuhticā. Cienot pareizticīgo tradīcijas, autobusā džinsus nomainām pret svārkiem un apsienam lakatus. Pjuhtica nozīmē igauņu valodā svēta vieta vai svēts kalns. Leģenda stāsta, ka pirms 400 gadiem kāds igauņu ganu zēns atpūties šeit pie liela ozola, un kalnā ieraudzījis Dievmātes tēlu. Kad viņš pasaucis pārējos ciema ļaudis, pie ozola palikusi tikai svētbilde, kas ierāmēta zeltā un sudrabā tiek glabāta Pjuhticas klostera dievnamā. Klostera teritorijā mūs sagaida mūķene, kas pilda arī gida pienākumus. Arī šeit ir viena no tām vietām, kur nedaudz izmainās mans priekšstats par dažām vietām un lietām. Klostera teritorija ir ļoti liela, tā atgādina sakoptu parku, kur izvietojušas 6 baznīcas un kapella. Vislielākā un greznāka ir Dievmātes Aizmigšanas katedrāle, kur arī glabājās slavenā svētbilde. Tā sauktie māsu ceļļu korpusi ir nelielas divstāvu mājiņas, kur 170 māsas vadu savu dzīvi. Klostera māsām darba te ir pilnas rokas - bez tiešajiem pienākumiem piedalīties dievkalpojumos, viņām ir arī sava saimniecība, audzē dārzeņus, uztur ganāmpulku, izšuj svētceļnieku tērpus, cep maizi, raudzē kvasu. Protams, tam ir arī neliela komerciāla pieskaņa - dievmaizītes un kvass tiek pārdots tūristiem. Tāpat arī vairāki tirdzniecības kioski ar neskaitāmiem reliģiska satura suvenīriem. Klosteris vienmēr ir atvērts svētceļniekiem, kuru šeit ir ļoti daudz, viņiem teritorijā uzcelta sava viesnīca. Svētceļnieki šeit strādā, palīdz māsām saimniecībā, uzkopj teritoriju. Satikām sievieti no Latvijas, kas uz sestdienu un svētdienu brauc uz šejieni pastrādāt, uzskata to par savu psihoterapijas kursu. Protams, katram savs, bet dzirdētais piemērs, ka tiek trenēta cilvēka pazemība un bezierunu pakļaušanas , mani nepārliecināja - svētceļniekam liek stādīt kāpostus ar saknēm uz augšu, un viņam tam jāpakļaujas bez ierunām, jo tā ir Dieva griba, ko apšaubīt nedrīkst. Pieļauju, ka ticīgs cilvēks neapšaubīs Dieva gribu, bet kāda mārrutka dēļ lai kāds augstāks spēks liktu darīt tik nesakarīgas lietas? (shock) Pēc klostera teritorijas apskates vēl dodamies uz svētavotu. Tie, kas vēlās, var gremdēties svētajā avotiņā. Tam speciāli ir uzcelta atsevišķa mājiņa, kur cilvēki iet iekšā pa mazām grupiņām, izģēŗbjās un peldas. Lai gan avota ūdens pārsniedz tikai dažus grādus virs nulles, gribētāju netrūkst, izveidojusies gara rinda. Es pasmeļu avotu no ūdens - tīrs, auksts, garšīgs. Viss pārējais - katra paša domās un ticībā.Atpakaļceļā apstājamies pie Peipusa ezera, kur zvejnieki kūpina zivis un pārdod. Breksis - 8 eiro par kg, vēdzele - 13 eiro par kg, zutis - 35 eiro par kg. Breksi negribu, asakains, vēdzele dārga, zutis vēl dārgāks un negaršo. Aizejam līdz Peipusa ezera krastam, tiešām liels, otru krastu saredzēt nevar.Mājupceļs ved cauri Tartu. Īsa informatīva apskates ekskursija, bet tā ka Tartu neesmu pirmo reizi un gides informācija man jau ir zināma, un mamma nogurusi - 80 gadi liek tomēr sevi manīt - izmantojam šo brīdi atpūtai parka pie upes. Izbraucot jau ārā no pilsētas, redzu, ka pēc pēdējās reizes tomēr daudz kas ir mainījies un nolemju, ka kaut kad vajadzētu atbraukt uz veselu dienu vēlreiz apskatīt šo pilsētu. Ari jaunais AHHA centrs nav redzēts.Īsa kafijas +WC+pīppauze aiz Valmieras, un ap vienpadsmitiem autobuss jau iebrauc Rīgā, un vakarā pie mana ledusskapja tiek piemagnitizets kārtējais ceļojuma magnētiņš :) ;) Bildes galerijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais