Taizemes skices (15.05.-29.05.)
|
Evija Martukāne
|
Čiv riv!Sveicieni no Bangkokas!
Pēc pus pasaules pārlidošanas un vienas nakts pazaudēšanas Sanģiks mūs sagaidīja ar mūsu foto! Pirmie iespaidi - visur vadi, vadi, ģeneratori, miljons mocīšu, kas vienas ielas ietvaros brauc kādā virzienā, kurā gribi, ultrarozā takši, ielas ēdieni, augļi, ielas masāžas .... Ja kāds jau pie sevis ir sācis pūst - laimīgās - STOP! Pāri visam stāv KARSTUMS..... Mūsu istabā ir gultas tikai ar palagiem un spilveniem.... virs galvas darbojas grozošie ventilatori, kas malsta karsto gaisu. Principā no otras es varētu sev pūst virsū fēnu - būtu tas pats efekts. Sanita tikai sten vien uz gultas, es mēģinu vēl turēties varonīgi .... tipa - cik ekzotiski.
Bet ja godīgi - elle un Bangkoka!
*******
Pilnīgi neticami, ka jau viena diena cauri.... Ar laika maiņām nereāls liekas Rīgas laiks. Pirmā diena pavadīta godam - beidzot es zinu, kas ir tukutki. Pilnīgi skaidrs, ka kaulēties tas ir sports Kā saka kādu cenu, tā jākliedz pilnā balsī - PAR DĀRGU, tipa nevajag! Un pēc brīža ir ar mieru Tā mēs ar Sandija Martinsone un Sanita Kārkliņapa trīnīti tikām pie longbouta, kas mūs izvadāja pa kanāliem un upi, kas bija reāli iespaidīgi vietēja kolorīta dēļ - Venēcija salīdzinājumā var iet atvaļinājumā. Pēc tam relaksējāmies kāju masāžā, es tiku pie džeka, murrrrrāju kā veca kaķe Tad vakariņas no ratiņiem - siifuuds, čikeni, springroļļi utt. Un vakara lielisks noslēgums ar Chang beer kafejnīcā ar dzīvo mūziku un .... Gulbja un Nadala spēli Un karsts, karsts, karsts.....
*******
Šodien pārbraucām uz Ajutaju, divas stundas trešās klases vagonā ar mūkiem... Ārpus Bangkokas viss ir lētāk, vilciens 25 santīmus un .... citi skūpsta tēvzemi es Ajutajas viesnīcā kondišku palekdamies Tā atgriež dzīvības sulu! Jo citādi visu laiku ne tikai dvielis karstais un palagi, bet pat lēcu šķidrums ir verdošs! Te nakts tirgus ar ēdienu ir liels baudījums - garneles uz šķīvja, uz iesmiņiem čikenu astes un akniņas, un kur vēl saldās pankūkas desertā Vakariņas upes krastā, tempļi otrā krastā un suņu bandas... Visiem kaķiem nez kāpēc īsas astes... Dienas jautājums no Sanita Kārkliņa - kā viņi šajā karstumā vairojas?
*******
Otrā diena Ajutaijā - vecajā Siāmas galvaspilsētā. Par spīti Sandija Martinsone bažām, ka mēs nespēsim aklimatizēties un gulēt, mēs ar Sanita Kārkliņa guļam naktīs kā nosistas... pamostamies lipīgām sejām, bet bet metamies tikai uz otru sānu, iekārtojušās, lai mazāk līp rokas un ciskas vienas pie otras. Bet šodien plānā bija tempļu tūre. Ar riteņiem. Jāsaka, ka līdz sirds dziļumiem vēlējos, lai zelta zirgs būtu ar mani, jo tas daikts - lasi velosipēds, simt punkti ir izgatavots pirms birmiešu iebrukuma Ajutaijā. Un tieciet man - ne viens vien gadsimts pagājis! Es nemācēju faktiski ar to braukt, satiksme te nenormāla, visi laiž pa otru pusi, nekādu luksoforu, aste trīcēja. Pirmo reizi gandrīz nogāzos, kad iespiedzos un ieraudzīju ziloņus, mierīgi kā suņus laižam pa parku. Tempļi - no drupām līdz gigantiskam zelta budām. Lūdzoties tiek kūpināts vīraks un veltīti ūdensrožu ziedi. Protams, atcerēties to visu kas kam par godu - nav iespējams. Paldies dievam mums tā vēsture ir pieklājīgi maza. Vakarā par godu lieliskai dienai nolēmām pašikot, respektīvi paēst vairāk nekā par latu 50, un ēst vakariņas laivas restorānā. Jāsaka, ka curry nebūs pie manas iecienītās pārtikas, lai gan garneļu curry ar asniem, puķkāpostiem un kaut kādā asā tomātu aizdarā - bija tīri baudāms. Mans dienas ēdiena favorīts tomēr paliks pikantā medus mērcē vistiņas stilbs, ko badīgi notiesājām pie budas tempļa, draudzīgi sadalot kaulus ar vietējās suņu bandas bosiem
********
Šodien ar Sandiju un Sanitu pārbraucām uz Pak Čongu uz Griinliifa nacionālo dabas parku. Rīta cēliens kā murgs, jāceļas bija uz agro vilcienu, pēc Rīgas laika - pus 3! Stacijā, kamēr Sanģiks pirka biļetes, biju atslēgusies uz sola, mušas līda mutē. Pēkšņi astoņos atskanēja skaļruņi, visi raušas kājās, izrādās, ka skan himna un jāpagodina karalis un karaliene! Pat suņi stāvēja astēm taisni! Vilciens - protam 3. klase. Tas nekas, ka pakaļa vaļā un kājas var šūpot virs riteņiem, toties ir pavadoņi, kas visus izriktē pa nopirktajām sēdvietām. Protams, visu pūš ventilatori. Bet visvairāk - nebeidzamais tirgus pa šauro eju. Dzērieni, kūkas, kūpinātas vistiņas, šampūni, mitrās salvetes, pat ar katliem un siltām nūdelēm. Bail pat padomāt, kas bija maisos ar olām. Aiz loga - kalni, kalni un uz klintīm milzīgi zelta budas. Vienā vietā pat tipa buda-dievmāte. Grīnlīfa dabas parks. Komandā 3 holandieši un amerikāņu ģimenīte. Sākumā mūs aizveda uz vietējo "spa", vilks zina kāda kalnu strautā peldējāmies kopā ar vietējiem. Tie kautrējas - paši laiž visās drēbēs un peldriņķiem. Tad budas templis pazemes alās ar 100 sikspārņu šķirnēm. Tie no stresa un mūsu lukturīšiem lidinājās, kā izbiedēti putnēni. Gids teica, ka arī mēdzot būt sneiki un reti, bet - ņe sezon. Es spītīgi neticēju - un ik pa brīdim spīdināju lukturi pa alas kaktiem. Nākamais solis - sikspārņu spiets. Tāds esot vērojams tikai pāris vietās pasaulē. Pēc saulrieta divi apmēram divi miljoni sikspārņu pamet savu alu. Reti kad esmu dzīvē esmu redzējusi ko tik iespaidīgu - tie kā melna masa virtenēs un virpuļos aiztrauca Taizemes debešos. Rīt atgriežamies Bandžā - Bangkokā - un tad cauri visai Taizemei ar vilcienu, dirnot restorānvagonā, uz salām - pie ziliem ūdeņiem, baltām smiltīm un ziliem ūdeņiem.
*******
Ufff! Pēc gandrīz divu dienu nemitīgas braukšanas - saskaitīju - ar 9 transportiem pa zemi, virs zemes, zem zemes, virsūdens utt. - esam nonākušas Koh Lantā - jebšu Taizemes dienvidos uz salām pie palmām un jūras.
Viss pārbrauciens - raibs kā čigānu tabors - sākot ar brīdi, kad pametām nacionālo dabas parku un devāmies uz dzelzceļa staciju, lai atgrieztos Baņķī - lasi Bangkokā. Pēkšņi izrādījās, ka nav 3. klases biļetes un jābrauc pa dārgo – 180 batiem 1. klasē jebšu divi 50! :D Nu labi, nepatīk mums šī doma, bet upurējāmies. Pa to laiku jau esam aizpļāpājušās ar jaukto velsieša un itālietes pāri, šie labprāt ar mums kompānijā. Un tad Sandija pateica sakrālo Muna Saņģiks frāzi: „Tas, ka mums ir biļete 1. klasē, nekā ziņā nenozīmē, ka mēs tur brauksim!” Un tad sākās. Vilcienu noņēma no trases. Tad mūs pikapā aizrāva uz autobusa staciju, protamas, uz visām somām sēžot galiņā. Uz Baņķi ekspresis ar kondicionēri - toties, maita, dārgs. Pašā Banķī - gaisa tramvaji, metro un beidzot esam galvenajā vilciena stacijā. Līdz nakts ekspresim notiesājam vietējā lavačkā Thai nūdel viz čiken – mana iecienītā zupa – ēdot deguns tek kā ūdenskritums, tas no čili. Vēl mans atklājums ir asni un kkas gurķveidiigs kā rabarberu kāti, to visu pie zupas klāt un vēl virsā daži kausiņi čili etiķa. Mmmmmm.
Un tad dienas lielākais iespaids – nakts ekspresis uz salām! Atļāvāmies pa dārgo - 2. klases guļamvagonu, kas no sākuma ir vienkārši beņķi, un tad ar pavadoņa palīdzību prevrašajetsa v eļegantnije ņe šorti, bet guļvietās. Katram savas matracītis, palags, jauni spilvendranķi, segas un aizkariņi. Kamēr notika brīnumainās pārvērtības, mēs pārvācāmies uz restorānvagonu. Tas gan bija ko vērts!!! Personāls – nenosakāma dzimuma transvestīti. Kā disko 80tie klubs, skan ABBA. Un var pīpēt! Pasūtījām alu.... un tad sākās – ieradās skots Ross ar amerikāņiem, pāris ķīniešu, angļi – ballīte burtiski rāva jumtu. Rosam traki patika meitenes, viņš paskatījās uz mani un teica: „You will be my future wife and I swear to God – you will dance with me tonight!” Un goda vārds nemeloja – pēc kāda laika laidām trakās dejās, Ross vēl pa vidu izdancināja ķīniešu džekus, vienu vilciena pavadoni un ik pa laikam mēģināja mani nobučot! :D
Nav brīnums, kad pēc tam nakts sapņos, kratoties augšēja vilciena lavčkā – mācījos spēlēt fagotu ar Mārtiņu RītiņuNu, ko – time for the sun J
*******
Kamēr meitenes pazudušas lielā sulīgā, vietējā arbūza un Changa (alus) meklējumos (es jau pavēnī laizu pirmās saules brūces – še tev bija super krēms 30%!), padalīšos ar pirmajiem iespaidiem uz salas. Skaidrs ir viens, ja esmu kādreiz domājusi par paradīzi, tad tas būtu šādi – zilganzaļā jūra, palmas, baltās smiltis un atpūta, atpūta, atpūta, dzerot augļu ledus šeikus.... Vakar, stundu pēc ierašanās, visās salās pazuda elektrība. Silta tropu nakts, zvaigznes, mēnesgaisma, 100 m no mūsu bungalo šalc Andamana jūra. Vakariņās aiztaustījāmies uz vietējo krodziņu un baudījām vakariņas sveču gaismā. Bet mums vēl bija daži jaunieši (jā, jā, lai neizceltos no vidus, es ar saku, ka man 27, citādi mēs jau te atbilstam „omju” kategorijai :)) un pašu saimnieku ģimene. Sieviete, protams, virtuvē, brāļi Vans un Bams un Papā, kas sēdēja ar visiem un uz ģitāras spēlēja populāras un tajiešu dziesmas... Vispār jau – traki romantiskiUn jā, Papā beigās viesiem uzsauca pa mēriņam Sambuka – anīsa aperitīvu jauki pavadītam vakaram. Ā, jāsaka, ka te es ēdu garšīgāko Pad Thai, kas līdz šim bijis. Vispār man ļoti patīk taizemiešu virtuve – gan asums gan garšas savienojumi, piemēram, Tom Kha – vistas zupa kokosa pienā ar citronmētru, sēnītēm, zaļumiem, čili un man liekas, ka šodienas pusdienu zupai arī bija pat klāt kindza. O, nāk meitenes, laižam peldētJ
*******
„Kas gan ir mīlestība pret labi izceptu bifšteku un kartupeļiem?” jautāja Džūlija Lamberte. Šodien tāda diena, kādu sen neatceros – visu dienu peldoties un lasot, lasot... Somerseta Moema „Teātris” diena garumā tika izrauts cauri. It kā esmu šeit, bet sajūta, ka aizvien kādā neticami skaistā kartītē. Par realitāti liecina nerimstoši svilstošā āda – mans rojālais baltums pārvērties ugunīs – āda tagad ir kā man temperaments. Rīt plānojam snorkelēt - lai ko arī tas nozīmētu.
*******
Tā kā vakar pilnmēness ballītē pludmalē paklīdu ar buketu (spainīti ar rumkolu) padusē, beigās īsti vairs nebija dukas epistulārajam žanram, bet visādā ziņā nevaru nepadalīties ar stāstu „Kā mēs braucām snorkelēt” jebšu „Nāves ēnā”! Jādomā, ka līdz mazbērniem stāsts būs izvērties par jau ticamu gabalu, kā mēs trīs vīrenes laivā un pat bez suņa laidām mazā skaidu laiviņā pa deviņstāvīgiem viļņiem!
Bet nu īstenībā bija tā. Dažreiz mani intuīcija neviļ, un, kad vakar no rīta tā kliedz – NEVAJAG!, – vajadzēja klausīt. Sandija saka, ka viņa jūtas lepna, ja pārvar savas bailes, es nejutos un dusmojos uz sevi, kāda velna pēc sev daru tā pāri! Un laikam jau vispār esmu bailīga. Idejiski tā skaitās jauka 4 salu tūre ar snorkelēšanu un pludmaļu apbrīnošanu. Kompānijā ar mums bariņš amerikāņu jauniešu. Sākumā mūsu longbouts brauca, nu, kā jau laiva uz ūdens un tad sākās.... Šitādu šeikošanu dzīvē nebiju pieredzējusi. Pa viļņiem, augšā lejā, sāniski, laiva žvārgojas, putas šķīt sejā. Sanita sēdēja kā sālsstabiņš. Sanģiks kā jau rūdīta ceļojošā vilcene – mēģināja mierīgi lasīt grāmatu. Bet es biju nāvīgi pārbijusies. Līdz trīcienam. Taisnības labad jāsaka, ka mana 6 gadus ierūsējusī kristietība vakar iemirdzējās jaunā spozmē – man liekas, ka līdz krastam izdzinu kādus 5 rožukroņus kā miniums! Sanita apgalvo, ka arī neiztikusi bez Dieva vārda. Īpaši šķērmi palika, kad lika uzvilkt vestes. Tad, kad beidzot tikām mājās un uz zemes, biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Aiz laimes smēju, sak, pēc šitā turbulences lidmašīnā liekas pupu mizas! (Do Dies man to atcerēties, laižot mājās, jo kā zināms, arī lidot diez ko man kopš zināma laika netīk :D) Un tad pēc visa mūs ķēra vēl viens joks – torpu lietus, kas kā balta siena tempā no jūras nāca virsū, ka pirmajā brīdī nezini, kur skriet, kur lekt un glābties. Protams, lietus netraucēja mūs pikapā raut mājās!
Ak, jā – snorkelēšana. Tā man tīri neko patika, ziftiņas pamaz, bet smukas, un koda man ciskā! Protamas, protams, zinu, ka esmu saldumiņš!J
*******
Nu ko vēl varu piebilst - tie, kuri vēl nav pamēģinājuši īsto Thai masāž, - ja mēģināsiet - tad nu skaidrs, ka stundu klusām un reizēm skaļāk ir jāsmilkst. Pašlaik jūtos kā izknaibīta un sista, bet sajūta - labaPēdējais vakars salās, žēl. Mierīgi varētu vēl kādu nedēļu. Tikai grāmatu mums vajadzētu krietni vairāk, te iet viena dienā. Rīt laižam atpakaļ uz Baņķi - un tas ir tālāk nekā Maskava no Rīgas!
*******
Pēc 17 stundu ellīga pārbrauciena jau atkal esam Baņķī. Un atkal ir karsts, karsts. Bet šoreiz citādi – laikam esam adaptējušās. Šoreiz izbaudījām braucienu ar autobusiem, kas kā savienotie reisi rauj cauri pus Taizemei. Reāli sajūta, kā dzenot cauri Polijai. Jāsaka, ka Taizemē transports ir reāli attīstīts – tu nekad nebūsi pazudis, rūpējās lai tūristi tiku nogādāti ar servisu. Viens minivens (busiņš) no salām, nākamajā mūs ielādē kopā ar kompāniju, kas sastāv no britu paipuīša, franču valodas skolotājas Taizemē no Tulūzas, angļu valodas skolotāja no Kanādas un aktīvisti no nenosakāmas vietas. Kopīgas valodas atrodam, kad mūs pēkšņi izmet no vena un saka, ka apmēram pēc stundas būs lielais slīpingbass. Nenosakāmā vietā Taizemē tad nu radām kopējas valodas. Jāsaka, ka mūsu omju trio nobāl pret pārējo izceļošanos (nu, ok, ne Sandijas) – un liekas, vai maz braukts, bet, paklausoties pārējos, liekas, ka nav nekur būts tālāk par Baložiem. Tad nakts slīpingbasā – tie ir milzīgi busi, kur braucējus salādē otrajā stāvā, beņķis paliels, atgāžams, plediņi un zvērīgs kondicionieris. Labi, ka Sandijai bija liekas zeķes, vīstījos, tīstījos, bet paguvu arī nosalt. Iešāvu divas miega ripas, lai kaut kā varētu to izturēt, un mēģināju gulēt lotosa pozā, kājām gaisā krusteniski, un, ticiet man, tas bija vis ciešamākais variants. Pus 6 mūs izsvieda Baņķī nekurienē, sak, esam klāt. Labi, ka mūsu Kosan rouds bija spļāviena attālumā, ka bezkaunīgi nokaulējām mūsu tuktuku līdz 10 batiem no personas (17 santīmiem). Un dieva laime – šoreiz dabūjām istabiņu ar kondicionēri. Bangkoka aizvien ir skaļa un raiba kā dzeņa vēders, pēc šā visa man liksies, ka Rīga klusa kā aizpērnais miests. Šodien iepirkāmies. Kaulēšanos mākslu esam apguvušas perfekti, jo īpaši līderis ir Sanita! Stīvējamies pie sīkumiem, sak, dārgi. Ja parēķina latos, ne velna mājās tik lēti nedabūtu, bet te kaujamies līdz santīmam. Jautājums, kas mūs nomoka, kur pazuda divas nedēļas? Rīt vēl priekšā tirgus uz ūdens, kāda masāža, leidī boijs šovs un tad..... Welcome on the Finnair fligts to Riga... jeh....p.s. Sanita saka, lai pavēstu tautai, cik te kaķī ir vāji, slaidiem, cildeniem purniņiem.
*******
Nu ko - vispirms, paldies visiem sveicējiem, jūs sildījāt manu sirdiOtrkārt - pēdējais vakars Taizemē... Liekas, ka tikko pakojāmies, nu un jau divas nedēļas cauri... Mēģinu iesūkt pēdējas smaržas, garšas, skaņas... Tā kā vakar iesākām jau svinēt pēc Bangkokas laika, šorīt uz ūdens tirgu devās tikai Sanita. Mēs palikām saldi šņākt, jo nu goda vārds - rīts kā filmā Hangover 2!nav brīnums, ka pret rītu es sapņoju, ka Taizemes kroņprincis ir izvēlējies tieši mani!Šorīt secinājām, ka esam nodzīvojušās līdz kliņķim - naudas vienkārši nav! Kopā knapi sanāk svētku zupai... Risinājums - ūdens un veselīgs miegs ! :D Ap 6 es biju gatava pārdot dvēseli velnam par kādu Pad Thai, nu ok, vismaz rīsiem. Beigās salikām kopā galvas un kapeikas, galu galā - ceļojuma moto - neaizliedz sev neko! - un vakars izdevies vnk lieliski - tikām pat pie kāju masāžas, kas tiešām ir to vērts. Ja Rīgā tas maksātu 2 latus, es vismaz 3 reiz nedēļā kustu kā veca kaķe pie krējuma ķērnesEs zinu, ka rītvakar man tā visa pietrūks - sapnis Āzija patiesi bija sapnis.
*******
Home sweet home. Vai es šorīt vēl biju Bangkokā? Neticas, pilnīgi sireāla sajūta. Takša šoferis lielījās, ka Rīgā jau tagad silts. Es ar gudru smaidu taustījos pēc jakas. Protams, lai pēc ellīgajiem pārlidojumiem nekas nebūtu beidzies, čumidāns no Bangkokas neatnāca!Tā kā Bangkokas reiss kavēja, pašas uz otro lidmašīnu skrējām krosu. Un še tev - esmu palikusi kā cibiņš ar mazu tarbiņu. J
