Pārgājieni troļļu zemē
|
Vita Skuja
|
Pēdējos gadus manu ceļojuma galamērķi bijuši austrumu virzienā, tomēr šogad izvēle krita uz Norvēģiju – varen sakārtotu valsti, kas no ceļotāju viedokļa varētu pat nedaudz atbaidīt, jo kā jau visiem zināms, tā ir arī viena no dārgākajām valstīm. Lai cik tas paradoksāli šķistu, šis sanāca viens no lētākajiem pēdējo gadu ceļojumiem. Vispirms nedaudz par praktisko un tad par visu skaisto!
Nakšņosana
Braucām četratā un nakšņojām savos telšu namiņos vai nu kempingos vai ārpus tiem. Norvēģijā ir atļauts kempingot gandrīz jebkur 150 metrus no mājām uz nekultivētas zemes un ja ir doma palikt ilgāk par 2 naktīm tad būtu vēlams to saskaņot ar tuvējās mājas saimnieku. Kempingos cenas ir kādi 4-6 lati no cilvēka. Maksa tiek prasīta par telti, tāpēc labāk, ja ir viena liela telts nevis 3 maziņas. Dažos kempingos atsevišķi ir jāmaksā par dušu. Iemet dušas kabīnes automātā monētiņu un ar ļoti veiklām kustībām sāc mazgāties. Var, protams, iemest arī daudzas monētiņas un stāvēt dušā kaut pusi dienas. Vienā kempingā saimniece uzzinājusi, ka esam no Latvijas, uzsauca mums kempingu par brīvu. Paldies viesmīlīgajai saimniecei!
Makšķerēšana
Norvēģijā ķeras tāaaaaadas zivis (vispār jau Latvijā arī). Vienā kempingā redzējām kāvācieši bija izvilkuši milzu lasi. Tāds monstrs. Lai makšķerētu fjordos licences nav vajadzīgas, bet iekšējos ūdeņos jāpērk licences. Mēs pamakšķerējām fjordos. Vispār interesants process, jo ūdens ir tik dzidrs, ka uzreiz var redzēts, kas piepeld pie āķa un kas pieķēriesJ Īstenībā jau mūsu makšķerrīki bija daudz par švaku Norvēģijas ūdeņiem, tāpēcvarbūt labi, ka nekas liels nepieķērās. Vismaz makšķeres palika veselas!
Maksas ceļi
Norvēģija nelielu samulsumu radīja maksas ceļi. Izbraukājām gandrīz visu plānoto maršrutu un tikai uz ceļojuma beigām nonācām uz maksas ceļa. Par to liecināja ceļmalas stenda informācija, ka priekšā ir kameras un ja tām izbrauks cauri nesamaksājot, tad uz mājām piesūtīs rēķinu. Tā kā nebijām pārliecināti, vai rēķinam līdzi netiks piesūtīta arī soda kvīts, nolemjam izmantot otru variantu un maksājumu veikt vietējā degvielas uzpildes stacijā. Maksāt var tikai konkrētos benzīntankos, kas norādīti attiecīgajos maksāšanas punktos. Maksājums jāveic3 darba dienu laikā. Pārējās iespējas neizskatījām. Maksa no pāris latiem uz augšu.
Lai nu paliek praktiskā puse, jo katra ceļojuma galvenā sadaļa tomēr ir un paliek pozitīvas emocijas, kuras gūstam no redzētā, sajustā un piedzīvotā. Tā kā Norvēģijā ir ko redzēt un skatīt katra gaumei, tad gribēju padalīties ar to, no kā es guvu lielāko prieku šajā ceļojumā – kalnu pārgājieni. Pavisam veicām četrus pārgājienus un dažus pavisam maziņus uz ledājiem un ūdenskritumiem. Tātad par visu pēc kārtas:
Lundeskaret - bija pirmais neplānotais pārgājiens, kuru izfunktierējām stāvot pie kāda info stenda fjorda malā. Vertikālais pacēlums 950 metri. Devāmies ceļā ar domu, ka aiziesim līdz pirmajam līkumam. Ja maršruts būs pārāk stāvs, iesim atpakaļ, jo info stendā bija rakstīts, ka piemērots tikai pieredzējušiem kalnos kāpējiem. Taka sākotnēji vijās gar upi un tad stāvus augšā kalnā. Pa ceļam satikām tikai vienu igauni. Pēdējais posms palika pavisam stāvs un izzuda arī norādes. Nolēmām, ka laikam jau tā jābūt. Kāpām gandrīz rāpus pa stāvu nogāzi pa milzīgiem vaļējiem akmeņiem. Kad viens akmens kaut kur sāka velties, palika pavisam neomulīgi, jo negribējās nobraukt lejā ar visu šo akmeņu kaudzi. Esot augšā jau pārrunājām, kā vispār tiksim lejā, bet prieks, ka bijām tikuši augšā lika aizmirst domas par atpakaļceļu. Priecājāmies par skatiem, tālumā redzamiem ledājiem un par sniegu. Kad pār vienu kalnu nogāzi sāka velties draudīgi mākoņi, sapratām, ka jāmūk, citādi lejā netiksim. Nonācām līdz stāvajam pacēlumam un ieraudzījām šauru taciņu, kas nozīmē, ka augšā kāpjot bijām kaut kur nošāvuši greizi. Mmm, kāds atvieglojums, ka lejā kāpšana tomēr būs kaut cik droša. Lai gan bija jūtams sagurums un kājas sāka ķerties, laimīgi nonācām lejā. Katrā virzienā pagāja 1,2 stundas un augšā pavadījām gandrīz 2 stundas. Rezultātā milzīgs prieks par pirmo pārgājienu un pamatīgi noberzti papēži. Tā kā šis bija pirmais pārgājiens, nākošos nācās iet sandalēs. Turpmākajos pārgājienos sastaptie pretimnācēji gan šo faktu uztvēra diezgan satraukti, bet labāk tā nekā nekā! J
Trolltunga jeb troļļa mēle – Tā kā pārgājiens ir 22km garš un vertikālais pacēlums ir 900m, tad agri no rīta devāmies ceļā. Laiks izskatījās drūms, bet nodomājām, ka galvenais, lai nekas no gaisa nekrīt. Pa šauru un līkumotu ceļu aizbraucām līdzSkjegedal Mågelibanen pacēlājam, kas kopš 2010.gada vairs nefunkcionē, jo laikam nav pagarināta licence, tāpēc pirmo stāvāko posmu kāpām kājām. Vietējais onka, kas iekasēja naudu par stāvlaukumu (100 NOK) un iedeva maršruta karti teica, ka vietējiem gan nepatīkot, ka kāds staigājot pa pacēlāja trepēm, bet izskatījās, ka liela daļa to neņēma vērā, jo kāpjot pa pacēlāja trepēm noteikto ceļa posmu var veikt ātrāk nekā ejot apkārt pa taku. Kaut kur vidus posmā arī es uzlīdu uz pacēlāja trepēm un jau pēc pārdesmit minūtēm nožēloju savu izvēli, jo trepes palika arvien stāvākas, šaurākas un attālums līdz zemei pieauga. Iekrampējusies blakus esošajā trosē devos uz augšu. Dažviet koka dēlīši zem kājām nelabi iečīkstējās. Tas kāpšanas tempu tikai paātrināja. Tikai pēc tam uzzināju, ka pacēlājam jau ir kādi 100 gadi un tas uzcelts 1911. gadā kā strādnieku un kravas pacēlājs, vēlāk gan modernizēts un izmantots vietējo iedzīvotāju un tūristu vajadzībām. Visi laimīgi tikām augšā un bijām priecīgi, ka stāvākais posms ir pārvarēts. Tālāk taka devās cauri tādam kā pamestam ciematam, kurā izkaisītas ap 30 mājiņas. Tālāk taka ar nelielām izmaiņām līkumoja augšup lejup, garām nelieliem kalnu ezeriņiem, gar fjordu, pār ledāja nogludinātiem akmeņiem līdz sasniedzām galamērķi. Ohoooo, tiešām iespaidīga trollim tā mēle - vairākus metrus garš akmens izvirzījums virs kalnu un fjorda fona un to visu apspīd spoža saule. Fotografējoties pamanām, ka tālumā milzu tempā tuvojas zili melni negaisa mākoņi. Lielākā daļa ātri sapakojas un dodas lejā. Negaiss rada papildus efektu un visapkārt pēkšņi izskatās kā no kādas Harija Potera filmas. Par laimi mums trāpa tikai negaisa maliņa. Arī mēs pēc laika dodamies lejā, jo vēl jānoiet tie paši 11 kilometri atpakaļ. Pa ceļam atkal lietus mijas ar sauli. Daži vēl tikai dodas augšā. Nonākam pie jau zināmā pacēlāja, bet tā kā tikko ir nolijis, tad pilnīgi izslēdzu domu kāpt vēl uz slideniem pakāpieniem. Viens pārītis tomēr izvēlējās pēdējo posmu veikt pa slidenajām trepēm. Vidus posmā viņus pamanījām lēniem solīšiem kā palēninātā filmā virzoties uz leju. Mēs devāmies pa taku, kas izrādījās grūtākais pārgājiena posms, jo takas sākumā bija dubļi līdz ausīm un tam visam pa vidu akmeņi. Pēc 11 stundām laimīgi tikām lejā – nedaudz līki un greizi, bet laimīgi par redzēto. Noteikti ir to vērts!!!
Preiekstolen – tā ir milzīga akmens klints, kas paceļas 604 metrus virs Lysefjorda. Pārgājiens ir kādas 3-4 stundas garš ar 340 metru vertikālo pacēlumu. Tas atkal sākas no maksas stāvlaukumiem (NOK 100). Uz klinti ved paliela ziloņa taka, kas augstāk pārvēršas nedaudz akmeņainākā ceļa posmā. Šis maršruts ir šaaausmīgi pārpildīts ar cilvēkiem, kuri drūzmējas uz takas mēģinot nokļūt vienā vai otrā virzienā. Gadā esot apmēram 200 tūkstoši tūristu, bet labā vēsts ir tā, ka līdz 2014.gada sākumam tikšot veikti takas paplašināšanas darbi. Neskatoties uz visu, augšā nokļuvušie bija priecīgi - ēda līdzi paņemtos našķus un trakākie pārgalvīgākie veica dažādus akrobātiskus izlēcienus klints malā. Skaists maršruts, bet jārēķinās ar tirgus laukuma efektu!
Kjerag – klintī iesprūdis milzīgs akmens, zem kura ir 1000 metru bezdibenis virs fjorda. Iepriekš izlasīju, ka šim pārgājienam jārēķinās ar 8 stundām. Ar auto dodamies uz Lysebotn. Šaurais ceļš ved pāri nogludinātiem kalniem. Ainava diezgan sirreāla. Liekas, ka kaut kas liels vēlies pāri, visu aizslaucījis un tagad iestājies klusums pirms vētras. Līkumojos pa ceļu pamanām, ka nez no kurienes aiz mums jau sarindojušies neskaitāmi auto. Izrādās, ka tieši tajā dienā plānotas roller-slēpošanas sacensības. Satiksmi regulē policists, kurš laipni visiem norāda, kur kuram jābrauc parkoties. Tā kā stāvlaukums ir pilns, mēs paliekas kādu kilometru augstāk. Pamanām, ka vesels bars cilvēku līkumo uz augšu pa kalnu, tādejādi saīsinot pārgājiena maršrutu, lai nebūtu jākāpj lejā līdz takas sākumam un tad atkal augšā. Kādam vietējam vēl prasām, vai šis ceļš tiešām ved uz Kjerag, bet tā kā viņš īsti nezin, tad ievērojot bara efektu, dodamies līdzi pārējiem. Jau pašā sākumā nekādu taku nemanu. Visi rindiņā kāpj uz augšu un palēnām izklīst nogludināto akmeņu laukā. Tad iestājas moments, kad ir skaidrs, ka īstenībā vieni seko nākamajiem un neviens nezin ceļu. Viena norvēģiete ar karti ievieš nelielu skaidrību un izrādās, ka atrodamies uz nepareizās kalnu kores. Ir divas iespējas – vai nu pa ļoti stāvu un akmeņainu sienu laisties lejā vai arī iet apkārt milzu gabalu nezinot, kur ceļš savienosies ar tūristu taku. Izvēlamies pirmo variantu un pa apšaubāmu posmu kaut kā tiekam lejā, kur vēl satiekam pāris nomaldījušos cilvēkus. Pēc pāris stundām esam uz pareizās takas un priekšā mums vēl 2 stundu gājiens uz akmeni. Arī šajā posmā ir padaudz cilvēku, bet viņi ir vairāk izkaisīti trasē un viņu klātbūtne netraucē. Pēdējā posmā taka vijas pāri nogludinātiem milzu akmeņiem. Pēdējos metros gan ir liela varbūtība paskriet garām mērķim, jo tādas pamatīgas atzīmes tur nav un pēdējie metri vijas cauri tādai kā šaurai klintij.Vairāki arī pamanās izmest kādu pusstundas vai stundas riņķi līkumojot pa maldīgajām atzīmēm.Esam klāt! Ohoo, kas par skatu. Daži jau fotografējas uzkāpuši uz akmens. Es aiz laimes arī dodos kāpt uz akmens, bet tad ieraugu, ka tikšana uz to nav nemaz tik vienkārša. Izdomāju, ka nekāpšu.Fotografēju savu tēti un citus, skatos lejā uz fjordu un tālumā uz klinti gar kuras malu lēkā trakie base jump piekritēji. Noskatos arī kā citi mēģina uzkāpt uz akmens – dažs tupus rāpus, dažs vēsā mierā. Viena meitene nokāpjot paliek galīgi sarkana un satraukumā knapi var padvest. Laiks doties lejā, bet nu kā lai iet lejā, ja nav pat pamēģināts uzkāpt uz akmens. Eju mēģināt. Uzlieku vienu kāju uz akmens, bet kaut kā bailīgi pārnest svaru. Ar palīdzību tieku uz akmens un trīcošām kājām stāvu virs bezdibeņa. Jo ilgāk stāvu, jo liekas, ka vairāk pūš vējš un es vairāk līgojos un kājas vairāk sāk drebināties. Visgrūtākais ir tikt nost, jo nokāpjot no akmens ir tāda slīpa mala. Kopumā ļoti satraucoši. Lejā kāpjam pa tūristu taku, kas beigās izrādās nav neko labāka par to ceļa posmu, ko kāpām uz dullo. Taka ir stāva un gludie akmeņi slideni. Pēc 6,5 stundām esam lejā – atkal piekusuši, bet priecīgi par piedzīvoto!
Norvēģijas ledāji – Lai gan sākotnēji nolēmām apskatīt Jostedalsbreen ledāja 2 mēles, beigās sanāca visas četras. Ja kādam vēl ir šaubas par globālo sasilšanu, tad jādodas skatīt šos ledājus. Tie kūst tādā ātrumā, ka pēc pārdesmit gadiem var gadīties, ka vairs nebūs ko skatīt, jo slavenais Briksdalsbreen ir jau palicis pavisam švaks. Lai gan tas ir viskomercializētākais un uz to brauc visvairāk tūristu, ledājs ir zaudējis savu varenību un tā mēle ir sarāvusies pavisam maziņa. 2006.gadā tas dažu mēnešu laikā esot zaudējis 50 metrus, pēdējie pētījumi pat liecinot par 146 metru samazinājumu. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī Bøyabreen ledāja mēli. Mums vislabāk patika Kjenndalsbreen un Nigardsbreen ledāji. Iebraukšana uz pirmo ir pa šauru celiņu, kas vijas cauri ļoti gleznainai ielejai, kuras krastos šņāc skaisti ūdenskritumi, kas mirgo zili zaļajā fjorda atspulgā. Lai iebrauktu uz ledāju, jāsamaksā 40 NOK. No neliela stāvlaukumiņa taka vijas līdz ledājam. Ļoti krāšņi. Noteikti ir vērts! Nigardsbreen ledāja mēle arī ir viegli sasniedzama. Lai gan arī tā ir sarāvusies, šeit ir iespējams pieiet milzīgajiem ledus bluķiem pavisam klāt. Tā kā esam ieradušies agri no rīta, esam gandrīz vienīgie. Garām mums paskrien tikai kāds jaunietis ar leduscirtni plecā. Iespaidīgi!
Lai visiem jauka un skaista ceļošana!
