Ēģipte.
|
Ginta Auziņa
|
Šobrīd klausoties ziņās par nemieriem Ēģiptē un Kairā, domas dalās. No vienas puses ir skumīgi, ka nemieru dēļ tagad ir tik bīstami apmeklēt šo skaisto un valdzinošo zemi. Ļoti jau gribētos, lai viņi savas problēmas atrisinātu pēc iespējas ātrāk un tūristi tur atkal varētu droši braukt un baudīt savas brīvdienas, taču zinot visus apstākļus, tas vēl tik drīz nebūs.
Man ar draudzeni bija tā laime tur pabūt pirms visiem šiem nemieriem, padzīvot tieši Ēģiptes sirdī Kairā. Toreiz pie varas vēl bija prezidents Mubaraks un par valsts apvērsumu neviens skaļi nerunāja. Atmiņas par notiekošo vēl joprojām ir ļoti spilgtas, it īpaši tāpēc, ka vietās, kur šobrīd viņiem notiek daudz demonstrāciju un asiņainas sadursmes, mēs tur tā vienkārši pastaigājāmies.
Ceļojums bija februāri, laikā, kad Latvijā vēl ir barga ziema, bet Ēģiptē silta vasariņa, nolēmām paceļot pa siltajām zemēm, pabūt saulītē un iepazīties vairāk ar citu zemju kultūrām.
Izmantojām Czecharlines aviokompāniju. Lidojums Rīga- Kaira ar pārsēšanos Prāgā. Bet atpakaļ pēc 11. dienām no Telavivas.
Ceļojumu maršrutu bijām izplānojušas pašas un aģentūrai metām līkumu. Tagad pēc ceļojuma varu teikt, ka tas atmaksājās pilnībā, gan finansiāli, gan tādā ziņā, ka varējām iepazīt viņu patieso dzīvi daudz reālāk. Un tas bija arī mūsu mērķis.
No Prāgas uz Kairu izlidojām deviņos vakarā. Lidmašīnā paēdām vakariņas un iemigām, jo bijām nogurušas visu dienu pa lidostu klīstot, jo starplaiks, gaidot otro lidojumu bija piecas stundas. Kad pamodāmies, tuvojāmies jau Kairai, pa lidmašīnas lodziņu varēja redzēt neskaitāmas uguntiņas. Kairā ieradāmies ap pus trijiem naktī. Tāda dīvaina sajūta lidostā, visapkārt, kur vien skatās, tumši cilvēki, policisti ar automātiem… mums bija jānopērk vīzas, tas aizņēma kādu laiku. Pasu kontroles punktā stāvēja vīri ar dzels ģīmjiem un tādiem caururbjošiem skatieniem, ka nekādu skeneru nevajadzēja, viņu skatieni mūs tā noskenēja, ka skudriņas pa visu ķermeni noskrēja. Tur nebija nekādi joki. Bijām laimīgas, kad viss labi beidzās un sveikas tikušas tam visam cauri.
Mums bija paredzēts, ka mūsu norezervētās viesnīcas taksis mūs lidostā sagaida un nogādā viesnīcā. Meklējām pazīstamus vārdus uz neskaitāmi daudzām plāksnītēm visdažādākajās valodās. Pēc neilga laika arī ieraudzījām…. Stāv viens smaidīgs džekiņš, turot rokā plāksnīti, uz kura bija rakstīts Gunta Smite. Ai, kāds prieks! Mūs tomēr šeit kāds gaida...
Tālāk viss notika ātri, koferi mašīnā, pašas arī, braucam…. Šoferītis laipns, daudz runā un jautā. Viņš jautā, vai mēs dzīvojam Prāgā, mēs sakām, ka esam no Latvijas, bet kā vēlāk sapratām, Kairā neviens nezina tādu Latviju. Ja mēs sakām, Latvija atrodas blakus Krievijai, viņi saka, jūs esat krievietes, bet ja mēs sakām, Latvija atrodas netālu no Vācijas… viņi atkal…. skaidrs vācietes...tas bija bezcerīgi, Latviju neviens nezina, bet mēs par to neapvainojāmies…
Mūsu šoferītis bija ļoti ātrs, caur mašīnas logu tik pazibēja gaismiņas… paskatāmies spidometrā- 120,šoferītis pamanīja mūsu nemieru, saka, lai mēs neuztraucāmies… šajā nakts stundā viņš beidzot var kārtīgi ‘’iemīt grīdā’’ jo uz ielām ir maza satiksme, bet par to satiksmi mēs sapratām tikai nākamajā dienā.
Pēc kādas pusstundas bijām arī klāt pie mūsu izvēlētās viesnīcas, tā bija rezervēta internetā. Nekādas extras nevēlējāmies, galvenais, pašā centrā, lai visu var apskatīt trīs dienu laikā.
Tomēr pirmais iespaids bija tāds, it kā esam nokļuvušas kaut kādos pirmskara gados…. Ēkas augstas un tumšas, šauras, noplukušas un netīras. Iebraucām vēl kādā šķērsieliņā un klāt esam.
Mūsu fiksais taksists paķēra čemodānus un pazuda aiz stūra, mēs ar draudzeni gandrīz skriešus viņam sekojam… ka tik nepazūd ar mūsu bagāžu, tobrīd mums pat nebija laika baidīties, viss notika tik ātri. Apstājāmies pie lielām, vecām durvīm, šoferītis ar kulaku dauza pa tām, pēc kāda laika tās arī atveras, iekšpusē tumšs…. Mūsu koferi pazūd, mēs saprotam, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Ieejam kāpņu telpā… ak Dievs, viens liels, garš un melns beduīna tipa vīrietis žāvādamies stāv un kaut ko murmina arābiski… tā vien liekas, ka aiz apmetņa viņam arī šaujamais, šajā brīdi domāju, kaut tik šī nebūtu nolaupīšana…
Bet tālāk jau vēl trakāk…. Priekšā lifts, šoferītis to atver,( tādu liftu vēl nekad nebiju redzējusi… pirmskara mantojums), šoferītis tajā ieceļ mūsu ceļasomas un mums nekas cits neatliek, kā sekot…. Bet izjūtas bija neaprakstāmas. Lifta durvis tiek aiztaisītas ar rokām, pogas tā īsti nedarbojās, tikai vairākas reizes uzspiežot, lifts sakustas un sāk virzīties augšup, brakšķēdams un ik pa laikam apstājoties… beidzot piektais stāvs. Tur ieraugām recepsiju, ēdamzāli, tad tomēr viesnīca… laipns vīrietis mūs piereģistrē un aizved uz istabiņu, beidzot nomierinājāmies… tā nebija nolaupīšana
Vēlāk, kad beidzām baidīties, apsvērām visus par un pret… mūsu hotelītis atrodas pašā Kairas centrā, gandrīz kā par velti… tepat aiz stūra slavenais Kairas muzejs, Tahīras laukums, slavenais Kairas tornis, Nīla un nav tālu līdz piramīdām. Par ēdināšanu neuztraucāmies, bijām paņēmušas līdzi, bet viesnīcā bija paredzētas arī brokastis. Par viesnīcas servisu jau iepriekš zinājām un ar to bijām rēķinājušās, ( izņemot dažas nianses)…ko var gribēt no 2*. Uz visu jau var paskatīties no gaišās puses, mūsu istabiņai nebija logu, bet toties redzējām tikai vienu moskītu un tikai vienu tarakānu, draudzene nospieda… slikti izdarīja, man žēl tarakānīša…Tualete maziņa, koplietojama, duša virs poda, tā arī nesapratām, kā tur var nomazgāties, bet trīs dienas var jau arī pieciest….. tāpat pēc stundas noputējis, var jau arī padzīvot ‘’bomziski’’, ja jau baudām viņu dzīvi, tad līdz galam…
Gaiss Kairā ‘’normāls’’, man galva nesāpēja, gluži pretēji, dienu pirms braukšanas saaukstējos, bija iesnas un drudzis, paņēmu līdz dažādus medikamentus visam gadījumam, bet man tās nebija vajadzīgas, jo mans’’ ekoloģiski tīrais bacilis’’ Kairā vienkārši nespēja izdzīvot
Kad otrā rītā gājām brokastīs, pie bāra stāvēja kāda meitene, slikti runāja angliski, bet laipna, smaidīga un jauka. Izskatījās, ka šis mazais hotelītis bija ģimenes uzņēmums.
Pēc brokastīm ejam lūkot pilsētu, daudz neuztraucāmies, ja apmaldīsimies, taxi šeit lēti, atpakaļ tiksim. Uz ielām vienīgi arābi un arābietes, neviena tūrista, bet lai cik dīvaini tas neliktos, neviens mūs tā īpaši neievēroja, varbūt tikai kāds ziņkārīgāks skatiens. Mēs ļoti ātri adaptējāmies viņu sabiedrībā un beidzām baidīties. Uz katra stūra stāv kāds policists un gādāja par sabiedrības kārtības ievērošanu.
Baidīties nācās vienīgi no satiksmes uz ielām…. Tas bija kaut kāds murgs, bijām par to dzirdējušas, bet nu arī izbaudījām…Luksofori ir, bet tos neviens tā īpaši neievēro… gājēju pārejas viņi vispār ignorē. Kā lai te tiek pāri ielai…? Smags jautājums, vērojām, kā to dara vietējie… ak, Dievs, sievietes ar maziem bērniņiem pie rokas vai uz rokām lavierē starp mašīnām, kuras savukārt nemitīgi signalizē, te jau mati ceļas stāvus. Bet cik tad ilgi tu tā stāvēsi ielas malā un šausmināsies, ielai pāri jātiek, tad nu arī mēs riskējām un metāmies straume…oh, tikām laimīgi pāri, bet šī bija maza ieliņa. Mēs vēlējāmies nokļūt līdz Nīlai, kur ir skaists gājēju celiņš, bet lai līdz turienei nokļūtu, bija jāšķērso divas lielas maģistrāles, tas bija ļoti sarežģīti priekš mums. Taču bijām ļoti iepriecinātas, ka pie kādas ielas, kur mašīnas vienā virzienā brauc piecās rindās, mēs ilgāku laiku mīņājāmies un nezinājām, kā nokļūt otrā pusē, mūs ievēroja kāds policists, viņš pieaicināja mūs pie sevis, tad nosvilpās ar savu spalgo svilpi un norādīja ar roku… visas mašīnas piecās rindās momentā apstājās lai palaistu mūs pāriet ielu… tas bija ļoti patīkami.Citā reizē atkal kāds no vietējiem mums palīdzēja, cilvēki šeit sirsnīgi un vēlas palīdzēt.
Bailes bija pavisam izgaisušas, neviens īpaši neuzbāzās, neizteica nekādas piezīmes un nekādu diskrimināciju arī neizjutām, rindā stāvējām tāpat, kā arābu sievietes… Interesanti bija tas, ka ievērojām, ka vairākas arābu meitenes mūs nejauši fotogrāfēja, bet viens puisis mums pat palūdza, vai viņš nevarētu mūs nofotografēt kopā ar viņa draudzeni.
Pirmajā dienā izstaigājām tiltus, uzkāpām Kairas tornī, izpētījām slaveno muzeju, visas mūmijas un izbraukājamies pa Nīlu ar feluku (mazu kuģīti) un pat atradām atpakaļceļu uz mājām.
Kairā ir ļoti daudz mošeju un cita par citu skaistāka. Vakarā mēs padzērām tēju kādā ielas kafejnīciņā, tējas dzeršana viņiem ir raksturīga. Dzērām piparmētru tēju no mazām stikla krūzītēm un nespējām aptvert, ka esam pilsētā, kur ir gandrīz desmit reizes vairāk cilvēku, kā Latvijā, visapkārt tāda rosība, visi kaut kur steidzas un tieši lielākā rosība tur sākas vakarā, mašīna pie mašīnas, gājējs pie gājēja uz trotuāriem, uz ielām starp mašīnām, vadītāji nemitīgi signalizē un žestikulē ar rokām…. Skaļums briesmīgs, bet tāda ir Kairas dzīve, viņiem tas ir normāli.
Tās trīs naktis, ko es tur pavadīju, tā īsti arī negulēju, tas vienkārši nebija iespējams, nezinu, vai jelkad pie tā var pierast, pat apetītes nebija visas trīs dienas, bet vispār kopumā jutos ļoti labi.
Otrā diena mums bija paredzēts piramīdas apmeklējums un obligāti jānokļūst līdz pilsētas autoostai, lai iegādātos biļetes uz Tabu, kur mums rezervēta nākamā viesnīca. Vajadzēja sameklēt kādu taxi, nolēmām vispirms vienoties par autoostu, jo ja mēs teiksim arī par piramīdām, tas būs pārāk sarežģīti un taksists var mūs apšmaukt. Viesnīcā mums pateica, lai mēs meklējot taksīšus Tahīras laukumā, bet tikko bijām iznākušas uz ielu, tā viens pavecāks arābs klāt. Mēs viņam sakām, ka vēlamies uz staciju, bet viņš… labi, uz staciju un pēc tam uz piramīdām. Ar draudzeni saskatījāmies… vai tiešām mums no viņiem neko nenoslēpt?labi, vienojāmies par cenu un braucām.
Šoferītis ap gadiem 60 ļoti pļāpīgs un jautrs, protams Latviju viņš nezināja, kas mūs arī nepārsteidza, viņš tā arī nesaprata, no kurienes mēs esam. Šoferītis visu laiku atkārto… I am very good driver, I speak english, good serviss…bet patiesībā daudzi arī nerunā angliski. Un vēl viņš saka, ja mēs šodien nebūsim laimīgas, viņš naudu neņemšot… tas izklausījās daudzsološi...
Kad piebraucām pie autoostas, izrādījās maksāt varēja tikai poundos, bet mums dolāri tikai, šoferītis saka, no problem, we are familly, you are my sisters, I am Muhamed, un iedod mums 300 poundus un izstumj mūs no mašīnas, lai ejam pirkt biļetes, mums nekas cits neatlika, kā paklausīt brāli Muhamedu . Ja jau ģimene, tad ģimene…autoostā atkal kontroles un skeneri, biļetes nopirkām veiksmīgi uz nākamo dienu un tūdaļ atpakaļ pie brāļa. Tālāk braucām uz piramīdām.
Braucām diezgan ilgi, bet pa ceļam daudz ko redzējām un brālis Muhameds bija arī mūsu gids, brauciens bija interesants. Vienu viltību pa ceļam viņš ar mums gan izspēlēja, nepasakot īsto iemeslu, ievilināja mūs kādā veikalā, lai nākot iepazīties ar viņa māsu. Bet kā izrādījās tas nebija nekas cits, kā papirusu veikaliņš. Būtu to zinājušas sākumā, nebūtu parakstījušās uz šādu ‘’afēru’’, bijām jau to izbaudījušas iepriekšējā gadā Dahabā. Mazliet dusmojāmies uz Muhamedu, bet tas ir viņa darbs.
Beidzot esam tikušas līdz piramīdām, Muhameds mūs pieveda pie kādām būdiņām, kur daudz kamieļu un tikko mēs izkāpjam laukā, tā vesels bars beduīnu klāt un piedāvā kamieļu pakalpojumus… izrādās ‘’kamieļu serviss’’, šoreiz sadusmojamies ne pa jokam un konkrēti pasakām Muhamedam, nekādu ‘’kamieļu servisu’’, tikai piramīdas un atpakaļ uz mājām! Sarunājām laiku, kad atkal satikties norunātajā vietā. Mums jau nebija jāuztraucas , ka Muhameds varētu neatbraukt, pie mums palika viņa nauda…
Piramīdas bija iespaidīgas gan no tuvuma, gan tāluma. Atrodoties tās tuvumā, tu sajūties, kā mazs puteklītis plašajā pasaulē. Tā vien šķiet, ka tās apbrīnojamās būtnes, kas radīja šos pasaules brīnumus, ir vēlējušās, lai mēs padomātu par lietām mums apkārt un lai mūsu domas nebūtu tik virspusējas. Katrs, kas šeit paviesojies, droši vien ir guvis kādu atklāsmi sevī.
Norunātajā laikā Muhameds bija klāt un varējām doties atpakaļ. Ceļā uz viesnīcu piestājām pie valsts slimnīcas, kur strādā Muhameda sieva par māsiņu.
Mums pievienojās divas dūšīgas, melnā ģērbušās sievietes, bet smaidīgas un laipnas. Muhameds iepazīstināja savu sievu ar savām ‘’jaunajām māsām’’un vēl Muhameds saka, ka viņš esot nabags, varot atļauties tikai vienu sievu., mēs viņam smejoties atbildam, ka arī neesam bagātas, katrai tikai pa vienam vīram…
Kopumā par Kairu runājot, domāju, ka taisnība ir teicienam, ka līdzīgs piesaista līdzīgu, lai arī cik briesmīgus nostāstus mēs bijām dzirdējušas par šo pilsētu, mēs bijām neuzkrītošas un pieklājīgas, nevienu nekritizējot un tādus pašus cilvēkus tur arī sastapām, kas vēlējās mums palīdzēt bez jebkādiem aizspriedumiem.
Nākamajā dienā mazliet uztraucāmies, jo nezinājām, kas mūs sagaida tālāk. Mums bija jābrauc ar vietējo autobusu 280 km uz Tabu un pēc tam vēl 10 km uz Taba heights, kur atrodas mūsu hotelītis. Kad iznācām uz ielas, Muhameds mūs jau gaidīja lai nogādātu mūs stacijā. Autoostā atkal pārbaudes un pārbaudes. Visur policija, bet mūs tas vairs neuztrauca, gluži pretēji, tā ir mūsu drošība. Autoosta milzīga, kāds laiks bija jāpagaida, interesanti bija tas, ka sieviete, kas piesaka pa mikrofonu nākamo reisu nerunā, bet nodzied savu sakāmo divas reizes, tas bija dīvaini.
Kā par brīnumu, autobuss ieradās noteiktā laikā un tīri sakarīgs, mēs bijām gatavas uz ko trakāku .Izņemot mani ar draudzeni un vēl divām žīdietēm ar trīs skaistiem bērniņiem, neviena sieviete autobusā nebija, vieni vienīgi arābi. Domājam, ka vairākums no viņiem ir strādnieki dažādos kūrortos. Šoferis riktīgs beduīns ar saviem garajiem paltrakiem, saulē galīgi sažuvis bet ar ļoti spalgu balsi, visus izrīko…
Ceļojums vienmuļš un garlaicīgs, nebijām arī neko sakarīgu ēdušas jau trīs dienas, tikai zupiņas, riekstus un šokolādi, bet apetītes vispār nebija un Kairā ēst kādā kafejnīcā bija riskanti. Autobusā rāda kādu arābu filmu, atmosfēra ļoti arābiska, skan arābu mūzika. Apstājāmies kādā vietā, veči izlec no autobusa un tūlīt ‘’aplaista’’ krūmiņus, neviens neievēro, ka mēs to redzam… labi, ka logam aizkari
Pēc sešu stundu brauciena esam Tabā, bet mums vajag Taba heights, šoferis angliski nesaprot, bet kad pasakām nosaukumu, liek mums kāpt atpakaļ autobusā, bijām satraukušās, vai tik viņš saprata pareizi. Autobusā iekāpj vēl vairāki vietējie. Kamēr viņš brauc gar jūras krastu ir ok, jo mūsu hotelītis atrodas jūras krastā, bet tad pēkšņi viņš nogriežas un iebrauc starp kalniem, visapkārt redzamas tikai beduīnu mītnes, tas bija baisi. Un nebija jau arī jēgas ko jautāt, angliski neviens nesaprot.
Kāds prieks mums bija, kad pēc kāda laiciņa atkal ieraugām jūru un tūristu pilsētiņu Taba heights, esam klāt. Saule jau gandrīz bija norietējusi, kad mēs vēl esam ar čemodāniem uz ceļa, tagad vēl jāatrod īstais hotelis. Jocīgi izskatījās, ka mēs ar kājām gājām cauri pasu kontrolei, parasti šo vietu šķērso vai nu ar busiņiem, vai ar auto. Bet vēl nekur citur pasu kontrolē mums nav piedāvāta tēja. Tas bija interesanti.
Beidzot mūsu viesnīca, reģistrējamies un iekārtojamies. Normāli apartamenti , istabiņa ar balkonu un skaistu skatu uz jūru. Viesnīca atradās kalnu ielokā, jūras krastā, visapkārt zaļumi, puķes, golfa laukumi. Viesnīcas nosaukums Three corners ( 3 stūri), tas tāpēc, ka šeit satiekas trīs valstis Ēģipte, Izraēla un Jordānija. Viesnīcas īpašnieks ir beļģis, šeit dzīvojot, nemaz nejutām, ka esam Ēģiptē. Tūristu šeit ļoti daudz no visas pasaules, bet latviešus nemanījām un arī apkalpojošais personāls par Latviju neko nezina. Toties ļoti labi pazīst Lietuvu, jo lietuviešu šeit bija kā biezs un kad mēs sacījām, ka esam no Latvijas, viņi saka, jūs esat lietuvietes un vēlāk katru vakaru, kad gājām ēst, oficianti mūs sveicināja, sakot ’’labas vakaras’’
Salīdzinājumā ar Kairu, šeit bija ļoti karsti, katru dienu saule +30,fantastiski. Un ja kaut kur ir paradīze, tad tā ir šeit… un mums ziemeļniekiem, kas tā alkst pēc saules.
Naktis bija siltas ar zvaigžņotām debesīm un saldu ziedu smaržu virmojam gaisā, neskaitāmām uguntiņām visapkārt un cikādes dziesmām… to visu mēs baudījām, sēžot uz restorāna terases, malkojot kādu garšīgu kokteilīti vai vīnu. It kā laiks šeit būtu apstājies un laimīgie jau laiku neskaita… cilvēki šeit vienkārši nespēj būt nelaimīgi.
Bet kā jau zināms, katrai pasakai reiz pienāk beigas. Ir pagājušas sešas , neaizmirstamas dienas un mums atkal jākrāmē čemodāni, lai dotos tālāk, pāri robežai uz Izraēlu.
Pāris dienu pirms aizceļošanas, sākām interesēties par transportu ar ko nokļūt līdz 10 km tālai Izraēlas robežai. Recepsijā mums piedāvā taxi par 25 $, bet mēs atbraucām par 2 $... tā kā par traku. Domājām pajautāt kādam oficiantam, kurš vienmēr runājās ar mums, šis saka , ka noorganizēšot mums pašu labāko servisu, proti limuzīnu… kad pavaicājām, cik tas maksā, 40 $, paldies, jūs esat ļoti laipns, bet tad labāk ar kājām…nevajag mums limuzīnu. Nolēmām aizstaigāt līdz ceļam, līdz kontroles punktam un pajautāt tur, vai nekursē kāds busiņš par lētākām naudiņām. Tā arī izdarījām, mēs tādās, pieticīgās drēbēs, pa ceļam uz pludmali... tuvojāmies kontroles punktam, skatāmies tālumā četri zaldātiņi, ieraudzījuši mūs bīstami tuvojoties, sāk ļoti nervozi uzvesties. Divi zaldātiņi pārskrien pāri ielai un ieņem savas vietas. Mums tāda sajūta, ka tūlīt izvilks šaujamos un sauks ’’Stāt! Šausim!’’ šeit jau parasti neviens ar kājām nenāk, bet mums nebija variantu, vajadzēja pajautāt.
Un izrādījās, mums bija taisnība, no ceļa kursē autobusi uz Tabu. Kontroles punktā uzzinājām, ka no rīta 10 atiet autobuss.
Nākamajā dienā savācām mantas un devāmies prom ar labām atmiņām par šo skaisto vietu. Caur kontroles punktu izgājām mierīgi, laiks bija ļoti karsts, tā ap + 30. Izgājušas uz ceļa, kāds busiņš piestājās pie mums un šoferis piedāvāja aizvest, viņš saka, ka ar autobusiem šodien problēmas, tie būs ilgi jāgaida. Droši vien, ka viņš mūs piemānīja, bet mēs nevarējām arī daudz riskēt, priekšā ļoti tāls ceļš, līdz vakaram jānokļūst Telavivā. Vienojāmies par samaksu ar šoferi, kas bija stipri zemāka par iepriekšējiem piedāvājumiem, un braucām.
Tālāk robeža, neskaitāmas pasu un bagāžu kontroles. Tikušas laukā Izraēlas teritorijā mūs atkal aplenc ‘’taksistu banda’’, piedāvā aizvest līdz Eilatai, bet mēs zinām, ka taxi šeit ļoti dārgi, taču ir arī autobusi, kas kursē līdz Eilatai, izvēlāmies autobusu. Pēc kādām 45 min. autobuss bija klāt un mēs par lētām cenām tikām līdz pilsētai.
Izraēlā viss ir zaļāks, cilvēki pavisam savādāki, ļoti daudz melnādaino, visur skan Eiropas hītu radio, nebiju to dzirdējusi ilgu laiku. Izraēliešu vīrieši bravūrīgi, nesimpātiski. Autoostā Eilatā, pērkot biļeti uz Telavivu, kasiere mūs gribēja apšmaukt. Pirmais iespaids ne visai labs par šo valsti. Uzzinājām, ka šajā valstī visām meitenēm pēc astoņpadsmit gadiem ir obligātais dienests divi gadi, puišiem trīs. Redzējām arī daudz jauniešus, gan puišus, gan meitenes formas tērpos. Ļoti daudz meitenes pīpēja.
Mums palaimējās, autobuss nebija ilgi jāgaida. Priecājāmies, ka sēžam pašā priekšā, varēsim vairāk ko redzēt. Autobusā sakāpj dažādu rasu pārstāvji, gan ķinieši, gan nēģeri un ļoti daudz vietējo zaldātiņu ar visiem automātiem. Bija nedaudz baisi.
Šoferis riktīgs žīds, nesimpātisks ar garu ģīmi, visus izrīko, bļaustās, jūtas, kā karalis uz ceļa. Bet pats trakākais, visu laiku runā, ja nav ne viena ar ko runāt, tad pats ar sevi… mums tas bija jāklausās visus 320 km līdz Telavivai, galva jau sāpēja.
Braucām ilgi, vērojām ceļu, ceļmalas apstādītas ar palmu birzīm un daudzām citām kultūrām. Ļoti daudz siltumnīcu. Bet pa ielu, pretī brauca bruņumašīnu ar lielgabaliem…
Jau metās krēsla, kad tuvojamies Telavivai, mašīnas ļoti daudz, bet atšķirībā no Kairas, šeit visi ievēro gan luksoforus, gan gājēju pārejas, satiksme disciplinēta. Izņemot mocīšus, tie lavierē starp mašīnām ar lielu ātrumu, tāpat, kā pie mums. Un nebija jau ilgi jāgaida, pretējā braukšanas joslā avārija, notriekts kāds mocitis, policija, ātrie, izskatās miris…. nepatīkami, sastrēgumi vairāku kilometru garumā.
Beidzot autoostā, izkāpjam laukā, ļoti silts vakars. Informācijas centrā pajautājam, kā nokļūt līdz Gordon street (iela, kur atrodas mūsu rezervētā viesnīca), saņemam atbildi, ka jābrauc ar 4 autobusu. Autoosta ļoti liela ar daudziem stāviem, bet visur norādes un mēs viegli atradām izeju uz 4 autobusa pieturu. Esam laukā un redzam, mūsu busiņš jau gaida, šoferītim gan pateicām, lai pasaka mums, kur jākāpj laukā, bet Telavivā tik labi saredzami ielu nosaukumi, ka pašas ieraudzījām. Arī hotelis nebija ilgi jāmeklē. Beidzot pie vietas, varam atvilkt elpu. Hotelītis jau nekas īpašs 3*, bet ir ok. Viss tīrs un mēs šeit tikai vienu pilnu nakti, otrajā naktī jau lidojam mājup.
Pa televīziju, vietējās ziņās, krievu valodā dzirdam runājot, ka Izraēla gatavo kaut kādas sankcijas pret palestīniešiem, un ir sagaidāmi nemieri, ceram, ka tas vēl nenotiks tuvāko divu dienu laikā un mēs varēsim laimīgas nokļūt mājās.
Nolikušas savas mantas, izejam uz ielas aplūkot kas šeit notiek, mums pie hoteļa durvīm puķu veikaliņš, smaržoja visa iela un bija Valentīndiena, viss izrotāts ar sirsniņām. Ir deviņi vakarā, bet temperatūra + 25… super. Īstenībā mums bija palaimējies, jo parasti šeit šajā gadalaikā ir daudz aukstāks laiks. Par to runāja arī ziņās.
Otrā rītā pēc brokastīm nolēmām izpētīt pilsētu. Uz Jeruzalemi gribējām aizbraukt, bet nesanāca, jo tur bija jāpiesakās iepriekš. Un tas būtu bijis atkal liels un nogurdinošs pārbrauciens... gribējām pēdējo dienu pavadīt tā mierīgi. Iznākušas laukā uz ielu, jau pēc 5 min. esam jūras krastā. Ir vēl agrs rīts bet gaisa temp. + 28, fantastiski. Nolēmām gar jūras krastu aizstaigāt līdz vecpilsētai Jafai. Es protams’’ saslimu’’ ar gliemežvāku lasīšanu, to te bija tik daudz un skaistu, draudzene sākumā smējās, bet vēlāk arī viņa ‘’saslima’’…
Kopumā, pēc vienas dienas, ko pavadīju Telavivā, man visvairāk palika atmiņā, ka izraēlieši ir sportiski, viņi daudz skrien, brauc ar riteņiem un skūteriem. Visos skvēriņos trenažieri, velosipēdu celiņi. Ļoti jauki pavadījām dienu, iegādājāmies Nāves jūras kosmētiku, iemaldījāmies arī tirgū , par ļoti lētām cenām sapirkām augļus un dārzeņus vakariņām.
Interesanta pilsēta, cilvēki šeit tādi vienaldzīgi, katrs pa sevi. Salīdzinot ar Kairu, diena pret nakti. Telavivā ir augstāks dzīves līmenis, bet man tomēr siltākas atmiņas par Kairu…
Vai es vēl kādreiz apmeklētu Izraēlu? Grūti pateikt, laikam jau nē, punktu visam pielika Telavivas lidosta, mūs tur izkratīja kā tādus noziedzniekus, visas mantas lika izkrāmēt, pat apakšveļā ielīda… tas bija nepatīkami. Bet varu jau saprast, viņiem kara stāvoklis un ar to jārēķinās.
Šis ceļojums man sagādāja daudz un dažādu izjūtu, gan neskaitāmu laimes mirkļu, gan satraukumu par nezināmo. Tik daudz un dažādu cilvēku sastapu šajā laikā, iepazinu viņu paradumus un dzīves uztveri. Tas viss liek paraudzīties uz dzīvi pavisam savādākām acīm. Šāds ceļojums dod ļoti lielu garīgo bagātību, ko nevar aizpildīt nekāda materiālā vērtība. Novēlu to izbaudīt katram!
