Starp 2 krastiem

Edgars Untāls 05.06.2013 15 min lasīšanai 52 foto

Līst. Tomēr nekas nespēj sabojāt mūsu garastāvokli — esam taču Ņujorkā. Stāvot rindā pie imigrācijas kabīnēm, vērojam, kā muitas darbinieks citu pēc citas no kāda kofera ņem ārā un krāmē kaudzē makaronu un sausās zupas pakas un citus, tikai kofera īpašniekam saprotamus gastronomiskus priekšmetus. Pats īpašnieks nekur nav redzams, bet, spriežot pēc rindā stāvošo aziātiska izskata ceļotāju bažīgajiem acu skatieniem, viņš ir viens no tiem. Mūsu formalitātes aizņem vien pāris minūšu, daži jautājumi par vizītes mērķi, naktsmājām, pirkstu nospiedumu noņemšana, neliela fotosesija, un sen gaidītais trīs nedēļu ceļojums var sākties. Četru cilvēku grupiņas plānotais maršruts ir Rīga, Ņujorka, Sanfrancisko, Losandželosa, Lasvegasa, dabas parki un kanjoni, atkal Sanfrancisko, tad Maiami, Ņujorka — un atpakaļ uz Rīgu.

Jāsaka gan, ka pirms doties ceļā, kādu laiku nācās pasērfot internetā, un galvenās atziņas ir šādas: viesnīcas, lidojumus un auto īri visizdevīgāk ir kārtot Expedia.com, nevis tieši ar pakalpojumu sniedzējiem, der arī ielūkoties citu ceļotāju atsauksmēs portālā Tripadvisor.com, kā arī apskatīt aviokompāniju mājaslapas, vai nav kāda īpaša piedāvājuma. Optimālas naktsmājas mazbudžeta ceļotājam ir Motel 6, tie atrodas gandrīz jebkurā ASV nostūrī un maksā vidēji 40 dolārus par numuriņu. Benzīna cena ir apmēram divi dolāri par galonu jeb 3,8 litriem. Būtisks Amerikas apceļotāja aksesuārs ir kredītkarte, vēlams Visa, un vēl labāk, ja tajā ir neliela rezerve nebaltām dienām, jo ik uz soļa nepieciešams "drošības garants" — auto īrei, velosipēdu nomai, viesnīcas rezervācijai. Šī papildu summa tiek bloķēta vismaz uz pāris nedēļām. Jā, un pats svarīgākais — par labāko draugu mums kļuva jau laikus iegādāts skaidrā latviešu valodā un Igora Siliņa balsī runājošs TomToms jeb GPS sistēma. Lai arī cik lielā purvā vai depresīvā nostūrī bijām iebraukuši, Siliņam vienmēr bija padomā kāds oriģināls risinājums.

ŅUJORKA Taksists aizved mūs uz Holiday Inn Express viesnīcu gandrīz pašā Manhetenas centrā, 5. avēnijas un 45. ielas krustojumā, un, tā kā numuru esam rezervējuši laikus – varam izbaudīt ceļojumu. Nolikuši koferus, dodamies dzīvē.

Vai esat šeitbijuši laikā, kad beidzas rudens un sākas ziema? Kad Centrālparkā jau ir atvērta slidotava, taču bērzu zeltainās lapas spītīgi turas pretī ledainajam vējam, kas pūšot no Hudzonas upes puses, liek pacelt mēteļa apkaklīti? Laikā, kadparka vāveres vairs nekur nemana un Louis Vuitton manekeni skatlogā tiek saģērbti jaunajā ziemas kolekcijā? Skaisti. Un arī tuvojošos Ziemassvētku sajūtu vairs nav iespējams ignorēt. Starp citu, Taimskvērā tie ir vienmēr– gaismas, reklāmu ņirboņa, fotoaparātu zibšņi, ceptu hotdogu smarža, cilvēku pūļi ar iepirkumu maisiņiem rokās, dzelteno taksometru straume, kas nekad neapsīkst. Tas viss uzdzen ko līdzīgu pirmssvētku stresam, taču šeit tā ir norma - pilsēta ar saviem standartiem un īpatnībām.

No visām pasaules pilsētām, kurās esmu bijis, Ņujorkai vienīgajai piemīt īpašs svinīgums un “pirmās reizes sajūtas” neatkārtojamais šarms. Katru reizi uz šejieni atbraucot, ieraugu to citādu, un nevilšus rodas jautājums – esmu mainījies pats, vai pilsēta tā arī vēl nav ļāvusi sevi pilnībā iepazīt?

Jāatzīst, es visai maz skatos televizoru, vairāk lasu grāmatas, taču, staigājot pa pilsētu,tā vien šķiet, ka aiz kārtējā lepnā limuzīna tumšajiem stikliem pavīd Džesikas Pārkeres somiņa un Dabas vēstures muzejā nevilšus rodas vēlme uzmeklēt Deividu Švimmeru. Ņujorka ir īpaša jau ar to vien, ka tikai šeit var redzēt safrizētu dendiju Zegna uzvalkā ar 2 suņiem pie saites, kafiju vienā rokā un kaku maisiņu otrā. Šeit Apple veikala pārdevējs nejautā, vai ņemsiet, bet gan – cik daudz? Starp citu, iespējams mazlietotu mantu tirdziņā joprojām ir nopērkams gluži labs, pēc pārdevēja vārdiem, Trampa kundzes ūdeļādas kažoks par nepilniem 500 dolāriem.

Brīvdienās pilsēta ir slinka un laiska - ielas ir netipiski tukšas, no pazemes metro līnijām ar vieglu sņākoņu gaisā paceļas tvaika mākoņi, un tikai daži rīta skrējēji vieglā riksī dodas Centrālparka virzienā, lai izbaudītu vientulību ar sevi, pārdomātu biznesa plānus un atgūtu spēkus cīņai par kārtējo dolāru. Darba dienās taisni vai rodas vainas sajūta, skatoties kā visa pilsēta ir koncentrējusies vienam mērķim - tam, kādēl vairums cilvēku šeit ir ieradušies – naudas pelnīšanai. Katram ir kāds konkrēts uzdevums, tāpēc šeit jūs nekad neieraudzīsiet vienu bedres racēju un sešus padomdevējus.

Dolāram Ņujorkā ir lielāks spēks nekā viesuļvētrai Katrīna, tāpēc šeit ir īstā vieta, lai mācītos ar to apieties. Šeit ir nežēlīgi skarbā dzīves realitāte un izdzīvošanas skola tiem, kas tikko sāk, vai arī neierobežotu iespēju poligons tiem, kas jau ir iemanījušies noķert savu veiksmes zelta zivtiņu. Naudas pelnīšanas prasmešajā pilsētu pilsētā tiek attīstīta jau agrā bērnībā. Laikam jau grūti atrast pateicīgāku vietu, lai kļūtu par “self made millionare”. Ceļš uz šo titulu katram ir savs, tomēr vairumu vieno viena pazīme – kau t kas ir jāpārdod. Nav svarīgi, avīzes, skautu cepumi, grāmatas vai savas prasmes. Šajā skrējienā uzvar tas, kurš visvairāk vēlas uzvarēt. Ir jābūt īpašai motivācijai un vēlmei ilgtermiņā atdoties šai pulsējošai metropolei, jo pretējā gadījumā lielie pelēkie milži tevi izsūc kā tādu sūkli. Ņujorkā izdzīvo stiprākais — steidzīgi puiši gaiši zilos kreklos ar papīra kafijas krūzi rokā un sievietes biznesa kostīmos ir šīs pilsētas vizītkarte.

Autostāvvietu pilsētas centrā praktiski nav, un tur, kur ir, nākas šķirties no kādiem 10 dolāriem stundā.Var jau, protams, izmantot metro, taču tas nav stilīgi, tāpēc ofisu darbinieki, “baltās apkaklītes” un citi sabiedrībā zināmu statusu sasnieguši indivīdi nebrauc ar metro, bet gan ar dzeltenajiem taksīšiem, vai sliktākā gadījumā iet ar kājām. Pārējie brauc ar metro.

Pilsētā paliekam trīs dienas. Pietiekami, lai aizstaigātu apmēram 10 kilometru no Manhetenas centra līdz Bruklinas tiltam, izbrauktu ar kuģīti gar Brīvības statuju, apskatītu Rokfellera namu, sadraudzetos ar Centrālparka suņiem, nobaudītu jūras velšu zupu kādā no daudzajiem Mazās Itālijas restorāniem, uzbrauktu Empire debesskrāpī un dotos šopingā pa Soho rajona bodītēm. Daudz par maz, lai iepazītu šo enerģijas pārpilno pilsētu, kurā gribas atgriezties atkal un atkal.

Lidojam uz Kaliforniju un domās vēl kavējamies iespaidos, lai gan patiesībā īstais ceļojums vēl tikai priekšā.

KALIFORNIJA Sanfrancisko ir mazliet vēsāks, nekā bijām domājuši, tāpēc līdzpaņemtie šorti pagaidām jāatstāj koferī. Ejam ar kājām un sekojam bildēs tik bieži redzētajam retro tramvajam, kas pārsteidzoši veikli uzrāpjas stāvajā kalnā - tajā braucošie tūristi māj mums sveicienus. Nolemjam, labi vien ir, ka paši neesam pie stūres un auto nav jānoparko vismaz 45 grādu leņķī, kā to ir spiesti darīt vietējie. Bez īpašām auto vadīšanas iemaņām var gadīties, ka no rīta braucamais atrodas pāris kvartālu lejāk. Kalna otrā pusē esam tikuši līdz ostas rajonam, un mūsu uzmanību tūdaļ piesaista dīvaini rukšķošas skaņas. Izrādās, jūras lauvu bariņš. Sagūlušas uz koka pontoniem, tās laiski sauļojas un tēviņi ik pa brīdim tūristiem par prieku sarīko divkauju, lai iegūtu dāmas labvēlību.

Ostmalā notiek visnotaļ aktīva rosība un tiek piedāvāts viss, par ko kāds būtu gatavs maksāt,— sākot ar lidojumu gaisa balonā līdz iespējai turpat pie mola nobildēties ar siekalainu ķirzaku. Protams, arī mums kopā ar pārējiem tūristiem ir jādodas izbraukumā ar kuģīti, lai novērtētu slavenāko apskates objektu — gandrīz trīs kilometrus garo Zelta vārtu tiltu un atpakaļceļā arī bijušo Alkatrazas cietumu. Pēcāk secinām, ka labāk gan nebūtu ar kuģi braukuši, jo turpat noīrējam velosipēdus un aizminamies līdz pašam tiltam, pa ceļam vērodami pilsētas ainavu un pārtikušo pilsētnieku villas okeāna krastā.

Turpmākās desmit dienas esam iecerējuši īrēt auto un iepazīt lielo iespēju zemi pēc iespējas tuvāk. Tiekam pie pilnīgi jauna busiņa un izvēlamies maršrutu pa tā saucamo Big Sur ceļu Losandželosas virzienā. Pēc pāris jūdzēm ienāk prātā Roberta Lūisa Stīvensona teiktais: "Tā ir skaistākā zemes un jūras tikšanās, kāda vien pasaulē pastāv." Šaura un līkumaina zemes strēlīte stiepjas gar pašu Klusā okeāna piekrasti no Monterejas līdz Sansimeonai, pāri ziedošām pļavām, tiltiem un tiltiņiem, bet pats galvenais ir galvu reibinošais skats, kas paveras uz bangojošo okeānu un klinšaino krastmalu. Attālums nav liels, vien kādi 160 kilometri, taču ātri pabraukt nav iespējams - straujie pagriezieni un stāvās klintis to neatļauj, turklāt, ik pa puskilometram ir jāapstājas, lai ieelpotu spirdzinošo vērmeļu, jūraszāļu un priežu čiekuru smaržu sajaukumu un palūkotos uz gleznaino ainavu, kas paveras visapkārt. Pie tam, tam visam obligāti ir jānonāk mūsu fotoaparātos.

Nākamā pietura ir Santabarbara. Jā, tā pati vieta, kas šķiet jau tik pazīstama pēc kādreiz populārā TV seriāla. Kalnu ieskauta, maza, jauka pilsētiņa ik uz soļa atgādina par greznību un vēsturisko izcelsmi. Bijusī spāņu misionāru apmetne joprojām tiek dēvēta par Amerikas Rivjēru. Bez zoodārza, muzejiem un restorāniem, gana pieprasīts tūristu ceļa mērķis ir pludmale. Pa ceļam uz to novērtējam pilsētas bezmaksas autobusa plusus un mīnusus, jo blakus apsēžas vairāki "pauninieki". Kā vēlāk secinām, personas bez noteiktas dzīvesvietas labprāt pārziemo ne tikai šeit, bet arī Floridā un visur, kur nav jāmaksā par apkuri.

Pēc brīža jau esam Losandželosā. Pilsētas apskatei nolemjam veltīt tikai pusi dienas un sākam ar Holivudu. Vadoties pēc TomToma un trotuārā iestrādātām zvaigznēm ar aktieru iniciāļiem, esam novietojuši auto pilsētas centrā. Dodamies novērtēt izdaudzināto un mūsu pašu iedomāto spožumu, meklējam īpašo, tieši šai pilsētai piemītošo auru. Pēc brīža nākas vilties, jo praktiski paša centra tuvumā redzams intīmpreču veikals ar izdauzītu skatlogu un kāda iestāde ar krieviski runājošiem pilsoņiem. Izrādās, viss spožums atrodams pāris kvartālu tālāk, pie Kodak teātra. Turp arī dodamies un ēkas tuvumā sastopam supermeitenes, zirnekļcilvēku, staigājošu siera kluci, Merilinu Monro un citus filmu varoņus, kuriem, protams, jādod dolārs, ja ir vēlme kopīgi nofotografēties. Teātra ēka pārvērsta par vienu lielu iepirkšanās centru ar viltotām Oskara statuetēm, atslēgu piekariņiem un T krekliem. Nemaz neticas, ka tam visam ir kāds sakars ar mākslu un kino, cik nu šīs filmu industrijas produkciju var saukt par mākslu. Lai pārliecinātu publiku, ka šī tomēr ir īstā vieta, turpat blakus atrodami betonā iestrādāti Vila Smita, Toma Krūza un citu slavenību plaukstu un pēdu nospiedumi.

LASVEGASA

Dodamies Lasvegasas virzienā, un plānojam tur ierasties līdz ar tumsas iestāšanos. Pirms tam vēl jāpgūst apskatīt vienu no izcilākajiem amerikāņu inženierbūves brīnumiem slaveno Hūvera dambi. Relatīvi šaura klinšu sprauga ir aizdambēta ar gandrīz septiņiem miljoniem tonnu betona, kas notur ūdeni vairāk nekā 150 metru augstumā. Amerikā viss ir milzīgs — debesskrāpji, automobiļi, piena un čipsu pakas, dzērienu glāzes —, un arī dambjus viņi būvē tādus, ka, uz tiem uzkāpjot, pirmajā brīdī aizraujas elpa un noreibst galva.

Turpat, pārdesmit kilometru attālumā no dambja, ir arī par spēļu elli dēvētā Lasvegasa. Par pilsētas tuvošanos liecina ceļmalas viesnīcu reklāmas, kas visādi cenšas, lai vidusmēra spēlētgribētājs nemaz netiktu līdz mērķim, un aicina — paliec pie mums, maksā par numuriņu tikai 30 dolāru un dzer alu gandrīz par velti — dolārs par kausu badvaizera.

Ja nu tomēr vēlaties nonākt Lasvegasā, labāk to darīt ir naktī, jo dienā tā ir gluži parasta, aizmigusi pilsēta ar mazliet dīvaina paskata ēkām, pasaku pilīm, klauniem, rūķiem, viltotu Parīzi, Venēciju un citiem dīvainiem veidojumiem. Vizuālais tēls atkarīgs no katra kazino īpašnieka gaumes, fantāzijas un maka biezuma. Tas viss, protams, domāts tikai vienam mērķim — tikt pie dolāriem. Vakaram tuvojoties, pilsēta pārvēršas, un sajūta ir tāda, kā pirmo reizi ieraugot Jaungada eglīti ar saldām konfektēm zaros. Rūķi un klauni atdzīvojas, strūklakas izgaismojas, mūzika un reklāmas neļauj atslābt ne mirkli, cilvēku pūļi ar milzīgām krāsainām kokteiļu glāzēm rokās kursē turpu šurpu, pa vidu tam visam mirgojoši spēļu automāti visos stūros. Šķiet, lielākā daļa klientu pie aparātiem atrodas pilnīgi citā dimensijā, jo ne par ko nav jādomā — turpat tiek pasniegs ēdiens, dzēriens, turpat labierīcības. Spēlmanim tikai atliek iebāzt negausīgajā aparātā kārtējo dolāru un nospiest pogu.

Un tas vēl nav viss, kā jau kārtīgai nakts uzdzīvei pieklājas, pilsētas neatņemama sastāvdaļa ir pliku pēcpušu reklāmas; krāsainas vizītkartes ar intīmām detaļām un to īpašnieču koordinātām tiek dāļātas visos stūros. Šajā pilsētā katram ir savs prieciņš atrodams.

KANJONI

Tālāk uz ziemeļiem Soltleiksitijas virzienā ainava pamazām kļūst aizvien kalnaināka, skopa veģetācija ar kaktusiem un izžuvušiem sālsezeriem liek aizdomāties par tuvāko benzīntanku, jo tāds kādu laiku jau nav manīts. Dodamies uz Cionas Nacionālo parku un esam tur pašā labākajā laikā — vakarā tieši pirms saulrieta, kad saule iekrāso klintis zeltaini sārtas. Parks stiepjas 24 kilometru garumā un ir izslavēts ar savu dzīvās dabas daudzveidību — putni, grauzēji, ķirzakas, stirnas, un, kā liecina uzraksts pie tūristu informācijas centra, arī lielie tarantuli šeit nav retums. Parka augstākais punkts ir 2600 metru. Drosminieki var mēģināt uzkāpt kalnā ar nosaukumu Angels Landing, kur pēc trīs stundu gājiena gar šauru klints malu paveras fantastisks skats uz upīti lejā un Jūtas štata kalnaino ainavu. Mēs ar apbrīnu vērojam alpīnistu grupiņu, kas pa sev vien zināmu maršrutu kā mazas skudriņas soli pa solim rāpjas augšup pa stāvu nogāzi. Paspējam vēl apskatīt majestātiskos kalnus un sarkanās klintis, un saule veikli pazūd aiz apvāršņa.

Nākamā diena sākas ar Brūsa kanjona apmeklējumu - rīta saules apspīdēti, pa pusei ar sniegu klātie kalni apžilbina acis ar savām spilgtajām krāsām. Tūristu vajadzībām izveidotais līkumainais ceļš aizved mūs līdz pašām kalnu virsotnēm. Lai arī gaiss ir dzestrs un spirgts, smaržo pēc pavasara un egļu skujām, tomēr ir grūti elpot, jo esam 2700 metru augstumā un gaiss ir stipri retināts. Lietus, sniegs, saule un vējšrotaļādamies pārvērtuši kalnus savdabīgās piramīdās un konusos, līdzīgām maza bērna veidotām smilšu pilīm pludmalē. Vietējie indiāņi tic, ka šie neparastie veidojumi ir bijuši ļauni cilvēki, kas nu pārvērsti par akmeņiem. Kanjonā izveidotas vairākas tūristu takas, un šī ir īstā vieta, kur uzkavēties vismaz nedēļu, bet tās mums diemžēl nav.

Esam apsteiguši plānoto grafiku par vienu dienu, tāpēc izlemjam doties uz 500 km attālo Arku Nacionālo parku un pārnakšņot Moabas pilsētā, taču gandrīz paliekam bez naktsmājām — pilsētā notiek gadskārtējais apvidus automašīnu salidojums, un visas viesnīcas tuvākajā apkārtnē jau sen rezervētas. Apsvēram rezerves variantu ar gulēšanu automašīnā, tomēr izlemjam, ka šādā ceļojumā tas ir pārāk nogurdinoši. Atliek vien atvērt maku un ņemt to, kas palicis pāri, un kā zināms, pāri palikušās lietas vienmēr ir īpašas – vai nu ļoti dārgas, vai citiem nevajadzīgas.

Arku parks un vispār Amerikas rietumu daba pārsteidz ar savu daudzveidību, katrai vietai šeit piemīt īpaša aura, neatkārtojams un agrāk neredzēts skaistums. Ieraugot šos skatus, atmiņā ataust sen bērnībā Džeimsa Fenimora Kūpera grāmatās lasītie un daudzreiz pārlasītie indiāņu stāsti. Šķiet, šajā svešajā, mežonīgajā un vienlaikus valdzinošajā pasaulē joprojām nerimst cīņa par izdzīvošanu starp naidīgām indiāņu ciltīm un joprojām cieņā ir seni indiāņu likumi, paražas un vērtības. Kādreiz tik lepnās ciltis tagad dzīvo rezervātos, taču tā joprojām ir indiāņu zeme. Jāatzīst, ka pat pēc mūsu mērauklas indiāņi dzīvo vairāk nekā trūcīgi - nelielos vagoniņos un bieži bez elektrības. Pārtiek viņi galvenokārt no rotu darināšanas un gluži kā sentēvu laikos — tirdzniecības ar bālģīmjiem. Ceļmalās uzslietas improvizētas tirdzniecības vietas, kur bez steigas, lepni un bez liekas kaulēšanās indiāņu sievietes raupjiem sejas vaibstiem piedāvā "sapņu ķērājus", māla traukus un sudraba rotaslietas.

Parkā apmēram 300 km² lielā platībā atrodami apmēram divi tūkstoši dažāda lieluma un formu arku, ko daudzos miljonos gadu daba izveidojusi smilšakmens iežos. Šie oriģinālie dabas veidojumi atgādina gan trauslas māla skulptūras, gan uzrūgušu pīrāgu mīklu, gan skatu, kāds redzams fotogrāfijās no Marsa. Slavenākā un tūristu visbiežāk apmeklētā ir tā sauktā Smalkā arka, kas kļuvusi arī par Jūtas štata simbolu. Līdz tai var tikt tikai kājām, un nepilnu stundu ilgais ceļš kalnā reizēm ir nepārvarams pārbaudījums — pārvērtējuši savas spējas, daudzi dodas atpakaļ. Mums par pārsteigumu vairākas māmiņas ar zīdaiņiem ķengursomā un tēti ar bērniem pičpaunā, atstājuši ratus kalna pakājē, ceļu turpina. Tiem, kas šķietami trauslo milzu arku sasniedz, gandarījums ir garantēts. Stāvot zem šī dabas brīnuma, pārņem nereāla sajūta, kā kaut kas tāds var eksistēt un gadu no gada priecēt tūkstošiem cilvēku no visas pasaules.

Pirms ceļojuma plānojot maršrutu, gluži nejauši internetā uzdūros fantastiskām fotogrāfijām un nolēmu, ka šī ir vieta, kas obligāti jāredz arī savām acīm. Tās nosaukums ir Antilopju kanjons, un atrodas netālu no Peidžas pilsētas Arizonas ziemeļos. Navaho cilts indiāņi jau kopš sentēvu laikiem šajā vietā ir medījuši žuburragu antilopes, no tā arī radies vietas nosaukums.

Nezinātājam grūti pamanīt, ka turpat netālu pazemē ir paslēpies pasakains skaistums — ūdens ir izlauzis ceļu dziļi pazemē, izveidojis klintīs plaisas, iedobes, ailas, nišas un vispārsteidzošākos zīmējumus. Kad iespīd saule, klinšu sienas iekrāsojas gluži vai visās varavīksnes krāsās: agri no rīta zilgani pelēkas, pusdienlaikā spilgti sarkanas un dzelteni zeltainas. Ekskursijas šajā vietā notiek tikai gida pavadībā, un ik pēc pusstundas pazemē dodas jauna piedzīvojumu meklētāju grupiņa. Kamēr gaidām savu kārtu, bažīgi izlasām piemiņas plāksni par godu vienpadsmit tūristiem, kuri gāja bojā 1997.gada augustā, kad lietusgāze pēkšņi pārpludināja kanjonu un cilvēki nepaspēja izglābties.

Katrs samaksājam 25 dolārus un nelielā grupiņā sekojam visnotaļ nerunīgam gidam — indiāņu pusaudzim, kurš mums par lielu pārsteigumu pēc pāris metriem pazūd šaurā plaisā. Nekas cits neatliek kā pa metāla kāpnēm sekot dziļāk pazemē. Sākumā kanjons ir tik šaurs, ka grūti izspraukties, taču ar laiku kļūst platāks. Līkumotajās ejās, ik pa pārdesmit metriem salikuši uz statīviem dārgu aparatūru, nemierīgi knosās fotogrāfi, kuriem kārtējā tūristu grupa ir iztraucējusi nobildēt kārtējos šedevru, ko par dārgu naudu pārdot žurnāliem un fotoaģentūrām. Kā mums vēlāk paskaidroja gids, tad vislabākie attēli sanāk tikai pāris stundu dienā no pulksten 10 līdz 12, kad saule ir zenītā un izgaismo visdziļākos kanjona nostūrus.

Piefotografējuši fotoaparātu atmiņas kartes un pozitīvu emociju pārņemti, turpinām ceļojumu. Kā pēdējais no apskates objektiem mūsu sarakstā ir Lielais kanjons, un to tiešām var aprakstīt vienā vārdā — grandiozs. Stāvas klinšu nogāzes ar nelieliem, kadiķiem līdzīgiem krūmiem, un pašā apakšā kā tāds zaļš kāpurs lokās Kolorādo upe. Ik pēc 300—400 metriem uz klinšu bluķiem izveidoti skatu laukumi, kur izbaudīt šo pasaules brīnumu gluži kā pa konveijeru ierodas kārtējais interesentu pulciņš. Nav brinums, ka gada laikā to apmeklē vairāk nekā pieci miljoni tūristu.

Tā kā kanjons ir 500 kilometru garš, vienā dienā to apskatīt nav iespējams pat ne ar busiņiem, kuri izvadā interesentus no vienas malas līdz otrai pa trim dažādiem maršrutiem. Ieejas biļete maksā 25 dolārus no automašīnas un, līdzīgi kā citos kanjonos, derīga veselu nedēļu. Iespēju iepazīt šo vietu tuvāk ir daudz un dažādas — vairāku dienu pārgājieni, braucieni ar laivām, lidojumi ar helikopteru, izjādes ar zirgiem, ekskursijas uz indiāņu rezervātiem. Jāpiebilst, ka publiskai apskatei tiek piedāvātas vairākas kanjona daļas — dienvidu, ziemeļu, kā arī rietumu daļa, kur tieši virs kanjona apmēram 1200 metru augstumā uzbūvēts stikla tilts pakava formā. Dienvidu un rietumu daļa ir atvērta apskatei visu cauru gadu, ziemeļu daļā sniega dēļ ir apgrūtināta piekļūšana, un tā tūristiem ir slēgta no oktobra līdz maija vidum. Meteoroloģiski vislabākais laiks Lielā kanjona apmeklēšanai ir agrs pavasaris vai vēls rudens, jo vasarā šeit temperatūra mēdz sasniegt 40 grādu pēc Celsija.

Aizrāvušies ar dabas baudīšanu, secinām, ka jau pēc pāris dienām ir jābūt atpakaļ Sanfrancisko, lai atdotu īrēto auto un lidotu tālāk uz Floridu. Nedaudz paspīdzinām TomTomu, līdz tas atzīstas, ka turpat netālu var atrast vēsturisko 66. ceļu jeb senāko šoseju, kas šķērso Ameriku no Čikāgas līdz pat Losandželosai. Oficiāli šis ceļš kopš 1985. gada ir izņemts no kopējās satiksmes sistēmas un tāpēc pazudis arī no lielākās daļas ceļu karšu. Jāsaka, ka tas ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu ceļiem, piemēram, Auces virzienā. Tāds pats grubuļains un nelīdzens, ja nu vienīgi kaktusi ceļmalā un pa retam kāda piemiņas zīme liecina, ka šis ir tas īstais un vienīgais.

Taisnības labad jāsaka, ka ne mazāk svarīga par kanjoniem, klintīm un debesskrāpjiem vismaz mūsu grupas sievietēm ir arī autletu apmeklēšana jeb, citiem vārdiem sakot, — labu mantu iepirkšana īpašos lielveikalos par samērā lētu naudu. Calvin Klein džinsi par 30 vai Timberland kurpes par 50 dolāriem, šķiet, nevienu nespētu atstāt vienaldzīgu.

FLORIDA

Turpinām atklāt Ameriku un nu jau lidojam uz Floridu, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "ziediem klāts, puķains". Protams, izvēlamies apmesties Maiami un pēc iespējas tuvāk Sautbīčas pludmalei. Lai arī pilsētā ir milzum daudz viesnīcu, atrast piemērotu nemaz nav tik viegli— vai nu nesamērīgi dārgas, pārāk tālu no centra, vai arī, kā redzēju kāda atpūtnieka bildēs internetā, ar istabas stūrī augošām sēnēm. Izvēlamies Shelborne un nekļūdāmies.

Izklaides un atpūtas iespējas šeit ir gandrīz neierobežotas, tomēr mēs dodam priekšroku klasiskajam variantam — izstaigājam pludmali, art deco kvartālu un izbraucam ar kuģīti gar slavenību nebūt ne pieticīgajām villām. Nezinu, vai es gribētu būt Enrikes Iglesjasa vai Džekija Čana vietā, jo ik pēc dažām minūtēm pie viņu mājām piepeld kārtējais peldlīdzeklis un kapteinis ruporā visam pagastam paziņo pēdējās tenkas par nama saimnieku un viņa bankas konta stāvokli.

Izbaudām ceļojumu. Dienā ir apmēram 25 grādi, patīkami silts, un vismaz pāris dienu arī mēs esam piederīgi šai naudas, pārspīlētas greznības un nerimstošas jautrības karaļvalstij. Vēl līdz šim nebiju bijis vietā, kur Porshe īpašniekam nav nekādu cerību tikt pamanītam. Te ielās saimnieko Lamborghini un Ferrari. Ik pa brīdim kāds reperis vai basketbolists aizrūcina pa ielu savu lolojumu un krustojumā vēl piedod gāzi, lai apkārtējiem būtu uz ko paskatīties. Mēs, savukārt, dodamies uz Budget autonomu in izvēlamies savējo.

Dodamies uz Kīvestu — tālāko ASV dienvidu punktu, pazīstamu arī kā izcilā rakstnieka Ernesta Hemingveja dzīvesvietu. Ceļš apmēram 200 km garumā ved pāri neskaitāmiem tiltiem, kas savieno mazākas un lielākas saliņas. Iepriekšējā vakarā viesnīcas administratorei jautājām, kādas ievērības cienīgas vietas Kīvestā būtu jāredz, un kā pirmā tika nosaukta, viņasprāt, cienīgākā — bārs Garden of Eden, kurā visi apmeklētāji staigājot kaili. Jāatzīst, mums nepietika drosmes mesties plikiem, taču šeit patiešām ir paradīze visiem alternatīvi domājošiem un citādi orientētiem indivīdiem. Kamēr apskatām Hemingveja māju un pilsētu, gandrīz palaižam garām geju un transvestītu šovu, kas, izrādās, šeit notiek regulāri. Vēlāk pamanam, ka rokās sadevušies puiši pilsētas ielās nav nekas neparasts, un, tavu brīnumu, nevienam ne prātā nenāk apmētāt viņus ar fekāliju maisiņiem vai kā citādi paust savu neapmierinātību.

Kīvesta ir bijusī spāņu kolonistu pilsēta, vieta, kur viss notiek bez steigas - cilvēkiem nekur nav jāskrien, pludmalē palmu ēnā cieši aizmiguši kādi pieci seši saguruši ceļotāji, un, šķiet, nevienam gar tiem nav nekādas daļas. Simtgadīgas, balti krāsotas koka mājas, okeāna šalkoņa, silta saule, palmas un provinciāls miers ne tikai Hemingvejam, bet ikvienam radītu vēlmi uzrakstīt grāmatu vai sliktākajā gadījumā paņemt bārā aliņu un bohēmiski izpīpēt slaveno Kīvestas cigāru.

Trīs nedēļas ir paskrējušas nemanot, un nākas vien secināt – nekur nav tik labi kā mājās.