Apelsīni cīruļputenī.
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Apelsīni cīruļputenī.
Nekad līdz šim nebiju braukusi ceļojumā pavasarī, bet saulainā Spānija un tās apelsīnu ziedi aprīļa mēnesī mani tik tiešām uzrunāja. Arī pats ceļojuma apraksts izraisīja neatvairāmu interesi gan par Vidusjūras pērli Barselonu, gan visām mauru atstātajām pilsētām – cietokšņiem. Un kur tad vēl iespēja beidzot nokļūt arī Gibraltārā pie dzīvajiem pērtiķiem.
Darījums ar firmu tiek noslēgts, iespējamā informācija salasīta pa drumslām vien gan internetā, gan enciklopēdijās, un saprotams, man, kā lielai grāmatu lasītājai, arī daiļliteratūrā.
Pavisam nesen iznāca Ērvinga Vašingtona grāmata Alhambra, neesmu gan to vēl lasījusi, bet gan ar šiem slavenajiem mauru daudzpakāpju dārziem iepazinos Filipas Gregorijas daiļdarbā ‘’Dzimusi karaliene’’
Latvija mūs pavada saulaina,līksmojam, ka visi redzēsim un iepazīsim saulaino Spāniju...
Pirmā nakts mītne Polijas un Vācijas pierobežas ļoti skaistā pilsētiņā Zlotoryja, kura kādreiz piederēja Vācijai, bet nu jau slavas laurus plūc Polija par vāciešu nodarītajiem postījumiem. Kas gan ir šī mazā pilsētiņa? Izrādās, .šeit gadiem ilgi tika rakts un atrasts zelts. Arī uz šodienu šajā pilsētā tiek rīkoti zelta meklētāju turnīri un, iespējams, ka kādam vēl laimējas atrast kādu zelta gabaliņu. Mums visiem tik ļoti iepatikās šīs mazpilsētas saulainās ielas, ziedošie ķirši, ka pat vēlējāmies doties kalnos. Un kas par brokastu kalniem. Tās mēs atcerēsimies, braucot vēl pār trijām lielvalstīm.
Brauciens pāri visai Vācijai interesants ir tas, ka visās, vismaz tajās, kurās bijām, ir ieviesta jauna kārtība, pagājušajā gadā tā bija tikai dažās.
Runa iet par tualetēm tankštellēs. Samaksā 70 centus, paņem čeku un pēc visām svarīgajām darbībām, tu vari turpat veikaliņā vai ēstuvītē atprečot 50 centus, iznākums – pačurāji par 20 centiem. Skraidi un meklē, ko gan nopirkt? Bet gudrākie sametās, vēl gudrākie sakrāja, braucām tak atpakaļ, un tad summa arī salasījās un vecie cepumi nebija jāizpērk. Laika apstākļi mūs vairs nelutināja, lija lietus, Eiropas upes jau tad bija applūdušas. Un šie plūdi ilga vēl pēc tam, kad jau sen bijām atpakaļ pavarīgi siltajā un saulainajā Latvijā. Pirmā ekskursija vienā no Francijas skaistākajām viduslaiku pildrežģu māju pilsētiņām Kolmāra. Skaistums, elegance, rotājumi pie katras mājas sarežģītos rakstos un vijumos un lietus, lietus. Esam saģērbušies saulainai Spānijai ar basenītēm kājās un topiņiem mugurā, bet tagad vairāk skatāmies uz leju, kur kājas likt. Apmākušās debesis, lietussargi un slapjās kājas tomēr nemazina tieksmi izstaigāt pilsētu, nevis patverties autobusā.Saules nav.
Nākamā diena paiet veroties Francijas skaistajās ainavās un jau pārplūdušās upēs. Kaut kur Provansā parādās pirmie saules stari, pa gabalu raugāmies Monblāna virzienā, tas nekas, ka vēl tālu un nesatiksim, bet kaut kā tas laiks ir jāpavada. Vidusjūra parādās netālu no Marseļas un drīz jau pa gleznaino piekrasti nokļūstam Pireneju kalnu serpentīnos un šķērsojam Francijas un Spānijas robežu.
Katalonijas galvaspilsēta Barselona miglas vālos tīta. Rīts ataust nedaudz apmācies, nelīst. Šodien jādodas apciemot Katalonijas patronesi – Monseratas melno Dievmāti, apmēram 70 km attālumā no Barselonas. Daudzi tur jau bijuši un būs, kalnā izzāģētais klosteris sagaidīs ikkatru svētceļnieku, ticīgo vai zinātkāro, bet... vai vienmēr būs sniegputenis? Kolmāras lietus, Monseratas sniegputenis – tik šausmīgi auksti, ka jāmeklē kaut kas stiprs un gards, kas palīdzēs pārvarēt stingumu. Labi, ka pie katra klostera ir sava alkohola darītava – un tā lielākā daļa sildās ar mūku un mūķeņu liķierīšiem, kas uzlieti uz dažādām zālītēm. Spāņiem ir ļoti daudz svētku dienu, vai arī, mēs vienkārši esam trāpījuši desmitniekā, ka iepazīstam spāņu tautu nevis no televizoru ekrāniem, kā demonstrantus, bet gan kā dzīves baudītājus.
Arī Barselonā daudzi no mums ir pabijuši, es gan pirmo reizi un mani fascinē Antonio Gaudi celtnes, grāfa Guela parks, Montžiuka kalns, Spānijas laukums arī lietus laikā.
Tikmēr kūrorta pilsētā Alikantē sasnidzis 20 cm biezs sniegs, ziņās spāņi rāda, kā tiek attīrīti no sniega kalna ceļi. Palmas nolīkušas, ziedi aizsniguši. Kur ir saulainā Spānija? Sniegu tak šogad paši savās mājās izbaudījām pilnībā.
Nākamajā dienā pametam bagāto un dumpīgo Kataloniju, kura grib pati savu autonomiju un iebraucam Aragonas zemienes galvaspilsētā Saragosā. Par arhitektūru nerakstīšu, tikai par to, kas man patika un pārsteidza. Jā, visa pilsēta skaista Ebres upes krastā, romiešu tilti un nocietinājumi, Svētās Dievmātes bazilika, Eifeļa projektētais tirgus paviljons. Arī lietus mitējies un dodamies uz tapas bāru ēst.
Tie, kas nav, bijuši šādā tapas bārā – samaksājām 15 eiro- un gandrīz trīs stundas ēdām un dzērām visu ko sirds un prāts vien kāroja. Interesanta viņiem šī ēdināšanas iestāde. Sāc ar aukstiem, tad siltiem, saldiem, uzkodām, zupām un tik ēd un ēd, un pa vidu vēl iedzer vīnu. Kā viena pudele tukša, tā uzreiz viesmīlis uzliek nākošo, lai gan pēc ēdiena tu staigā pats pakaļ. Kā viens šķīvis piedrazots ar to, kas vairs negaršo, bet gribas nobaudīt vēl ko,, ņem tīru šķīvi un sāc apgaitu gar galdiem no jauna. Kā neuzceltajā komunismā. Un viss tur bija tik gards. Iesaku visiem. Tādi tapas bāri atrodas visā Spānijā – gan ar siltiem un gan tikai aukstiem ēdieniem.
Madride mūs sagaida ar +5 grādiem. Siltumu rada daudzie futbola līdzjutēju pūļi, to klaigas un lielā policijas klātbūtne. Kā tie Dortmundes vācieši varēja kliegt? Tā arī neatceros, kas ar kuru spēlēja un kurš uzvarēja.
Tā kā jau esmu bijusi Madridē, tad šoreiz staigāju pa veikaliem, lai mājās palicējiem kaut ko aizvestu un atrodu tapas bāru, kurš piedāvā ēst un ēst tikai par 9 eiro, šoreiz vīna gan nav.
Toledo – bijusī Spānijas galvaspilsēta. Ļoti labi saglabājusies mauru arhitektūra, pilsēta – cietoksnis. Tik daudzās filmās redzēts, grāmatās lasīts. Negribas vairs skriet, tik ļoti kārojas apsēsties blakus vietējiem spāņiem, klausīties viņu dziedošajā valodā, skatīties dejas solī. Spēcīgās klintis ieskauj seno pilsētu savās stiprajās rokās. Gribas palikt. Skrējiens sāk kļūt pārāk straujš. Laiks uzlabojas. Beidzot varam baudīt sauli.
Rīta pusē jau iebraucam Andalūzijā, iekarojam pārejot pāri lielam, skaistam tiltam seno mauru pilsētu Kordovu. Atkal svētki. Šoreiz Krusta, Dzied, dejo. Mazas Karmenas un braši toreadori, tas tevi tā iedvesmo, ka negribas nekādas bazilikas vai katedrāles. Vienīgi mošeja gan mani pārsteidz, un tieši mošejā es rodu mieru, gaišumu sevī, harmoniju.
Ko gan tas varētu nozīmēt.
Seviļjas Heraldīnas katedrāle bija tik drūma, ka izmetu apli un izgāju saulē. Pastaigāju pati pa seno vecpilsētu un ebreju kvartālu. Saprotams, ka katrā pilsētā ir vēršu cīņas arēnas. Sezona vēl nebija sākusies. Arī Karmenas un Figaro silueti satopami pilsētas ielās.
Vakarā flamenko izrāde – jā – kaisle, sāpe, niknums, mīla, ko tik visu neizteic šī senā temperamentīgā dziesmu un deju spēle. Tās skudriņas jāizjūt ar katru elpas vilcienu un apbrīnu.
Sen lolotās Gibraltāra klintis – Lielbritānijas daļa. Pasu pārbaude un braucam Lidmašinas nelido, šo eksotisko skatu neredzam. Pārsēžamies mazajos taksometros, kurus vada vīri sirmām galvām un smejošām mutēm. Nez vai viņi arī piekūst? Vai smejas par mums, ka esam tādi muļķi, ka vienu klinti braucam skatīt. Bet bija jau arī ko redzēt. Kaut vai skaistais skats no salas uz Maroku un attālajiem Atlasa kalniem. Nieka 13 kilometri un tu jau esi Marokā. Un kur tad vēl tik tiešām dzīvie pērtiķi, kuri mierīgi pastaigās un mango ēdamo. Kāds bija pasviedis čipšu paku, pērtiķis paķēra, apsēdās uz šķēršļa un taisīja vaļā ar tādām pašām rokas kustībām kā cilvēks. Neatceros, kuram pametu savu fotoaparātu, lai knipsē, bet pati pielecu klāt pērtiķim un tas atvairīja mani ar ķepu pa degunu, vēl tagad sārtums degungalā, lai tikai neatņemu viņam ēdamo. Līdz pašam kalna galam taksīši neved. Tad jābrauc ar funikulieri. Bet skati skaisti, plašums, Āfrikas tuvums un saule.
Kaut kur Granādā staigājot pa slavenajiem Alhambras dārziem beidzot ieraugām apelsīnu sīkos ziedus. Arī tā mazā skaituma dēļ bija vērts braukt, salt, iedzert mūķeņu liķierīti, lai nesaslimtu. Un dārzi – skaisti, zaļi, ūdens čalas, kas nomierina un attīra. Granāda man patīk vislabāk un vai atbraukšu vēlreiz pilnbriedā, kad ziedēs un sniegs netraucēs Spānijas saulaino klimatu? Nezinu.
Mājupceļš. Pamājam ardievas Barselonai, apciemojam Dalī pilsētu Figeirasu ar tās dīvainībām, kas izdaiļo pilsētu. Citi Dalī pieņem, citi nē, bet man patīk daudzveidība.
Izbraucam Franciju, uzkāpjam Furvjē kalnā Lionā, pārguļam skaistā vācu pilsētiņā Ofenburgā un iepazīstam slaveno kūrortpilsētu Bāden Bādeni.
Visu Eiropu ir skārusi ūdens vara. Skumji raudzīties uz applūdušajām pļavām, mājām, pilsētām un lopiem.
Man tik ļoti patika Vācija, ka pēc nedēļas dodos nākošajā ceļojumā, šoreiz gan pati uz savu galvu.
Ja nav no manis nekādu ziņu, meklējiet mani Cīrihes lidostā.
Lauma Zaļaiskalna
