4000 kilometri ar autostopiem.

Tomass Beķeris 31.07.2013 21 min lasīšanai 91 foto

Šogad, jau laicīgi zinot, ka jūlijā man ir atvaļinājums, bija laba iespēja ieplānot ceļojumu. Protams, šogad atkal bija vēlme kaut kur aizstopēt. Šajā gadījumā sanāca apvienot ceļošanu ar diezgan iespaidīga festivāla apmeklējumu – kā saka, dubults neplīst. Par cik šī vairs nebija pirmā reize, kad dodos tik nopietnā ceļojumā, man jau bija pieredze un es apmēram zināju ar ko rēķināties, taču tas nenozīmē, ka nebija tik interesanti kā pirmajā reizē. Interesanti bija, jo notikumu paredzēšanas iespēja tik un tā ir maza. Tā nu agrā jūlija rītā es, šoreiz ar sieviešu kārtas pārstāvi Klintu, devos stopēt pa Austrumeiropas un Centrāleiropas plašumiem meklēt jaunus piedzīvojumus.

1. diena.

Neiespējamā misija – tā varētu dēvēt šīs dienas iznākumu. Pirmās dienas mērķis bija nokļūt pēc iespējas tālāk Polijā. Kur tieši, tam īsti nebija nozīmes, galvenais, ka tālāk, jo jau otrajā dienā Polijas pilsētā, Vroclavā, bija paredzēta tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem.

Sākām stopēt īpaši nesteidzoties. Apmēram pl. 10:00 sākām stopēt uz Bauskas šosejas, aiz Ķekavas apļa. Pirmā mašīna īpaši ilgi nebija jāgaida. Kā par pārsteigumu apstājas divas sievietes. Lai gan viņas devās tikai līdz Iecavai, mēs lecām iekšā, jo kaut kā jau uz priekšu ir jātiek. Noskaidrojām, ka abas sievietes pašas jaunībā ļoti daudz ceļojušas pa PSRS ar autostopu palīdzību, līdz ar to es vairs nebrīnījos kāpēc viņas mūs paņēma. Nedaudz uzsitām klaču un šeku reku Iecava jau klāt. Pie Iecavas atkal gaidām apmēram 15 minūtes līdz nākamā automašīna apstājās. Šoreiz apstājās vīrietis, biznesmenis. Vispār jau ceļam no Rīgas uz Kauņu un uz Viļņu ir kaut kāda biznesa aura. Vienmēr uz šiem abiem ceļiem apstājās kāds ar biznesu saistīts cilvēks. Šis šoferis bija ļoti interesants. Ar viņu par tik daudz lietām runājām. Vīrietis ar apgriezieniem, apbrīnoju tādus cilvēkus, ar tādu apņēmību kāda piemīt viņam. Lai gan domājam no sākuma tikai līdz Bauskai aizbraukt, jo mums vajadzēja samainīt naudu, šoferis piekrita mūs pagaidīt kamēr mēs visu izdarīsim un aizvest mūs līdz pat Kauņai. Super, ātri nokārtojam visas lietas un dodamies tālāk. No šī biznesmeņa varēja arī pāris pigorus sagaidīt, piemēram kā GPS izmešana no braucošas mašīnas.

Lai vai kā pirms Kauņas mēs izkāpjam ārā un turpinām stopēt ne pārāk labvēlīgā vietā priekš stopēšanas, tāpēc virzāmies uz priekšu, kur šķiet labāka vieta, turpinot paralēli stopēt. Nemaz neaizejot līdz vietai, kura mums šķita priekš stopēšanas laba, apstājās kāds polis, kurš brauc līdz Lomžai, Polijā. Es, protams, jau esmu priecīgs par to, jo man ir radusies trauma no pagājušā gada, kad Marijampoles apvidū 24 stundu laikā neapstājās neviena mašīna, līdz ar to esmu priecīgs, ka tai vietai veiksmīgi būsim tikuši pāri. Kad prasīju poļa viedokli, kurš alus viņam šķiet labākais Polijā, viņš ieteica viņa dzimtās pilsētas brūvējumu „Lomža Eksport” Nonākot Lomžā izdomājām iegādāties viņa ieteikto alu un nedaudz atpūsties, jo kā nekā bija jau pievarēti vairāk kā 400 kilometri.

Pēc alus ar grauzdiņiem pamazām kustējāmies pilsētas robežas virzienā. Bija jau diezgan vēls un es jau sāku kļūt skeptisks par to, cik tālu mēs tiksim, bet nu kā ir tā ir. Pie Lomžas robežas apstājās kāds jaunietis ar golfiņu. Protams, viņš nezina nevienu svešvalodu kā jau ļoti daudz poļi. Par laimi daudz ar viņu runāt nevajadzēja un veda viņš mūs arī tikai kādus 10 km. Izkāpjam kādā mazā ciematā. Situācija nav īpaši iepriecinoša. Satiksme ir maza, nedaudz smidzina un pamazām sāk iestāties krēsla, taču vēl ir gaišs. Šajā gadījumā nu atkal parādās priekšrocība kāda ir, ja stopē kopā ar sievieti – respektīvi auto jāgaida ļoti neilgi. Jau pēc pāris minūtēm apstājās divas poļu sievietes. Viņas bija jautrā noskaņojumā un viena no viņām pat kunga prātā. Lai vai kā viņas bija normālas. Nedaudz pat angliski zināja. Viņas mums detalizēti rādija kā labāk un pa kurieni braukt, ja mēs gribam nokļūt Vroclavā. Viņas jau teica, ka līdz Vroclavai mēs 100 punkti netiksim, taču taāds jau nemaz nebija mūsu mērķis. Dāmas mūs aizveda līdz pilsētai Ostrow Mazowiecka un parādīja, kur labāk stopēt. Klausām viņu norādījumiem un dodamies pa rampu lielceļa virzienā.

Saule jau pamazām riet un apkārt jūtama lopu izkārnījumu smaka. Vieta nebija pārāk laba un stopējās arī švaki. Līdz automašīnai gaidījām vairāk kā pusstundu. Bet, apstājās mašīna, kura brauca līdz pat pašai Vroclavai. Lai gan itkā forši, ka būsim Vroclavā un rīt no rīta nevajadzēs nekur braukt, taču Vroclavā mēs ierastos ļoti vēlu un mums tur šajā dienā vēl nebija ko darīt. Tik un tā braucām ar šo mašīnu līdz galam.

Te nu sākās smagākā daļa priekš manis. Vēl esot Latvijā būšu bijis ar kaut ko saindējies – pamazām sākās lielas vēdersāpes kā arī temperatūra un bezspēks. Nav pārāk laba kombinācija jau pirmajai dienai. Vroclavā nonācām trijos naktī un mūs izsēdināja apmēram tādā rajonā kā Ķengarags. Labi, ka sabiedriskā transporta pieturā divas poļu jaunietes laiski lietoja alkoholiskās dziras un pietam viņas runāja angliski. Tad mēs noskaidrojām kā nokļūt līdz pilsētas centram dažādos variantos. Miegs jau baigi nāca un saindēšanās lika par sevi manīt, taču ko darīt, jākustas uz priekšu. Biju pārguris, kā nekā nobraukti bija gandrīz 1000 kilometri un mašīnās tika pavadītas kādas 14 stundas. Ejam pa ielu, centra virzienā, kura ļoti atgādina Maskavas ielu, ar domu, kur pārnakšņot. Galvā jau sāka šauties vairāki varianti, kuri noteikti nebija tie labākie, līdz es netīšām pamanīju kādu kojām līdzīgu vietu ar uzrakstu Hostel. Neticami! Ejam iekšā un ar nelielām problēmām nokārtojam visas formalitātes un aidā! Ejam beidzot gulēt.

2. diena.

Man ir paveicies, ka parasti ļoti ātri izveseļojos. Mazajā un lētajā viesnīciņā bija ļoti silta gulta līdz ar to pamodos jau bez temperatūras un vismaz ar spēku.

Šajā dienā tiekamies ar poļu pārīti, ar kuriem es sarunāju naktsmājas caur couchsurfing.org, Artūru un Mišelu. Cilvēki baigi foršie. Izrādīja mums Vroclavu. Iedomājaties, apmēram Pēterbaznīcas augstuma tornis. Lūk, tādā mēs uzkāpām ar kājām un ar visām smagajām somām. Torņa augšā jau bija sajūta kā pirms nāves, taču tā ātri pārgāja un mēs sākām izbaudīt panorāmisko skatu uz Vroclavu.

Biju nedaudz vīlies Vroclavā. Cilvēki bija teikuši, ka šī pilsēta ir tik pat skaista kā Krakova, taču nu tā galīgi nav. Pilsēta tiešām bija diezgan interesanta, vismaz centrālā daļa, taču tā ne tuvu nestāvēja Krakovai. Vecpilsēta bija interesanta. Ļoti patīk vecās mājas un n-tās, mazās tramvaja līnijas. Tramvajs vispār padara pilsētu skaistāku. Šur un tur Vroclava ļoti atgādināja Rīgu.

Vroclavu daudz maz izstaigājām un tad mēs devāmies uz mūsu draugu dzimto pilsētu Javoru. Pilsēta atradās apmēram 80 km uz dienvid-rietumiem no Vroclavas. Pilsēta ar 20 000 iedzīvotājiem, kura bija ļoti veca. Ēkas tur bija ļoti skaistas un vispār pilsēta šķita ļoti patīkama kā arī tālumā varēja redzēt kalnus.

3. – 5. diena, Obscene Extreme.

Festivāls, par kura apmeklēšanu sapņoju jau vairākus gadus. Biju skatījies youtube kāda ballīte notiek šajā festivālā, kādi cilvēki tur apgrozās un kādas grupas tur spēlē. Šis festivāls, man kā kārtīgam grindcore fanam bija noteikt jāapmeklē un šogad kā reiz paveicās, ka bija tik ļoti daudz man mīļu grupu.

No Javoras uz Trutnovu, kur norisinājās Obscene Extreme tikām salīdzinoši ātri. Jābrauc bija tikai kādi 50 km.

Par cik šī festivāla būtība un filozofija ir saprotama pārāk šaurai cilvēku grupai, aprakstu par šo pasākumu izlaidīšu.

6. diena.

Festivāla prieki nu ir beigušies. Dodamies uz tuvējo supermārketu lai iegādātos pārtikas un ūdens rezerves, jo bija plāns doties uz dienvidiem. Kad visas lietas bijām izdarījuši sākām stopēt.

Ar divām automašīnām izbraucām cauri Čehijas centrālajai daļai līdz nonācām uz Brno – Vīnes šosejas. Vispār jau skaista tā Čehija. Čehija ir ideāla zeme – alus ir lēts un garšīgs, viņi labi spēlē hokeju, cenas ir apmēram kā pie mums, taisa ļoti labu mūziku, laba likumdošana, skaista daba un arī skaistas pilsētas. Šeit nav kā Slovākijā, kur daba ir skaista, bet pilsētas neglītas. No Brno apkārtnes turpinām stopēt Vīnes virzienā.

Vīne bija sarunātas naktsmājas, taču pēdējā brīdī tas viss pasākums tika atcelts, līdz ar to Vīnē iekšā braukt negribējām. Čehijas pusē pastopējām kādas 20 minūtes un nu kārtējā mašīna ir klāt. Šoreiz mūs veda polis, kurš strādā Vīnē par restaurātoru. Šis šoferis arī bija tīri interesants un ar viņu bija par ko parunāt. Pamazām kustamies Austrijas virzienā līdz šķērsojam robežu.

Tas ir tik interesanti kā šķērsojot robežu uzreiz mainās valsts aura jeb sajūtas kādas tev izraisa konkrētā vieta kā arī kā tik strauji mainās ainavas. Austrija ir pilnīgi savādāka nekā Čehija. Lai gan daba ir tā pati, Austrieši savus laukus ir sakopuši perfekti. Katrs kvadrātmetrs ir perfekti pārdomāts. Austrijas ziemeļos pārsvarā tiek audzētas vīnogas un kukurūza. Vēl ik pa laikam pavīd vēja ģeneratori. Arī mazie ciematiņi izskatās pavisam savādāk – tie ir nenormāli sakopti un šiki. Vārdu sakot Austrieši zina kā saimniekot savā zemē.

Vīni sasniedzām ātri, jo tur nesen tika uzbūvēts jauns lielceļš. Par cik pašā Vīnē negribējām doties, jo pēc tam būtu grūti izkļūt no pilsētas, jo Vīne tiešām ir ļoti liela, prasījām šoferim lai viņš mūs izsēdina kaut kur pirms viņš griežas iekšā Vīnē. Viņš mūs izsēdināja maksimāli sliktā vietā. Stopēt nebija iespējams. Tā nu mēs provējām vairākas vietas un nedaudz arī paklīdām pa Vīnes nomali. Atrast nākamo mašīnu izdevās tikai pēc trim stundām, kad jau bija tumšs.

Apstājās kārtējais polis, kurš šeit gan bija pārcēlies uz dzīvi. Mēs pārvietojāmies dienvidu virzienā bez konkrēta mērķa. Pats šoferis dzīvoja kādus 50 km no Vīnes, pilsētā Eizenštāda. Kad viņš jautāja vai mēs gribam braukt uz Eizenštādu, es atbildēju: „Jā, kāpēc gan ne.” Angliski šī saruna izklausījās diezgan komiska.

Eizenštāda bija laba vieta, no kuras nākamajā dienā turpināt ceļu uz Slovēniju. Eizenštādā bija liels un smuks parks, kurā tad mēs arī nolēmām uzcelt telti un pārnakšņot.

7. diena – Hrvatska.

Esam gandrīz perfekti izgulējušies un varam doties tālāk. Eizenštāda bija reģiona galvaspilsēta, taču tajā dzīvo tikai 12 000 iedzīvotāji. Lai gan šī pilsēta bija maza, toties skaista. Parka pakājē bija liela pils, kura, protams, bija šika, jo tā taču ir Austrija. Pils, kurā kā kapelmeistars strādāja Jozefs Haidns.

Pamazām dodamies ārpus pilsētas. Atkal apmeklējam supermārketu un sākam stopēt. Šoreiz apstājās Austriešu pensionāre, kura runāja tikai vāciski. Nu labi, nav jau tik traki. Vācu valodu nedaudz zinu, bet mans līmenis, protams, ir pārāk zems lai normāli spētu komunicēt. Lai vai kā, kaut kā jau mēs ar viņu sapratāmies. Viņa piedāvāja mūs aizvest līdz labai vietai, no kuras būtu ļoti viegli nokļūt Grācā, taču pirms tam viņa vēlējās iebraukt savā mājoklī. Lai iet! Mēs jau tāpat nekur nesteidzamies. Aizbraucām ciemos pie penzionāres. Palīdzēju ienest viņas iepirkuma maisiņu un viņa mūs pacienāja ar dzeramo. Kad bijām paciemojušies, kundze mūs aizveda līdz tiešām labai vietai, kur arī atsākām stopēt.

Ar divām mašīnām nokļuvām līdz pat Slovēnijai, kaut kur netālu no Mariboras. Tur tad arī nedaudz dabūjām pagaidīt.

Lai gan plāns bija braukt uz Ļubļanu, komunikācijas problēmu dēļ mēs nokļuvām netālu no Zagrebas. Itkā jau nav nemaz tik slikti. Dienu ātrāk būsim nonākuši Horvātijā, kas arī bija galvenais mērķis kur nokļūt.

Horvātijā nostopējam horvātu mehāniķi un viņa bosu. Ar viņiem runājāmies par eiro un Eiropas Savienību, kā nekā Horvātija nesen kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Prasīja mūsu pieredzi. Šie bija jautrie puiši. Paplēsām arī pāris jokus. Horvāti kā tauta man ļoti simpatizē. Viņi ir patīkami, jautri cilvēki un no viņiem nāk labestība.

Esam nonākuši pilsētā Karlovac. Tur samainījām naudu un devāmies tālāk stopēt, jo gribējām nonākt pie jūras. Problēma ir, ka atkal sāk palikt tumšs. Grūti pierast, un tas ir pretrunā ar manu iekšējo pulksteni, ka dienvidos tik ātri satumst. Kamēr Latvijā vēl 23:00 ir vēl nedaudz gaišs, Horvātijā jau 21:00 sāk palikt tumšs. Pēc naudas samainīšanas nospraudām mērķi nostopēt vēl vismaz vienu auto. Uzgājām uz šosejas un sākām stopēt.

Tur, kur mēs atradāmies nebija pārāk laba vieta stopēšanai, līdz ar to nācās ilgāk pagaidīt mašīnu. Parasti jau ir tā, ka Klinta stopē kamēr es laižu muļķi, un es runāju ar šoferiem kamēr viņa brīnās, guļ vai es nezinu ko vēl. Smieklīgi bija tas, ka viņa stopē kādas 40 minūtes un tad es piegāju klāt, paņēmu zīmi, stopēju un apstājās jau pirmā mašīna. Ar šiem kungiem komunikācija bija ļoti švaka gan valodas barjeras dēļ, gan arī tāpēc, ka viņi diezgan skaļi klausījās horvātu deju mūziku. Šis brauciens arī bija mans rekords ātruma ziņā ar kādu es esmu pārvietojies. Johaidī! Šoferis brauca ar 220 km/h lielu ātrumu un ar vienu roku meklēja telefonā kontaktus. Labi, nav jau arī tik traki kā var šķist. Jo mēs pārvietojāmies pa labu lielceļu un mašīnu bija samērā maz, bet nu tik un tā, tas bija ekstrēmi. Lieki piebilst, ka pārvietojāmies ar BMW.

Mūs izsēdina benzīntankā. Kur tieši, nav ne jausmas. Ir jau diezgan tumšs, taču mēģinām vēl kādu nostopēt. Pēc kāda brītiņa tomēr nolemjam mest mieru, iegādāties kaut ko ēdamu un dzeramu, un iet meklēt vietu, kur uzsliet telti. Biju nepatīkami pārsteigts, kad ieraudzīju horvātu aliņa cenas, bet nu ko darīt, jāpērk jau vien ir.

Atrast vietu teltij bija ļoti sarežģīts uzdevums. Visapkārt lielceļam bija žogs, līdz ar to mēs diez ko tālu no tā nevarējām tikt. Lauzt arī negribējās. Pēc kāda laika, ar grūtībām atradu kaut cik piemērotu vietu, bet nu vieta tiešām nebija tā pati labākā. Kamēr Klinta iekārtoja telts vietu, es gāju meklēt malku. Vēlāk iekūrām ugunskuru, kurš ļoti švaki dega. Ūdeni vārījām kādu stundu. Dzirdot ūdeni vārāmies, sejā izpletās smaids un mani pārņēma laimes sajūta. Beidzot varēsim uzēst karalisko vakariņas nūdeļu formā. Ar elegantām vakariņām arī beidzām šis dienas piedzīvojumus.

8. diena. Adrijas jūra.

Dzirdu mašīnu signalizējam. Ļoti ceru, ka nepīpina mums, jo spriežot pēc tā cik ļoti man nāk miegs, ir ļoti agrs. Protams, tas bija adresēts mums. Līdz mums nonāk vīrietis un kaut ko saka horvātiski. Attaisu telts rāvējslēdzēju un skatos, kas tur ir. Tas izrādījās horvātu ceļu uzturētājs, inspektors vai kaut kas uz to pusi. Šis saka, ka gulēt blakus lielceļam ir aizliegts un lai mēs ceļamies augšā un ejam prom. Šī situācija bija diezgan uzjautrinoša, bet mēs klausījām viņu un cēlāmies augšā. Kā ne kā ātrāk sāks, ātrāk nonāks pie jūras. Man ik pa laikam iesmejoties, horvāts izspļāva: „Ne smej!” Tā nu uz draudzīgas notis mēs atvadījāmies un turpinājām savu ceļu.

Šīs dienas pirmais un vienīgais šoferis bija Slovēņu students, kurš ar savu draudzeni brauca atpūsties pie jūras. Ideāli, mums kā reiz pa ceļam. Ar šoferi bija daudz kas kopīgs, jo arī viņš nodarbojās ar filmēšanu un montāžu tā kā mums garlaicīgi nebija. Viņi mūs izsēdināja mazā ciematiņā, pie kafejnīcas. Forši, izdomājam, ka vajag iet kaut ko ieēst, jo brokastis nemaz nepaspējām ieturēt. Skaisti, pica maksāja ļoti lēti un alus arī. Veicam savu pasūtījumu un ejam uz terases, no kuras ir ļoti labs skats uz jūru un kalniem.

Mūsu pasūtītā pica bija pārsteidzoši garšīga priekš savas cenas. Biju ļoti izbrīnīts. Un garša arī bija savādāka nekā pie mums. Pabrokastojām un sākām domāt par naktsmītni. Un kā reiz šajā pašā ēkā ir lētas 2 zvaigžņu istabiņas. Super! Par 30 eiro forša istabiņa ar dušu un balkonu ar skatu uz jūru un kalniem. Viens vārds – episki! Iekārtojāmies numuriņā un gājām uz jūru.

Jau kādu pusgadu biju vizualizējis kā es dzeru Karlovačko aliņu Adrijas jūras krastā un beidzot es to izdarīju. Tā nu visu dienu mēs pavadījām guļot pie jūras un vakarā sēžot uz balkona un vērojot jūru. Adrijas jūra bija kristāldzidra, zila, tīra jūra. Jūras segums sastāv no akmeņiem līdz ar to tur nav smilšu, kas jūru padarītu ne tik dzidru. Ūdens gan bija auksts, bet nu priekš karstā klimata atvēsināties varēja ļoti labi.

9. diena.

Pabrokastojām uz foršā balkona un pamazām sākām taisīties doties tālāk. Es itkā gribēju vēl vienu dienu pabūt pie jūras, tikai citā ciematiņā lai ir interesantāk. Diemžēl tā nesanāca, bet nu ko darīt.

Šoreiz kā stopēšanas virzienu izvēlamies ziemeļus lai jau pamazām kustētos uz māju pusi. Atpakaļ stopējam pa ceļu, kurš iet tieši gar Adrijas jūru. Apstājās fūre. Lai gan fūres ir lēns pārvietošanās līdzeklis, šajā gadījumā es pat priecājos, ka mēs braucam ar fūri. Ceļš pa kuru mēs pārvietojāmies pavēra lieliskus dabas skatus, pietam fūre ir augsta, līdz ar to bija labāks leņķis uz visu. Pie tam šoferis klausījās horvātu popu, kas labāk palīdzēja izjust Balkānu garšu. Mazie un līkumainie ceļi ļoti ietekmēja braukšanas ātrumu, it īpaši fūrei. Kadus 160 km braucām apmēram 4-5 stundas. Par to arī nesūdzos, jo tā varēja labāk apskatīt apkārtni.

Kad skaistais pie jūras kalnu ceļš bija beidzies, mēs nonācām Rijekas industriālajā zonā, ieturējām vakariņas kādā pus-padomju stila kafejnīcā un turpinājām stopēt. Atkal apstājās kravas auto. Šoferis bija ļoti interesants, pietam viņš perfekti runāja angliski, kas ir ļoti atvieglojošs fakts. Viņš atkal pierādīja, ka horvāti ir ļoti forši cilvēki

No Rijekas atkal esam nonākuši Karlovacā, kur jau pāris dienas atpakaļ pabijām. Ir diezgan vēls, taču saule vēl netaisās rietēt. Nolemjam mēģināt tikt līdz Zagrebai, jo atskaitot alus brūzi, Karlovacā nav ko redzēt. Tas arī ļoti labi mums izdevās, jau pēc stundas nonācām Zagrebā, pie tam bija vēl gaišs. No mašīnas izkāpām pašā pilsētas sirdī, pie centrālās dzelzceļa stacijas. Pie stacijas bija parks ar strūklakām un Karaļa Tomislava statuju. Parks bija pilns ar jauniešiem, kuri atpūtās, izklaidējās un nodarbojās vēl ar šo to. Zagrebā ātri atrodam kādu krogu, nopērkam Karlovačko alu un meklējam, kur pārnakšņot šonakt.

Atradu sev patīkamu hosteli un pamazām devāmies tā virzienā. Gribējās ātrāk nolikt mantas, jo bijām jau diezgan noguruši. Hostelī nolikām mantas, tad nopirku vēl vienu Karlovačko un tad jau devāmies pie miera. Mums bija manāms nogurums un hostelī arī nekāda ballīte nenotika.

10. diena.

Ļoti liels pluss mūsu hostelim bija tāds, ka tas piedāvāja bezmaksas brokastis. Kārtīgi paēdām kā arī aprunājāmies ar amerikāņiem, kuri arī ceļo pa Eiropu. Apmainījāmies ar padomiem un interesantiem stāstiem un jau taisījāmies prom. No Zagrebas izkļūt bija samērā vienkārši par cik pilsēta nav pārāk liela. Itkā tur esot vairāk iedzīvotāju nekā Rīgā, taču pilsēta nav pārāk liela. Zagreba kaut kā mani neuzrunāja. Zagreba nebija tik neglīta kā Bratislava, taču kaut kas man tur neaizgāja. Vienīgi pats pilsētas centrs ir nedaudz interesants. Centru vēl izglābj šaurās tramvaju sliedes un pašu tramvaju kustība.

Tā nu arī iekāpām tramvajā un braucām cik vien tālu var uz pilsētas robežas pusi. Ar tramvaju nebija gana. Vēlāk iekāpām vēl vienā autobusā un tad pāris kilometrus nogājām ar kājām līdz nonācām stopēšanai piemērotā vietā. Ar pāris mašīnām nonācām līdz pierobežas zonai – apmēram 15 km no Horvātijas un Ungārijas robežas. Šajā vietā mēs iestrēgām uz diezgan ilgu laiku. Ja nemaldos, tās varētu būt kādas 3 stundas. Īsti nevaru pateikt, jo es pat aizmigu ceļa malā.

Pēc kāda laika nomainīju Klintu lai viņa var nedaudz atpūsties un stopēšanu pārņēmu savās rokās. Kādas pāris minūtes neviens nestājās, bet satiksme arī bija ļoti švaka. Tad es ieraudzīju Horvātijas lielceļu uzturētāju mašīnu. Šos cilvēkus gan es negribēju apstādināt, tāpēc pat aizgriezos ar muguru pret viņiem. Ja nu tā ir tā pati brigāde, kura pāris dienas atpakaļ mūs pamodināja, smejoties pie sevis nodomāju. Protams, viņi apstājās, bet tā vietā lai mums stāstītu, ka stopēšana uz lielceļa ir aizliegta, viņi piedāvāja mūs aizvest līdz robežai. Forši, lecam iekšā. Arī šie bija jautri džeki. Es vēl viņiem pastāstīju par to atgadījumu ar modināšanu, kas arī viņiem likās smieklīgi. Izrādās viņi varēja mūs nodot policijai un mēs varētu pasēdēt pāris stundas būrī, bet viņi to nedarīja. Atkal pierādās horvātu labestība. Pie robežas izkāpjam ārā, laipni atvadāmies no lielceļu uzturētājiem un ejam uz Ungāriju.

Šķērsojot robežu, es jautāju robežkontrolei vai mums vajag uzrādīt savus dokumentus. Viņa norādīja, ka, protams, ka vajagot. Piegājām priekšā mašīnām un uzrādījām pases. Par cik cilvēkiem uz lielceļa atrasties ir aizliegts, no viņas izskanēja jautājumi par to kā mēs šeit nonācām un kāpēc mēs nešķērsojam robežu kādā transporta līdzeklī. Kad es izstāstīju situāciju, viņa īsti man nenoticēja. Es biju jestrā noskaņojumā bet robežkontrole gan nē. Pie mums pienāca vēl viens darbinieks, pajautāja tautību un aicināja mūs doties viņam līdzi. Uz sekundi jau nodomāju, ka nu būs nepatikšanas un mēs šeit iestrēgsim. Izrādās viņš mums vienkārši gribēja parādīt labāko veidu, ka nokļūt uz ceļa, uz kura ir atļauts stopēt.

Arī nav slikti. Izbridām caur lauku un jau pēc kāda kilometra bija ceļš. Uz ceļa apstājās čigāns no Rumānijas. Viņš laikam bija pazaudējis aizmugurējo numura zīmi, jo uz bagāžnieka durvju stikla viņš bija uzlīmējis A4 lapu ar reģistrācijas numuru. Mašīna bija pilna ar visādām parpalām. Izskatījās, ka viņš pārceļas vai arī brauc pārdot nozagtās mantas.

Lai gan čigāniņš runāja tikai rumāniski un itāliski nekāda komunikācija ar viņu īpaši nesanāca, taču kaut kādus minimālus jokus mēs tomēr paplēsām. Nākamā komiskā lieta no šī šofera puses bija tāda, ka viņš pēkšņi iebrauca atpūtas placī, apstājās pa 4 invalīdu stāvvietām, izkāpa no mašīnas un sāka mazgāties pie bidē. Nomazgājās gan pats, gan arīdzan kreklu izmazgāja. Kad viņš atgriezās, jautāju vai viņš brauc pie savas senjoritas. Atbilde bija noraidoša, taču viņš smaidīja kādu laiku.

Nākamās mašīnas šoferis bija vīrietis, kurš nodarbojās ar vīnu biznesu un arī diezgan labi runāja angliski. Pārrunājām pāris interesantas lietas, apmainījāmies ar kontaktiem, jo viņam bija interese par alkohola realizāciju Latvijā un piedāvāju, ka varu palīdzēt. Kad biznesa lietas bija pārrunātas jau bijām ieradušies Budapeštā.

Atkal standarta procedūra. Atrodam kafejnīcu ar Wi-Fi, iedzeram šo to, atrodam piemērotu hosteli un aidā, laižam! Pirmā nepatīkama lieta Ungārijā ir tās nevērtīgā nauda. Mani tracina tik mazas valūtas. 1 lats ir apmēram 400 forinti. Labi, vismaz, ir tas, ja kaut kas maksā 399 forintus un tu iedod 400, to vienu forintu viņi tev atpakaļ nedod. Vismaz kaut kā aiztaupa tās rūpes par to, kur tu liksi tās kapeikas.

Krupis par naudu ir norīts un mēs dodamies hosteļa virzienā. Budapešta tiešām ir ļoti skaista. Kamēr kustamies, redzam tik daudz vietu uz kurām mest aci. Ļoti baudāma pilsēta. Var redzēt, ka kādreiz šī pilsēta ir bijusi ļoti pārtikusi un labklājības pilna. Ar gps palīdzību hosteli atrodam bez problēmām. Nokārtojam visas formalitātes un sākam iekārtoties.

Lūk, šo hosteli es varu nosaukt par visdraudzīgāko hosteli, kādā vien es esmu bijis. Uzreiz jau iepazinos ar pāris cilvēkiem no ASV un Argentīnas. Visi tādi draudzīgi un runātīgi. Es tur, protams, atkal sāku visādus prikolus mētāt, bet nu tas piederas pie lietas. Argentīnieša vārds bija Gabriels, bet es viņam teicu, ka viņš vairāk izskatās pēc Migela. Amerikānis sāka smieties un piekrita man. Tā nu mēs viņu visu laiku saucām par Migelu un viņš beigās pat sāka atsaukties uz vārdu Migels. Viņš vispār bija baigais bomba.

11. diena.

Šī diena bija pilnībā rezervēta Budapeštas apskatīšanai. Pabijām gandrīz visur. Staigājot šurpu turpu apmēram 7 stundas, redzējām cietoksni, Budas vecpilsētu un cietoksni, uzkāpām vienā kalnā no kura varēja redzēt visu Budapeštu, bijām pie parlamenta ēkas un vēl šur tur. Vārdu sakot, redzējām diezgan daudz. Šajā pilsētā noteikti ir vērts atgriezties vēl kādu reizi.

Kad pilsēta bija daudz maz izstaigāta, atgriezāmies hostelī lai atvilktu elpu. Pa nakti gājām uz klubu ievērtēt vietējo naktsdzīvi. Kompānija mums tiešām bija interesanta – 2 latvieši, 2 francūzietes, šveiciete, amerikānis un argentīnietis. Reti smieklīga kompānija šoreiz bija pagadījusies.

12. diena.

Šajā dienā nolēmām doties uz māju pusi. Jau kādu laiku atpakaļ es sapratu, ka diena, kad mēs mēģināsim tikt no Budapeštas uz kaut kurieni Polijā būs grūtākā diena visa ceļojuma laikā. Lai nokļūtu Polijā ir jāšķērso Slovākija. Šajā gadījumā mums jāšķērso Slovākijas lauki, kur ceļi ir mazi un satiksme niecīga. Tiešām ir pamats uztraukumam kā arī nodrošināties ar ūdens un pārtikas rezervēm. Dzīve nav rožu dārzs, kas jādara, jādara.

Samērā agri no rīta sataisāmies, padzeram tēju u.t.t. un sākam ceļu. Lai gan es noskaidroju vislabāko veidu kā izkļūt no Budapeštas, kas nebūt nav viegls uzdevums, jo Budapešta ir tiešām liela pilsēta, tas īsti neko daudz nelīdzēja, jo es nebiju spējīgs atrast Budapeštas trolejbusu maršrutu karti. Situācija nebija nemaz tik slikta. Mums bija nepieciešams 74. trolejbuss. Kad staigājāmies pa konkrētu rajonu man atmiņā bija iesēdies, ka tur es tieši redzēju to 74. trolejbusu. Gājām un braucām tā rajona virzienā un nelielām grūtībām tomēr atradām pieturu no kuras atiet šis transports. Pēc kādas stundas jau bijām nonākuši stopēšanas vietā. Vieta atkal ir ļoti slikta, jo vadītājiem ir bīstami tur apstāties, bet mums nebija citas izvēles.

Lai gan vieta bija slikta, ilgi gaidīt nevajadzēja. Ar divām mašīnām nonācām līdz Ungārijas pierobežas pilsētai Miškolc, kas atrodas kādus 60 km no Ungārijas Slovākijas robežas. Satiksme pagaidām izskatās laba un atsākam stopēt. Atkal ilgi negaidījām. Un vispār šī bija pirmā reizi, kad mēs nostopējām autobusu. Izrādās autobuss ved poļu bērnus no nometnes Bulgārijā uz Krakovu, Polijā. Esmu ļoti priecīgs, jo mums paies secen „izklaidēšanās” Slovākijā. Tā mēs diezgan ilgu laiku pavadījām starp 10-14 gadus jauniem bērniem. Likās, ka tie bērni ir mežoņi, taču ja tā atskatās uz sevi tajā vecumā, mēs bijām lielāki mežoņi, vai arī vienkārši šie bērni bija samērā labi audzināti.

Ceļš līdz Polijai bija diezgan ilgs, jo Slovākijā ir ļoti līkumoti un kalnaini ceļi. Nav ļaunuma bez labuma – vismaz varējām apskatīt dabu, jo salīdzinājumā ar Slovākijas pilsētām, daba viņiem ir tiešām skaista. Par cik uz Krakovu netaisījāmies braukt, jo tas ir diezgan liels līkums priekš mums, no bērniem atvadījāmies netālu no kādas mazpilsētas Miejsce Piastowe.

Skats nav no tiem patīkamākajiem. Ceļš mazs, satiksme nekāda kā arī bija diezgan auksts. Lai vai kā, ar pāris mašīnām nonācām nedaudz aiz Rzeszow pilsētas Polijas dienvidaustrumos. Esam pie kāda benzīntanka, ir tumšs un nav kur celt telti. Tas nozīmē, ka jāturpina stopēt ar cerību, ka būs kāda labāka vieta. Situācija nav diez ko laba, jo vienīgais gaismas avots ir benzīntanka gaismas, līdz ar to mēs esam ļoti slikti redzami autovadītājiem. Lai gan man tas nepatika, Klintai bija laba ideja kā apturēt auto – uzvilkt atstarojošo vesti. Tas viss bija ļoti smieklīgi, jo auto vadītāji domāja, ka viņa ir ceļu policijas darbinieks. Mašīnas sabremzēja, dažas pat apstājās un tūlīt pat aizbrauca. Arī šī metode bija nesekmīga.

Pirms pāris stundām es Klintai stāstīju, ka tas nav ceļojums, ja nav braukts ar mazu un vecu Fiat automašīnu, kas ir tik ļoti izplatīta tikai Polijā (maza, smieklīga mašīna). Braucot ārā no benzīntanka, pie manis apstājās mazais Fiat vāģītis ar 4 poļu jauniešiem tajā. Viņi man jautāja uz kurieni es vēlos doties, taču es norādīju tikai virzienu, jo tajā mirklī jau bija vienalga. Ok, lecam iekšā. Tā mēs 6 cilvēki un ar somām knapi sasēdāmies mazajā Fiat pundurī un braucam ziemeļu virzienā. Vakars beidzās ar ballīti poļu stilā.

13. diena.

Par laimi nav paģiru. Netālajā benzīntankā iegādājos hot dogu un kafiju un laižam tālāk, jo līdz nākamajai pieturvietai, Kauņai, ir ļoti tāls ceļš braucams – apmēram 600 km. Ar 5 dažādām mašīnām kaut kā kustējāmies uz priekšu līdz nonācām līdz kādam benzīntankam netālu no Ļubļinas. Šajā vietā nedaudz atpūtāmies, ieēdam un iedzērām Lomža Eksport alu, jo kaut kā jau bija jāatbrīvojas no zlotiem.

Kad esam atpūtušies, turpinām ceļu. Atkal ir maz mašīnu un neviens nestājās. Pēc kāda laika nolemjam vienkārši sākt iet un paralēli stopēt, jo vienkārši sēdēt uz vietas arī ir baigi garlaicīgi. Kad sākām iet apstājās busiņš, kas mūs aizgādāja līdz pat Bialistokai.

Esam jau diezgan daudz pieveikuši. Saule jau pamazām sāk norietēt taču mēs turpinām ceļu, mēģinot tikt pēc iespējas tālāk. Ar vienu mašīnu nonācām līdz kādam mazam ciematam. Bija tumšs un atkal nav kur celt telti. Cīņas sparu nezaudējam un ejam uz tālumā esošajām gaismām lai no turienes varētu stopēt.

Stopējam kādu stundu, varbūt nedaudz ilgāk, un bez panākumiem. Jau gribējām mest mieru un tomēr mēģināt atrast vietu teltij, līdz pēkšņi apstājās kāds lietuviešu kravas auto šoferis, kurš tieši brauc uz Kauņu. Pirms tam tieši runājām, ka būtu forši braukt ar fūri un klausīties rokmūziku. Sauc to par domu spēku, bet tā arī notika. Šoferis bija hard rock fans un viņam pat patika pāris old school metāla grupas. Viņš bija visai nopietns audiomāns, ja reiz viņam mājās ir iespaidīga vinila plašu kolekcija, speciāli pasūtīts skapis priekš platēm un vērā ņemama skaņas sistēma.

Lai gan forši, ka bez aizķeršanās nonāksim Kauņā, taču 4 naktī mums tur nebija ko darīt. Visu nakti braucām līdz Kauņai klausoties roku. Fūrē vispār negulēju, jo visu laiku runāju ar šoferi. Kad pietuvojāmies Kauņai jau sāku meklēt, kur varētu būt laba vieta teltij, jo es biju ellīgi noguris. Kad šķita, ka vieta ir atrasta, palūdzām šoferim apstādināt mašīnu. Kaut cik normālu vietu, bet ne to pašu labāko, atradām un devāmies pie miera.

14. diena.

Vēl viens fakts. Tas nav ceļojums, ja tevi kāds nepamodina kamēr tu guli teltī lai uzprasītu tev cigareti. Patiesībā jau labi, ka pamodināja. Bija laiks celties. Izmantoju iespēju lai uzjautātu cigaretes prasītājam ceļu uz pilsētas centru, sapakojām telti un gājām prom.

Izrādās, ka mēs telti nebija uzcēluši tālu prom no ceļa ar trolejbusa līniju un daudz stāvu mājām tai blakus. Vismaz nebija tālu jāiet līdz civilizācijai. Kad nonācām līdz vajadzīgā transporta pieturai bijām vīlušies. Kauņā nav iespējams braukt pa zaķi un vietējā nauda mums arī nebija. Nekas cits neatlika kā vien iet ar kājām centra virzienā tik ilgi kamēr tiks atrasts valūtas maiņas punkts.

Var teikt, ka nogājām gandrīz pusceļu līdz ieraudzījām lielu tirdzniecības centru. Samainījām naudu, ieturējām kārtīgu maltīti un sazinājāmies ar cilvēkiem, ar kuriem es biju sarunājis naktsmājas. Vēlāk ar šiem cilvēkiem nedaudz pastaigājām pa Kauņas vecpilsētu, kas būtībā ir vienīgā normālā vieta visā pilsētā, jo viss pārējais izskatās kā Zolitūde un Pļavnieki. Vecpilsēta nav tāda kā Rīgā. Tā drīzāk asociējas ar ļoti sakoptu Talsu vai Tukuma vecpilsētu, tikai nedaudz šikāk. Paveicās, ka naktsmāju devējs ir labs alus pazinējs līdz ar to viņš man ieteica tik daudz garšīgus brūvējumus, kurus arī iegādājos. Un patiesi, gandrīz visi ali man ļoti garšoja. Lietuvieši laikam beidzot ir iemācījušies alu ražot, jo cik atceros pirms pāris gadiem visi viņu aliņi bija Lāčplēša alus līmenī - nepārāk augstā.

15. diena.

Nu ir laiks doties uz māju pusi. Lai gan no vienas puses gribētos ceļot vēl kādu nedēļu vai divas, jo iekšā ir daudz enerģijas un atvaļinājuma dēļ Latvija nebūtu ko darīt, taču finanšu līdzekļi strauji iet uz beigām un mums neatliek nekas cits kā braukt atpakaļ uz dzimteni.

Bez problēmām izkļūstam no Kauņas un sākam stopēt. Nepagāja ne 5 minūtes kā mašīna jau ir apstājusies. Un atkal pierādās tas, ka šim ceļam ir biznesa aura. Atkal apstājas ar biznesu saistīts vīrietis. Ar šādiem cilvēkiem man ļoti patīk runāt, jo var uzzināt daudz ko jaunu vai arī vienkārši apspriest kaut ko aktuālu. Laiks pagāja ļoti ātri un nu jau mēs nonācām Salaspilī.

Šeit mēs šķīrāmies. Klinta turpināja ceļu uz Jēkabpili, taču es uz Rīgu satikties ar pāris draugiem un pacienāt tos ar dažiem lietuviešu labumiem.

Beidzot es sasniedzu Horvātiju, par kuras apceļošanu biju sapņojis pāris gadus. Vienīgi šoreiz sirdī paliek nepabeigtības sajūta. Uz Horvātiju būs jābrauc vēlreiz, tikai uz kādu nedēļu vismaz. Balkānus kā tādus vajag iepazīt vēl vairāk. Kā arī no šā gada ceļojuma sapratu, ka hosteļi nav nemaz tik slikta lieta. Arī tur var satikt un iepazīt jaunus un interesantus cilvēkus un kultūras līmenis tajos arī ir samērā augsts. Augstāks nekā varētu šķist.

Kopā nobraucām aptuveni 4000 kilometrus 45 dažādām mašīnām.

Budžets – zem 200 latiem katram.