Sierra Leone

ivars āboliņš 06.06.2013 24 min lasīšanai

Gara auguma stiegrains melnādains puisis, novalkātos gaiši zilos džinsos, sarkanā, nodriskātā T kreklā un gludi skūtu galvu, ir neviltotā priekā saķēris manu roku. Tik pat laimīgs kā viņš jūtos arī es un tas ir tikai mirklis, burtiski pāris sekundes, kura laikā mēs izjūtam sevi kā brāļus. Telpā ir pustumsa, virs galvas vienmuļi griežas ventilators, pie sienas ir palietots, taču vēl gluži labs plazmas televizors, bet tā priekšā septiņās rindās gluži kā kino novietoti atšķirīgu krāsu plastmasas krēsli. Vēl pirms brīža uz tiem sēdēja visdažādākā vecuma afrikāņu vīrieši, taču nu viņi visi ir pielēkuši kājās un bārā sākusies vispārēja rosība. AC Milan Čempionu līgas spēlē ir guvusi otros vārtus pret FC Barcelona un, šķiet, vīriem, kuri man joprojām neskaidru iemeslu dēļ vienprātīgi atbalsta itāļus, neko citu uz šīs pasaules vairāk arī nevajag.

Bārs ir pārpildīts, es stāvu tā labajā malā un līdzīgi kā citi apmeklētāji esmu samaksājis aptuveni 20 santīmus lielu ieejas maksu, lai redzētu spēli. Es tāpat kā visi jūtu līdzi Milānai, taču patiesību sakot maču vēroju tikai daļēji – vismaz tik pat lielu interesi manī izraisa pārējie tā skatītāji. Kono – Sjerraleones un visas pasaules dimantu dzīslas – dimantu racēji.

Pēc spēles viņi izklīst un acumirklī pazūd Kono reģiona lielākās pilsētas Koidu darvas tumšajās un putekļainajās ielās. Lai gan ir nakts, tajās valda tveicīgs karstums un prātā iešaujas doma, ka Latvijā pat dienas laikā tik silts ir labākajā gadījumā pāris reizes gadā. Nākamajā dienā jau astoņos no rīta viņi visi bruņojušies, kurš ar lāpstu, kurš ar bļodu, kurš ar vēl kādu darba rīku būs redzami strādājot dimantu raktuvēs. Un ikviens no viņiem cerēs, ka tieši šī būs tā diena, kas izmainīs likteni beidzot atnesot ilgi kāroto LIELO akmeni. Jo Kono ir vieta, kur šādu akmeņu ir daudz, visu laiku trešais lielākais dimants pasaules vēsturē 1972.gada 14.februārī tika atrasts tieši te (tam dots Sjerraleones Zvaigznes vārds) un šejienes akmeņi gluži vienkārši ir starptautisks brends. Kono ir augstākā līga un nepiederošu baltādainu personu klātbūtne šeit ir izņēmums, ne ikdiena. Pavisam nesen no Kono pēc piekaušanas un aparatūras salaušanas ar kaunu tika padzīta BBC filmēšanas grupa, kas vēlāk kadrus no dimantu raktuvēm gluži vienkārši inscenēja, jeb viltoja, žurnālistu iekļūšana dimantu dzīslā ir ārkārtīgs retums un godīgi runājot arī mana atrašanās šeit ir iespējama tikai dažādu apstākļu sakritību, melu, nejaušības, uzpirkšanas, palīdzīgas rokas un gadījuma dēļ.

***

Tikai divas dienas iepriekš es sēžu vienkārši un atturīgi iekārtotā telpā Sjerraleones galvaspilsētā Frītaunā. Tās aprīkojumu veido divi lieli kopā sabīdīti galdi, vairāki krēsli un logi ar biezām restēm to priekšā. Vienas telpas durvis ved uz priekštelpu, kurā pie datora sēž gados jauna sekretāre, bet otras uz mazāku istabiņu ar galdu, pāris krēsliem un iespaidīga izmēra seifu. Tas ir dimantu uzpirkšanas birojs, ierīkots, uz pilsētas centrālās ielas esošas ēkas otrajā stāvā un man pretī sēž vidēja auguma, nopietns vīrs, kurš nemitīgi rokās virpina nelielas lūgšanu krellītes. Viņš ik pa laikam pieceļas un atkal apsēžas, viņam ir kaut kur starp četrdesmit un piecdesmit, viņš ir no Latvijas, viņa vārds ir Guntars un Sjerraleonē viņš dzīvo jau desmito gadu, akmeņu biznesā izsitot sev ceļu no pašas apakšas. “Jūs tiešām apzināties uz kurieni gribat braukt? Tas, ka jūs, piemēram, nomētās ar akmeņiem ir pilnīgi reāli,” kādā brīdī izmet Guntars, tomēr tā, protams, vairāk ir retorika. Ikviens no klātesošajiem saprot, ka mēs visi visu lieliski apzināmies un tādēļ tālākas diskusijas neseko. Mēs esam pazīstami jau trešo dienu un iespējamība vismaz mēģināt nokļūt līdz raktuvēm ir tieši atkarīga no Guntara labvēlības.

Šķiet, viņš šaubās, šāda biznesa insaideru pretimnākšana tomēr ir klajš izņēmums, taču kādā brīdī saprotu, ka zaļā gaisma ir dota. Guntars piezvana pa telefonu un savdabīgā, tikai Sjerraleones iedzīvotājiem raksturīgā angļu valodā lūdz uz biroju atnākt kādu cilvēku. Vēlāk izrādās, ka tas ir Sass Levi, Guntara biznesa menedžeris – ne tikai Kono iedzimtais, bet arī reģionā ietekmīga persona, kurš vairākas reizes aicināts iesaistīties arī politikā, taču vienmēr atteicies priekšroku dodot biznesam. Vēl pēc brīža mūsu priekšā uz krēsla neveikli sēž maza auguma vīrietis ar neizdibināmi nebēdnīgu smaidu, necilu apģērbu un uzmanīgi klausās Guntara teiktajā. Par nelielu samaksu viņš piekrīt kļūt par mūsu pavadoni uz Kono, nodrošinot ne tikai iekļūšanu raktuvēs, bet arī drošību. “Tas viņš šeit sēž uz krēsla, jūs vēl redzēsiet, kā Kono viņu respektē,” nosaka Guntars un vēlāk izrādās, ka tā ir taisnība. Brīdī, kad netālu no Koidu mūs aptur policijas patruļa un ir pilnīgi skaidrs, ka gaidāmas, labākajā gadījumā, nepatikšanas, jo ceļojam bez personu apliecinošiem dokumentiem, kas Sjerraleonē ārzemniekiem nav ļauts (mūsu pases tajā laikā klusi guļ Ganas vēstniecībā Frītaunā gaidot, kad tajās tiks ielīmētas vīzas), Sasam tikai atliek smaidot klusi noteikt – es esmu viņu dokuments, lai likuma sargiem vairs nerastos nekādi jautājumi un viņi mierīgi ļautu turpināt mūsu uzsākto ceļu.

***

Sjerraleonē Guntars ieradās pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem. Iepriekš strādājot Krievijā, banku nozarē viņš ar kāda paziņas starpniecību, neko no tā nesaprotot, dimantu rakšanā ieguldīja pietiekami lielas naudas summas un kādā brīdī izrādījās, ka līdzekļus, visticamāk, nāksies zaudēt. Tādēļ nācās pieņemt lēmumu braukt uz Āfriku pašam un censties saglābt to, kas vēl ir glābjams. Sākums bija skarbs, izrādījās, ka ir vēl sliktāk nekā varēja likties, ātri kļuva skaidrs, ka, lai kaut kas vispār notiktu ir jābūt uz vietas, nevis jāuzturas Frītaunā un Guntars devās uz Kono. Vairākus gadus viņš nodzīvoja nekurienes malā, runājot paša vārdiem sākot visu no jauna, tieši no starta vietas – no turienes, kur dimanti tiek rakti. Bija brīži, kad viņš sēdēja Kono, skatījās uz mēnesi un domāja par to vai tas viss ir tā vērts un vai vispār ir jēga turpināt. Ikdiena bija vienmuļa, draugu ar ko parunāt nebija un faktiski visa viņa dzīve bija cerība tikt pie lielā dimanta. “Karstā saulē dienām sēdēju raktuvēs. Sapratu kas ko maksā, kādā veidā akmeņi tiek realizēti. Sapratu biznesa pamatus un to, ka nepieciešams izglītoties, lai spētu noteikt akmens kvalitāti. Un tas process turpinās joprojām, katrs dimants kaut ko iemāca, katrs akmens parāda savu šķautni, parāda tev kur vēl pilnveidoties. Tas ir ilgs ceļš un man tas vēl labu laiku ir ejams. Un, ja atskatās atpakaļ – jau noietais ceļš ir bijis ērkšķains, trakulīgs un raibs. Taču šobrīd ir stadija, kad esmu izslēdzis trakulības un viss ir vairāk vai mazāk prognozējams, kā jau jebkurā tradicionālā biznesā. Bet par manu būšanu šeit – nav citas iespējas ar to nodarboties, neesot šeit tādā veidā, kā esmu es. Vienīgais veids kā eksistēt ir šāds,” saka Guntars.

Pēc Kono dimantu rakšanas perioda viņš saprata, ka tas ir gemblings, laimes spēle un bez milzīgām investīcijām pamatoti cerēt uz lielu veiksmi rokot akmeņus nav nekāda pamata. Tāpēc Guntars pārgāja uz dimantu uzpirkšanas biznesu, kurā viss ir atkarīgs no tevis paša, nevis veiksmes un, ja netiek pieļautas lielas kļūdas novērtējot akmeņus, izdošanās procents ir neskaitāmas reizes lielāks. “Mana peļņa ir apmēram desmit procenti no akmens. Bet nereti iznāk vairāk. Vēl apmēram desmit procentus no visa ieguvuma sūtu slīpēt uz Eiropu. Visbiežāk tā ir Antverpene, taču vispār pasaulē ir piecas dimantu pilsētas – vēl arī Telaviva, Johannesburga, Ņujorka un Mumbaja. Tie ir patiešām labi akmeņi un to varu darīt tikai brīžos, kad mana kapitāla pietiekamība atļauj, jo tas viss ir diezgan ilgs process. Bieži vien pat vairāki mēneši. Taču ļoti augstas kvalitātes akmeņiem, noslīpēšanas gadījumā, peļņa nav salīdzināma ar realizācijas cenu neslīpētā veidā. Tie ir vēl vismaz desmit – divdesmit procenti,” stāsta Guntars.

Tagad viņam ir savs birojs Frītaunā, sava komanda, sava māja labā pilsētas rajonā un aiz muguras akcionāri, kuru vārdus latvietis vēlas paturēt noslēpumā. Vietējie viņu pazīst kā Misteru Džonu, jo izrunāt vārdu Guntars šejieniešiem ir neiespējamā misija un vismaz šobrīd izskatās, ka viņa dimantu uzpirkšanas bizness ir nostabilizējies un nākotnē var tikai augt. “Jūtos šeit ļoti labi. Esmu absolūti relaksēts un nodarbojos ar to, kas man patīk. Es pērku dimantus, pārdodu dimantus un nodarbojos ar visu, kas saistīts ar dimantiem. Tas, protams, joprojām ietver arī ieguvi un tālāku apstrādi. Esmu dimantu biznesā un esmu šeit, Sjerraleonē laimīgs,” saka Guntars.

***

Es un mani biedri savu ceļu uz Kono sākam sešos no rīta, Frītaunas centrālajā autoostā iekāpjot pārpildītā spēkratā. Saule vēl nav sākusi cepināt, tomēr cerība nedaudz nosnausties ātri kļūst par ilūziju, jo vispirms stundu garu sprediķi skaļi kliedzot notur kristiešu sludinātājs, bet puisim rimstoties stafeti pārņem viņa musulmaņu līdzinieks. Kad sakāmais ir aptrūcies arī viņam šoferis ieslēdz tik skaļu deju mūziku, ka gandrīz vai nav iespējams pat sarunāties un tā nu mēs braucam. Sass Levi vairāk klusē un tuvāk sākam iepazīties vien sasnieguši Koidu – vietu, kur viņš ir uzaudzis. Jau pirms tam esmu dzirdējis, ka Kono reģionu nekļūdīgi iespējams atpazīt pēc pa ceļmalām ejošiem vīriem ar lāpstām rokās, taču vairāk uzskatu to par joku. Taču kādā brīdī skatoties pa logu aptveru, ka tā ir balta patiesība – viņi tiešām tur ir.

Visapkārt ir fantastiska, neskarta, mežonīga un koši zaļa daba, virs galvas Āfrikas blāvi zilās debesis, bet gaisā pavisam sataustāmi virmo vārdos nedefinējama dimantu sajūta. Sajūta, ka teiksmainie akmeņi kaut kur tepat, tepat vien ir un atliek tikai pieliekties, lai no zemes paceltu savu laimi. Šo sajūtu pirms manis noteikti ir izjutuši simtiem tūkstošiem, visticamāk, pat miljoniem vīru, kuri Kono ieradušies ar pavisam konkrētām cerībām, cerībām un sapņiem. Dažiem no viņiem paveicās, taču vairums savas cerības un sapņus uz mūžīgiem laikiem atstāja Kono dubļainajā zemē pie maģiskajiem akmeņiem tā arī nekad netiekot. Turklāt, ļoti iespējams, nemaz tik maģiski šie akmeņi arī nemaz nav. Tieši dimantu dēļ Sjerraleonē izcēlās viens no asiņainākajiem kariem Āfrikas mūslaiku vēsturē (tas ilga no 1991.gada līdz 2002.gadam) un tieši Kono bija vieta, kura iesaistītās puses interesēja visvairāk. Karā bija kā jau karā, tomēr konflikta bezjēdzību un nežēlību, šķiet, visspilgtāk ilustrē kāda tolaik valstī un īpaši Kono iecienīta rotaļa ar nosaukumu – zēns vai meitene. Vīri, uz spēles liekot pārdesmit santīmus vai pāris aliņus, mēdza slēgt derības par to, vai pašu uzšķērstās grūtnieces vēderā būs puisītis vai meitenīte. Uzvarētājam šādos gadījumos tika viss, bet zaudētājs meklēja iespēju atspēlēties pārvēršot to visu nebeidzamā riņķa dancī.

Tomēr pasaules slavu Sjerraleonei un Kono neatnesa ciniska spēle. To izdarīja Leonardo di Kaprio nofilmējoties Holivudas filmā Asiņainie dimanti, kurā liela daļa notikumu norisinās tieši Kono. Protams, filmā bija daudz lirikas, krāsaina kiča un pasaku, taču vismaz ieskatu kā Sjerraleones šausmās, tā dimantu biznesā tā sniedza un droši vien uzskatāma par teju obligāto literatūru ikvienam, kurš nolēmis doties ne tikai uz Sjerraleoni, bet Rietumāfriku vispār.

Taču tas viss notika pirms daudziem gadiem. Šobrīd ir 2013. un mēs lēnām ejam pa Koidu centrālo ielu. Visapkārt ir nebeidzami putekļi, gaisā virmo saldena saules, netīrumu un zemes smarža, bet Sass uzstāj, ka uz raktuvēm jādodas tikai rīt. Mums izraisās neliela diskusija, mēs uzstājam, ka ir jābrauc tūlīt un nespēdams pateikt nē, beigu beigās viņš ļoti, ļoti negribīgi piekrīt.

Iespējams, šis lēmums varēja izvērsties par smagu kļūdu, taču tā nenotiek. Raktuves, pie kurām piebraucam, protams, ir brīnišķīgas, visi zēnības gadu sapņi par dimantus skalojošiem un skarbuma skartiem vīriem ir tieši acu priekšā un uz brīdi šķiet, ka visa pasaule beidzot tiešām stāv nomesta pie manām kājām.

Šī sajūta gan neieilgst. Ir pagājusi tikai nepilna minūte un tā ir sašķīdusi miljonos sīku gabaliņu. Iepriekš minētie skarbuma skartie vīri un meitene ar skatienu, kurš vērsta tikai vienu – dodiet mačeti un es jūs sakapāšu, sāk celt skaļus iebildumus ne tikai pret foto un video tehniku, bet arī mūsu ierašanos kā tādu. Sākas kliegšana, kāds pagrūž Sasa dēlu, jezga ir neaprakstāma un kādā brīdī pat šķiet, ka nelīdzēs arī mūsu pavadoņa autoritatīvā iejaukšanās. Tomēr tā palīdz, nez no kurienes uzrodas plastmasas krēsli, ierodas cilvēks, kurš acīmredzot šeit ir galvenais, mēs paspiežam viens otram roku un sākam sarunas. Tās ilgst minūtes desmit, meitenes skaties turpina vēstīt to pašu un verdikts, protams, ir skaidrs jau pirms ir atvērta kaut viena no mutēm – mums uz ātrāko ir jāvācas prom. Nekavējoties un tieši tagad. Mums nav vēlēšanās iebilst, mēs to arī darām un pamazām līdz manai apziņai nonāk skaidrība par Sasa iepriekšējās atturības iemesliem. Proti, būtu bijis labāk, ja mēs pirms tam būtu ieguvuši kādu nebūt atļauju no vietējām autoritātēm, nevis nēsājušies pa dimantu raktuvēm uz savu galvu nopietni pakļaujot briesmām ne tikai savu personīgo drošību, bet arī viņa gadu gados iegūto autoritāti.

***

Ir aptuveni desmit vakarā, mēs sūcot vietējā ražojuma Star lāgera alu nīkstam krodziņā un Sass ierunājas, ka pienācis laiks. Viņa, nez no kurienes izraktā aploksnē, ieliekam čupiņu Sjerraleones naudaszīmju, kas ekvivalentas 200 ASV dolāriem un ceļamies kājās. Nauda ir paredzēta kādam Kono svarīgam vīram, kurš, tad arī izlems – drīkstam vai nedrīkstam mēs nākamajā dienā Sasa pavadībā doties uz raktuvēm.

No sākuma ejam pa pilsētas centrālo ielu, tad nogriežamies vispirms vienā, tad otrā šķērsielā un visbeidzot ieejam tādā kā iekšpagalmā. Pagriežamies pa labi un apsveicināmies ar turpat sēdošām sievietēm. Viņas kaut ko tērzē savā starpā, loba zaļganus apelsīnus un klusi pārmij dažus vārdus ar Sasu. Vēl pēc dažiem soļiem acu priekšā iznirst trīsstāvīga betona privātmāja un dodamies tajā iekšā. Elektrības ēkā nav, uz grīdas guļ kāds kalpotājs un mēs vispirms ejam pa koridoru, bet pēc tam kāpjam pa apšaubāma izskata trepēm. Ir skaidrs, ka, ja kāds vēlētos ieņemt māju triecienā, tas nebūtu izdarāms nemaz tik vienkārši, jo tā ir ne tikai plaša, bet arī haotiska plānojuma.

Lai vai kā, beidzot esam nonākuši līdz lielai un tumšai uzgaidāmajai telpai. Vienā tās stūrī bariņš vīru apņēmīgi labo milzīgu elektrības ģeneratoru, bet otrā uz deviņdesmito gadu labākajās tradīcijās ieturētiem dīvāniem dirn daži citi. Apsēžamies arī mēs un gaidīšana var sākties. Tieši virs manis no griestiem ir nokritis paliels apmetuma gabals, viss ir nolaists un nedaudz netīrs, taču vienlaikus – ar Latvijā pirms gadiem divdesmit jau reiz pieredzētu dvesmu. Man tieši blakus apsēžas vīrs ar baltu sienas pulksteni rokās – nekur nerakstīti noteikumi paredz, ka pie cilvēka, uz kura labvēlību ceram, jāierodas ar dāvanām un šī acīmredzot ir viņējā.

Rit laiks, ik pa laikam iedegas un atkal pazūd elektrība, vīri rosās ap savu ģeneratoru un nemanot ir situsi arī mūsu stunda – atveras durvis un kāds cilvēks klusā balsī aicina ienākt. Pēc dažiem soļiem mēs jau atrodamies vidēja izmēra kabinetā, tajā atlaidies krēslā sēž gadus piecdesmit vecs, tukls vīrietis ar gandrīz līdz viduklim attaisītu baltu kreklu, nenosakāmas krāsas biksēm un nošļukušām iešļūcenēm. Mēs spiežam viņa roku, pasniedzam aploksni, apsēžamies un Sass var uzsākt savu stāstu. Viņa leģenda vēsta, ka esam tūristi no Eiropas, vēlamies apskatīties kā rok dimantus, palīdzēt mums palūdzis kāds viņa draugs un, protams, protams, nekādā gadījumā neesam žurnālisti – viss ko filmēsim un fotografēsim ir paredzēts tikai mūsu privātajām vajadzībām. Sarunas neilgst vairāk par desmit minūtēm, autoritāte nedaudz aprunājas arī ar mums un pēc īsa apdomas brīža dod atļauju apmeklēt dažas konkrētas raktuves. Mēs uz atvadām spiežam viņa roku un sapņi par dimantu raktuvēm beidzot var sākt piepildīties pa īstam.

***

Vīrietim nevarētu būs vairāk par trīsdesmit, viņam ir atmiņā nepaliekoša seja un tik tumša ādas krāsa, ka mutei paveroties smaidam baltie zobi burtiski spīd. Viņš ir līdz ceļiem dubļos un rokās tur tādu kā lielu šķīvi. Tas ir pilns ar nelieliem akmentiņiem un viņš atkal un atkal pārskalo šķīvi. Iespējamība, ka viņš pamanīs dimantu ir visai niecīga, jo pat labās vietās uz visām raktuvēm ir aptuveni divi akmeņu, savukārt racēju tīmā cilvēki trīsdesmit. Vīram blakus un aiz muguras tik pat sparīgi darbojas biedri, bet turpat grozās vēl bariņš citu. Viņu uzdevums ir uzmanīt, lai kāds dimants neieslīdētu racēja mutē vai netiktu ievietots starp kāju pirkstiem. “Katrā mainingā (tā tiek dēvēts dimantu rakšanas process – red.piez.) eksistē trīs puses un viņi viens uz otru skatās. Tātad tie ir investori, menedžeri un racēji. Ir cilvēki, kuru darbs ir vienkārši sēdēt un skatīties. Katra aizdomīga kustība tiek pārbaudīta. Ir etaps, kad racējs nedrīkst noliekties pie zemes, ja nolieksies pie grants, uzmanītājs uzreiz redzēs, ka viena mugura ir zemāk un pārbaudīs. Lai gan vienalga ir gadījumi, kad racējs to dimantu paslēpj, arī pie manis līdz Frītaunai ir nonākuši šādi cilvēki. Es vienmēr šādus dimantus labprāt nopērku, jo īstas izpratnes par reālo cenu jau šādiem cilvēkiem nav. Pieredze gan rāda, ka viņiem vienalga agri vai vēlu sākas problēmas. Jo Kono arī 1000 dolāri ir liela nauda un, ja cilvēks šos dolārus sāk tērēt, visi to redz. Un tā kā nekādas citas iespējas dabūt naudu tādam racējam nav, visiem viss ir skaidrs. Tad viņu paņem pie dziesma un lietas noskaidrojas. Ir gadījumi, kad pie manis ierodas investors vai menedžeris un prasa naudu par nozagto akmeni. Mēs nekad nedodam atpakaļ dimantu, tāds bija tikai viens gadījums, taču ir reizes, kad piekrītam dalīties ar peļņu,” vēlāk stāsta Guntars. Mazākiem uzņēmējiem jāsamierinās, ka šādi gadījumi ir bijuši, ir un būs. Savukārt lielās kompānijas, kuru raktuvēs skalošana nenotiek ar rokām, bet gan speciālu tehniku, pat apzināti tajā no rīta slepus iemet dažus mazvērtīgus akmentiņus. Ja vakarā izrādās, ka kaut viens no tiem ir pazudis, tiek mainīta visa brigāde.

Vienkārša racēja dienas alga parasti svārstās no diviem līdz trim dolāriem dienā un akmens atrašanas gadījumā viņš nesaņem vispār neko. Tā ir garantēta nauda, nemaksāšanas gadījumu nav un strādnieks savu saņems arī tad, ja raktuves izrādīsies pavisam tukšas. Retāki ir gadījumi, kad racēju komanda tiek ņemta daļā – respektīvi, par darbu šie cilvēki nesaņem vispār neko, taču dimanta atrašanas gadījumā saņem nelielus procentus no par to saņemtās naudas. Dažreiz tie var būt pat desmit procenti, taču tā notiek tikai tad, ja investoram darīšana ar ļoti uzticamu komandu vai arī viņš vēlas kādiem konkrētiem racējiem šādā veidā pateikt par kaut ko paldies. Tomēr kopumā tas netiek uzskatīts par pareizu mainingu, izmaksas ir pārāk lielas un parasti nopietni cilvēki saviem vīriem maksā cietās algas. Turklāt, ja reiz ir izdevies nokomplektēt labu brigādi, vislabāk ir to nemainīt gadiem. Tāpat rakšanas sākuma posmā, kad ir vienkārši jāizrok bedre, to parasti darba vieni cilvēki, bet pēdējā posmā, kad jau tik skalota grants, kurā tiešām reāli var būt dimanti, strādā jau citi vīri. “Arī fakts, ka atrasts dimants nebūt nav jāuzzina visai komandai. Cilvēks, kurš atrod, diskrēti nodod akmeni uzraugam un darbs turpinās. Vienkāršākā mainingā, protams, to noslēpt nevar, tad tādā gadījumā visi ir priecīgi, bet tas arī viss,” saka Guntars.

Pati dimantu skalošana ir fiziski ļoti smags darbs, viena maiņa parasti strādā no astoņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā, tomēr pārtraukumu sistēmas mēdz būt visai elastīgas. “Ja raktuvēs ir tie divi dimanti tas ir baigi labi. Parasti jau nav nekas. Tāpēc nekad nav tā, ka tur stāvētu spainis ar dimantiem un nepieciešamības pēc pastāvīgas apsardzes nav. Taču par drošību vienalga tiek domāts ļoti nopietni, tiklīdz būs vajadzība, būs klāt nopietni security džeki. Ikviens investors ir arī devis rīkojumu nekavējoties piekaut un padzīt jebkuru nepiederošu personu, kas parādās pie raktuvēm. Par drošību tiek domāts,” skaidro Guntars.

Kopumā mēs viesojamies sešās dažādu izmēru raktuvēs – gan pavisam nelielās, kur viss, ieskaitot bedres rakšanu, notiek ar rokām, gan industriālās ar ekskavatoriem un grants skalojamajām mašīnām. Visur esam spiesti šķiries no mazām, bet taisnīgām summiņām, tomēr pa lielam mums netiek liegts nekas. Varam skatīties ko vien vēlamies, filmēt, fotografēt un visu laiku aiz mūsu mugurām kā neiztrūkstoša ēna stāv Sass. Kādā brīdī viņš atzīst, ka arī pats savu ceļu sācis kā parasts dimantu racējs un uz jautājumu par ko domājis dienu no dienas dubļos skalojot miljoniem akmeņu viņš nevilcinoties atbild – darot šo darbu cilvēks domā tikai par vienu, par to, kā, lai izrok lielāko dimantu. Tagad es vairs pats neskaloju akmeņus, tagad es pats ik pa laikam ieguldu raktuvēs un joprojām ticu – vienu dienu es izrakšu lielo dimantu. Es esmu spēlmanis un tāpēc zinu – vienu dienu!

***

Sjerraleone ir slavena ar lieliem un tīriem akmeņiem, kuriem turklāt ir ļoti augstvērtīga krāsa. Lielie akmeņi visbiežāk nonāk juvelierindustrijā un ievērojams procents auskaros, gredzenos un kaklarotās izmantoto dimantu nāk tieši no šejienes. Un tāpēc tāpat tieši no šejienes nāk arī tā sauktie asiņainie dimanti, pret kuru brīvu izmantošanu pasaulei izdevās vienoties desmit gadus atpakaļ. Tika ieviests tā sauktais Kimberlija process, kas ir konvencija, kurai, akceptējot vienotu pieeju neslīpētu akmeņu kustībai, pievienojušās visas dimantus producējošās valstis. Respektīvi, katram dimantam vedot to ārā no ieguves valsts, tiek izdots atsevišķs sertifikāts un izveidota sava mape, kurā tas tiek gan aprakstīts, gan nofotografēts. Līdz ar to katrs dimants tiek reģistrēts un tas ir veids kā šo biznesu iespējams kontrolēt, neļaujot atkal atgriezties asiņaino dimantu ērā. Turklāt tiklīdz kādā no valstīm sākas kādi nemieri, tās dimantiem tiek uzlikts embargo un process tiek apstādītājs. Valstis šos noteikumus arī ievēro, jo, piemēram, Sjerraleonē dimantu eksportam ir izšķiroša ietekme uz budžeta ieņēmumiem, ierobežojumu gadījumā ekonomika vienkārši sabruktu un līdz ar to valdība ir ieinteresēta visu turēt grožos. Tas, protams, negarantē, ka kādā no dimantu valstīm nevar sākties nemieri vai nenotiek mēģinājumi dimantus izvest nelegāli. Tomēr tādos apmēros kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos vai šī gadsimta sākumā tas vairs notikt vienkārši nevar un cerams arī, ka nekad vairs nenotiks.

Tāpat tiek regulēta arī dimantu biznesa praktiskā puse un nav tā, ka jebkurš var atbraukt uz Sjerraleoni un sākt nodarboties ar akmeņu rakšanu, pirkšanu vai pārdošanu. Šādam cilvēkam vispirms jānopērk valsts izdota licence, kuras cena ir 36 000 dolāru (agrāk bija pat 40 000). Tas ir legāls pamats tam, lai ārzemnieks vispār varētu pieskarties dimantam un bez šāda dokumenta, tikai pieskaršanās, pat bez kādas domas par pirkšanu, nozīmē automātisku septiņu gadu cietumsodu vietējā cietumā un prāvu naudas sodu piedevām. Tas, protams, ir pieķeršanas gadījumā un es Guntara birojā, varas iestāžu nemanīts, rokās paturu vairākus dimantus, vienu pat gandrīz 200 000 dolāru vērtībā. Tomēr tās visas ir bērnu spēles un ir diezgan skaidrs, ka, ja es vēlētos pasākt kaut ko nopietnāku, mani kā neprofesionāli pavisam noteikti noķertu.

Katram biznesā iesaistītajam ir jāmaksā arī obligātie muitas maksājumi un Kimberlija maksājumi, lai dimantu varētu izvest no valsts, taču tie jau ir atkarīgi no konkrētā akmens vērtības. “Bet, protams, izdevumi nav tikai licence. Tas ir tikai legālais pamats. Atkarībā no tā ko vēlies darīt klāt jāskaita izdevumi par kantora uzturēšanu, dzīvošanu, algām, rakšanas gadījumā arī zemi un tehniku,” saka Guntars. Vienlaikus ir uzņēmēji, kuri neko neiegulda infrastruktūrā un Frītaunā uzturas apmēram divas nedēļas nopērkot to, kas vajadzīgs un uzreiz braucot prom. “Lielie dimantu iepircēji ir ļoti konservatīvi, viņi sēž Antverpenē un nebrauc uz riska reģioniem. Līdz ar to ir iespēja nopelnīt tādiem dīleriem kā es. Tomēr jāsaprot, ka sākotnējās izmaksas ir ļoti lielas. Numur viens ir licence. Bet numur divi tas, ka atbraucis uz Frītaunu, cilvēks jebkurā gadījumā būs absolūts jaunpienācējs. Viņam centīsies pārdot visus vecos, sliktos dimantus, kas jau gadiem stāv pie dīleriem un, kurus savādāk neviens nepērk. Turklāt pārdos par daudz dārgāku cenu. Diemžēl pasaule ir diezgan liela un uz tās ir pietiekami daudz cilvēku ar sajūtu, ka tikai atbraucot uz Sjerraleoni jau ir izdarīts pirmais solis ceļā uz personīgo labklājību. Uz šejieni, piemēram, brauc zēni, kuri izdomājuši nopirkt sarkano dimantu. Es Sjerraleonē esmu jau desmit gadus un nevienu sarkano dimantu redzējis neesmu! Bet viņi ir pārliecināti, ka dabūs jau pirmajā nedēļā. Tā ir absolūta nekompetence, viņus paņem priekšā pēc pilnas programmas un šādas te vilšanās Sjerraleonē ir ļoti izplatītas. Sagrauti likteņi un zaudēta nauda,” tiešs ir Guntars. Tāpat viņš vīpsnā par laimes un piedzīvojumu meklētājiem, kas Sjerrealeonē ierodas ar mērķi lielo dimantu izrakt pašiem. Šādu cilvēku ir vēl vairāk kā pirktgribētāju un viņu misijas visbiežāk lemtas vēl smagākām sakāvēm. Pat vīram, kuram ir pieredze, priekšzināšanas un prasmes, vienkāršs mainings izmaksās aptuveni 100 000 dolāru. Turklāt garantijas, ka būs atdeve nav nekādas. “Man tādu piedāvājumu ir daudz, bet es baigo entuziasmu par to neizrādu. Mainingu taisu kādu vienu, divas reizes gadā un mans budžets svārstās ap tiem pašiem 100 000. Un būšu godīgs – uz mainingu esmu mīnusos, tik daudz akmeņus, lai kaut vai atpelnītu izmaksas, es neesmu izcēlis. Tiesa, tur gadās arī objektīvi iemesli, jo pērn sāku nedaudz par vēlu un līdz lietus sezonas sākumam nepaspējām to granti ar dimantiem dabūt ārā no bedres. Taču mainings bez milzīgām investīcijām, ko var atļauties tikai lielās korporācijas, tomēr ir un paliek naudas izšķiešana. Kāpēc tad es to daru? Tāpēc, ka esot šajā biznesā man ir kādas attiecības ar kādu cilvēku, viņš man ir palīdzējis, vai pārdevis labu akmeni par labu cenu un tādos gadījumos mēs varam sarunāt, ka kaut ko izdarīsim kopā. Bet tā...Neko milzīgu es nekad neesmu atradis un domāju, ka arī neatradīšu. Man nav tik daudz naudas, lai varētu bliezt. Turklāt Kono posmā esmu pietiekami daudz atskatījies kā to dara citi un arī darījis pats, lai apzinātos – diemžēl nekas tur nebūs. Cerības, ka izrakšu sarkano akmeni, vai pat tikai vienkārši ļoti vērtīgu akmeni, ir ļoti, ļoti nelielas. Bet azarts tajā visā ir, to es nenoliegšu,” stāsta Guntars. Un jau pēc mūsu šķiršanās, domājot par Sjerraleonē pavadīto laiku, es saprotu, ka līdzīgi kā Sass, Guntars tomēr arī ir spēlmanis, kurš, protams, cer uz to vienu dienu, kad atnāks viņa lielais, skaistais, sarkanais akmens...

***

“Dimanta cena no brīža, kad tas raktuvēs tiek izrakts, līdz brīdim, kad tas kā briljants tiek ielikts gredzenā palielinās par apmēram 70 procentiem. Diezgan baisa statistika, protams, taču tā ir. Tomēr, lai gan ciparos tas viss izskatās ļoti saldi, jāņem vērā arī neveiksmes faktors. Dimants var saplīst, var izrādīties, ka nav tik labs kā likās. Tas vienmēr savā ziņā ir iluzors pirkums, jo tu nekad nezini, kas tur galā sanāks. Jo var jau būt arī tā, ka izrādās – tas ir labāks nekā likās. Pats skaistākais, man zināmais, stāsts ir par zilo dimantu – viens čalis to pārdeva kā melno, jeb gandrīz vai bezvērtīgu akmeni. Un pircējam, kad viņš nesa to muitot, varas iestādes izstādīja tādu rēķinu, kuru viņš nebija ne tikai spējīgs samaksāt, bet arī saprast. Gala rezultātā par 2000 dolāriem pirktu akmeni viņš Antverpenē pārdeva par 1,5 miljoniem. Ļoti, ļoti reti, bet tādi veiksmes stāsti gadās. Visbiežāk ļaudis iekrīt tieši uz krāsainajiem akmeņiem, jo uz aci noteikt pareizo krāsu mēdz būt visai sarežģīti,” stāsta Guntars. Paši dārgākie ir sarkanie un rozā akmeņi, tie ir ārkārtīgi reti sastopami, piemēram, latvieša īpašumā tādi nav nonākuši ne reizi. Sarkanā dimanta vērtība būs aptuveni piecdesmit reizes augstāka nekā tāda paša izmēra baltā akmens. Kā nākamie pēc vērtības seko zilie (kurus atšķirībā no sarkanajiem Guntars ir redzējis arī dabā) un dzeltenie dimanti – abos gadījumos cena atkarīga no krāsas intensivitātes. Tikai pēc tam nāk standarta baltie akmeņi, bet vēl lētāki ir zaļie dimanti, melnos šajā sarakstā atstājot kā pašus pēdējos. Tomēr nezinātājam noteikt dimantu krāsas ir ārkārtīgi grūti, jo tie apkārt mēdz būt tā sauktie mēteļi, kas nozīmē, ka īsto krāsu ieraudzīs tikai speciālists.

Guntara birojā ir ienācis dūšīgs, labi ģērbts, melnādains vīrs. Viņš vēlas nopirkt dažus dimantus un neiebilst, ka tie fotografēts. Viņš ir no Jamaikas un ar dimantu uzpirkšanu nodarbojas jau daudzus gadus. Sākumā vīrs ir ļoti draudzīgs, taču lietai ejot aizvien tuvāk un tuvāk dimantu iegādei kļūst acīmredzami nervozs un sāk emocionāli žestikulēt. Viņš ir skaļš, aktīvs, taču galu galā darījums tomēr notiek. Guntars atzīst, ka, visticamāk, jamaikietis kļūdījies un par dimantiem pārmaksājis, taču tā jau vairs nav viņa darīšana – šajā biznesā žēlastības nav un katrs pats atbild par savām kļūdām. “Ilgākais laiks ko esmu diskutējis par viena akmens cenu ir divas nedēļas. Te ar jamaikieti viss bija vienkārši. Bet citreiz ir tā, ka dimantu atved no maininga vietas, ierodas liela komanda. Viena lieta, ja tas ir uzņēmējs, kurš investējis biznesā. Taču citreiz tur ir mazizglītots lāpstas metējs, kopā ar visu savu ģimeni, ciema vecāko, reģiona vecāko, vēl kaut kādiem cilvēkiem. Un tad sākas cīņa. Mans direktors Aladži saņem pirmos triecienus un lēnām uzsāk spēli. Tie cilvēki visu tirgošanās laiku te faktiski dzīvo un nakšņo lejā pie biroja uz ielas. Akmens pārdošana ir viņu vienīgā iespēja tikt pie naudas un viņi iet uz visu banku. Nezinu kāpēc, bet parasti visi intensīvi dzer Coca Cola, viss process ir nenormāli skaļš...Viss notiek! Un es esmu viena no spēles sastāvdaļām, viens no teātra aktieriem. Esmu bargais, baltais cilvēks, kurš vienā brīdī atnāk un pasaka – nē, nē, nē, tas ir par dārgu, es nepirkšu, ejiet prom ar visu savu akmeni. No malas lūkojoties tas ir ļoti liels šovs, taču realitātē tur iekšā ir paliela nauda, katra kļūda maksā dārgi. Galu galā ir akmeņi, kuri vienā mirklī var tevi pazudināt. Tāpēc tai spēlei jābūt maksimāli precīzai, es to spēlēju un līdz šim man ir izdevies,” saka Guntars.

***

Lai gan Guntars Sjerraleonē ir jau desmito gadu un, ja vēlētos varētu iegūt pat vietējo pilsonību, viņš uzsver, ka saikni ar Latviju nav zaudējis nekad. Pāris reizes gadā viņš dodas gan uz Rīgu, gan dzimto Valmieru un katru rītu sāk ar Latvijas interneta portāliem. “Manī ir latviska sajūta. Un jebkura mana rīcība, arī dimantu biznesā, visticamāk, ir absolūti latviska. Es neesmu ne uz brīdi distancējies no latviskā manī. Ja godīgi, šeit es pat jūtos latviskāks kā esot dzimtenē, jo man ir iespēja pievērsties detalizētai informācijas analīzei par situāciju Latvijā. Tāpat man ļoti, ļoti patīk lasīt recenzijas par Latvijas teātra izrādēm un domāt kādas tās ir vai lasīt par Latvijā notikušiem sporta mačiem un iztēloties kādi tie varētu būt. (domā) Vai mans laiks šeit ir terminēts? Es pieņemu, ka dimantu industrijā varētu darboties līdz sirmam vecumam un, jo sirmāks vecums, jo tie panākumi varētu būt lielāki. Taču es pat nepieļauju domu, ka varētu sevī nogriezt saites ar Latviju vai atteikties no ilūzijas atgriezties Latvijā. Tā tas noteikti nav. Es pārlieku daudz nedomāju par to, kur un kā dzīvošu un, kas ar mani notiks nākotnē, taču Sjerraleoni uzskatu vienkārši par vienu no dimantu zemēm. Latvijā tirgot dimantus nav iespējams, lai gan es, protams, būtu ļoti priecīgs visu to ko es daru šeit, darīt Latvijā,” saka Guntars.

Sarunas laikā viņa krellītes saplīst un mazās bumbiņas kur nu kurā nesteidzīgi aizripo pa biroja grīdu. Guntars pacietīs salasa katru no tām, pasauc kādu no saviem darbiniekiem un palūdz Frītaunā atrast vietu, kur to visu atkal varētu salikt kopā. Tad viņš atkal apsēžas un atzīst, ka dzīvojot Āfrikā ir bijuši arī ļoti kritiski brīži. Esot prom no ierastās vides mazās depresijas mēdz uznākt un jautājumi par to vai šis tiešām ir īstais veids kā dzīvot un šī īstā vieta, kur to darīt, ir normāli. Tomēr vienlaikus šādi kritiskie brīži ir saistīti nevis ar biznesa īpatnībām, bet gan konkrētā brīža dvēseles stāvokli un notikumiem, kad atgadījušies personīgajā dzīvē. “Dimanti ir ļoti, ļoti skaisti un tiešām spēj sniegt gandarījumu. Dimanti ir tā lietas, ka sevī ietver ne tikai dabas noslēpumu mirdzumu, bet arī atmiņas, ilgas un sapņus. Un tās ir lietas, kas ārkārtīgi nepieciešama ikvienam cilvēkam,” kādā brīdī nosaka Guntars.

* Katrs dimants zemes dzīlēs ir nogulējis aptuveni 4 līdz 5 miljonus gadu, tāpēc to unikalitāte patiešām ir liela. Tā kā lielākoties dimanti gadsimtiem ilgi gulējuši upes gultnē, tie mēdz būt apauguši un var izskatīties pēc parastiem akmeņiem. Tas ir cietākais minerāls pasaulē.

* Pamatā akmens cenu nosaka lielums un krāsa. Taču mēdz būs arī izņēmumi. Dimantiem iekšā var būt dažādi melnumi, kuri pēc tam ar lāzeru jāņem ārā, tajos mēdz būt neizmantojami laukumi un līdz ar to var gadīties arī tā, ka mazs akmens maksā vairāk par divreiz lielāku. Tā, piemēram, Guntara birojā manā priekšā stāv 29,74 karātu akmens, kura vērtībai pēc loģikas vajadzētu būt 178 000 dolāru, taču zemās kvalitātes dēļ reālā tirgus cena ir vien 50 000.

* Uz aci novērtēt dimantu krāsu ne vienmēr spēj arī speciālisti. Tādēļ tiek izmantota speciāla krāsmašīna ar kuras palīdzību var novērtēt krāsu un līdz ar to arī cenas atšķirību. Tā kā dimanti ultravioletā apgaismojumā mēdz spīdēt, ja cilvēks vēlas izgatavot, piemēram, auskarus vai kaklarotu, ir svarīgi, lai tiem visiem būtu identiska krāsa. Pretējā gadījumā ierodoties uz balli ar ultravioleto apgaismojumu, katrs akmens spīdēs savā krāsā un tas izskatīsies jocīgi. Līdz ar to akmeņi ar augstu flurostenci tirgū ir par 15 līdz 20 procentiem lētāki, nekā gadījumā, ja tādas nebūtu. Sjerraleonē ir viens konkrēts reģions no kura šādi akmeņi nāk un uzpircēji cenšas no tiem izvairīties. Savukārt akmeņiem, kuriem krāsa ir slikta no dabas, flurostence palīdz atvērties, piedod spīdumu un padara tos nedaudz vērtīgākus.

* Arī mazs akmens, ja ir ļoti tīrs un ar labu krāsu, var būt ārkārtīgi vērtīgs. Tirgū dimantu krāsu klasificē pēc burtiem un pati augstākā ir E, savukārt zemākā A. E krāsa ir ļoti reta.

* Dimantiem paši nozīmīgākie ir četri faktori – svars, krāsa, varbūtējā forma pēc slīpējuma (apaļš, ovāls, bumbierveidīgs utt) un gaismas caurlaidība.

* Katrā dimantā ir jāmeklē trīsstūris. Grozot akmeņus tos var ieraudzīt visā dimantā, tā ir molekulāra īpašība.

* Frītaunā ir vairāk nekā 100 dimantu uzpircēju biroju. Daudz biroju ir arī Kono, mazāk pārējā valsts teritorijā. Tomēr nopietnākais pirkšanas un pārdošanas bizness notiek tieši Frītaunā.

* Dimantu biznesā gandrīz visi darījumi notiek skaidrā naudā, jeb kešā. Turklāt akmeni drīkst izlaist no biroja tikai pēc naudas saņemšanas. Bankas pārskaitījumi tiek izmantoti ārkārtīgi retos gadījumos, kad darīšana ar stabiliem klientiem. Tomēr arī tajos akmens kustība sāksies tikai brīdī, kad nauda iekritīs kontā.

* Nereti dimantus pārdod nevis pa vienam, bet jau saliktus kopā paketēs. Tādos gadījumos labiem akmeņiem mēdz piekabināt zemākas kvalitātes dimantus – tādus, kurus neviens nevēlas pirkt.

* Kvalitatīvs dimants ir labs veids kur ieguldīt. Daudzu pasaules valstu valdības un bankas pērk tā sauktos investīciju akmeņus. Iespējams, ka akmens cena strauji nekāps, tomēr tas jebkurā gadījumā mūsdienās ir ļoti labs naudas saglabāšanas veids, jo ir skaidrs, ka nopērkot pareizo dimantu, tā vismaz nekritīsies.

* Dimanti vienmēr ietekmējuši Sjerraleones politiku un arī vēlēšanu rezultātus. Agrāk tas bija ļoti izteikti, savukārt pēdējās pērn notikušajās vēlēšanās, kur amatā atkārtoti tika pārvelēts prezidents Ernests Bai Koroma, akmeņu faktors bija nedaudz mazāks. Privātas raktuves Kono pieder gan pašam prezidentam, gan viceprezidentam un virknei citu valsts augstāko amatpersonu.

* Mazākie akmeņi visbiežāk tiek realizēti Indijas tirgū, savukārt lielākie – Amerikas un Āzijas tirgos.

* Pirms Kimberlija procesa ieviešanas dimantus izmantoja kā kapitāla nesējus. Tie ir nelieli, taču viens akmens var maksāt, piemēram, 200 000 dolāru un līdz ar to kabatā ieliekot desmit tādus, no vienas vietas uz otru, neviena nemanītam un ejot kājām, iespējams nogādāt milzīgas naudas summas.

* Sjerraleone ir desmitā lielākā dimantu ieguves valsts pasaulē, taču ir ārkārtīgi slavena ar ļoti kvalitatīviem un tīriem akmeņiem. Pirmajā vietā ir Botsvāna, bet tai seko Krievija, Kanāda, Dienvidāfrika, Angola, Namībija, Kongo Demokrātiskā Republika, Austrālija un Lesoto. Divas trešdaļas no pasaules dimantiem tiek iegūti Āfrikā.

Par asiņainajiem dimantiem sauc dimantus, kuri iegūti valstīs, kurās notiek karadarbība un par kuru pārdošanu iegūtā nauda tiek izmantota tās turpināšanai. Termins asiņainie dimanti ir radies Āfrikā un tiek attiecināts tikai uz šī kontinenta akmeņiem.

Par asiņainajiem dimantiem saukti akmeņi, kas nākuši no tādām valstīm kā Angola, Kotdivuāra, Kongo Demokrātiskā Republika, Kongo, Centrālāfrikas Republika un Zimbabve,. Savukārt paši pazīstamākie, protams, ir asiņainie dimanti no Libērijas un Sjerraleones.

Asiņainie dimanti no pasaules legālā tirgus tika izskausti ieviešot tā saukto Kimberlija procesu, kas katru dimantu sertificē un neļauj legālajā tirgū nonākt nezināmas izcelsmes akmeņiem.

"Playboy Latvija"