Kurzemes piekraste
|
Ingars Menniks
|
Kas ir kājgrieži, ar ko tie nodarbojušies un kur dzīvojuši? Vai līvu zilās govis ir mīts, vai tās eksistē joprojām? To un vēl daudz ko citu uzzinājām sava nelielā ceļojuma pa Kurzemi laikā.
Apaudzis ar bārdu un kurzemnieku stāstiem, esmu atgriezies galvaspilsētā. 3 dienās nav iespējams apskatīt visu Kurzemi un šoreiz mūsu izvēle krita uz piekrasti- ceļojām no Rīgas līdz Labragam. Uzreiz jāsaka, ka Ventspils vien ir vismaz 3 dienu vērta un to noteikti apciemosim vēl augustā, pa ceļam apskatot Dundagas pili. Vēl padomā ir ceļojums, kura laikā papētīsim iekšzemi un piekrasti posmā Pāvilosta- Papes ezers. Bet ko nu par nākotni, pastāstīšu, kā šoreiz mums gāja!
Nesen bijām izbraucienā, kura laikā apskatījām Engures ezeru un Mērsragu, tādēļ šoreiz par pirmo pieturu izvēlējāmies Kalteni. Kaltenē ir iespējams novērot dažādus putnus- kaijas, gulbjus un jūras kraukļus, taču ne jau tikai ar putniem vien Kaltene slavena. No Kaltenes līdz pat Kolkai agrāk dzīvojuši „kājgrieži”. Kājgrieži bija laupītāji, kas, lai maldinātu jūrniekus, izdzēsa Kolkas bākā uguni un sakūra piekrastē ugunskurus. Garāmbraucošie kuģi šos ugunskurus noturēja par Kolkas bāku, bet, kad attapās, mainīja kursu un uzskrēja sēklim vai akmeņiem. Tad kājgrieži šos kuģus aplaupīja. Par „kājgriežiem” Kurzemes laupītāji iesaukti savu darbību rezultātā, proti, vēl vairākas dienas pēc maldināto kuģu bojāejas, tika izskaloti jūrnieku līķi, kuriem bija labi ādas zābaki. Tā kā pēc tik ilgas atrašanās jūrā zābakus līķiem nebija iespējams novilkt, kājgrieži mirušajiem nogrieza kājas un pakāra tās kokos ar visiem zābakiem. Tārpi pakārtās kājas saēda, putni izknābāja un saule izkaltēja, līdz zābaki nokrita un bija gatavi lietošanai. Slava Kurzemniekiem vienmēr gājusi pa priekšu, ne velti Dānijas baznīcās lūguši Dievu, lai pasargā viņus no mēra un kuršiem!
No Kaltenes mūsu ceļš veda uz Roju. Izstaigājām Rojas Jūras Zvejniecības muzeju, kas reizē ir arī tūrisma informācijas centrs un, piestājot apskatīt jahtas piestātnē, braucām līdz pludmalei. Pludmale ir sakopta, pie tās atrodas bērnu rotaļu laukums un Rojas zilais sivēns. Devāmies nelielā pastaigā pa molu.
Pa ceļam uz Kolku noteikti iesaku piestāt pie Pūrciema Baltās kāpas. Tā veidojusies pirms 6000 gadiem, Baltijas jūras priekšteces- Litorīnas jūras laikā. Lai varētu labāk apskatīt Balto kāpu, ir izveidota dabas taka, kas ir aptuveni kilometru gara. Izstaigājuši Pūrciema Balto kāpu, posāmies ceļā uz Kolku.
Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts. Nosaukums „Kolka” esot cēlies no lībiešu valodas „Kuōl-ka”, kas nozīmē „Mirsti nost!” Te mums atkal jāatgriežas pie stāsta par kājgriežiem. Ne visi jūrnieki pēc kuģu laupīšanām izskaloti miruši, tāpēc kājgrieži, staigājot pa krastu izskaloto jūrnieku meklējumos, ņēmuši līdzi uzasinātus mietus. Ja izskalotais bijis vēl dzīvs, kājgrieži triekuši tam krūtīs mietu, kliegdami: „ Kuōl-ka!”
Jums noteikti jāredz Kolkas pludmale! Tā vien šķiet, ka jūra, vējš un smiltis vienojušies milzīgā mākslas darbā- izskalotie un dabas apstrādātie koki izskatās grandiozi!
Pēc pastaigas pa Kolkas pludmali, devāmies uz Košragu, kur bijām noskatījuši naktsmājas. Palikām viesu namā „Pītagi”. Miers un klusums- vienīgā skaņa bija putnu dziesmas. Lieliska vieta, kur pavadīt nakti un atgūt spēkus! Un tā smarža, ko mežs un jūra sniedz... Fantastika!
Nākamajā rītā ceļu uzsākām agri, braucām uz netāli esošo Mazirbi. Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemē, pagājušā gadsimta 30tajos gados te strauji uzplauka zvejniecība. Pie vairākām mājām joprojām stāv lībiešu zilbaltzaļais karogs, tā krāsas simbolizē to, ko zvejnieks redz būdams jūrā. Zilā krāsa- jūra, tālāk baltais liedags un tad zaļie meži. Jāpiebilst, ka Mazirbē atrodas arī Lībiešu tautas nams. Atstājuši auto pie Lībiešu tautas nama, devāmies uz laivu kapsētu aplūkot laivas. Agrāk tās lepni šķēla viļņus un, jūrai bangojot un vējiem pūšot, piekrautas zivīm, ik dienas atgriezās siltajās liedaga smiltīs, lai apgādātu vietējo ciemu iedzīvotājus un viesus. Tagad tās, aizmirstas un laika zoba saēstas, dus laivu kapsētā... Nedaudz skumji kļūst, raugoties uz šīm laivām... Laivas te tika savilktas pagājušā gadsimta 50tajos un 60tajos gados, jo pierobežas režīma zonas dēļ tika aizliegta individuālā zveja. Robežsargi neļāva tās krastā sadedzināt, kā tas senāk tika tradicionāli darīts Līgo vakarā. Gandrīz visā Kurzemes piekrastē PSRS laikā bija izveidots īpašs pierobežas režīms, kas aizliedza cilvēkiem brīvi pārvietoties gar jūru. Ja vēlējies apciemot radus vai draugus, kas dzīvoja piejūras teritorijā, bija nepieciešama speciāla atļauja no milicijas.
Paslaistījušies Mazirbes pludmalē, devāmies aplūkot Miķeļbāku, kas ir augstākā bāka Baltijā, tās augstums- 62 metri.
Pēc Miķeļbākas apskates devāmies Irbenes radioteleskopa virzienā. Šis 650 tonnu smagais milzis tika uzbūvēts 60tajos gados PSRS Aizsardzības ministrijas vajadzībām. RT-32 radioteleskops atradās slepenā objektā „Zvjozdočka” un bija paredzēts spiegošanai un visu veidu sakaru pārtveršanai no pavadoņiem. Pa ceļam var aplūkot pamesto kara pilsētiņu „Zvaigznīte”, skats patiešām spocīgs!
Ja atrodaties Kurzemē, noteikti iesaku apmeklēt Ovišu bāku. Samaksājot nieka 50 santīmus, ir iespējams uzkāpt bākā un vērot brīnišķīgo ainavu- mežus, jūru, garāmbraucošos kuģus. Ovišu saimniece ar vislielāko prieku pastāstīs par bāku un Kurzemes vēsturi, par kuršu laupītājiem un par to, kā kara laikā koordinātes tika mainītas, lai vācu zemūdenes pie Kolkas uz sēkļa uzskrietu. Un vēl daudz ko citu!
Iebraukuši Ventspilī, nolikām mantas viesnīcā un devāmies ekskursijā pa Livonijas ordeņa pili. Tā celta 13. gadsimtā un ir senākā saglabājusies būve Ventspilī. Netālu no pils atrodas piemineklis Krišjānim Valdemāram- populāra fotografēšanās vieta. Tā kā ceļojām ar mazo meitiņu, kura bija gana nogurusi, devāmies pavakariņot un tad jau uz viesnīcu, lai atgūtu spēkus un ceļojumu turpinātu no rīta.Ventspils ir kā radīta tūristiem, te ir dažādas izklaides iespējas- ūdens atrakciju un piedzīvojumu parki, bērnu pilsētiņas, dažādi interesanti apskates objekti, sakopta pludmale utt. Un vienmēr atradīsiet, kur novietot auto!
Nākamo rītu sākām ar pastaigu pa promenādi un nelielu foto sesiju ar Ventspils govīm. Govju skulptūras atradīsiet visā Ventspilī, visdažādākajās vietās. Izstaigājām arī pa Dienvidu molu. Tālāk devāmies uz Piejūras brīvdabas muzeju. Paskatījāmies, kā dzīvojuši Kurzemes piekrastes iedzīvotāji- te iespējams aplūkot zvejnieku mājas, laivas un ikdienā izmantotos priekšmetus un darbarīkus. Pēc muzeja apskates izbraucām ar mazbānīti un tālāk jau mūsu ceļš veda uz Jūrkalni.
Jūrkalnes „Zītaros” varat apciemot slavenās līvu jeb zilās govis. Lībiešu teika par govju izcelsmi stāsta, ka jūras meita iznākusi no jūras ganīt savas govis svešās ganībās. Ganību saimnieks jūras meitu padzinis un tā raudādama aizgājusi atpakaļ jūrā, bet 7 govis palikušas. Tagadējās zilās govis esot šo 7 govju pēcteces. Pēc govju apskates devāmies uz Rīvas krogu. Te varat labi un lēti paēst un no kroga paveras brīnišķīgs skats uz Rīvas upi un tās koka tiltu. Lieliska vieta, kur noslēgt ceļojumu!
Pagaidām jāsaka paldies Kurzemei par fantastiskajiem iespaidiem, bet jau šovasar turpināsim tās apceļošanu! Plānā ietilpst jūras piekraste no Labraga līdz Papes ezeram un iekšzeme.
