Pārgājiens: Liepāja / Pāvilosta
|
Normunds Novads
|
Pārgājiens: Liepāja / Pāvilosta
Vidusskolas laikā draugu un paziņu lokā; cilājot alus kausus runājām, ka būtu lieliski noiet Latvijas jūras robežu. Sākot studēt, bija vienreizēja iespēja šo ideju īstenot dzīvē, tā nu pirms vairākiem gadiem tiku uzaicināts doties pārgājienā no Mazirbes uz Kolku. Šī pārgājiena laikā sapratu, ka tas ir lielisks atpūtas veids un pāris gadus vēlāk, nolēmu veidot jaunu projektu, kura mērķis būtu labu draugu, studiju biedru un līdzcilvēku kompānijā noiet visus 498 km. Kas ir Latvijas jūras robežas kopgarums. (flag:lv)
Šo projektu īstenoju Latvijas Aizsargu organizācijas ietvars ar devīzi ‘Apceļo un iepazīsti dzimto zemi’ Nebūt nav jādodas, tālu prom no Latvijas, lai gūtu gana ekstremālas sajūtas.
Pirmajā gadā savu ekspedīciju uzsākām no Latvijas, Kurzemes jūrmalas Nidas ciema; devāmies Liepājas virzienā kopējais garums 53 km. Laiks bija lielisks, gājiens likās viegls, ja neskaita, ka dažs labi sabendēja kājas neērtu apavu dēļ un nelielu gabaliņu nobrauca ar izsauktu taksi. :D
Šajā gadā tika ņemta vērā pērnā gada pieredze un apņēmības pilns organizēju otro posmu, pieteicās septiņi cilvēki, Jānis, Liena, Ilze, Raivis, Kārlis, Gatis un es pats; ‘trase’ Liepāja / Pāvilosta, 19.07.2013. -20.07.2013.
Ceļasomas sakrāmētas un dodamies kolektīvi uz Liepāju, tur mūs sagaida septītā dalībniece, ‘Kurzemes meita’ Ilze. Veikli brokastojam un lēnā garā dodamies uz pludmali.
Iznākot pie mola, redzam un saprotam, kādēļ Liepāju sauc par vēja pilsētu. Pūtiens 18 -21 metri sekundē. Sākotnēji visi esam sajūsmā, skats fantastisks, viļņi dragā molu, šļakatas uz visām pusēm. Kāds naivums…… par šādiem apstākļiem var priecāties tikai sauszemes žurkas no līča. :D ( Ilze, pret mūsu sajūsmu izturējās rezervēti )
Kad nu esam visi nopozējuši mūsu grupas fotogrāfam Gatim, lēnām sākam savu ceļojumu. Sākums liekas viegls, vējš pūš, bet neliekas kā traucēklis, kad nu esam pagājuši gabaliņu sākam just un domāt, par katru sīkumu, ko esam iekrāmējuši savās somās. Vējš pieņemas tikai spēkā, kreisajā pusē, viļņi, sejā vējš un smiltis diezgan mīkstas. Ja iesi pavisam tuvu jūrai samirksi no viļņu sistajām bangu šļakatām, ja nedaudz tālāk, apgrūtināsi sevi ar mīkstu pamatni zem kājām. Sasniedzam Ziemeļu fortus, savā spocīgumā drupas neatstāj vienaldzīgu, tā kā mūsu grupā vairākums ir vēsturnieki, sākam strīdēties par šī militārā objekta vēsturi.
Jānis būdams džentelmenis :D uzņemas nest Ilzes milzīgo somu, kas pati par sevi jau ir zināms izaicinājums, man nemitīgi jāprāto – kāda velna pēc es otro gadu; esmu paņēmis līdzi čuguna uguns katlu, kas kopā ar konserviem, lieko ūdeni, telti, guļammaisu un personīgajām mantām, + vētru sejā lika pasvīst. Citiem līdzīga situācija…… Bet tas katls (whistle)
Gabaliņu pēc Ziemeļu fortiem – diemžēl arī šogad pirmais kritušais, Liena jau ilgāku laiku prāto, ka varbūt griezties atpakaļ, kamēr vēl Liepājas mols saredzams, sākumā cenšamies uzmundrināt, bet drīzumā lēmums tiek pieņemts, strikts, atsveicināmies un nedaudz uz skumjākas nots turpinām ceļu. Pēc krietna laika veicam pirmo lielo pauzi ieturam azaidu un atpūšamies, vējš spītīgi turpina pūst, un sāk pat nedaudz pilināt lietutiņš, bet, kas tad mums, ņemam lietusmēteļus un turpinām tik soļot Ziemupes virzienā, tā mums pirmās dienas ieplānotā pietura.
Mūsu pārgājieni parasti ir ar informatīvu virzību, arī šī projekta ietvaros biju paredzējis apskatīt interesantas vietas. Otrā, gan ar visai skaudru vēsturi, Šķēdes kāpās - apskatījām memoriālu WWII laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Memoriāls nevar neizraisīt emocijas. Pasmaidīt gan lika padomju laikā celtais piemineklis, kurā vietā, kur būtu jāmin, kam tas celts, pēc labākajām SOVET tradīcijām, rakstīts – ‘’Mūžīga piemiņa padomju patriotiem’’ Ne vārda par vietas patieso nozīmi.
Mūsdienu Latvijā celtais komplekss gaumīgs un ieturēts ar visu patieso informāciju.
Turpinām iet, rit stunda, pēc stundas, vējš nemazinās, smiltis sitas sejā, bet vairāk neviena atkāpties netaisās, iet pa kāpām spītīgi atsakāmies, galu galā, tas taču ir jūras pārgājiens.
Vēlā vakarā esam pietuvojušies maksimāli tuvu Ziemupei, sākam domāt, ka ar gaismu vajadzētu atrast nometnei domātu vietu un iekārtoties, dodamies kāpā un meklējam, turpinot iet. Meklējumi ir ilgi, jo pirmkārt jāatrod tam piemērota vieta, lai nekaitētu videi, vai neieietu privātīpašumā. Tā nu beidzot atradām, jauku vietiņu, kas izskatījās paredzēta šādu tūristu vajadzībām. Bijām gana tālu no jūras, lai vairs nejustu auksto vēju, bet gana tuvu, lai to dzirdētu. Iekārtojāmies un sākām , vakarēt, ugunskurs sildīja un jutāmies priecīgi par veiktajiem teju 30 km. Lai arī smags - katlam šoreiz bija liela piekrišana, lai arī pupiņu, auzu pārslu un gaļas sautējums, neizskatījās ne cik estētiski glīts, garšoja dievīgi. Tad nu iestiprinājāmies un sildījāmies ar degvīnu un jēgerīti, skatījāmies liesmu spožumā, filozofējām par dzīves jēgu un devāmies pie miera.
20. jūlijs, cēlāmies gana spirgti, ašas brokastis, pīrādziņi, tēja, putra ar ananāsiem, uzdevums bija maksimāli izlietot pārtikas rezerves, kuras varēsim iepirkt Ziemupē, kas teju ar roku aizsniedzama.
Bijām stāvā sajūsmā, kad izgājām pie jūras, vējš neskatoties uz mūsu pesimistisko prognozi bija mazinājies un otrās dienas gājienu jau var nosaukt par pastaigu. Sasniedzām Ziemupi, tur laipns viesu nama administrators mums ierādīja ceļu uz veikalu un ļāva atbrīvoties no stikla un plastmasas atkritumiem, ko nesām līdz no naktsmītnes.
Šeit nu laimīgi pirkām ūdeni, saldējumu un citus našķus.
Vecā paruna, ka paziņas var sastapt neiedomājamākajās vietās - piepildās. Sēžam visi pie veikala, baudām Tērvetes alus, vai citu dzērienu. Un pēkšņi kur gadījies, kur nē – garām skrien sava laika kursabiedrs. Pāris vārds apspriežamies un varam tik secināt, cik pasaule ir maza un liktenis reāls.
Kad nu esam labi uzpildījuši krājumus un enerģiju izejam nelielā ekskursijā aplūkojot vietējo faunu un urbāno vidi un atkal esam pie jūras. Soļojam un apspriežam savstarpēji mainoties visdažādākos tematus, no eksistences dziļumiem, līdz mājdzīvnieku paradumiem. Pēcpusdienā esam jau Akmeņragā, apskatam bāku un nu jau ieejam finiša taisnē.
Nedaudz jūt divu dienu pārgājiena smagumu, kājas nav noberztas, bet manāmi nogurušas, ( šogad eju iestaigātos armijas rezervju zābakos, no ‘Patriota’
Dažiem biedriem; par sevi sāk likt manīt vecie savainojumi. Neilgi pēc 18:00 iesoļojam Pāvilostā, tur uz kāda koka sēž citi ceļinieki, arī no Rīgas, veikuši to pašu maršrutu saskārušies ar tām pašām grūtībām, Liepājā viņi tikai mums bijusi priekšā par kādām 5 - 6 stundām, sākuši 9:00 no rīta, mēs 12:00 -13:00, bijām viņiem pietuvojušies, jo finišēja viņi tikai par nepilnu stundu ātrāk.
Bijām bezgala laimīgi, ka esam sasnieguši finišu, devāmies apskatīt pilsētu, liels paldies ceļabiedram Kārlim, kurš mūs izmitināja sava tēva mājā pašā jūras krastā, kur varējām sagaidīt autobusu 3:40 no rīta. Iekārtojāmies pie čuguna krāsniņas, kas pildīja grila funkciju, cienājāmies ar sēņu mērci un paši sagatavojām varenu auksto zupu. Pēc karaliskās maltītes, visi bijām tā noguruši, ka salīdām guļammaisos un sarunu mākti, pa vienam vien – ‘noplīsām’.
Ap 2:00 mūs modināja Kārlis, pakojāmies un nu pavisam gausi un noguruši bīdījāmies uz autobusu. Pieturā mūs jau sagaidīja pāris, kuru jau pieminēju, vēl tikai kopbilde un mājupceļš.
Iebraucām Rīgā 8:00 – gulta līdz vēlai pēcpusdienai un karsta vanna.
Nu kad pagājušas pāris dienas; un domas sakoptas, varu secināt, pasākums izdevās lieliski, ekstremālie laika apstākļi pirmajā dienā, bija jautrs piedzīvojums un paldies, visiem, kas soļoja kopā ar mani.