Jūtas kanjoni, Kalifornijas Nāves ieleja, Lasvegasas spozme un vēl...
|
Liene Kakse Powell
|
Aprakstu veidošana par saviem piedzīvojumiem un ceļojumiem man jau ir palikusi kā paraža, kas kalpo gan kā lasāmviela un ieteikumi citiem ceļotājiem, gan arī vienkārši veids, kā pašai pēc pāris gadiem atcerēties un pārlasīt piedzīvoto (sava daļa no kā vairs nebūtu atmiņā, ja vien šie sīkumi nebūtu bijuši piefiksēti rakstiskā formā). Tad nu arī šoreiz mani kaut kas iekšēji tirdīja, lai izliktu visas sajūtas un piedzīvoto ‘’uz papīra’’.
Mūsu šīsvasaras atvaļinājumam tika izskatītas 3 dažādas iespējas:
1) Utah kanjoni
2) Apskate un brauciens cauri 5 Kanādas pilsētām
3) Florida / Key West
Tā kā šoreiz viens no ceļotājiem taisījās būt arī mana mamma, kura bija mani ieradusies apciemot ASV, tad galējo izvēli atstāju viņas ziņā un tā bija – Jūtas štata kanjoni! Šī izvēle sevī ietvēra aktīvo atpūtu ar pārgājieniem kanjonos 8 dienu garumā karstā tuksneša saulē jūlija vidū! Manam vīram ideja nemaz tik pievilcīga nelikās, bet mēs ar mammu nevarējām vien sagaidīt, kad varēsim uztvert šo piedzīvojumu ar pilnu krūti!
Pirmā diena sākas agri ar celšanos 3 naktī, pārlidojums no Filadelfijas uz Lasvegasu, mašīnas īre un pulksten 11:30 no rīta jau esam ceļā no Nevadas štata Lasvegasas uz Utah kanjoniem. Pašu Lasvegasas apskati atstājam uz ceļojuma beigām, jo mūsu mērķis pirmajā dienā ir virzīties uz kanjonu pusi.
Pa ceļam uz pirmo dabasparku, kas ir vien 2h brauciena attālumā no Lasvegasas, dzirdam mašīnā dīvainus trokšņus. Kaut kas tā kā klab, grab... Nu nemaz nav labs ceļojuma sākums. Apstājamies... nevar saprast, izlemjam, ka mašīnas bampers vējā dauzās dēļ lielā ātruma. Ceram vien, ka izīrētā mašīna būs spējīga nodzīvot šīs 8 dienas, par ko esam samaksājuši, jo nevienam nebūtu vēlme sēdēt noplīsušā mašīnā kaut kur tuksneša vidū +45 grādos. Turpinām ceļu...
Zion National Park
Kā pirmais mūsu sarakstā ir Zion National Park. Zion parks atpazīstams ar savu sarkanīgo nokrāsu un augstiem kalniem ar šaurām aizām / kanjoniem starp tiem. Parkā tiek piedāvātas dažādu grūtību pakāpes takas un pārgājieni. Man, kā jau vienmēr, vajag izvēlēties ko iespaidīgu, tādēļ dodamies Angel’s Landing takas virzienā, kas ir 8 km (turp-atpakaļ) stāvs kāpiens augšup gar klints sienu. Pēdējie 0.5km ir tik šauri, ka klintī ir iecirstas ķēdes, lai kāpējiem ir kur pieturēties, jo dažviet taka ir vien pēdas platumā, ar stāvām kraujām abās pusēs. Jāatzīmē, ka šajā posmā ir noticis ne viens vien letāls nelaimes gadījums un brīdinājumi ir visur.
Tieši pirms ķēžu posma ir vienreizējs skatu laukums, kur ‘’bailīgie’’ paliek un gaida atpakaļ savus biedrus, kuri izlēmuši par labu pēdējam pus kilometram. Godīgi atzīšos, ka arī es pamēģināju pārvarēt savas augstuma bailes un doties augšup pa ķēdēm, bet tālāk par pirmajiem 20 metriem netiku un griezos atpakaļ. Un es nebūt tāda nebiju vienīgā. Jāatzīst, ka palicēju patiesībā bija vairāk nekā gājēju, un tas ir tikai apsveicami, jo katrs apzinās savu robežu un pārgalvībām šādās vietās nav attaisnojuma. Sagaidījusi atpakaļ savu vīru, kurš veiksmīgi ķēdes bija pievarējis, devāmies atpakaļ un iešana lejā viennozīmīgi bija daudz raitāka.
Tā kā pēdējie saules stari vēl apspīdēja ieleju, nolēmām doties vēl pa vienu taku (3km), sauktu Emerald Pools, lai apskatītu mazu ūdenskritumu ar ‘’baseinu’’ un zaļojošiem augiem tā apakšā. Par cik bija jūlijs, tad no ūdenskrituma gandrīz nebija ne vēsts un ‘’baseins’’ vien tāda zaļa peļķe bija... Pēc iespaidiem Angel’s Landing virsotnē, šis pārgājiens mūs atstāja bez emocijām.
Sāka tumst un gribēties ēst, tādēļ sagaidījām shuttle busiņu, kas mūs nogādāja ārpus parka robežām atrodošajā Springdale viesnīcu / restorānu pilsētiņā, kur, iepriekš rezervētajā viesnīcā Canyon Ranch Motel, arī nomazgājām savus dienas putekļus, pasēdējām āra džakuzi ar skatu uz kanjoniem un devāmies pavakariņot. Tā kā pilsētiņa ir ļoti maziņa, tad ēšanas iespējas ir ļoti limitētas, kas savukārt nozīmē – augstas cenas. Neesmu izvēlīga un neēdu daudz, bet maksāt $19 par bļodiņu lapu salātu arī nebija vēlmes. Apstaigājām 4 restorānus, kamēr 5. beidzot atradām ko savam maka biezumam pieņemamu. Pēc tam atpakaļ uz viesnīcu un pa gultām, lai varētu sākt nākošo dienu ar jauniem spēkiem.
Lai varētu paspēt apskatīt visu manā sarakstā iekļauto, celšanās 2. dienā notiek agri. Sapakojam visas mantas mašīnā un vēlreiz dodamies Zion parka virzienā, lai apskatītu vakar neuzspēto Wheeping Rock taku. Šis pārgājiens ir vien nepilna kilometra attālumā no autobusa pieturas un ir iespaidīgāks par vakardienas Emerald Pools (bet noteikti nepārspēj Angel’s Landing). Wheeping Rock ir savdabīgi izliekusies klints siena, no kuras paveras skats uz kanjoniem. Īsa pietura šeit, bet tad jau atpakaļ uz mašīnu, lai turpinātu ceļu ārā no Zion National Park.
Izbraucam pa slaveno, jūdzi garo tuneli, kas izcirsts caur klinti un vijās vairāku simtu metru augstumā. Uzreiz aiz tuneļa pamanām stāvlaukumu Canyon Overlook takai. Mašīnu ka biezs un vietas nav. Redzam, ka viena dodas prom un ātri iekārtojamies atbrīvotajā vietā. Kā vēlāk izrādās, uz šo vietu rindā smuki gaidījušas 5 citas mašīnas, bet mēs bez rindas un pa nepareizo pusi visiem priekšā. Nesmuki sanāca, bet es urdu vīru, lai izliekas neko nesaprotot, jo man nav vēlēšanās stāvēt un gaidīt brīvu vietu, kas var pienākt sazin kad... Ar kaunā noliektu galvu (un cerībā uz nesadurtām riepām) tipinam takas virzienā. Canyon Overlook pārgājiens (1.7km) mazliet paspēlējas ar manām augstuma bailēm, jo vietām iespējamība noripot lejā pa klinti ir vien soļa attālumā, bet visas pūles attaisnojas ieraugot skatu, kas paveras pēc šī stundas gājiena!
Atgriežoties atpakaļ stāvlaukumā, esam priecīgi redzēt, ka mašīna vesela un arī brīvu vietu pietiekami. Turpinām ceļu uz nākošo parku – Bryce.
Bryce Canyon National Park
Tuvojoties Bryce pamanām, ka neesam vienīgie viesi – arī negaiss izdomājis šeit paviesoties. Nekas cits neatliek, kā vien palikt viesnīcā un skatīties caur logu ārā trakojošo lietu, cerībā, ka tas pāries. Un tieši tā arī notiek. Pēc stundas no lietus pāri palikušas tikai peļķes un vien manāmi vēsāks gaiss, kas mūs pilnībā apmierina.
Braisa kanjons atrodas 2400m – 2700m virs jūras līmeņa un brošūrās ceļotāji tiek brīdināti par retināto gaisu, kas dažkārt ir faktors neparastam nogurumam pārgājienu laikā. Tā ka – katram pēc spējām! Bryce ir unikāls ar saviem spirālveidīgajiem veidojumiem, sauktiem ‘hoodoo’, kuri nepārtraukti mainās, irst un veidojas jauni saules, vēja un lietus ietekmē. Lielais Bryce amfiteātris ir apskatāms no dažādiem skatupunktiem un skatu laukumiem, kas ir viegli pieejami ikvienam.
Zinātkārie var doties lejā hoodoo labirintā, lai apskatītu šos veidojumus no apakšas. Protams, arī mēs ietilpstam zinātkāro kategorijā un dodamies Navajo Loop / Queens Garden takas izpētē. Kāpiens lejā ir viegls, bet jāatceras, ka būs arī jātiek atpakaļ augšā, tā ka katram savi spēki ir jānovērtē jau iepriekš. Kopējais takas garums ir ap 4.6km un kāpums/kritums – 177m. Hoodoo spirāles un konusi izskatās kā no citas planētas un mēs nespējam beigt apbrīnot dabas vienreizīgumu.
Tuvojoties tumsai kanjonu ir drošāk atstāt aiz muguras, tāpēc dodamies uz viesnīcu, ar nolūku celties nākošajā rītā 5, lai dotos skatīties saullēktu, kas rīta gaismā izkrāso kanjona amfiteātri spilgti oranžu. Tā arī dodamies pie miera.
Pamostoties 3.dienas rītā mani sākt mākt bažas par saullēkta iespējamību Bryce kanjonā, jo debesis izskatās apmākušās. Nolemjam tomēr doties atpakaļ uz kanjonu, kur mūs jau sagaida daudz citu interesentu un fotogrāfu. Kā jau tas vienmēr notiek, debesis bija skaidras visur, atskaitot austrumus, tā ka saullēktu ar spilgti oranžajiem hoodoo tā arī neredzējām, bet tas nemazināja mūsu iespaidus par šo vienreizējo vietu! Kā mazu atkāpi piebildīšu to, ka Bryce Canyon no visām ceļojuma laikā apskatītajām vietām mūsu ceļotāju grupiņā tika atzīts par visiespaidīgāko, un ne velti!
Pēc neizdevušā saullēkta dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai paēstu brokastis un jau ap 8 no rīta esam gatavi doties ceļā. Šīs dienas sarakstā 450km garš pārbrauciens ar mašīnu no Bryce Canyon līdz pilsētai Moab, kas būs mūsu pieturvieta un naktsmītne nākamajām 2 naktīm.
Route 12 and 24
Ir 2 izvēles iespējas, kā tikt no Bryce līdz Moab – var doties pa šoseju, kas galamērķī nogādās ātrāk un taisnāk, jeb izvēlēties Scenic Route 12, kas ir tikai 2 joslu ceļš vairāku simtu km garumā, bet ne velti tas ir atzīts par vienu no ASV ‘’ainaviskākajiem’’ ceļiem. Pat nedomājot nogriežamies uz Rt 12.
Ainava gar ceļa malām mainās nepārtraukti un nekad neatkārtojas. Iesākumā braucam gar laukiem ar klinšu spicēm pie horizonta, tad sāk parādīties kanjoni, kuru malās izcirsts šis Rt 12. Vēl pēc kāda laika skatam paveras smilšu un klinšu veidojumi, kas liekas būtu sastopami tikai kaut kur uz Marsa...
Te pēkšņi pamanu zīmi ar norādi uz Petrified Forest National Park, par ko jau iepriekš esmu lasījusi. Šie ir tūkstošiem gadu veci pārakmeņojušies koki, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Informācijas stendā mums pastāsta, ka, lai šos kokus apskatītu, ir nepieciešams doties vismaz stundas pārgājienā. Tik daudz laika mums šodien nav, tāpēc nolemjam šo objektu izlaist.
Kā nākošajam cauri braucam Capitol Reef National Park. Arī šeit lielus gājienus neplānojam, bet piestājam informācijas centrā, lai dabūtu norādes, kā sameklēt vietu, kur atrasti senie indiāņu zīmējumi uz klinšu sienām. Pakavējamies pie šiem ‘’zīmējumiem’’ kādas minūtes 15 un tad turpinām ceļu.
Kā nākošais apskates punkts manā sarakstā ir seno Anasazi indiāņu apmetnes izrakumi. Esam mazliet vīlušies, jo mums tiek paskaidrots, ka apmetnes vietā vēl notiek izrakumi, bet, ja gribam, par maksu varam iet apskatīt apmetnes atveidojumu jeb kopiju. Mums nav interese maksāt naudu, lai paskatītos uz atdarinājumiem, tamdēļ arī šo objektu nolemjam izlaist.
Turpinot ripināt uz priekšu, turam acis vaļā, lai nepalaistu garām norādi uz Goblin Valley State Park. Šī savdabīgā ieleja sastāv no sīkiem pauguriem, kas atgādina mošķus (=goblin) jeb dažam labam – sēnes. Bērniem šajā dabasparkā ir liels prieks, jo, atšķirībā no daudziem citiem dabasparkiem, šeit pa veidojumiem drīkst gan rāpties, gan kāpelēt. Arī mēs mazliet paspēlējam paslēpes un gūstam ne mazāk prieka kā 10-gadīgie apmeklētāji. Šajā parkā tiek veikts pētījums, kā, laika gaitā, cilvēku kāpšana uz smilšakmens veidojumiem ietekmē to turpmāko veidošanos. Šī parka daļa tiks salīdzināta ar to, kura apmeklētājiem nav pieejama, tādā veidā iegūstot rezultātus.
Kad tuksneša saule un svelmainā temperatūra mums sāk likt justies kā uz karstas pannas, metam mošķiem mieru un kāpjam mašīnā, lai turpinātu ceļu.
Īsi pirms Moab pilsētas naktsmītnes sasniegšanas atrodas 2 dabasparki, kurus, neskatoties uz jau tā garo un nogurdinošo dienu, tomēr nolemjam apmeklēt. Pie tam, saule jau lēnām sāk rietēt, tā ka skati pār kanjonu plašumiem solās būt iespaidīgi.
Kā pirmo izvēlamies Dead Horse Point State Park, kas ir skatu laukums īsa gājiena attālumā no mašīnu stāvlaukuma, tā ka, ņemot vērā, ka bijām cēlušies jau 5 no rīta, īsais 5 minūšu gājiens mūs pilnībā apmierina.
Pavadām šeit kādas 20-30 minūtes un dodamies uz otru parku - Canyonlands National Park (Islands in the Sky) skatu laukumu, lai arī to paspētu vēl apskatīt rietošās saules gaismā. Arī Islands in the Sky jeb Debesu Salas ir kā skatu laukums pār plašo kanjonu un lielu staigāšanu vai pārgājienus neprasa. Skatu vēl skaistāku padara tuvojošais negaiss, jo pie horizonta redzami melni mākoņi ar pelēkām lietusgāzēm.
Ceļš uz rezervēto viesnīcu Moab pilsētā paiet klusumā, jo visi esam noguruši. Mašīnā (ar īsiem pieturas punktiem kanjonos) pavadītas jau vairāk nekā 15 stundas no vietas. Man mazliet žēl sava vīra, šoferīša, kurš turās braši, bet var redzēt, ka stūrē ar pēdējiem spēkiem... Pa ceļam uz viesnīcu mūs vēl pārsteidz īsts tuksneša negaiss ar lietu un zibeņiem, un cauri mašīnas stiklam gandrīz nekas nav redzams, tā ka visi brauc ļoti lēnām un ar avārijas uguņiem. Bet kā jau tas tuksnesī notiek, lietus ilgst vien pārdesmit minūtes un, sasniedzot viesnīcu, tas jau ir beidzies. Ieturam vakariņas un ātri vien visi ir aizmiguši.
Arches National Park
Tā kā šo dienu ir paredzēts veltīt visu vienam parkam, tad neesam lielā steigā no rīta celties, kas ir patīkama pārmaiņa. Ap 9 / 9:30 esam gatavi doties parka virzienā, kas pēc mūsu (maniem) standartiem ir salīdzinoši vēlu. Bet pēc vakardienas lielā pārbrauciena gribēju atļaut vīram mazliet pagulēt, lai šim labāka oma.
Arches National Park ir vien 10 minūšu braucienā no Moab pilsētas un te iespējams apskatīt gandrīz 2000 lielāku un mazāku dabiski veidojušos smilšakmens arku. Darīt ko te ir pietiekami gan lieliem, gan maziem, jo daudzas arkas ir apskatāmas no ceļa, kas ved caur parku un neprasa lielu piepūli. Tad ir arkas, kas redzamas vien 10-30 minūšu gājiena attālumā, kā arī tādas, kas slēpjas dziļi kanjonos un, lai līdz tām tiku, nepieciešamas vairākas stundas.
Vispopulārākā arka, kas ir arī Utah štata simbols un atrodas arī uz mašīnu numurzīmēm, ir Delicate Arch. Lai redzētu šo arku, jādodas 4.8km garā gājienā pāri tuksnešainam apvidum, kur nav ne ēnas, ne kādu citu iespēju patverties no saules, un pati arka, kā balva par gājienu, būs redzama tikai apejot pēdējo līkumu. Mēs par! Apbruņojamies ar ūdeni, lielām cepurēm un gribasspēku un uz priekšu! Karstā jūlija saule cepina uz nebēdu un mums pat nav vēlmes zināt, cik grādus rāda termometra stabiņš. Redzam kāpējus, kas pusceļā griežas atpakaļ... Tomēr, izturam līdz galam, un par sasniegto un redzēto esam ļoti laimīgi!
Diena vēl tikai pusē, tādēļ, izpētījusi parka bukletu un karti, nolemju, ka dosimies uz Devil’s Garden, kas sevī ietver ap 8 dažādām arkām. Ātri pārlaižot acis taku apzīmējumiem noprotu, ka taka ir salīdzinoši viegla, tā ka nav ko saspringt. Pēc aptuveni stundas gājiena (un pirmajām 3 arkām) taka sāk palikt mežonīgāka un mežonīgāka. Sākam rāpties pa šaurām klinšu radzēm uz visām četrām, šļūkt pa kanjona nogāzēm un trīcošām kājām rāpot pa kori ar dziļiem kritumiem abās pusēs. Man nav skaidrs, kā kāds vispār šo taku klasificē kā vieglu!!! Vienu brīdi pieļaujam domu, ka neesam vispār uz takas un esam apmaldījušies. Pēc vairākām stundām tomēr sasniedzam kāroto arku (Double O Arch), kas nu nemaz neliekas pūļu vērta, bet vien gājiens pats jau ir pārspējis visas mūsu cerības.
Atgriežoties atpakaļ mašīnā rūpīgāk papētu bukletu un atskārstu, ka uz ātro ‘’lasot’’ pieļāvu kļūdu, un šī taka, no kuras tikko atgriezāmies, ir klasificēta kā 5 grūtības pakāpes (no 5 pakāpēm). Jūtamies lepni paši par sevi un par šiem veiktajiem 7 kilometriem, bet par šo ‘’nelielo’’ misēkli man nākas dzirdēt vēl līdz šai dienai un ne mana mamma, ne vīrs nekautrējas man par to atgādināt!
Vakaru pavadām Moab pilsētā apstaigājot suvenīru bodes un ieturot vakariņas vietējā restorānā. Atšķirībā no Zion parka un ļoti dārgās blakusesošās Springdale pilsētas, Moab it tūristiem daudz draudzīgāka cenu ziņā, jo gan restorānu, gan veikalu un viesnīcu ir pār pārēm, līdz ar ko tās savā starpā konkurē, padarot cenas apmeklētājiem labvēlīgākas.
Canyonlands National Park (The Needles)
Rīts, kā jau ierasts, sākas ar samērā agru celšanos, jo šodien plānā kārtējais pārbrauciens un pārgājiens. Atšķirībā no iepriekšējām dienām, ceļš uz The Needles no Moab ir diezgan vienmuļš bez iespaidīgiem skatiem. Parkā nonākam ap 11:00 un apstājamies apmeklētāju centrā, lai dabūtu parka karti. Darbiniece mums pajautā, kuru taku plānojam iet, un, uz manu atbildi, ka dosimies Chesler Park Loop, viņa ar bažām paskatās pulkstenī, tad termometra stabiņā, tad atkal pulkstenī un saka, ka tā ir viena no garākajām takām parkā un pulkstenis jau esot 11:00 un tūlīt sāksies pusdienas svelme, jo jau tagad esot 90F (33C) ēnā. Viņa mums iesaka šo taku iet citu dienu un sākt kādos 7 no rīta. Kurš tad viņu klausīs! Sēžamies mašīnā un dodamies uz takas sākumpunktu. Taka ir 10km gara un plānojam to veikt kādās 4 stundās. Kā kamieļi appaunojamies ar ūdenspudelēm un dodamies ceļā. Iesākums salīdzinoši viegls ar vienmērīgiem augšā - lejā. Kas mūs pārsteidz šī ceļojuma laikā ir tas, ka katrs parks ir PILNĪGI atšķirīgs, kaut tie atrodas salīdzinoši nemaz ne tik tālu viens no otra.
Jau sākot kāpienu var redzēt savādos adatainos veidojumus, dēļ kuriem parks ieguvis sev vārdu ‘’The Needles’’ jeb Adatas.
Pārgājiena otrā daļa ir daudz grūtāka, jo ir jākāpj augšā / lejā pa stāvām klinšu malām un aiz katra stūra mums ir cerība, ka nupat jau būsim galā, bet tā nenotiek... 10 kilometri tuksneša saulē rāpjoties pa kanjoniem liekas daudz garāki nekā tiem vajadzētu būt. Lēnām apsveru domu padoties, jo sāk palikt žēl savu grupasbiedru, bet mana mamma varonīgi nosaka: ‘’Nu paiesim vēl mazliet, gan jau tur būs.’’ Un tik tiešām, aiz nākamā līkuma paveras skats uz adatām, ko tik ļoti gaidījām! Saule, sviedri, nobrāztas rokas un kājas, tas viss ir tā verts, kad paveras šāds skats!
Tālākais ceļš, atgriežoties atpakaļ mašīnā, mūs ved uz nākošo pieturas punku – Monument Valley Tribal Park, kas nu jau atrodas Arizonas štatā. Pa ceļam izbraucam tūristu iecienīto Moki Dugway, kas ir zigzag veida ceļš lejup gar klinšu sienu. Man, kā jau vienmēr, uz katra līkuma liekas, ka ‘’pārskriesim pār bortu’’, tāpēc tik turpinu turēt acis ciet.
Monument Valley Tribal Park
Šis parks ir atšķirīgs ar to, ka tas nevis ieguvis valsts vai štata dabasparka nozīmi, bet gan pieder Navajo indiāņiem un atrodas indiāņu rezervāta teritorijā, kas daļēji ir neatkarīga teritorija un nepakļaujas neviena konkrēta štata likumiem (valsts noteiktie likumi gan tiem ir jāievēro). Ierodoties parkā mūs pārsteidz pamatīga smilšu vētra un nieka 10 sekundēs visi esam noklāti ar smiltīm un tās šņirkst pat mutē. Redzam arī klajumos veidojamies smilšu vētras virpuļus. Jūlijs Arizonā ir musonu sezona. Es gribu virpuļiem tikt pēc iespējas tuvāk, lai tos nofotografētu, bet bail, ka tie neaiznes mašīnu pa gaisu. Vīrs nosmejas, ka tāda spēka viņiem neesot.
Monument Valley parks ir apskatāms braucot 11 jūdžu garo ceļu, kas vijas cauri skaistākajiem parka objektiem. Ceļš netiek uzturēts, tas ir dabiskās smilts ceļš, pie tam ļoti sliktā stāvoklī. Kaut gan tas ir tikai 11 jūdzes (jeb 17km) garš, vidēji ar mašīnu ceļa izbraukšana aizņem 2 stundas, tā ka variet stādīties priekšā, kādā stāvoklī tas ir. Pie tam, lietus laikā to izbraukt vispār nav iespējams, jo smilts pārvēršas mālainos dubļos, kuros mašīnas netiek uz priekšu.
Tā kā ir vēls vakars un diena bijusi gara, tad atliekam braucienu pa parku uz nākošo rītu un vien iekārtojamies parka viesnīcā. No sava istabas balkona varam vērot saulrietu pār Monument Valley.
Nākošajā rītā esam augšā jau ar saullēktu. Noskatamies to no sava balkona un jau 7 esam gatavi doties 11 jūdžu braucienā. Pa ceļam redzam gan savvaļas zirgus, gan indiāņu mitekļus, gan arī vietējos mostamies un gatavojamies kārtējai dienai. Tik agri no rīta citu tūristu uz ceļa ir maz, daba vēl tikai mostas un tas viss piešķir braucienam īpašu auru. Ar bijību apskatam šo indiāņu rezervātu un iespaidu pilni atstājam šo parku, lai dotos tālāk.
Antelope Canyon
Kā nākošais apskates objekts manā sarakstā ir Antelope Canyon. Antelopes kanjons ir smilšu kanjons, kas veidojies lietus un vēja darbības rezultātā. Tam iespējams iziet cauri pa šauru spraugu. Vismaģiskākais šis kanjons ir vasarā, kad saule atrodas augstu debesīs, un pašā dienas vidū saules stari iespīd kanjonā krāsojot to spilgti oranžu, dzeltenu un sarkanu. Šis laika sprīdis ir vien kādas 2-3 stundas dienā no 11:00 līdz 14:00.
Kanjonam ir 2 daļas – Upper un Lower jeb apakšējais un augšējais kanjons. Augšējais ir polulārāks, jo piekļuve tam ir vieglāka, līdz ar ko cilvēku tur ir daudz vairāk. Mēs izvēlamies doties uz Lower Antelope Canyon cerībā izvairīties no tūristu pūļiem. Jāsaka, ka, cik nu tas iespējams, tas mums arī izdevās un paliekot grupas aizmugurē dažkārt pat sanāca izbaudīt pilnīgu vientulību ar kanjonu.
Kanjona apskate ir iespējama tikai ar gidu un tūre parasti ilgst no 1.5 līdz 2 stundām. Pats uz savu roku te doties nevar vairāku apsvērumu pēc:
* Pirmkārt – plūdu draudi, jo lietus laikā ūdens straumes pa šauro kanjonu skalojas ar milzīgu spēku. 1997 gadā 11 tūristi gāja bojā šajā kanjonā, kad 25km prom no kanjona sākās vētra, kas sanesa ūdeņus kanjonā, kur tie brāzās lejā pa kanjonu 3.5m augstumā.
* Otrkārt, lai saglabātu kanjona skaistumu, tūristi jāuzmana, jo kādam vienmēr niez ieskricelēt ‘’Es te biju...’’.
Horseshoe Bend
Pēc Antelope Canyon apskates kā pēdējais dienas objekts man ir sarakstā Horseshoe Bend, kas ir Colorado upes ieloks dziļi kanjona apakšā, kas izskatās pēc zirga pakava. Nekur norādes uz šo vietu neredzam, un arī navigācija izliekas par Horseshoe Bend neko nezinām. Piestājam veikalā, lai vietējiem pajautātu, kur šo vietu meklēt. Mums par lielu izbrīnu, pārdevēja veikalā pastāsta, ka, kaut pati šeit nodzīvojusi jau 40 gadus, uz 10 minūšu attālumā esošo objektu nekad nav bijusi. Mūs tas mazliet šokē un uz brīdi pat nezinām, ko teikt, jo Horseshoe Bend ir rotājis ne vienu vien National Geographic žurnāla vāku, kā arī pieminēts katrā ASV kanjonu ceļojuma stāstā. Tomēr, neskatoties uz šo sīko dzīves patiesības mirkli, norādes uz Horseshoe Bend mēs dabūjam un arī atrodam to veiksmīgi.
Kaut gājiens uz skatu laukumu no stāvlaukuma ir salīdzinoši īss (vien 2.5km turp-atpakaļ) , mums tas prasa zināmu piepūli, jo pēc aktīvi pavadītām 6 dienām nogurums liek par sevi manīt. Karstās tuksneša smiltis dedzina pēdas un liekas 2x dziļākas un smagākas nekā patiesībā. Saule svilina, sviedri līst un mani ceļabiedri nu nemaz neizskatās laimīgi par šo spaidu gājienu. Lai nu kā, izturējuši esam veiksmīgi un pēc 10-15 minūšu gājiena stāvam kanjona augšā, no kura 300 metrus zemāk atrodas Colorado upes ieloks.
Kaut pulkstens ir tikai 14:00, mans dienas plāns ir izsmelts un skatīt šodienai vairs nav ko. Bijām plānojuši palikt vietējā pilsētā Page, kur arī bijām rezervējuši viesnīcu, bet vīrs izteica domu, ka mēs varētu turpināt braukšanu un varbūt tikt atpakaļ uz Las Vegas, kas mums dotu vienu ekstra dienu, ko pavadīt šajā pilsētā. Ātrs zvans uz viesnīcu un recepcijas dāma piekrīt atcelt mūsu rezervāciju bez soda naudas maksas. Ceļš no Page uz Las Vegas ir 450km garš un mums, kopā ar īsām maltīšu un kafijas pauzēm, aizņem aptuveni 6 stundas, tā ka Lasvegasā ieradāmies tikai ap 21:00 un izpakojušies uzreiz likāmies gulēt.
Death Valley National Park
No rīta pieceļoties, domas par dienas plānu tiek mainītas un tiek nobalsots par labu Death Valley National Park apmeklējumam, nevis Lasvegasai. Nāves ieleja ir viszemākais punkts rietumu hemosfērā un atrodas 85.5m zem jūras līmeņa. Šī ir arī viena no karstākajām vietām pasaulē ar jūlija un augusta vidējo temperatūru +47C, kaut arī +50C un vairāk grādi nav nekāds retums. Karstuma rekords tika uzstādīts 1913. gadā, kad 10. jūlijā termometra stabiņš rādīja +57C (ēnā).
Pa ceļam uz Nāves ieleju braucam cauri Area 51, kur , pēc nostāstiem, 20. gadsimta vidū nogāzās citplanētiešu kuģis un tika sagūstīti citplanētieši. Šo vietu vēl šodien klasificē kā Top Secret, un par to tādus īstus oficiālus faktus nemaz nevar uzzināt. Tas, vai ticēt vai nē, jāizlemj katram pašam. Mēs vien uzjautrinamies par citplanētiešu suvenīr-atribūtiku vietējās bodēs un nopērkam citplanētiešu autovadītāja apliecību (katram gadījumam).
Vēl iegriežamies spoku pilsētā Rhyolite, kas savā laikā bija ogļraču pilsēta. Daļēji saglabājušās vairākas ēkas – veikals, banka, stacija... Tomēr šeit nekā iespaidīga nav un arī spokus ieraudzīt neizdodas, vien sagruvušas ēkas tuksneša nekurienes vidū.
Drīz pēc tam jau arī iebraucam Death Valley NP teritorijā. Pateicoties vietējo ieteikumam, bijām uzpildījuši benzīnu jau iepriekš, jo pašā Nāves ielejā tas maksāja $6 galonā, kaut vidējā cena citur ir ap $3.55. Bet, par cik ļoti lielā rādiusā citu degvielas uzpildes variantu nav, tad, ja būtu nepieciešamība, pirktu arī par $10 un vairāk dolāriem galonā, jo variants par palikšanu Nāves ielejā bez benzīna pievilcīgs nu nemaz neliekas.
Parka apskati sākam ar Badwater Basin, kas ir milzīgs sāls līdzenums vairāku km garumā. Pirms daudziem tūkstošiem gadu šī ieleja bija ezers, bet dabas pārmaiņu rezultātā tas izžuva pilnībā, vien atstājot pāri minerālus un sāli cietā formā. Sāls, kas atrodas Nāves ielejā ir tā pati galda sāls, ko lietojam uzturā ikdienā. Arī mēs, gluži tāpat kā lielākā daļa citu tūristu, nevarējām atturēties no pagaršošanas un viennozīmīgi tika apstiprināts – sāļš!
Tālāk izbraucam pa Artist’s Palette, kurā redzami dažādi krāsaini minerālu un iežu atsegumi. Tā vien liekas, ka kāds ir paņēmis krāsas bundžas un tās vienkārši izšļakstījis kā nu pagadās. Tādas pašas emocijas mūs pārņem Zabriskie skatupunktā, kur skatam paveras zeltaini pauguri ar brūnām strīpām. Man lielajā karstumā šie pauguri sāk izskatīties kā vaniļas saldējums ar šokolādes glazūru. Varbūt jau sākušās mirāžas?!?
Vēl gribam mērot ceļu uz Danete’s Point, kas ir 30min brauciens kalnā, lai paskatītos uz Nāves ieleju no augšas, bet sāk uztraukt mašīnas fiziskais un morālais stāvoklis. Dēļ lielā karstuma, spiediena un retinātā gaisa, kāds ir Nāves ielejā vasaras vidū, mašīna sākusi streikot. Spiežot uz gāzes pedāļa var just, ka tā vienkārši atsakās iet uz priekšu pieprasītajā ātrumā. Ir mazliet bail no domas, ka auto varētu padoties pavisam un mēs paliktu ceļa malā, kur atklātā saulē un spiediena ietekmē saule mūs cepinātu ar gandrīz 70C lielu karstumu! Tagad mēs saprotam, ka ne velti ar īrētām mašīnām braukt uz Nāves ieleju vasarā nav atļauts (mēs izlikāmies šo faktu nezinām).
Lai nu kā, auto mūs tomēr lēnām uznes kalna galā, kur pavadām tikai dažus mirkļus, lai iemūžinātu skatu fotogrāfijās un tad jau dodamies prom no Nāves ielejas, lai atļautu savam uzticamajam četrriteņu draugam uzelpot svaigāku gaisu, kas drīz vien izārstē visas kaites un auto ir atkal spēka pilns!
Las Vegas
Diena Nāves ielejā ir bijusi gara, karsta un nogurdinoša, bet šī ir pēdējā ceļojuma nakts, jo jau nākošajā dienā dodamies prom. Lai vai cik saguruši esam, nolemjam, ka nevar tomēr aizbraukt, neuzmetot aci Lasvegasai, par cik vien rokas stiepiena attālumā esam.
Tā kā Lasvegasā reizi jau ir būts pirms 6 gadiem, liela kultūršoka nav. Tās pašas nebeidzamās gaismas, greznība, skaļums, cilvēku masas... Katra viesnīca un kazino mēģina pārspēt viena otru greznībā – viena lepojas ar lielāko šokolādes strūklaku, citai ir dārgākais kristāla bārs, vēl kur viesnīcas vestibilā ierīkoti kanāli ar gondolām.
Bellagio vilina ar muzikālajām strūklakām, kas rāda jaunu šovu ik pa 15 minūtēm. Pie Bellagio pakavējamies visilgāk un noskatāmies kādus 5 priekšnesumus no visiem iespējamajiem lenķiem.
Tikai tagad rakstot atskārtu, ka mēs pat neiegājām nevienā kazino... Bet laikam jau pēc visiem tiem dabas brīnumiem, ko redzējām ceļojuma laikā, Las Vegas uzspēlētā greznība un cilvēku masas nebija tas, kas bija sirdij tuvs. Tā sacīt jāsaka, ievilkām ķeksīti, ka bijām, bet jau pēc 2 stundām devāmies atpakaļ uz gultas pusi.
Ļoti iespējams, ka, ja nebūtu bijuši Vegasā jau iepriekš, iespaidi būtu bijuši citādāki, bet tā kā 2007. gadā izstaigājām šo pilsētu krustu šķērsu, sabijām kazino, noskatījāmies maģijas šovus un cirku jeb vien vārd sakot, izbaudījām visu uz pilnu klapi, tad šai reizei vien pietika Vegasai atrādīties un tikpat ātri teikt ardievas. Tomēr, lai nebūtu pārpratumu, uz jautājumu: ‘’Vai ir vērts apskatīt Las Vegas?’’ bez šaubīšanās teikšu - NOTEIKTI!!!
Pēdējās dienas rīts pienāca ar somu pakošanu, brokastīm Mt Charleston kalna galā un tad jau bija jāsāk mērot ceļš atpakaļ uz lidostu. Atvaļinājums ir beidzies, bet iespaidi un piedzīvotais atmiņā paliks vienmēr!
Ceļojuma kopsavilkums:
3 ceļotāji
8 dienas
4 štati (California, Arizona, Nevada, Utah), kā arī Indiāņu rezervāts, kas ir daļēji neatkarīga teritorija.
Apskatīti 8 nacionālie dabasparki, 3 štata dabasparki, 1 indiāņu rezervāts.
Nobrauktas 1435 jūdzes jeb 2310 kilometri.
Mašīnā braucot pavadītas vismaz 35 stundas.
Pa kanjoniem nostaigāti ap 40km, kas kopā aizņēma ap 20 stundām.
Kanjonu pacēlumu un kritumu maiņas (jeb augšā – lejā kāpšana / rāpšanās) – neaprēķināma, bet pietiekami, lai dažkārt iezagtos doma, ka vairs nav spēka un jāgriežas atpakaļ.
Temperatūras svārstības pārgājienu laikā: +30 līdz +45 grādi pēc Celsija (ēnā)
