Lietuvas ceļojums - Viļņa, Kauņa, Eiropas parks, Belmonto dzirnavas, Užupis un šur tur arī citur

  • 10 min lasīšanai
  • 12 foto
Ideja, ka vēlreiz jāapmeklē Viļņa, bija ienākusi prātā jau pirms gada, tikko kā ar Veltu bijām iesēdušās autobusā Viļņa - Rīga. Toreiz divu dienu apmeklējums bija izrādījies par īsu, un šogad, jau martā, saplānojām nākošo. Laicīgi tiek nopirktas Simpleexpress lētās biļetes - 2,10 Ls vienā virzienā, tikpat atpakaļ, booking.com veiksmīgi atsūta "slepeno" viesnīcu piedāvājumu, budžeta klases numuriņš uz 3 dienām norezervēts, Sastādu ceļojumu plānu, Velta sameklē vajadzīgās kartes. Kopš mūsu kopējo ceļojumu pirmsākumiem izveidojusies tradīcija - es gādāju par ceļojumu organizatorisko pusi, Veltas pārziņā ir kartes un orientēšanās pēc tām, jo man pietiek trīs reizes apgriezties uz riņķi, 8) un ir pilnīgi vienalga, uz kuru pusi doties. Tautā to laikam sauc par topogrāfisko idiotismu :D Izbraucam no Rīgas plkst. 8.30., Viļņā esam 12.30. Viesnīca Mikotel atrodas 5 minūšu gājienā no autoostas un 5 minūšu gājienā no vecpilsētas. Noliekam somas un dodamies paēst turpat blakus esošo cepelīnu ēstuvīti. Porcija cepelīnu - 8, 50 liti (Ls 1,70). Pagājušajā reizē Viļņu no putna lidojuma skatījām no Viļņas Universitātes ēkas torņa.
Šoreiz dodamies uz Ģedimina pils kalnu, uzkāpjam tornī 5,00 liti (Ls 1) un vērojam pilsētas panorāmu. No torņa pretējā pusē redzam trīs baltos krustus kalna galā. Attālums izliekas neliels, un nolemjam doties uz turieni. Leja nobraucam ar funikulieri- 2 liti (Ls 0,40), šķērsojam ielu un dodamies augšā. No sākuma ceļš kalnā ved raiti, pēc pārsimts metriem saprotu, ka kalnā kāpšana nav mana mīļākā nodarbošanās un vēl pēc brīža priecīgas ieraugam puspamestu arēnveida stadionu un es izstiepjos gareniski uz soliņa. Pēc neilga laika dodamies tālāk un klāt esam. Triju krustu kalna monumentālais piemineklis padomju laikā tika uzspridzināts, to atjaunoja astoņdesmito gadu pašās beigās. Skats bija kāpiena vērts - pilsētas panorāma visā savā skaistumā. Lejā dodamies pa otru pusi - ļoooti garas koka kāpnes, un gar Viļņas upi dodamies uz Užupi. Užupe mums palikusi sirdī un prātā no pagājušā apmeklējuma. Kādreiz Užupe bijis nolaists un krimināls rajons, kaut kas līdzīgs Rīgas moskačkai, taču 90.gadu vidū uz šejieni sākuši pārcelties radoši cilvēki, mākslinieki, jauniešu grupas, radusies vīzija, ka Užupi varētu parvērst tādā rajonā, kā Monmartra Parīzē.
Tagad dzīvokļi šeit kļuvuši par luksus lietu, pilnīgos graustos tiek likti pakešlogi, pussabrukušos pagalmiņos stāv jaunākie mersedesi. Jaunākajiem arhitektūras šedevriem pretī itāļu stila pagalmiņi ar ižžautu veļu uz auklām, klaigājošiem bērneļiem, starp sarūsējušam neizprotamas izcelsmes lietām iestādītām puķu dobēm, balkoniņiem, kuri , liekas, tūlīt, tūlīt nonāks lejā kādam uz galvas, bet vienalga to rotās spilgti ziedoši puķu podi. 1.aprīlī tiek svinēta Užupes Republikas neatkarības diena. Užupei ir savi likumi un konstitūcija. Atradu internetā to latvisko tulkojumu* Užupes Republikas konstitūcija 1. Cilvēkam ir tiesības dzīvot blakus Viļņas upītei, un upītei ir tiesības tecēt blakus cilvēkam. 2. Cilvēkam ir tiesības uz karsto ūdeni, apkuri ziemā un dakstiņu jumtu. 3. Cilvēkam ir tiesības mirt, bet tas nav viņa pienākums. 4. Cilvēkam ir tiesības maldīties. 5. Cilvēkam ir tiesības būt vienīgajam. 6. Cilvēkam ir tiesības mīlēt. 7. Cilvēkam ir tiesības būt nemīlamam, bet tas nav obligāti. 8. Cilvēkam ir tiesības būt neievērojamam un nezināmam. 9. Cilvēkam ir tiesības slinkot vai neko nedarīt. 10. Cilvēkam ir tiesības mīlēt un sargāt kaķi. 11. Cilvēkam ir tiesības rūpēties par suni, līdz vienam no viņiem dzīve beidzas. 12. Sunim ir tiesības būt sunim. 13. Kaķim nav noteikti jāmīl savs saimnieks, bet grūtā brīdī tam jāpalīdz saimniekam. 14. Cilvēkam ir tiesības reizēm nezināt, vai viņam ir pienākumi. 15. Cilvēkam ir tiesības šaubīties, bet tas nav viņa pienākums. 16. Cilvēkam ir tiesības būt laimīgam. 17. Cilvēkam ir tiesības būt nelaimīgam. 18. Cilvēkam ir tiesības klusēt. 19. Cilvēkam ir tiesības ticēt. 20. Cilvēkam nav tiesību rīkoties vardarbīgi. 21. Cilvēkam ir tiesības aptvert savu niecīgumu un diženumu. 22. Cilvēks nedrīkst tīkot pēc mūžības. 23. Cilvēkam ir tiesības saprast. 24. Cilvēkam ir tiesības neko nesaprast. 25. Cilvēkam ir tiesības būt dažādu tautību. 26. Cilvēkam ir tiesības svinēt vai nesvinēt savu dzimšanas dienu. 27. Cilvēkam jāatceras savs vārds. 28. Cilvēks var dalīties tajā, kas viņam ir. 29. Cilvēks nevar dalīties tajā, kā viņam nav. 30. Cilvēkam ir tiesības uz brāļiem, māsām un vecākiem. 31. Cilvēks var būt brīvs. 32. Cilvēks ir atbildīgs par savu brīvību. 33. Cilvēkam ir tiesības raudāt. 34. Cilvēkam ir tiesības būt nesaprastam. 35. Cilvēkam nav tiesību padarīt citu par vainīgo. 36. Cilvēkam ir tiesības būt subjektīvam. 37. Cilvēkam ir tiesības būt bez jebkādām tiesībām. 38. Cilvēkam ir tiesības nebaidīties. 39. Neuzvari! 40. Neaizstāvies! 41. Nepadodies!Užupe var patikt vai nepatikt, bet vienaldzīgu tā neatstās nevienu. Ieklīstām vietējā alus krodziņā ar ļoti savdabīgu kičīgu dizainu, nogaršojam vietējo dzīvo alu, un nolemjam te atgriezties kādu vakaru paēst vakariņas. Izejam uz vecpilsētu, kuru jau esam diezgan daudz iepazinušas pagājušajā reizē, aizejam līdz Nacionālajam teātrim apskatīt trīs mūzas, pie Nacionālās operas nama atpūtinām kājas un izpētīt karti, kā ātrāk nokļūt līdz viesnīcai. Velta monotonā balsī lasa lietuviski ielu nosaukumus, pa kurām mums jādodas atpakaļ. Es tikai māju ar galvu. Pa ceļam izsaku savus pieņēmumus par iespējamo atrašanās vietu. Par atbildi saņemu iznīcinošu skatienu (fool) un paskaidrojumu, ka tā vieta, par kuru es iedomājos šeit esam, ir vismaz pāris kvartālus tālāk un citā pilsētas daļā.Ap desmitiem esam viesnīcā, apēdam pārpalikušos tomātus, un uzmetam plāniņu nākamajai dienai.No rīta ap pulkstens septiņiem Veltas modinātājs pretīga balsī nobrēc: "Laiks celties!" Vajag taču arī ielikt tik kaitinošu zvanu.....Ātrās brokastis, kafija un un mēs varam doties tālāk. Šodienas plānā - Eiropas parks un uz Paviļņas reģionālais parks. Daļu informācijas esam jau sameklējušas internetā, arī lasot citu ceļotāju aprakstus, bet drošības labad vēlreiz dodamies uz tūrisma informācijas biroju dzelzceļa stacijā. Informācijas birojā mūs sagaida ļoti laipna kundzīte, bet, pēc visa spriežot, vārdu savienojumu Eiropas parks un Pūčkoru atsegums viņa dzird pirmo reizi (shock) Mēģinām viņai izklāstīt mums zināmo informāciju un lūdzam paskaidrot, ka tur nokļūt, jo vienā ceļojuma aprakstā pieminēto 44. autobusu nekur nevaram atrast. Arī šajā jautājumā laipnā kundzīte mums palīdzēt nevar, jo no 1. jūnija ir mainījušies satiksmes autobusu maršruti, un jaunās kartes vēl joprojām nav atvestas. 44. autobusa arī vairs nav. Mēģina kaut ko izdrukāt no datora. Saņemam informāciju, ka uz Eiropas parku var aizbraukt ar 5.trolejbusu, kas man liekas visnotaļ dīvaini, jo parks atrodas 20 km no Viļņas. Tad 5.trolejbuss tiek nosvītrots, un no kaut kurienes tiek izrauta informācija, ka tomēr uz turieni brauc 53. autobuss. Ar Eiropas parku būtu kaut kāda skaidrība ( kā izrādīsies vēlāk - ne tik ļoti). Mēģinām kundzes atmiņā atsaukt Pūčkorus. Tiek izmantots "zvans draugam", un beidzot viņa saprot, ka tā ir tā vieta, kur viņu bieži ved vīrs ar mašīnu, bet viņa nekad nav zinājusi, kā to vietu sauc.....Tad kundze mēģina mūs pierunāt šo ideju atmest un doties apskatīt vēlreiz vecpilsētu. Kad tas neizdodas, cenšas uz lapiņas uzzīmēt kaut kādu shēmu. Pēc Veltas izteiksmes saprotu, ka ar topogrāfisko idiotismu slimoju ne tikai es... :D No sākuma nolemjam tikt līdz Eiropas parkam. 53. autobusa šoferītim vēlreiz apjautājamies, vai tiešām tiksim līdz Eiropas parkam. Protams, ka nē, jo viņš mūs aizvedīšot tikai līdz vietai, kur jāpārsēžas uz citu transportu. Ar 53. autobusu braucam līdz pieturai Žalgirio, tas ir vienu pieturu aiz Kalvariju tirgus. Tur mums iesaka kāpt kādā no vietējiem mikroautobusiņiem, kas dodas tajā virzienā. Pienāk 164.mikroautobuss, apjautājamies, vai tiksim līdz Eiropas parkam, saņemam apstiprinošu atbildi, un apmēram pēc pusstundas šoferis iegriež meža ceļā, apgriežas pļavas vidū, izlaiž mūs, un mēs attopamies meža vidū kaut kur nekurzemē. Pāris metru tālāk pamanām kases būdiņu. Nopērkam ieejas biļeti - 25 liti (Ls 5,00), darbinieks mums izsniedz karti un atzīmē interesantākos objektus. Apjautājamies par iespējām no šejienes tikt atpakaļ uz Viļņu. Pakaļ mums pa meža ceļu neviens nebraukšot, jāiet atpakaļ uz lielceļa un tur jāgaida kad kāds mikroautobuss brauks garām. Uzraksta arī iespējamos laikus, kad tas varētu notikt :D Ar karti rokās dodamies mežā iekšā. Nedaudz par Eiropas parku - šajā vietā 1989.gadā Francijas Nacionālais Ģeogrāfijas institūts ir noteicis Eiropas kontinenta ģeogrāfisko centru. Pirms trīsdesmit gadiem šeit bija biezi aizaudzis mežs, tagad tur ir modernās tēlniecības darbu brīvdabas muzejs. Apmēram 55 hektāros atrodas vairāk kā 100 modernās tēlniecības darbu, ko izveidojusi mākslinieki no daudzām pasaules valstīm. Darbi slēpjas kokos, izvietoti uz pakalniem, visdažādākās konstrukcijas, dažas uzrunā, pie dažām ilgstoši jādomā, kas tas varētu būt, citām nosaukums interesantāks par pašu konstrukciju. Mēģināju dažas iztulkot - kā piemēram - dzerošā struktūra ar baseinu nieres formā..... :D Lasot par informāciju par Eiropas parku, priekšstats bija pirms tam radies savādāks. Biju iedomājusies lielu parku, varbūt līdzīgu mūsu Mežparkam vai Pedvālei. Īstenībā bijām nonākušas gandrīz mūža meža vidū, ar karti rokās kā orientēšanās sacensībās. Visvairāk uzrunāja gandrīz vai filmas "Svešie" cienīgs skats - meža ieleja ar daudzām milzīgām akmens olām - tūlīt, tūlīt kaut kas no tām izšķilsies... Arī milzu kompozīcija, kas sastāv no vairāk kā 3000 veciem televizoriem un ir iekļuvusi Ginesa rekordu grāmatā, ir apskates vērta.
Pēc kāda laika nokļūstam parka centrālajā teritorijā. Šeit meža vidū izveidota neliela oāzīte - pasts, restorāns, suvenīru bodīte. Pļavas vidū novietota piramīda, kas norāda , ka tieši tur ir īstais Eiropas centrs un atzīmēti virzieni un attālumi visām Eiropas galvaspilsētām.Nofotografējamies milzu krēslā, izpētām restorāna ēdienkartes cenas, un nolemjam, ka iztiksim ar līdzpaņemto rozīņu paciņu... Turpinām ceļu, nedaudz apmaldāmies, uzejam mežā avenes, atkal atrodam pareizo taku un pāris stundās parks ir izstaigāts. Izejam no meža, aizstaigājam līdz lielceļam, un lēnām dodamies pa ceļu uz Viļņas pusi. Šķērsojam Viļņas robežu, pēc pāris kilometriem nonākam kaut kādā ciematā, atrodam pieturu un gaidām autobusu. Pēc neilga laika nāk mikroautobuss, šoreiz 144. numurs, un vēl pēc pusstundas esam atpakaļ Viļņā.Pusdienās aizejam atkal uz vietējo ēstuvīti, kas piedāvā lietuviešu ēdienus. Šoreiz izvēlos podiņu ar gaļu un dārzeņiem -9,50 liti (Ls 1,90). Garšīgs, bet ļoti piparots. Pēcpusdienā dodamies uz Pūčkoru pusi. Informāciju, kā nokļūt Pūčkoru izziņas taku, joprojām nav līdz galam izprasta, tāpēc neriskējam braukt to meklēt, un dodamies uz Belmontas atpūtas centru, kas atrodas tajā pašā Pūčkoru rajonā. Ar 34.autobusu atbraucam līdz pieturai Polocko, tur ieraugām lielu norādi uz Belmonto dzirnavām, un ejot pa ceļu, kas vijās gan gar upes krastiem un kraujām, gan pļavām un mežiem, paejam garām arī zirgu audzētavai un pēc minūtēm 40-50 esam Belmonto dzirnavās. Īsai uzziņai - 19.gadsimta vidū francūzis Karols de Vims šeit uzbūvēja mūra ūdensdzirnavas un vēl vairākas saimniecības ēkas, vēlākie saimnieki attīstīja dzirnavu ūdensapgādes sistēmu. Dzirnavas esot darbojušās līdz pat 20.gadsimta beigām. Tagad vecie dzirnavu aizsprosti pārvērtušies par ūdenskritumiem. No kurienes tauta radies nosaukums Belmonto dzirnavas, informāciju neatradu. Tagad te iekārtots atpūtas un izklaides centrs. Ļoti skaista vieta, parks, ūdenskritumi, ūdensrozēs ziedoši dīķīši, kuros peld melno gulbju pāris, terases, interesanta dizaina soliņi, kafejnīcas, tiltiņi, ūdens strūklakas. Centrālās ūdenskritumu kāpnes atsauc atmiņā Pēterhofu.
Pavadām te vairākas stundas, ik pēc piecām minūtēm raustām viena otru aiz piedurknes ar teicienu - paskaties uz šo! Āra kafejnīcas terasē, raugoties uz šo skaisto vietu, lēnām izdzeram kafiju, un tad jau laiks doties atpakaļ. Ejam pa to pašu ceļu, kur šurp, debesis nedaudz apmācās, uzlīst silts vasaras lietiņš. Atkal sēžamies 34.autobusā, kurš mūs aizvizina līdz viesnīcai. Sabiedriskā autobusa cenas Viļņā salīdzinoši ar pagājušo gadu ir cēlušās - pirms gada brauciens maksāja 2 liti (Ls 0,40). šogad jau 3,50 liti(Ls 0,70). Domāju, ka tas ir sakarā ar jauno biļešu sistēmas ieviešanu. Pagājušā gadā savu taloniņu varēja ielikt tādā sen mums aizmirstā metāla kastīte un tā viņu mehāniski sacaurumoja. Šogad jau tiek ieviesta elektronika. Desmitos vakarā esam atpakaļ viesnīcā, pa ceļam Maximā paņemam kaut ko vakariņām un ātrajam brokastīm un ejam gulēt. Rēķinam, ka šodien nostaigāti vismaz 15 kilometri, ja ne vairāk. Naktī pamostamies no tā, ka kāds mēģina atslēgt mūsu durvis. Pa durvju actiņu manāms vīrietis , kura izcelsmes valsts varētu būt Tālie Austrumi. Vēl kādu brīdi neveiksmīgi mēģina atslēgt mūsu durvis, tad nometas četrrāpus un mēģina iekļūt nākamajās durvīs. Kad arī tas neizdodas, kaut ko murminot valodā, kas attāli atgādina japāņu vai ķīniešu, mēģina laimi pie nākošajam.Velta izsaka pieņēmumu, ka vīrietim palicis slikti, un viņam nepieciešama palīdzība. Atsaku, ka slikti viņam būs tikai rīt, un palīdzību viņš varētu tad meklēt tuvākajā alus bāra (d) Nākošā diena atnāk ar spožu saulīti debesīs. Atkal ātrās brokastis, kafija un šodien braucam uz otru lielāko Lietuvas pilsētu Kauņu. Starppilsētu autobusi kursē ik pa pusstundai un vēl biežāk. Iesēžamies 19-vietīgā ekspresī, brauciena maksa 20 liti (Ls 4,00) vienā virzienā un apmēram pēc pusotras stundas esam Kauņā. Kauņā Veltu velk apskatīt Čurļoni, mani - Velnu muzeju. Tā kā Čurļoņa mākslas muzejs atrodas tieši pretī Velnu muzejam, īstenojam abus projektus. Velnu muzejā trijos stāvos ir apskatāmi gandrīz 3000 eksponātu no daudzām pasaules valstīm - skulptūras, zīmējumi, maskas. Ieejas cena muzejos - 6 liti (Ls1,20).Pēc tam dodamies uz Zaļā kalna funikulieri, kas ir vienīgais Baltijas valstīs, un uzbraucam augšā. Informācija par veikto ceļu ir pretrunīga - pie objekta uzraksts vēstī 82 metrus, bet informācijas bukletā - 150 metri.Augšā monumentāla, grandioza Kristus Augšāmcelšanās baznīca. Sākta celt 1922.gada ka piemineklis Lietuvas neatkarībai. Celtniecība apstājusies 1940.gadā. Pēc kara baznīcu pārvērš par radio rūpnīcu. Vēl šodien blakus baznīcai vecie rūpnīcas cehi ar izdauzītiem logiem. Baznīcas tālāku celtniecību un restaurāciju atsāk tikai astoņdesmito gadu vidū, un 1997.gada notiek pirmā mese. Uz baznīcas jumta 30 metru augstumā ir atklāta terase un kapela. Mums tiek piedāvāts kāpt ar kājām pa 4 litiem (Ls 0,80) vai braukt ar liftu par 8 litiem (Ls 1,60). Atceros kāpienu Triju krustu kalnā, un nolemjam braukt ar liftu. No augšas paveras lielisks panorāmas skats uz Kauņu. Baznīcas apkārtne gan izskatās bēdīgā stāvokli - bijušas rūpnīcas pussagrautās ēkas ainavu stipri vien pabojā.Šobrīd gan izskatās, ka ir uzsākti apkārtnes labiekārtošanas darbi. Baznīcas iekšpuse ir mūsdienīgi stilizēta. Grēku nožēlošanas vietas atgādina pludmales pārģērbšanās kabīnes, Jēzus ciešanu ceļa atainojumā izskatās, ka Jēzus krustā tiek sists, izmantojot gandrīz vai Bosch elektroinstrumentus :D
Obligātā programmas daļa ir izpildīta, lēnam dodamies uz Kauņas slaveno gājēju ielu, kas ir 1,7 km gara. Ielas vidu veido liepu aleja, kuru es nodēvēju par lietuviešu Unter den Linden. Pa gājēju ielu nonākam līdz vecpilsētai, aplūkojam suvenīru bodītes, un esam klāt pie Kauņas rātsnama, ko mēdz saukt par Balto gulbi. Izejam cauri katoļu semināra ēkai un nonākam līdz Kauņas cietoksnim. Tad dodamies atpakaļ, pa ceļam ieejam dažās baznīcās, aizejam līdz jaunajam tiltam par Nemunu, un dodamies atpakaļ uz autoostu. Atklāti runājot, Kauņas vecpilsēta mūs neuzrunāja. Laikam savādāka enerģētika :D Pēdējais vakars Viļņā un mēs dodamies uz Užupes noskatīto alus krodziņu paēst vakariņas. Laiks jau pavēls, cepelīni, diemžēl jau beigušies, bet atraktīvais viesmīlis mums piedāvā fantastiskas kartupeļu pankūkas ar gaļas pildījumu. Porcija milzīga! Cena - 12 liti (Ls 2,40).+ dzīva alus kauss- 4liti (Ls 0,80). Izskatās, ka esam atklājušas vietu, kur vakaros pulcējas vietējie. Virs letes sakarinātas vai visas pasaules naudas zīmes, vecie radioaparāti, maskas, pudeles, senlaicīgi mūzikas instrumenti, fonā skan astoņdesmito gadu hīti - šarmējošs kičs. Saprotam, ka šeit noteikti vēl kādreiz atgriezīsimies. Adrese - Polocko gatve 7a.Šodien 14.15 autobuss uz Rīgu. No rīta vēl aizejam nofotografēties pie armijas preču veikala izliktā kareivja, kuru vakar pamanījām pa autobusa logu, braucot uz viesnīcu, aizejam līdz Zaļajam tiltam,pārejam pāri, vēlreiz izstaigājam vecpilsētu, ieejam Svēta Kazimira katedrālē, iegādājos jaunu magnētiņu savai kolekcijai, viesnīcai blakus esošajā tirgū nopērkam saldā piena plakano sieru. Es ar ķiplokiem un žāvēto, Velta - ar zaļumiem. Un tad jau atkal sāk līt lietus un mums laiks doties uz autoostu. Autoostā kafijas automāta nopērkam kafiju - ļoti lēta un garšīga - 1,5 liti (Ls 0,30). Vispār kafija Lietuvā ir lētāka - vai nu akcīzes nodoklis pie vainas, vai kā savādāk...Pa ceļam stipri līst, bet mums mūsu Simpls busiņā ir silti un labi. Pēc sešiem esam Rīgā, un pa ceļam jau kaļam plānus nākošajiem ceļojumiem :) Vairāk bildes var aplūkot mana galerijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais