Tas bija tikai sapnis: 4000 kilometru pa Itāliju

Aldona Ārija Cinīte 23.07.2013 22 min lasīšanai 24 foto

Balts putns man glaužas pie kājām un traucas tikai augšup augšup vien bezgala tālās, gaišās, tīrās debesīs. Ardievu zeme, ardievu Latvija – mēs lidojam jau desmit kilometru augstumā. Baltu putu mākonīši ar sārtām ķepiņām pazūd kā nebijuši – logā tikai sudraboti balts un mirdzošs Air- Baltic lidmašīnas spārns.

Mēs pavisam esam seši – divi bērni – Patrīcija ( trīs gadi) un Jānītis ( pieci gadi), lielais Jānis – mans dēls, vedekla Angelika, vecmāmiņa Dzintra un es – otra omīte.

Tad atkal esam zem mākoņiem un lēnām slīdam pāri Alpu kalniem, kurus līdz šim esmu redzējusi tikai bildēs. Cik jocīgi – no kosmosa tie šķiet zemi, rievoti, it kā pieplakuši viens otram, vietām apsarmojuši, varbūt pat apsniguši. Šauras ielejas un upes kaut kur traucas un izzūd tālēs. Šķiet gaisaputns stāv uz vietas, bet nekā – izrādās tas skrienar ātrumu astoņi simti kilometru stundā.

Pēc pusstudas uz zemes jau iezīmējas ēkas ar sarkaniem jumtiem. Tās nāk aizvien tuvāk un tuvāk – jau zaļi pakalni un ceļi mūs sveicina. Te stiprās putna kājas pieskaras zemei, un mēs klusi ieripojam milzīgajā Milānas lidostā, kas atrodas65 kilometru attālumā no pilsētas Milānas. Sveika, mana sapņu zeme Itālija!

Tā kā viss man svešs un nepazīstams bez liekām raizēm ļaujos dēla un vedeklas

vadībai pa stiklotu, gaišsārtu rožu ieskautu tuneli. Baltu un dzeltenu krūmrožu laukuma vidū viņi atslēdzbaltu deviņvietīgu mersedesu, kas divas nedēļas būs mūsu draugs un mājas. Neviens ierēdnis nestāv klāt, neko neprasa, nelamājas un nelūr, ka ko nenozags. Manam prātam neaptverami. Latvijā mēs droši vien stāvētu telpā ar restotiem logiem, bet atslēgas saņemtu pēc kaudzes papīru parakstīšanas. Un tad mēs izbrauktu pa dzelzs tuneli.

Man blakusJānītis, Dzintrai – Patrīcija. Jānītis gan nav īsti apmierināts, jo māsa sēž tuvāk vecākiem. Nu ko – braucam! Šodienas ceļa mērķis – 360 kilometru tālā pilsēta Ferrāra.

Ir maija beigas. Laiks silts un saulains, gluži kā Latvijā. Ātrgaitas šoseja atgādina melnu spoguli – īsts divu, triju, pat četru joslu braukšanas brīnums. Ātrums – 140-

170 kilometri stundā. Visur tīrība, kārtība, neviena policista. Arī turpmākā ceļojuma laikā pirmos policistus ieraudzījām Romas centrā, kur notika kāds starptautisks forums. Nevienas autoavārijas. Vai Latvijā maz kāds tam ticēs?

Šosejas abās pusēs simtiem kilometru garumā stiepjas tikai rūpnieciska tipa celtnes, jo, kā zināms, Ziemeļitālija ir valsts finansiālais centrs ar produktīvu industriju un attīstītu lauksaimniecību. Pie apvāršņa zaļi apaļīgi kalni, ciprešu kolonnas, baznīciņas ar smailiem torņiem. Tālāk lauki – rīsa, vīnogulāju plantācijas

un mazu sārtu magonīšu miriādes, kas pavadīs mūs turpmāk visu ceļojuma laiku.

Es jūtos kā karaliene – pie stūres sēž dēls, blakus vedekla ar karti rokās un Itālijas ceļvedi klēpī. Es viņiem uzticos, jo šo braucienu tieši viņi ir izplānojuši, apmaksājuši un kā dāvanu tagad pasniedz mums. Pirms vairākiem mēnešiem reiz dēls man teica: - Es vēlos, lai tu redzētu Rietumeiropu. Mēs ar Angeliku esam iemīlējuši Itāliju, un vēlamies abām mātēm paradīt vismaz tās auru. Vai var vēl labāka būt kāda bērna sirds?

Braucam bez apstāšanās. Novakare klāt, un Ferrāra arī.Tā kā visas naktsmītnes ir pasūtītas un apmaksātas internetā labu laiku iepriekš, tagad atliek tikai atrast viesnīcu Ekspress Holidy Inn. Kad arī tā ir rokā, un mantas jau nokrautas no tīrības mirdzošās istabās, atjēdzamies, ka ļoti gribas ēst. Blakusmājas ēstuvē pasūtām grieķu salātus, picas un baltvīnu. Nogurums ir tik liels, ka aši nomazgājušies dušā, ieveļamies superbaltos palagos un mometā iemiegam.

Pēkšņi naktī kliedz trauksmes sirēna. Uzrauju rīta kleitu un joņoju lejā uz foaijē, kur sēž viesnīcas administrators, bet... izrādās itāļi saprot un runā tikai savā valodā. Beidzot viens vīrietis tomēr izsaka dažus vārdus angliski, un es sāku saprast, ka virtuvē kāds nospiedis aplamu slēdzi. Viņš laipni atvainojas, un es arī saku”piedodiet”.

ADRIJASJŪRASVĀRAVA - VENĒCIJA Rīts aust ar spožu sauli un lieliskām brokastīm viesnīcas restorānā. Viss jau iepriekš apmaksāts – ēd ko gribi un cik gribi. Ar mani tas notiek pirmo reizi mūžā. Svaigi spiesta apelsīnu sula, pieci dažādi jogurti, augļi, kafija, tikko izceptas kūkas. Gaļām un sieriem es eju garām. Ak Dievs, cik tas viss ir garšīgs! Vēl pasūtām divu uzpirksteņu kafiju -expresso. Visi esam ļoti labā garastāvoklī. Šodien ievērojama diena – mēs ceļojam uz 60 kilometru attālo Venēciju. Es nemaz nespēju īsti ticēt, ka redzēšu vienu no visinteresantākajām pilsētām pasaulē. Varbūt, patreiz es sapņoju? Atmodīšos, un viss būs kā ikdienā. Pamatšoseja uz Venēciju iet pār zaļiem līdzeniem laukiem – atkalciprešu zaldātiņi, un rūpīgi sakopti lauki un dārzi. Cilvēkus gan nekur nemana. Tie laikam strādā naktīs. Beidzot tomēr pamanu vienu mazu traktorīti. Pēc noparkošanās zosu gajienā dodamies atkal pa stikla tuneli, ko ieskauj krūmi spilgti sarkaniem pūkainiem ziediem, zemas baltas un augstas rozīgi brūnganas rozes. Atkal kā pasakā. Visapkārt Adrijas jūra un pilsēta, kas vairāk kā piecugadsimtulaikā uzceltauz purvainām salām. Mazs balts kuģītis jau stāv un mūs gaida. Jānītis atzīstas, ka viņammazliet bail, bet mēs viņu pierunājam, un visi kopā braši braucam līdz Dodžu pilij un svētā Marka katedrālei ar slaveno laukumu. Garām slīd senas ēkas. Šķiet, katra no tām ir arhitektūras šedevrs. Es jūtos pilnīgi nezinoša un apjukusi. Kad ieraugu grāmatās redzēto uz miljons pāļiem uzbūvēto Santa Maria della Salute, pietrūkst vārdu. Turpmāk es klusēju gandrīz visu Itālijā pavadīto laiku, jo tas, ko redzēju šinī zemē nav manam prātam un jūtām aptverams. Viens cilvēks nevar saprast un novērtēt to, ko radījuši tūkstošiem ģēniju. Tā kā mums līdzi ir mazi bērni, tad ceļojumam ir savi ierobežojumi, un tomēr mēs centīsimies vismaz sajust šīs zemes auru. Izkāpjam pie gotiskās arhitektūras parauga un bijušo valdnieku mītnes -Dodžu pils un ejam svētā Marka bazilikas virzienā. Šīs abas krāšņās celtnes vēl papildina kampanille, Korrera muzejs un pulksteņtornis. Lūk,arī slavenaislaukums klāt. Suvenīru bodītes, maskas, putnu pārtika un cilvēku jūklis. Venēciju katru gadu apceļojot 12 miljoni cilvēku. Arī baložu ka biezs. Pastiepju roku, divi jau tup. Viens akurāti apsēžas uz manas galvas. Te putni nebaidās, jo nav jau Latvija, kur tos noindē un iznīcina. Protams, laukums ir jātīra un taisni vai jābrīnās, kā tik spodru to var uzturēt. Bērni pēc nebeidzamiem priekiem mazliet apkusuši nosēžas uz lielas baznīcas kāpnēm un uzēd pa bumbieram. Angelika tikai filmē, jo ir mūsu vienīgā īstāfotomāksliniece. Divpadsmitostornī sākas zvanu spēle, un svētāMarka katedrāle ar četriem apzeltītiem zirgiem virs ieejas, skulptūrām un mozaikām kļūst vēl noslēpumaināka. Dodamies pāri laukumam un klīstam pa šaurieliņām, mazieliņām, kuru te ir bez gala un bez malas. Mājas, kas uz dzīvi apmetušāsūdenī, kanāli, kanāliņi, tilti un tiltiņi, melnas gondolas ar apzeltītu rotājumu. Pēdējās jau esot pazīstamas no 11 gadsimta – kādreiz pārvietošanās līdzeklis, tagad tūristu sirds veldzējums. Daži gondoljēri pat dzied. Droši vien tas ir dārgs pasākums. Tā kā diena iet uz vakarpusi, bērni pa brīdim jau nesami, un kājas pavisam jocīgas – mes iekrītam kādas ielas kafejnīcas baltajos sēdekļos un mielojamies -saldējums, tiramisū, sieri,vēss baltvīns( 1 eiro litrā), ūdens un kafija. Diviem bambino ( bērniem) tiek pasniegtas dubultporcijas saldējuma – dāvana no kafejnīcas īpašnieka.Vai jūs kaut ko tādu esat pieradzējuši Latvijā? Ar jauniem spēkiem ceļamies augšā, un gar suvenīru bodītēm, nopērkot karotītes un šķīvīšus, šķērsojam lielo kanālu. Ar pūlēm nokļūstam līdz mašīnai. Siltā vakarā ir atkal Ferrāra – ar d’ Estu dinastijas rezidenci, torņiem, aizsarggrāvjiem un un mūru izrobojumiem, kas rēgaini paceļas pār pilsētas centru. Aplūkojam 13. gadsimtā celto katedrāli, kuras fasādes ciļņi atveido pastarās tiesas ainas, bet ieeju sargā lauvas un dievmāte ar bērnu uz rokām. Piemineklis dominikāņu mūkam Savonarolam. Vakariņas norit mazā itāļu picērijā, kur nogaršojam sešas picu šķirnes. Un atkal baltvīns. Ar labu nakti senā pilsēta!SANMARINO

Tālumā pie apvāršņa vēl aizvien mūs pavada lieli, zaļi noapaļoti trijstūri – kalni kas apauguši krūmiem un kokiem. Garām skrej nepārredzami vīnogu lauki un olīvu birzis. Ceļmalas rotā kaktusi, pīnijas, apelsīnu koki un oleandru krāsu bagātība. Kalni ir apdzīvoti – sarkani jumti stiepjas sākot no ielejām gandrīz līdz pašiem kalnu galiem.

Bieži vien smailē cietoksnis – pils. Laukos cilvēkus reti mana, bet viss ir izkopts un sakārtots. Pat šosejai pa vidu zied kilometriem garas rožu lentas.

Jau pa gabalu pamanām milzīgo Titāno kalnu. Tā stāvajās nogāzēs atrodas vecākā pundurrepublikaEiropā San Marino, kuru 4. gadsimtā nodibinājis mūks Svētais Marino. – Tā ir valsts valstī, - nosaka dēls.

Braucam turp. Tikai augšup un augšup iet mūsu ceļš. Pēdējā trešdaļā es vairs neskatos pa logu, toties pārejie jūtas pavisam omulīgi.

-Tagad pieturiet nervus, - nosaka Jānis, kad mēs gar aizas malu ieripojam pārkingā. Durvis atveras, es trīcošām kājām tenterēju ārā. Dēls mani apskauj un saka: - Nu nebija jau tik traki, māt!

Bet es aizvien vēl trīcu. Viņš paņem mani zem rokas, un mēs abi dodamies uz vecpilsētu – kalnagala pili – cietoksni. Pārējie – stipro nervu īpašnieki – sen jau gabalā. Akmeņos izkaltas ielas un ieliņas, bezgalīgs veikalu ņudzeklis, suvenīri, sīkmantiņas un dzērieni. Arī es nopērku rozā koraļļu krelles, karotīti ar kalna bastionu un dažas dzērienu pudeles. Te viss ir ļoti lēts.

Pašā kalna spicē akmens pils priekšā stāv divu ipatnēji ģērbtu vīru goda sardze un četri lieli tūristu autobusi. Sanmarino valstij esot pat sava 1000 vīru liela armija. Skatu laukums, kam bijīgi tuvojos, atver milzutāles. Pašā bezdibeņa malā kafejnīca ar saldējumu un dažādām uzkodām. Tikko sākam mieloties, nogrand pērkons – tūlīt tulīt gāzīs lietus. Metam kājas pār pleciem un rikšojam uz mašīnas novietni.

Lejupbraucot atkal pieveru acis, bet nav vērts, jo tūdaļ sākas parasta pilsēta ar ielām un dārziem. Atkal lieliskā šoseja ved mūs tālāk uz dienvidiem. Apkārt atsevišķu pilsētu nav, tās saplūst kopā, veidojot skaistu, zaļumos grimstošu sarkanbaltu māju upi.

Itālija,cik tu esi bezgala skaista!

Tuvojamiesatkal Adrijas jūrai un jaukā pievakarē sveicinām palmās iegrimušu pilsētu Peskāru. Mūsu kārtējā naktsmītne atrodas

viesnīcā pašā jūras krastā. Arī pār mūsu istabas balkonu savas mūžzaļos vēdekļus šūpo palma. Es jūtos kā sapnī iegrimusi princese.

Vai tā tiešām ir īstenība!

Pastaigājoties gar ūdeņiem, lasām zilganbaltus gliemežvākus. Kāds atrod vēzīša spīli. Kur vēzītis pats? Jūrmala sētin nosēta viesnīcām un jaunceltnēm. Pietiek staigāt – ejam meklēt lielveikalu, kur nopirkt ēdamo. Diemžēl, tas ir slēgts. Viesnīcas rastorāns nemīlīgs un dārgs. Ēdam zivis, makaronus un salātus.

Gulēt negribās, un mēs visi dodamies uz ielas pretējā pusē dziedošo bāru. Arī mēs dziedam un dejojam, jūtamiesbrīvikā putni gaisā. Es dejoju ar abiem Jāņiem, tad Patrīciju ņemu rokās, bet viņa tā nav ar mieru un saka: - Dejosim pa īstam!

Okei! Raujam vaļā!

-No kurienes jūs esat? -Jautā viesmīlīgie itāļi.

-Mēs no Latvijas.

30. maijs. Tas ir skrējiens pār kalniem unzaļām ielejām, šķērsojot simtiem viaduktu, caurbraucot tuneļus. Atkal ielejam 100 litrus dīzeļdegvielas, jo nobraukti jau 1300 kilometru. Noteiktās vietās maksājam ceļa nodokli ( no 1 līdz 6 eiro), jo lieliskā šoseja ir privātīpašums. Būtu tādi ceļi Latvijā, es arī maksātu.

Te nogriežamies uz mazākas šosejas, pēcāk- uz vēl mazāka ceļa un beidzot ieraugām govis un aitas. Klāt esam –Grotte di Kastellana. Tā ir milzīga, vairākus kilometrus gara ala ar stalaktītiem un stalagmītiem. Ieeja maksā 8 eiro. Viss irsagatavots tūristu apmeklējumiem – klintīs izcirstas takas, kāpnes, telpas izgaismotas. Gids iet pa priekšu un stāsta, bet mani māc vēlme atpalikt. Man šķiet, esmu nokļuvusi neredzētu skulptūru dabas svētnīcā. Te vajadzīgs klusums un stundām ilga meditēšana, bet kas to tev dos – nopakaļus nāk otrs gids un visus vāc kopā. Augšā braucam ar liftu.

Zaļajā pilsētiņā ir vēl otra izklaides vieta, domāta bērniem un garā jaunām vecmāmiņām – dinozauru parks. Ieeja bērniem un omītēm par brīvu. Dzintra uzvedas kā labi audzināta dāma, bet es zaudēju savaldīšanos – skrienu līdzi Patrīcijai un Jānim, plosos, raustu briesmoņus aiz ilkņiem un cenšos uzrausties kādam reti niknam nezvēram uz muguras. Visiem prieki, Angelika tikai fotogrāfē. Ejot uz mašīnu, aplūkojam labiekārtotāstualetes, invalīdiem pat sava, atsevišķa.

Kad mēs Latvijā izaugsim no leduslaikmeta? Laikam tad, kad būs rozēm apvītas ātrgaitas šosejas un tīras, elegantas sirsniņmājas arī valsts nomalēs.

Atkal sēžam mašīnītē un ceļojam uz Alberobello. Kas tā tāda! Šajā apvidū daudz

augļu dārzu. Olīvu, vīnogulāju un sārtu magonīšu lauki stiepjas gandrīzlīdz apvarsnim. Te sastopmastulli canto –neparastas celtnes – apaļas ar konisku jumtu, būvētas no kaļķakmens gabaliem, nepārklājot ar apmetumu, bet nobalsinātas. To izcelsme neesot noskaidrota, atgādina romiešu kapenes lauku apvidos.

Alberobello ir trulli galvaspilsēta. Šeit mazās, baltās mājiņas šaurajās ieliņās atrodas cita citai blakus. Lielāko tiesu tajās ir komfortabli dzīves apstākļi. Vienā no tām iemitināmies arī mēs. Mums ir divas celles,viesistaba, tualete,dušaun virtuve. Rodas ideja apmeklēt vietējo tirgu, un neesam kļūdījušies – augļu pārpilnība.Tūlīt gatavojam vakariņas un apsēžamies viesistabā uz pītāmmēbelēm.

Makaroni ar gaļu, salāti, augļi un 3 litri baltvīna. Nu jau gandrīz katru vakaru esmu nelielā ķirsī. + 30 grādi un guļam brīnišķīgi.

UZ SORENTO!

Atkal rīts ir gaišs un saulains. Steidzam nomazgāties, cik ātri vien var. jo duša ir auksta. Toties ļoti labi atsvaidzina. Sēžamies atkal pie galda un notiesājam vakardienas pārpalikumus. Tikai bez vīna. Lētajā tirgūatkal sapērkamies. Par 1 eiro es nopērku milzu zemeņu sēklas, vedīšu uz Latviju.

Ardievu skaistā vieta un unikālie pītie krēsli un galdi, ardievu jaukā Alberobello!

Pa ceļam vēl apmeklējam cilvēku pamesto pilsētu Māteru, kas atrodas dziļas aizas malā. Pirmie iedzīvotāji – galvenokārt mūki - te mitinājušies klintīs izcirstās telpās. Pēc 15. gadsimta te dzīvoja zemnieki, bet 18.– alu mītnes pārbūvēja par savrupmājām, kas šodien lielāko tiesu ir pamestas.

Tālākais ceļš ved pāri Apenīniem – atkal nesaskaitāmi viadukti un tilti, bīstamākās vietās šosejas malas nostiprinātas ar akmens, metāla vai ķieģeļu konstrukcijām. Protams, tās visas apvītas zaļumiem un ziedošiem oleandriem.Tāpat kā iepriekš pa ceļam daudz apdzīvotu vietu. Te pirmo reizi sastopam ganoties zirgus. Lauki novākti, visur saulē gozējas dzelteni labības vai zāles ruļļi. Olīvu, apelsīnu, ķiršu dārzi, pīnijas, kaktusi un tuneļi. Vispār skaistuma ir pārlieku daudz.

Kad kalni, ielejas un tuneļi beidzas – mūsu skatam atveras Tirēnu jūras

Salerno līcisar tālē peldošiem baltiem rotaļu kuģīšiem. Te ir liela rosīga osta, kas apmetusies pie kalnainās Sorento pussalas kājām.

Mūsu mājvieta uz četrām dienām būs Nerāno, kas atrodas līča pretējā pusē. Pa zaļumos slīgstošām terasēm un serpentīniem braucam cauri Sorento. Tad pēkšņi kalna nogāzē no akmeņiem bruģētas ielas uz jūru atveras vārti, un mēs gandrīz vai stāvus ripojam lejā un apstājamies ar zaļu zālīti noaugušā laukumiņā ar zilu baseinu,diviem mīļiem suņiem, baltu mājas sienu un sarkanu rozi pie tās. Sveika Olgas rezidencija! Tā sauc saimnieci un viņas viesu māju. Mums pieder liela terase ar skatu uz jūru, viesistaba,virtuve,divas guļamistabas,duša un tualete.Tā kā esam pārguruši, tad ēdam tikai augļus, dzeram vīnu un gulēt, gulēt…

Nākamajā rītā pēc brokastu kafijas ar šokolādi visi zosu gājienā soļojam uz leju līdz zilgani zaļajai Tirēnu jūrai. Krastmala akmeņaina un gluma. Ir arī smilšu sērītes ar guļošiem ķermeņiem, bet sauļošanās mūs nevilinaM. Mēs paplunčājamies, mazliet papeldam, kafejnīcā “ putnu būrī”

uzēdam daldējumuun ejam atpakaļ uz savu mājas baseinu. O! Te pavisam cita lieta. Bērnus uz peldu krokodīļiem dabūt ārā no ūdens ir vesela māksla. Bet – ūdens ir stipri vēss. Otrā rītā viens otrs jau dabūjis iesnas un krekstošu kaklu, bet tas viņu netraucš dzīvot pa baseinu atkal un atkal, kamēr kaimiņu dzīvokļa amerikāņi mūs nomaina.

Vakariņas gatavojam paši. Saimniece Olga, kurai pieder arī mazs veikaliņš, ar dēlu Alonso ir ļoti izpalīdzīgi un viesmīlīgi. Savā veikalā viņi tirgo ne tikai pārtikas preces, bet arī pašu gatavoto vislieliskāko dzērienu pasaulē – limonočello. Vakarā pudeli dzēriena saņemam kā dāvanu un arī atļauju veļas mašīnā izmazgāt mūsu savalkātās drēbes.

Vakariņas rit jau ierastajā itāļu gaumē ar makaroniem, sieru un salātiem. Protams, neiztrūkstošie augļi un baltvīns. Katru vakaru piedzeros un jūtos kā paradīzē. Kad citi jau guļ, mēs sēžam ar dēlu un runājamies, runājamies kā senās labās bērnu dienās.

POMPEJI

Šorīt visagrākceļas Jānis, jo Alonso viņu vedīs pie tunču zvejniekiem. Un tā ,

kad mēs pārējie dušojamiesun tīrām zobus, viesistasbā jau stāv mans dēls ar augšuppaceltiem 4 lieliem tunčiem. Divi tunči maksājot 10 eiro, bet otri divi – uzdāvināti. Nu var atkal dzīvot zaļi šajā viesmīlīgajā zemē! Iztīru visus četrus un sagatavoju cepšanai. Ielieku ledusskapī, jo cepsim tikai vakarā. Šodien pēc paredzētā grafika ceļš ved uz Pompejiem. Ripojam atkal cauri Sorento, tad pagrieziens uz Napoli ( Neapoli). Mēs braucam apskatīt pilsētu, kurupirms 2000 gadiem ar lavu un pelniem apbēra divzobainais briesmonis Vezuvs. Arī šodientumšzilos mākoņos tinies, šķiet, visu laiku smīn.

Bērniem un veciem cilvēkiem biļete nav jāpērk. Ap ieeju drūzmējas kārtējais suvenīru tirgus. Arī es nopērku kārtējo karotīti ar Pompeju drupām uz kātiņa. Interesantas no vulkāniskajiem iežiem darinātas rotaslietas – krelles, rokassprādzes

u. c. Pārdevēji dāvina arī svētbildes, bet, ja neko nenopērk, tad pieprasa atpakaļ.

Pompeju galvenā iela stiepjas cauri visai pilsētai – apskatām tirgus laukumu, amfiteātri, forumu, greznas celles un istabas. Šur tur vēl redzami sienu zīmējumi, atraktās mantas. Tad mūri, drupas un mūri. Ļaudis plūst kā lielas upes gan plašajās, gan šaurajās ielas, izklātās plakaniem akmeņiem Te ratu ricas vēl šodien saskatāmas. Blakus mūriemiestādīts košumdārzs. Mūru paēnā laiski izlaidušies atpūšas 7labi baroti suņi. Blakus noliktas šādas tādas delikateses, bet viņus tās neinteresē. Šķiet tie ir vietējie naktssargi. Ļaužu straume plūst un plūst, bet šie ir ausis nekustina. Itālijas cilvēki un suņi irlabestības paraugs.

Vezuvs aizvien vēl ņirgājas: - Staigājiet vien, priecājaties! Kad sagribēšu, atkal uzbēršu pelnus! E, ka tā! Esmu ļauns, ļoti ļauns. Tā galotnes atkal ietinas dīvainā plīvurā. Karsts , saule spiež pie zemes. Mēs braucam atkal mājās uz bezgala skaistoSorento.

- Vai tu neesi jau pieradusi, - smejas Jānis, kad man vēl arvien ir grūti skatīties pa mašīnas logu uz leju.Šovakar mums tunču dzīres. Atkal baltvīns un spicglāzīte grapas. Bērni ēd zemenes. Man gan liekas, ka tās nav tik saldas kā mūsējās.

KAPRI

Rīta agrumā Alonso ar savu mašīnu mūs noved lejā līdz Tirēnu jūras piestātnei. Pēc īsa brīža īrētā motorlaiva jau traucas uz Kapri. Cik zināms no grāmatām, tā ir kalnaina sala, kas tiek salīdzināta ar paradīzi, un kuras īpatnējais skaistums vienmēr ir vilinājis cilvēkus. Tā ir bijusi gan imperatoru rezidence, trimdas vieta, gan mūku mītne.

Motors pukšķ, visapkārt zilganzaļajūra, sīki mirdzoši vilnīši. Pie apvāršņa liels balts kuģis. Un tad lēnām virs bezgalīgā ūdens klāja it kā izaug atsevišķas lielas un mazas klintis. Tās nāk aizvien tuvāk un tuvāk, atsedzot savu kailumu, stāvumu un milzīgos izmērus. Vienīgi plakanajās galotnēs redzama zaļā dzīvības krāsa. Vispirms izbraukājam grotas, kuru te ir ārkārtīgi daudz. Visskaistākā šķiet zaļā grota, kur viss patiešām laistāszaļos toņos. Ir arī zilā grota. Uz vislielākās klinšu salas ir apmetušās divas pilsētas – Kapri un Anakapri. Pie Kapri pakājes izveidojusies liela osta – Marina Grande, kurā ienāk prāmji no Neapoles un citām pilsētām. Pie ostas daudzkrāsainu māju miriādes, un grandiozs suvenīru tirgus. Dēls man uzdāvina lielu, baltu, brīnumjauku gliemežvāku un elegantu cepuri ar platām malām. Dzintra ar Angeliku arī iegādājas cepures un gliemežvākiem rotātus salvešu turētājus. Mazie ēd jau otro porciju saldējuma. Es iegādājos vietējā mākslinieka zīmētu glezniņu ar Kapri salu. Pa serpentīniem kāpjam augšup, apskatām Tibērijavillas paliekas un Akseļa Muntes māju. Skats no augšas navne aprakstāms,neizstāstāms. Varbūtto varētu pasacīt mūzika vai dzeja? Mēs stāvam piespiedušies klintij ar dzelzīkaltu sētu un klusējam.

Atpakaļbraucot uzskrien vilnis, un gandrīz piesmeļas laiva. Nobīstamies, bet jaukais itālis tikai smej. Vakarā tunču dzīres turpinās. Baltvīns, grapa un limonočello. Pēdējo iepērkam vairumā, laikā dāvanu vestu uz Latviju.

NAPOLI – NEAPOLE

Ardievu skaistā, iemīlētā vieta, ardievu roze liegi smaržojošā, ardievu viesmīlīgie saimnieki un draugi – suņi. Es vienmēr atcerēšos jūs – stāvu uz terases un uz mūžu savā atmiņā ieslēdzu šo brīdi.

Pēdējais brauciens caur Sorento. Paliec sveika pasakainā pussala, Kapri sala, Salerno līci un Tirenu jūra. Gar jūras krastu eleganti izbūvētais ceļš mūs ved uz Neapoli.

Ak Dievs, kas par senatnīgu pilsētu! Neaptverami plaša -mašīnām, cilvēkiem pieblīvēta, rēcoša, kliedzoša, interesanta. Pārkingu atrast nekādi neizdodas. Beidzot tomēr atrodas kāds vīrs, kas solās pieskatīt arī mūsu mašīnu. Ar bailēm domāju, kā vēlāk atradīsim šo vietu. Bet man taču ir visgudrākā vedekla pasaulē, kas ar ceļvedi padusēun karti rokās jau aicina mūs sekot viņai. Mazie tūdaļ sāk gražoties, ka grūti paiet. Ja jau mēs esam apguruši, tad mazās dvēselītes vēl vairāk. Cik spējam, tik nesam. Tad Patrīcija izdomā stiķi – apgulties uz ielas. Tagad – gribi vai negribi – jānes. Arī Janītis ir tikai mazs cilvēkbērns un pieprasa savu nešanas tiesu. Lēnam kustamies uz priekšu.

Kompaktajā Neapoles centrā cita citai blakus atrodas pilis, baznīcas un klosteri. To visu apgūt nav mūsu spēkos. Mēs apskatām masīvo Castel Nuovo ar triumfa arkas ieeju. Tas ir milzu cietoksnis, ko 13. gadsimtā cēlis Kārlis Anžū. Pils bija arī karaļa residence. Šodien blakus tai rit dzīva tirdzniecība – ļoti slaidi, skaisti, absolūti melni jauni puiši tirgo somas un citas nelegālās preces. Kā jūt policiju – pilnīgs tukšums.

Apmeklējam Dantes laukumu un bezspēkā nokrītam mazā ielas kafejnīcā. Vēss baltvīns, expresso un saldējums mūs atkal pieceļ kājās. Mazie sirsnīgi pieķērušies Dzintras rokām tenterē nopakaļus. Sameklējam savu auto. Paldies Dievam – dzīvs gan! Blakusstāvošās mašīnasšur tur iebuktētas. Apmīļoju suni, kas ar siksniņu kaklā stav pie savām durvīm un gaida saimnieku. Itālijā suņi staigā bez uzpurņiem, un ir pats labestības iemiesojums. Jāatzīst, ka ne šīs zemes laukos, ne pilsētās mēs nesastapām nevienu niknu vai pamestu suni. Te nav Latvija, kur dzīvnieks bieži vien ir izpriecas vai mantas sargāšanas objekts.

Pavēls. Braucm naktsmājas meklēt. Es atkal apbrīnoju Angeliku, cik izcila ir viņas intuīcija, lai svešos ceļos un celiņos sameklētu noīrētās mājas. Apkārt tumstoši lauki, šur tur iemirdzas ugunis, sijā smalks lietutiņš, un kāda augsta kalna galotnē arī iedegas gaisma. Varbūt mēs stūrējam turp! Nekā! Mazs pagrieziens – un ciems ar viesu māju La Ripa stāv mūsu priekšā. Kā parasti zaļumu ieskauta, balta, kolonnām rotāta celtne ar terasi.Ar mirdzoši tīriem palagiem un dvieļiem mūsu telpas ir trešajā stāvā. Šovakar uzstājas Dzintra – dzeram melonočello. Traki garšīgs dzēriens, un es atkal esmu iekāpusi ziedošā ķirsī.

Otrā rītā lietus ir piestājis. Zaļo kalnu cepurēs deg makoņi, jo saule jau gabalā. Kamēr visi vēl guļ, izeju darzā, lai iepazītu puķu un krūmu klāstu. It kā Latvijā – zied kliņģerītes, margrietas, īrisi, veronikas, prīmulas. Blakus jasmīnkrūmi baltiem, smaržīgiem ziedu lēveriem, baltas rozes, bālgani dzeltenas orhidejas. Pie pašas ieejas mazs sarkans pelargoniju krūms. Visneparastākais ir liels krūms ar sarkaniem ziediem baltu migliņu virspusē.

Dodamies brokastīs. Jā, nav gan Ferrāra. Kafija, šokolāde un citi dzērieni no automāta, vienšķirnes jogurts, gabaliņi vītinātas gaļas, maize un auglīši. Tas arī nekas – nebraucām jau izēsties! Šī ir reti svarīga diena – mēs esam ceļā uz mūžīgo sapņu pilsētu Romu.

Lietus pieņemas spēkā un gāž kā traks. Slikto omu nekliedē pat Roberto Murolo un citi Neapolē nopirktie pirātiskie diski. Nogriežamies no lielās šosejas un apstājamies piekāda lielveikala arzemām cenam. Skriešus metamies iekšā. Te tiešām viss ir apbrīnojami lēts – varam iegādāties arī dažas dāvaniņas mājiniekiem.

Pēc smaržās, gaismās un mūzikā ietērptām tualetēm ripojam tālāk. Es laikam vēl arvienu sapņoju. Atkal skan brīnišķā mazliet smeldzīgā itāļu mūzika.

ROMA

Lietus beidzot nolēmis pārstāt, un saule nekavējas nožāvēt ceļus – drīzumā jau

sagaidāma Roma. Es daudzreiz esmu domājusi, kāda tu esi īstenībā. It sevišķi pēc tam, kad izlasīju Dena Brauna lielisko krimiķi “ Eņģeļi un dēmoni”. Un tagad tu atklāsies man visā savā skaistumā un noslēpumainībā.

Pēc nogriešanās no ātrgaitas šosejas līdz Romas centram braucam vairāk kā stundu. Ar grūtībām noparkojamies netālu no Kolizeja. Pirmo reizi šajā zemē ieraugām policistus. Vērts tos apskatīt, jo uz ceļiem tos nemana, jo arī avāriju nav. It kā tuvumā notiekot starptautisks sammits. Vispirms dodamiesuz Kolizeju, kur stāv rinda, lai nopirktu biļetes ( 8 eiro) uz šī milzeņa un Palatīna kalna apskatīšanu.

Grandiozā Kolizeja mūri ( mūsu ēras 72. gadā to uzbūvēja imperiators Vespasiāns)ka jau bijušais cilvēku un dzīvnieku asiņaino cīņu izklaides centrs manī raisa gandrīz negatīvas emocijas, toties Palatīna kalns, kas paceļas pāri Romas forumam, un uz kura saskaņā ar leģendu p.m ē. 8. gadsimtā Romuls nodibināja Romu, ir daudzu valdnieku mītne. Šobrīd te notiek grandiozi arheoloģiskie izrakumi. Patiņa pavisam sagurusi un nikna, jo lielā dūša un mazās kājeles vairs netur. Tētis viņu nes. Arī Jānītis man pieglaužas pie sāniem – nu ko – jānes arī tas.

Un tad mēs stāvam neredzēta brīnuma priekšā – šo senās Romas citadeli Kapitoliju 16. gadsimtā projektējis Mikelandželo. Trapecveida pakāpieni ieskauj divas pilis, kurās tagad izvietotas gleznu un skulptūru galērijas. Uzmetot skatu Triumfa arkai dodaies uz Trevī strūklaku, kur iemetam santīmus Neptūnam ar lūgumu, lai mums šī diena ir veiksmīga. Pie spāņu kāpnēm ar ziedošiem acāliju pušķiem nogaršojam ceptus kastaņus.

Tālāk visi spēki un domas tiek veltītiVatikānam. Griba liela, bet spēki izsīkst. Tomēr, nesot abus bērnus, mēs jau ejam garām apaļajam Castel Sant’ Angelo, no kura līdz Vatikāna pilij vedot koridors, kas nodrošinot pāvestam bēgšanas iespēju. Bezgala skaists ir eņģeļu tilts. Jau novakare, un mēs skrējienā ieņemam Svētā Pētera katedrāli. Aiz mums paliek milzīgais laukums, kur pāvests parasti uzrunā tautu, bet pretīm milzīgas kolonnas, iekšpusē apbrīnojami griestu gleznojumi, tēli un vitrāžas. Apstājamies pie Mikelandželo Pietā, brīdi klusējam,tad vēl paspējam izskriet grotas un apciemot pēdējā pāvesta Pāvila 2. atdusas vietu – balta marmora plāksne un svaigas rozes. Nāk ziņojums, ka katedrāle apmekletājiem tiek slēgta, un mēs sakām – paldies par visu. Mēs paņemam līdzi mazu mazumiņu no tā, kas te atrodas. Vārgi kustoties, meklējam taksi, kas aizved mūs līdz mašīnai.

Paldies visiem svētajiem, ka atkal sēžam un spēka vēl ir tik daudz, lai vadītu mašīnu. Kamēr tiekam ārā no mūžīgās pilsētas Romas, paiet stundas – daudzas ielas ir slēgtas, apbraucamās -vāji zināmas. Beidzot dodamies Firenzes (Florences) virzienā.

Melnā tumsā griežam nost no šosejas un drīz vien iebraucam La Cassa della querca. Tā ir laucinieku māja – viņi audzē vīnogas un piepelnās ar tūrismu. Pat vēlā naktī smaidoša saimniece un labsirdīgs runcis mūs sagaida. Sēta un baseins apgaismoti, košumkrūmi met ēnas.

Mūsu rīcībā ir atkal virtuve, un mēs sarīkojam kartīgas vakariņas – makaroni ar gaļu, salāti un visam pāri baltvīns. Vai es atkal sapņoju? Vai tas patiešām notiek īstenībā?

UZ FLORENCI

Saule pa zemi dejo. Apkārtne mīlīgāka kā iepriekšējā dienā – nav lielu augstumu un dziļu ieleju. Visapkārt dārzi un cipreses. Pie mūsu elegantās mājas jau baseins aicina uz rīta peldi un zaļa, mīksta zāle pēdām pieglaužas. Ceļamies, dušojamies, dzeram expresso, brokastojam – un atā jaukā, piemīlīgā vieta.

Braucam nežēlīgi ilgi. Brīnumjaukie Neapoles diski jau mazliet atkal uzdzen skumjas. Es esmu ļoti piekususi, bet jūtos laimīga, bezgala laimīga. Vienīgi abiem mazajiem atkal uzradies spēka pieplūdums, tie azartiski klaigā un cīnās stundām ilgi. Sabaru Mazjānīti, bet šis ir nedomā klausīt. Droši vien arī mazie ir pārguruši, un tie trakumi nāk ārā.

Sengaidītā Florence – Toskānas krāšņākais zieds. Tā ir pilsēta – piemineklis renesansei – 15. gadsimta mākslas un kultūras atmodai. Florenci par vienu no pasaules izcilākajiem kultūras centriem padarījuši daudzi slaveni makslinieki – Botičelli, Mikelandželo, Donatello, Dante Aligjēri, Frančesko Petrarka un daudzi citi. Kāpju ārā no mašīnas un bijīgi lieku soļus uz šīs svētītās, apgaismotās zemes. Vecpilsēta. Ejm gar Arno upi, šķērsojam to, apskatām Goldoni pieminekli, un drīz vien jau stāvam Svētās Dievmātes katedrāles priekšā. Paceļoties pāri pilsētas centram katedrāle Maria del Fiore ar savu oranžajiem dakstiņiem klāto kupolu(Bruneleski darbs) ir Florences visslavenakais simbols. Iespaidīgs 85 mertrus augstais zvanu tornis. Lai elpu atvilkt un kaut mazu auras gabaliņu paslēptu mēs sevī, apsēžamies āra kafejnīcā, lūkojamies celtnē un dzeram ļoti dārgu kafiju ar saldējumu. Florence esot visdārgākā Italijas pilsēta. Blakus lielajam Sinjorijas laukumam atrodas rātsnams un Ufici – viena no Itālijas vadošajām mākslas galerijām, kuru jau no ārpuses rotā desmiti pasaules slavenu mākslinieku bareljefi, bet telpās saglabāta nepārspējamu gleznu un skulptūru kolekcija. Simts cilvēku stāv rindā pēc biļetēm, bet mēs ejam garām un tuvojamies visvecākajam pilsētas tiltam – Ponte Vechio pār Arno upi. To sauc arī par dārgakmeņu tiltu, slēgto tiltu, jo abās pusēs tirgo juvelierizstrādājumus. Bērni atkal kļūst nesami, un paši arī neesam labāki, tāpēc sēžamies mašīnā, un braucam atpūtu un naktsmājas lūkot. Mūs gaida pilsēta Lukka.

LUKKA

Iespaidīgs 16., 17. gadsimtā celtais mūra aizsargvalnis lieti der, lai norobežotu satiksmi no pilsētas jaunās daļas. Tā kā Lukka ir aizsargājamais arhitektūras piemineklis, tad svešām mašīnām ( arī mums!) iebraukšana liegta.

-Kas to varēja paredzēt, - saka Angelika, - internetā nekādas norādes nebija.

Esam spiesti atstāt mašīnu mūru ārpusē un ar taksi braukt meklēt viesnīcu. Senajā pilsētā veikliatrodam Galo ielu 27. Tā kā šajā pilsētā ir dzimis komponists Džakomo Pučini, tad numuri saucas operu vārdos. Mēs dzīvosimTurandotā.

Pilsētiņā, protams, daudz interesanta – viduslaiku celtnes iezīmē galveno laukumu. San Mikele in foro – Pizas romantikas stila baznīca, neparasta Svētajam Mārtiņam veltītā katedrāle, kas dekorēta ar romantikas stila kolonnām. Šeit notiek operu forumi. Arī šodien te tūlīt sāksies koncerts. Skatīdamies uz manu drūmo seju, Jānis man nopērk biļeti ( 15 eiro) uz šo Mocarta un Pučini operāriju koncertu. Repertuārs pielāgots zālē sēdošo tūristu ausīm. Divi itāļi uzdzied mums visiempazīstamasārijas. Man šķiet, te labāk iederētos baznīcas mūzika.

Turandota ir viesnīcas numurs, kur viena liela istaba ar piekaramajiem griestiem sadalīta divos stavos. Mēs ar Dzintru šonakt gulēsim putna ligzdā Augšup ved mazas metāla vītņu kāpnes. Pata ar Jānīti cīnās par kāpšanas priekiem, bet saņem tikai aizliegumu. Cik ilgi tā var – atkal puņķi un asaras. Vakariņas neēdu, jo pārāk skumji ap sirdi. Vai sapnis tuvojas rītam?

Rīts uzaust ar brokastīm, kas palikušas no vakardienas vakariņām. Nevienam kaut kā negribas ēst. Sapakojam mantas – un atkal ceļš zem kājām. Pēc iecerētā plāna – šodien Piza.

Ceļš pagaidām gludens, lai gan kļūst aizvien kalnaināks. Apkārtnes skaistuma man ir par daudz, es pieveru acis un atkal esmu kā pasakā. Viss ir labi – atkal dzied Murolo. Nebūtu tikai tik briesmīgi augstu pakārti tie ceļi un viadukti! Beidzot pasaulslavenā Piza ir klāt – ejam tai cauri un apskatām grīļojošos ( pēc remonta stingri stāvošo) torni, katedrāli, baptistēriju un Džoto zvanu torni. Pērkam skatu kartes un fotografējamies uz šo slavenību fona. Nenormāls daudzums tūristu,kas arī fotografējas vienā gabalā.

Ļoti sagribas ēst. Braucam braucam, kamēr ceļmalā noķeram picēriju. Savā negausībā pasūtām gan apceptas kartupeļu klimpas, gan makaronus ar gaļu un salātu kaudzi. Ēdam ēdam un saprotam, ka visa kā ir par daudz, mēģinām ēst vēl, bet nekas nesanāk. Dzīru noslēgumā dzeram atkal expresso.

Braucam pāri un cauri Apenīniem. Šie vienreizējie, lieliskie skati reizēm prasa pievērt acis, it sevišķi , kad traucamies pāri milzīgajai sarkanujumtu pilsētai Dženovai pa puskilometru augstiem tiltiem un viaduktiem. Tā kādu stundu. Mēs jau nebraucam, mēs lidojam. Lai gan bija ieplānots apskatīt arī seno Dženovu, neapstājamies, jo nevienam nav vairs spēka soļot. Beidzot pēc tuneļu tuneļiem parādās līdzenāks laukumiņš un -es uzelpoju – sākas autostrāde uz Milānu. Vēlā vakarā iebraucam hotelī Roberto in duo- Mauriciano. Tā kā Jānis ar Angeliku te ir ciemojušies vairākas reizes, saimniece ar dēlu tos atpazīst, un mūsu rīcībā ir atkal divi jauki apartamenti un lodžijas ar skatu uz ziedošu darzu.

M I L Ā N A

Brokastis vienīcas restoranā neglābjami atgādina Ferrāru. Te ir tik mājīgi un mīļi. Divi lieli suņi pastaigājas dārzā, viens no tiem bieži vien guļ uz trepēm – un gandrīz katrs garamgajējs to apmīļo. Jā, te nav Latvija, kur suņus tūdaļ ieslodzītu krātiņos un aizvestu uz patversmi.Te gan cilvēki, gan dzīvnieki cits citu mīl un ciena.

Atkal uz riteņiem un drīz vien ieripojam Milānas pārkingā, kur atstājam mašīnu, jo uz centru izdevīgāk braukt ar metro. Izkāpjam pašā pilsētas centrā un nostājamies pretīm ilgi gaidītajam domam.Tā nav tikai milzīga krāšņa ar torņu smailēm un skulptūrām kronēta celtne, tas ir cilvēka izdomas neprāta sapnis. Ne velti saka, ka tas ir visskaistākais doms starp skaistākajiem visā Italijā. Ieejam. Aiz aizkariņiem rit dievkalpojums,skan lieliska mūzika, jo šodien ir svētdiena. Pārējā baznīcas daļa –kolonnas, vitrāžas,griestu gleznojumi- pieejama tūristiem. Mēs mulstam un slapinam pieres ar svēto ūdeni. Centrālā laukuma abās pusēs karaļu pilis, bet vidū zaļa zālīte, salmu ķīpas sēdēšanai un ļaužu bari, kam orķestris spēlē amerikāņu dejas. Nopērkam interesantu disku. Solists vēl arvien dzied, bet ir tik šausmīigi karsts, ka pametam izklaidi un apejam apkārt domam, atrodam La Skalu un apstājamies gaiši zeltainu rožu dārzā pie pieminekļa Leonardo da Vinči. Pie ieejas metro es apstājos un uz mūžu savā atmiņā iekļauju šo bezgala skaisto domu..

Šausmīgi sagribās ēst, bet svētdienās visi veikali slēgti. Restorāns atveras tikai 8 vakarā. Sameklējam pārtikas atliekas, dzeram vīnu , uzkožot maizi un sieru.

Pagalmā aiz košumkrūmiem ir bērnu rotaļlaukums ar visiem atrakciju rīkiem. Nu mūsējiem lielie prieki. Turpat dzīvnieku mājas. Te dzīvo viens stalts zirgs, trīs ēzelīši, viens nikns ponijs, septiņas zosis un piecas vistas. Blakus dārzam grezna senlaicīga kariete ar krāšņu puķu kurvi viducī.

Satumst. Debesīs lidostas virzienā ik pēc pāris minūtēm iedegas skrejošas gaismas bumbiņas. Ak Dievs, tās taču lidmašīnas!

Uz vītņu kāpņu laukumiņa visā garumā izlaidiesguļ mūsu visu mīlulis, bet mēs dodamies uz restorānu, lai nosvinētu atvadas no skaistās un mīļās Itālijas. Mūsu galdā ir visdažādākās picas, degošs karameļu saldējums un, protams, grapa un vēss baltvīns.

Kad nākošajā rītā Milānas lidostā jau stāvam pie biļešu reģistrācijas kasēm, blakusstāvošā latviete man viegli uzkāpj uz kājas. Es paskatos uz viņu, bettā izliekas mani neredzam un jautri tērzē ar savu ceļa biedru. Saku savējiem : - Es patiešāmjūtu, ka atgriežos mājās savā mīļajā Latvijā.

Sapnis ir izsapņots – mana mūža skaistākais sapnis.