Mazais cietoksnis - Luksemburga
|
Andra Gaigala - Dideny
|
Agrā rītā, kad saule tikko kā skārusi zemi, esam ceļā un maz pamazām tuvojamies Luksemburgai. Kurš vēl nezina, lieku reizi atgādināšu – Luksemburgas galvaspilsēta ir Luksemburga. Divi vienā. Kad runā, nākas precizēt, būts valstī, vai tās galvaspilsētā. Man tika tā laime redzēt galvaspilsētu. Lai arī Luksemburgā pabiju tikai vienas dienas garumā, garāmbraucot, iespaidi un sajūtas pietika un palika ilgam laikam. Ar ko man asociējas šī pilsēta? Vispirms, ar lielo gravu, redzams, ka kādreiz pa to plūdusi iespaidīgi varena upe. Tagad vien palikušas augstās krasta malas ar tām pāri vedošajiem tiltiem. Laiks mainījis ainavu, bet Luksemburga ir ‘zaļa’ pilsēta un valsts, jo tajā ir daudz koku, bet valsts teritorijas lielu daļu klāj meži.
Luksemburgā iebraucam strauji, pēkšņi manam skatam paveras pasaku grāmatas cienīga ilustrācija, tikai šoreiz pa īstam – baltu namiņu puduris ar pelēkiem jumtiem un tādiem kā ‘putukrējuma’ tornīšiem.
Tāds visai savdabīgs laika restarts, apjaušot, ka tā ir īstenība. Kā nu ne, uzzinot, ka Luksemburga esot vienīgā lielhercogiste pasaulē, pie tam, arī sestā mazākā valsts. Vēl Luksemburgu var saukt par banku valsti, tā nedaudz paskrienot tēmai pa priekšu, vien teikšu, ka šeit ir vesels banku kvartāls. Nav jau brīnums, jo valsts ekonomika, galvenokārt, balstīta uz banku darbību un Luksemburga ietilpst banku un finanšu centru desmitniekā, vismaz tā atklāj rakstu avoti. Vēl Luksemburgā atrodas vairākas, ar Eiropas Savienību (ES) saistītas, iestādes un biroji – ES Publikāciju birojs, ES Tiesa, Eiropas Revīzijas palāta, Eiropas Investīciju banka, un vēl. Jā, šī valsts ir viena no sešām, kas dibināja ES, kā arī ietilpst Beniluksā (Beļģijas, Nīderlandes, Luksemburgas muitas un ekonomiskajā savienībā), ne velti iezīmēju valstu pirmos burtus, jo no tiem esot radies Beniluksa nosaukums. Izrādās, esmu nokļuvusi mazā valstī ar lielu vēsturi un svarīgu nozīmi pasaulē. Padomju varas laikā ne viens vien Latvijā dzīvojošais zināja par Luksemburgas radio, kas raidījis popmūziku un bijis visai labi dzirdams arī tālaika LPSR.
Luksemburga, kā valsts, ir maza, tās teritorija sastāda 2586 km². Luksemburgas vārds pirmo reizi parādās 963.gadā, kad tikusi uzbūvēta hercoga Zigfrīda pils. Savulaik ap pili bijušas pat trīs nocietinājuma sienas un Luksemburga (pilsēta) kļuvusi par varenāko cietoksni Eiropā. Bet pats vārds Luksemburga nozīmē – mazais cietoksnis, un tas nākot no hercoga Zigfrīda laikiem. 1994.gadā vecpilsēta un tās nocietinājumi iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Visus šos faktus sameklēju jau tad, kad biju atgriezusies mājās. Interesantāk būt, iepriekš nezinot, īpaši nemeklējot. Izvēloties starp kultūras vai sajūtu ceļojumu, labprātāk izvēlos otro. Protams, ir vietas, par kurām jau agrāk dzirdēts, zināms, bet tas jau ir kas cits.
Tātad, esam veiksmīgi ieradušies Luksemburgas galvaspilsētā Luksemburgā. Ir saulains jūlija pēdējās nedēļas rīts. Auto tiek atstāts stāvlaukumā un dodamies pilsētā. Savādi, dzirdami neierasti trokšņi, tā kā bungas, tā kā negaisa rībieni, pa vidam mūzika, un tas viss atbalsojas tālumā. Kad nonākam vecpilsētā, laukumā pie gravas, šeit norit liela rosība. Mašīnas ar furgoniem, skaņu aparatūra, augsts ceļamkrāns, patiesībā, tam līdzīga ierīce, kas uz pamata ar trosu stiprinājumiem virs zemes, pāris metru augstumā, paceļ kādus sešus, septiņus bungotājus – puišus ar bungām. Tad arī šie ‘rībinātāji’ ir galvenie vaininieki savādajai skaņai, kas turpat, pie gravas ielejas, rada savādo bungu rībienu atbalss troksni. Paši nezinādami, esam ieradušies dienu pirms Ādolfa tilta simtās jubilejas. Jā, tieši tā, tiltam tiek svinēta jubileja. Pats simtgadnieks redzams netālu. Uz tilta manāma rosība, arī zem tā, šķiet, cilvēki trosēs pārvietojas un tiek veikti kādi priekšdarbi. Toties pati grava ir tik dziļa, apaugusi krūmu puduriem, kokiem, dažviet lejup ved pakāpieni, tādās kā terasēs izveidoti labirintveida dzīvžogu apstādījumi, skaisti apcirpti. Gravas malā parks ar soliņiem. Vakarā tur uzkavējamies. Vietējie turp dodas promenādē – pārīši, dāmas un kungi ar sunīšiem. Straujo kritumu ierobežo senas, nu jau apsūnojušas, balsta kolonnas. Ādolfa tilts esot Luksemburgas neatkarības simbols. Tilts esot 46 m augsts un 17,2 m plats, bet tā garums sasniedzot vairāk kā 300 metrus.
Pēcpusdienā dodamies apskatīt jauno pilsētu, kur izaudzis banku rajons un turpinās būvniecība. Visai savdabīgi interesantas skulptūras, dažviet atgādināja metāla instalācijas. Moderni. Patiesībā, mūsu mērķis ir ekskursija ES Publikāciju birojā un ES Tiesā.
Pēcpusdienā atgriežamies vecpilsētā. Luksemburgieši ir visai steidzīgi. Ielās rosība, tikai dažviet, ap strūklakām un soliņiem, rit nesteidzīgi rimta dzīve. Bērni veldzējas, spēlējas un smejas pie senās strūklakas. Izstaigājam iepirkšanās ielu, kas kā sētin nosēta maziem veikaliņiem un kafejnīcām.
Jau vēlā pēcpusdienā, kad palicis drēgnāks, pirms prombraukšanas ejam uz promenādi pie gravas, kur netālu redzams Ādolfa tilts. Ļoti skaista vieta. Turpat, parkā, lieli seni koki, to ēnā soliņu rinda. Fotografējam ainavas. Skatām šo dabas veidoto vietu un esam neierastā klusumā, Luksemburgas galvaspilsētā, pēcpusdienā.