Romantikas medības gondolu paradīzē

10.06.2008
8 min lasīšanai
31 foto

Romantikas medības kanālu un gondolu paradīzē Laivu un kuģīšu sastrēgumi Lielajā kanālā pie Rialto tilta saulainā aprīļa pēcpusdienā ir tikpat lieli kā Liepājā uz Ūliha iela darba dienas beigās. Gondola par mata tiesu izvairās no svaigi lakota ūdenstaksometra, bet liellaiva ar alus kastēm ar virtuozu vieglumu ielavās šaurā un ēnainā kanālā, kas šķiet šaurāks par pašu laivu. Vēl tur ir daudz tūristu, daži no kuriem dzer kafiju par pasaulē dārgāko un vecāko dēvētajā kafejnīcā „Florian” un ļoti daudz baložu, kas izklaidē tūristus vai otrādi. Droši vien nav grūti uzminēt – stāsts ir par Venēciju. Un ir krietni jāsaņemas, lai rakstot par šo pilsētu neizmatotu tādus jau simtreiz lasītus apzīmējumus kā „romantiska”, „unikāla” un „dārga”. Pirmajam apgalvojumam nepiekritīs tikai tie, kuriem šķiet, ka visi Venēcijas kanāli neganti smako, bet par pēdējo apgalvojumu var mazliet pastrīdēties, jo uz četrām dienām, vienkārši dzīvojot Venēcijā var apmaldīties lētāk nekā pāris nedēļas negausīgi iztukšojot inflācijas skartos lielveikalu plauktus. Ceļojums mums sākās laikā, kad Latvijas koki vēl tikai sapņoja par lapām, bet „Air Baltic” reklāma plaukstošu lapu zaļā krāsā nozibsnīja ar sarkani saldu deserta cenu. Tikai pāris nedēļas pēc tam, kad virtuālā biļete jau ganījās datorā, mazākais no romantiķiem aizdomājās, ka Venēcija taču ir sasodīti dārga vieta un patilte, kā par brīnumu, vēl nav kļuvusi par mūsu sociālajam statusam piemērotu nakšņošanas vietu. Ar bažām vērām vaļā naktsmāju rezervēšanas portālus un bez patikas vērojām iepretim viesnīcu bildēm mītošos eiro ciparus, kas sākas pie Latvijas minimālās algas robežas par vienu nakti diviem romantiķiem, bet beidzās tikpat mistiski lielos skaitļos kā Zatlera nesaskaitāmās pateicības. Pašā Venēcijā, jeb tur, kur gondolas gar logu braukā, viesnīcas ir dārgas un tāpēc tās labāk lūkot kontinentā. Piemēram Mestrē, kas sākas tur, kur beidzas pagājušajā gadsimtā diktatora Benito Musolini valdīšanas laikā uzbūvētais tilts, kas savieno salu ar „cietzemi”. Neapsildīta kempinga namiņa vietā ieklikšķinājām divzvaigžņu hoteļa „Primavera” lētāko piedāvājumu, un tas ir tālredzīgs lēmums, jo vēlāk uz mazās un pieticīgiem ceļotājiem mājīgās istabiņas radiatoriem žūs mūsu slapjās zeķes, žļerkstošās kurpes un aktīvi nodarbinātais, kādā piparbodītē pirktais milzu lietussargs. Pirmās divas ceļojuma dienas lija lietus un bija auksti, bet otrās divas nežēlīgi karsēja saule. Autobuss līdz Venēcijas autoostai mūs katru rītu aizvizināja 15 minūtēs. Un tur jau sākās tā romantiskā kanālu, tiltu un laukumu pasaule, kuras dēļ tūristu Venēcijā ir daudz vairāk nekā vietējo iedzīvotāju – aptuveni 15 miljoni gadā. Iela beidzas kanālā, kur laivas draudzīgas Neapmaldīties Venēcijā diezgan grūti, jo šauro ieliņu un kanālu mudžekli atpazīt kartē mums nav ne pacietības, ne vajadzības. Laika ir pietiekoši, lai maldītos un atkal atrastos kādā zināmākā vietā, no kuras atsāk apmaldīšanos. Tūristi, kuriem laika ir mazāk, no autobusa vai dzelzceļa stacijas parasti vienā vīlē dodas vairāk nekā četrus gadsimtus vecā Rialto tilta vai Svētā marka laukuma virzienā, un viņus vada uz māju stūriem uzkrāsotas vai plāksnīšu veidā piestiprinātas zīmes. Kad izdodas nomaldīties no šīs dzīvās maģistrāles, reizēm atrodas arī pavisam klusas ieliņas ar ziedošiem dārzu puduriem iekšpagalmos, pa logu skanošām itāļu operu ārijām un veļas striķu mudžekļiem. Bet ne jau par ielām Venēcijā ir stāsts, bet par kanāliem, kas vijas caur pilsētu kā tādas dzīvības artērijas. Lieli un mazi tie sazarojas, met līkumus vai satiekas ar kādu no lielajiem brāļiem. Ātrā palīdzība ir brūngani lakota laiva ar sarkanu krustu uz sāniem un nelielu kajīti slimnieku pārvadāšanai. „Gružu mašīna” ir mazliet lielāka laiva ar ceļamkrānu, kas kanālu malās esošās gružu kastes ieceļ laivā, bet vietā noliek tukšas. Laivas ir arī policistiem, taksometru vadītājiem, preču piegādātājiem un visiem citiem, kas šajā pilsētā vēlas pārvietoties motorizēti. Un visas šīs darba laivas, kā arī ūdens autobusi un gondolas dzīvo kanālos un dažviet rada pat Rīgas cienīgus sastrēgumus. Taču četru dienu laikā neredzējām nevienu „kuģu avāriju”, kaut brīžiem likās, ka liellaiva ar alus pudeļu kravu aizķers gondolu ar ķīniešu tūristiem vai ūdens autobuss paberzīsies gar ūdens taksometra spoži lakotajiem sāniem. Bet nekā – kapteiņi vien draudzīgi pamāj viens otram un garām braucot vēl pasēj pārmīt dažus vārdus. Bieži vien nomaļākas Venēcijas ieliņas vienkārši beidzas kārtējā kanāla malā un priekšā nav neviena no 378 Venēcijas tiltiem vai tiltiņiem. Tad nākas kādu gabaliņu doties atpakaļ un meklēt citu maršrutu uz iedomāto galamērķi. Populārākajos slazdos, pie Lielā kanāla, atjautīgie venēcieši ir izveidojuši pārceltuves. Par pus eiro veikls gondoljērs jūs nogādās otrā pusē. Cilvēkiem ar līdzsvara traucējumiem šis pakalpjums var būt bīstams, jo pārceļoties ir jāstāv kājās, bet gondola, kā jau visas laivas, šūpojas. Aprīļa beigās kanālu ūdens bija patīkami zilzaļganā tonī un maigi smaržoja pēc jūras. To, ka ūdens ir tīrs, apliecināja kādā pusdienošanas reizē kanāla ūdeņos zem marmora trepju pakāpiena paslēpies tīru ūdeni mīlošs vēžu dzimtas pārstāvis, kurš kopā ar kolēģi visnotaļ dzīvespriecīgi skrapstinājās ap baltmaizes garozu. Protams, ka ūdens Venēcijai rada arī ne mazums problēmu – mitrums bojā ēku pamatus, namu uzturēšana un remonts izmaksā ļoti dārgi un to var atļauties tikai bagāti ļaudis. Šķiet, ka daudzas mājas Venēcijā pastāvīgi netiek apdzīvotas, jo vakaros, kad satumst, vismaz lielā kanāla krastos gaisma redzama tikai reta nama logos. Kad izklīst raibais tūristu pūlis un mājup devušies daudzie ielu tirgotāji, Venēcija atgādina mirušo pilsētu, tādu kā skaistu butaforiju, kas atdzīvojas tikai dienās. Daudz baložu un vecais, dārgais Florians Svētā Marka laukums ar Dodžu pili un Svētā marka baziliku ir vieta, kur vientulību un klusumu labāk nemeklēt - te pa visām iespējamām Venēcijas artērijām agri vai vēlu saplūst visas tūristu straumes un straumītes. Šoreiz ne par itāļu renesanses arhitektūras harmonisko saplūšanu ar Bizantijas arhitektūru būs stāsts, bet par baložiem, kas kopā ar tūristiem šo vienu no pasaules skaistākajiem laukumiem pārveidojuši arī par pasaulē lielāko putnu barotavu. Baložu simti dienas laikā apēd vismaz viena neliela kinoteātra gada popkorna „apgrozījumu” – šo putnu galvenā maltīte ir kukurūzas graudi, ko turpat laukumā par 1 eiro iegādājas vismaz katrs trešais tūrists. Graudus turot rokās, uz galvas vai citviet uz ķermeņa, baložus var pievilināt attiecīgajā vietā, un tad barotājs sāk nevaldāmi spiegt no prieka vai bailēm, jo baložu nagi un knābji uzstājīgi kutina. Tā Svētā Marka laukumā izklaidējas tikai tie daudzie ceļotāji, kas nevar atļauties laiski un lepni pasēdēt vecākajā un noteikti vienā no dārgākajām pasaules kafejnīcām „Cafe Florian”, kas bez pārtraukuma darbojusies 288 gadus un var lepoties ar tādiem klientiem kā Gēte, Dikenss un Kazanova. Vakaros glītā nojumītē pie „Floriana” populāras melodijas spēlē glīti tērpti mūziķi. Taču apmeklētāju, vismaz pie āra galdiņiem ne dienās, ne vakaros nav daudz, un viesmīļi ar melniem tauriņiem īsinot laiku jautri čalo renesanses kolonnu paēnā. Par vietu un skatu ir jāmaksā, taču pat amerikāņi, kuri naudu parasti neskaita un būtu ierindojami potenciālo „Floriana” apmeklētāju pulkā, Eiropā tagad ir spiesti dzīvot taupīgāk, jo dolāra kurss attiecībā pret eiro ir noslīdējis līdz visu laiku zemākajai atzīmei. Krastmalā blakus Svētā Marka laukumam vērojama vislielākā Venēcijas gondolu koncentrācija. Lielas un mazas, ar sarkani polsterētiem sēdekļiem un zeltā mirdzošām atzveltnēm vai vienkāršākas - ar dermantīnu iztapsētas tās no krastmalas plašajiem ūdeņiem lielā skaitā viena pēc otras ienirst šaurajā kanālā ar slaveno Nopūtu tiltu, pār kuru kādreiz no cietuma uz tiesu un atpakaļ smagi pūzdami gājuši ieslodzītie. Kad viss kanāls pilns gondolām, skats šķiet kā no „noteikti jāizbrauc ar gondolu” konveijera. Taču, kad tikai Venēcijai raksturīgo laivu klusā novakarē sastopam kādā pavisam nomaļā kanālā un gondoljērs – slaids puisis salmu cepurē ar sarkanu lentu – dungo kādu jautru meldiņu, skats jau ir daudz harmoniskāks un pilsētas ainavā iederīgāks. Gondolu, līdzīgi kā citi amata brāļi, jaunais itālis stūrē ar apbrīnojamu vieglumu – ja vajag, ne tikai ar airi, bet arī izteiksmīgi atsperoties pret mājas stūri. Turklāt galvas pirms tiltiņiem viņi visi pieliec pašā pēdējā brīdī, it kā nemaz neskatoties, bet tikai jūtot. Salas Trešajā ceļojuma dienā, kad beidzot spīd saule, iepērkam ūdens autobusu dienas biļetes un dodamies aplūkot ap Venēciju esošās salas – Lido, Murano un Burano. Īstas skaidrības par to, kuru peldlīdzekļu pakalpojumus ar šo karti varam izmantot, nav, taču iekāpjot to parādīt neviens neprasa, tāpēc pārvietojamies, ar ko pagadās. Sākam izbraucienu pa lielo kanālu visā tā garumā. Smagi pūzdams buss pārvietojas lēni, pieturot daudzajās krastā izvietotajās peldošajās pieturās. Tāpēc ir gana laika, lai aplūkotu kanāla abos krastos esošos greznos namus un pilis, kas savulaik piederējušas Venēcijas aristokrātiem, un lielas noliktavu ēkas, kur glabātas ar kuģiem no Austrumiem atvestās preces. Smalkām akmens mežģīnēm rotātas fasādes, Venēcijai raksturīgās smailās logu ailes un akmens kolonnas slīd gar acīm kā tāda četrus kilometrus gara (tik garš ir kanāls) vēsturiska filma, par kuras katru kadru jeb ēku mākslas zinātnieki un vēsturnieki varētu lasīt stundām garas lekcijas. Nākošais ūdensbuss mūs aizvizina līdz garajai Lido salai, kas Venēciju atdala no atklātas jūras un pazīstama ar savām pludmalēm. Aprīļa beigās Lido daudzās pārģērbšanās kabīnes vientulīgi klusas vēl tikai gaida peldviesu daudzskaitlīgo invāziju, un lasot glītos Adrijas gliemežvākus pludmalē klīst tikai daži romantiski pārīši. Smilts gan te vairāk atgādina granti un mūsu pludmaļu baltā pūdercukura izlutinātajiem tādās gulties diez vai gribētos. Pēc nelielas pārsēšanās kombinācijas ar ūdens autobusiem, pēdējais no kuriem ir pārpildīts līdz pēdējam borta centimetram, esam sasnieguši salu, kas pazīstama ar stikla vāzēm, krellēm, lampu abažūriem un citiem stikla izstrādājumiem, sākot ar pāris eiro vērtiem niekiem un beidzot ar oriģināliem un dārgiem mākslas priekšmetiem. Esam pusdienlaika saules sakarsētajā Murano, kur netrūkst arī glīti kanāli un dievnami, taču pats galvenais te ir stikls. Stikls ir suvenīru bodēs, stikla muzejos, skvērā pie baznīcas ir milzīga stikla puķe, bet kāda tilta galā apmetušies stikla skaitām kauliņi cilvēka augumā. Nejauši, kopā ar kādu tūristu grupu iemaldāmies vienā no daudzajām Murano stikla darbnīcām, kur divi sirmi vīri divu lielu krāšņu priekšā no bezformīgas un staipīgas stikla masas nepilnu piecpadsmit minūšu laikā dabūja gatavu staltu stikla kumeļu ar visām krēpēm. Tas notika tik apbrīnojami veikli, ka no malas vērotu šo procesu aprakstīt ir pagrūti – kaut ko sildīja krāsnī, pēc tam pūta, tad mazliet virpināja, ar knaiblēm noknieba lieko un zirgs gatavs. Ūdensbusu dienas biļete ir jāizmanto pilnībā, tāpēc dažas stundas pirms saulrieta dodamies tālāk uz nelielo, turpat Venēcijas lagūnā mītošo Burano saliņu, kur vakara saules staros mierīgo kanālu ūdeņu malā gluži kā bērnu rotaļlietas sastājušies simtiem glīti uzposti un žilbinoši spilgtās krāsās nokrāsoti zvejnieku namiņi, kuru priekšā pie steķiem lēni līgojas nelielas zvejnieku laivas. Krastmalā žūst tīkli, smaržo pēc jūras un tikko nopļautas mauriņu zāles, bet salas vienīgais baznīcas tornis no visa šī smaržu reiboņa vai īstenībā liekas mazliet šķībs. Kamēr vīri jūrā, salas sievietes jau gadsimtiem ilgi veido zirnekļu tīkla smalkuma mežģīnes, kas suvenīru topā noteikti var sacensties ar Murano stiklu. Atceļā sarkanā vakara saule tik teiksmaini slīd aiz Venēcijas baznīcu torņiem, ka vienīgais apzīmējums šai pastorālajai novakares ainai ir romantiski. Kāds paziņa pirms brauciena uzvaicāja – ko tad jūs veselas četras dienas darīsiet tai Venēcijā? Bet mums tur esot bija sajūta, ka apmaldīties un atrasties Venēcijā var mūžīgi. Kā taupīgi dzīvot Vēnēcijā. Pārtiku pirkām blakus viesnīcai esošajā lielveikalā „Lidl”. Cenas šajā „zemo cenu” bodē daudzām precēm ir zemākas vai līdzvērtīgas ar Latvijas cenām. Daži mazāka izmēra lielveikali (mēs atradām trīs) ir diezgan labi paslēpušies arī pašā Venēcijā. Piemēram, vidēja lieluma grilēts cālis, ko vienā reizē nevarējām notiesāt, mums izmaksāja nieka 5 eiro. Tikpat maksāja paliels un sātīgs turpat veikala kulinārijā gatavotas lazanjas gabals. Liela bumba gardā itāļu saldējuma kraukšķīgā vafeļu tūtē Venēcijā maksā neredzēti lēti - tikai 1 eiro. Transports un viesnīca. Lidojums ar „Air Baltic” Rīga – Venēcija – Rīga divām personām izmaksāja aptuveni 130 latus. Viesnīca ar brokastīm - 165 eiro par četrām naktīm diviem. Autobuss no viesnīcas līdz Venēcijas autoostai – 1,15 eiro. Ūdensautobusa dienas karte – 14 eiro. Venēcijas ceļvedis un karte vācu valodā – 7 eiro.

Romantikas medības gondolu paradīzē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem