Pasaule ar atvērtām acīm

Edgars Untāls 30.05.2013 7 min lasīšanai

Mēdz teikt — lai ieraudzītu pasauli sev apkārt, nav jāapceļo puse pasaules, gluži vienkārši ir jāskatās uz to atvērtām acīm. Un tomēr, ja tevī mīt ceļotājas gars un pāris reižu gadā rokas pašas krāmē koferī mantas, lai dotos nākamajā sapņu ceļojumā, tad, iespējams, tevi gaida Meksikā, precīzāk, tās dienvidaustrumos — Jukatanas pussalā.

Katram sava Meksika

Šokolādes, tekilas, tabasko un kaislību žanra klasikas seriāla «Bagātie arī raud!» dzimtene ir pārāk liela, lai «paņemtu plaukstās un apmīļotu», tāpēc svarīgi ir jau iepriekš izvēlēties maršrutu un atrast «pareizās» nodarbes atpūtai atvēlētajā laikā. Tūristiem ir domāta Kankuna ar diskotēkām, atrakcijām, veikaliem, savukārt ceļotāji dodas tālāk uz Tulumu — iepriekš pazīstamu arī ar nosaukumu Zena, kas maiju valodā nozīmē «pilsēta, kurā piedzimst saule». Gluži kā Liepāja, tikai mums piedzimst vējš. Joprojām nesamaitāta, nedaudz mežonīga, krāšņa un daudzveidīga savā skaistumā pilsēta un tās apkārtne ļauj katram iepazīt sevi atšķirīgā un pārsteidzošā veidā.

Seno civilizāciju garu sargātas sakrālas celtnes, tropu meži, zvēru un putnu daudzveidība, cilvēku laipnība un gastronomiskas baudas ir tikai neliela daļa no iespējām, kas tevi sagaida. Laikam jau jāsaka, ka katrs šeit atklās citādu Meksiku — atklāsmi vari atrast gan tārpā tekilas pudeles dibenā, tortiljas šķīvī, džungļos, vērojot putnus un milzu ķirzakas, vai laižoties ar akvalangu pazemes upēs. Katram sava un atšķirīga.

Pludmales baudītāju paradīze

Vispār cilvēkus šeit varētu iedalīt pēc interešu pulciņiem, un skaitliski lielākais būtu pludmales baudītāji. Ja tavs iemīļotākais apģērbs ir bikini, tu jutīsies kā mājās — peldbikšu un peldkostīmu lietotāju paradīzē. Un nav svarīgi, kāds ir tavs svars vai sportiskā pieredze, — šeit katrs ar kaut ko ir aizņemts. Jogas nodarbības, rīta skrējiens vai improvizētas pludmales dejas ir biežāk sastopamās aktivitātes. Uzreiz pēc nekā nedarīšanas, grāmatas šķirstīšanas un saulrieta vērošanas.

Pludmalē viena aiz otras kā virtenē savērtas krelles izvietojušās viesnīcas. Gaumīgā dizainā ieturētas kotedžas, stilīgi pludmales bungalo vai šaubīga paskata zaru būdas — tas viss sniedz iespēju izbaudīt patiešām ekoatpūtu ar skatu uz zvaigžņotām debesīm, vieglu vēja brāzmu, putnu dziesmām un ķirzaku blakus uz spilvena, gan arī siltas čības, vannu un TV pulti. Baudas un emociju līmeni noteiks tava izvēle, fantāzija un attieksme.

Dažreiz arī maciņa saturs, jo par baudu, kā zināms, ir jāmaksā. Staigājot pa pludmali, prom no 5 zvaigžņu izklaidēm, viena pēc otras atklājas „īstas pērles” – viesnīcas un viesu mājas, kas nav atrodamas oficiālajos tūrisma firmu katalogos, un ir draudzīgas ne tikai ar īpašo attieksmi, bet arī ar cenu. Iespējams, tieši tāpēc tu vēlēsies apmesties http://playa-esperanza.com/ vai kādā citā civilizācijas tikpat nesabojātā vietā.

Atsaucoties uz ceļotāju portālu Tripadvisor. com., Maiju Rivjēra ir iekļauta pasaules skaistāko pludmaļu sarakstā, un atliek tikai piekrist meksikāņu modes ekspertiem, kas šeit regulāri rīko savas foto sesijas - sieviete izdaiļo tērpu, nevis otrādi. Vai zināji, ka modeļu kostīmiem ar knaģiem sasprauž aizmugurējo daļu, lai tērps izskatītos kā uzliets? Kā reize to daļu, kuru neredz. Man arī tas bija pārsteigums, un lieku reizi apstiprinājās aizdomas, ka ne vienmēr ir tā, kā izskatās.

Mežonīgie draugi un saulrieti

Dabas vērotāji saules lēktus un rietus šeit sagaida kādā no dabas rezervātiem kopā ar delfīniem, pelikāniem vai iguānām, tomēr tuvāk dabai gribot vai negribot nokļūst ikviens, jo iestājoties tumsai aiz pludmales bungalo plānajām sienām sākas nakts dzīve. Atšķirībā no Kankūnas tie nav iereibuši krievu tūristi, bet gan putni un visi tie, kas dzīvo netālajos džungļos. Dienas laikā ir samērā karsts, un tikai pēc lapu čaukstoņas un astes gala izmēra var nojaust, ka tur kādam ir mājas. Naktī, savukārt, atliek tikai iztēloties, kas ir atbildīgs un kā vispār tādas skaņas var dabūt gatavas - vienā brīdī šķiet, ka tiek šauts svētku salūts, citā notiekošais izklausās pēc rubeņu riesta dejas.

Viens ieteikums, ja sveces gaismā vēlies iedzert vīnu, skaitīt zvaigznes un apēst sulīgu ananasu, — gatavojies ciemiņiem. «Prāta vētras» dziesmā ir «plaukstas lieluma pavasaris», bet neaicinātais ananasu cienītājs pēc izskata atgādina spalvainu plaukstas lieluma kodi. Kad būsi tikusi galā ar izbīli, nogriez tam gabaliņu un izbaudi kompāniju — gluži nekaitīgs saldummīlis.

Džungļi un dabasparki nav vienīgā vieta, kur atrast jaunus draugus un emocijas. Maiju Lielais koraļļu rifs ir otrs lielākais pasaulē uzreiz aiz Austrālijas Lielā barjerrifa un pārsteidz ar bagāto zemūdens pasauli. Siltie tropu ūdeņi veicina koraļļu augšanu, un tā vien šķiet, ka zemūdens iemītnieki sacenšas savā starpā par dīvainākā un krāsainākā «kažoka» titulu. Starp citu, vai esi kādreiz pieskārusies jūras bruņurupucim? Lai gan tas ēd tikai jūras zāles, tomēr sirds sāk dauzīties straujāk, kad kārtējais milzenis nopeld garām un nevērīgi uzmet skatienu ar savām brūni zaļganajām acīm. Ja vēlies vēl arī pabarot dzeloņraju, tad to gan labāk izdarīt speciāli šim mērķim organizētā pasākumā.

Zemūdens pasaules noslēpumi

Daiveri ir īpaša kategorija, un šeit to ir ne mazāk kā dabas vērotāju. Tam ir arī visai pamatots iemesls — Jukatanas pussalā zemes virspusē praktiski nav ne upju, ne ezeru, tomēr citāda aina paveras pazemē. Tropu lietus un sāļais jūras ūdens gadsimtu laikā kaļķakmens iežos ir izskalojis visdažādāko formu veidojumus (cenotes) – alas, upes un ezerus. Šī savdabīgā, elpu aizraujošā un neatkārtojamā pazemes pasaule atgādina pasaku valstību — prātā nāk kaut kas no grieķu mitoloģijas un Lūisa Kerola stāsts par Alisi Brīnumzemē. Uz šo brīdi ir atklātas aptuveni 4000 pazemes alas un upes nepilnu 500 kilometru garumā, kas ir otrā lielākā pazemes alu sistēma pasaulē. Pirms došanās pazemē brūni iedegušie adrenalīna cienītāji ar nopietnu sejas izteiksmi atkal un atkal pārbauda visas akvalanga skrūvītes un mērierīces, jo reizēm saules gaismu var atkārtoti redzēt tikai pēc pāris kilometriem. Vairāk par šo iespēju lasi internetā:

http://www.thecircumference.org/yucatan-cenote-diving

eizēm ir vietas, kā, piemēram, Lielais kanjons, Ēģiptes piramīdas, Maldīvu salas un šajā gadījumā arī Cenote Ik - Il, kuras ieraugot notiek klikšķis, mainās priekšstati un vērtības. Apmēram 40 metru dziļa un 60 metru plata ala, apaugusi liānām, kas sniedzas līdz pašam ūdens līmenim ar vairākiem ūdenskritumiem, kuru lāses jau gadsimtiem ilgi nesteidzīgi krīt mūžībā. Akmens kāpnes ved dziļi pazemē, un, nonākot lejā, pārņem nereāla sajūta — šķiet, ka esi nokļuvis milzīgā katedrālē un vairs nezini, kā uzvesties. Ne visas no alām ir atvērtas publiskai apskatei, daļai ir kultūrvēsturiska un arheoloģiska vērtība. Tās ir praktiski vienīgais saldūdens avots šajā reģionā, tāpēc senie maiji šos veidojumus uzskatīja par svētiem un izmantoja arī saviem reliģiskajiem rituāliem. Dažās no tām tika ziedotas vērtslietas un upurēti dzīvi cilvēki.

Seno civilizāciju elpa

Vēsturnieki. Ja esi vēstures un pasaules kultūras izzinātāja, šī vieta tev būs īpaša. Šķiet, katrs akmens ir daļa no kaut kā lielāka, daļa no civilizācijas, kura pastāvēja 1500 gadu un par kuras varenību joprojām liecina grandiozas celtnes, sākot no Meksikas un beidzot ar Hondurasu. Tālaika valstiskais veidojums sastāvēja no 40—50 neatkarīgām karaļvalstīm. Katrā no tām bija savs karalis un padotie — dziļi reliģiozi, fanātiski savā ticībā un gatavi upurēt vissvētāko daudzajiem dieviem. Lai kā arī būtu, viņiem piemita unikālas zināšanas un prasmes zinātnē, arhitektūrā, astronomijā, medicīnā, taču vienlaikus viņi bija primitīvi un nežēlīgi. Lielākā daļa no šī vēsturiskā mantojuma ir gājusi bojā, tomēr seno pilsētu vēstures elpa pārņem savā varā un rada zināmu bijību.

Arī ieraugot Tulumu — senās civilizācijas pērli —, nevar palikt vienaldzīgs. No vienas puses pilsētu sargā koraļļu rifi, bet no pārējām — mūra sienas, uz kurām, laiski sānus sildīdamas, gozējas iguānas. Skatam paveras siltās Karību jūras apskaloti, gadu simteņiem veci tempļi, sargtorņi un piramīdas, kuru virsotnēs reiz tika dedzināta uguns. Daži vēstures avoti vēsta, ka uguns tikusi izmantota, lai rādītu ceļu, citi — lai upurētu kādu no kaimiņu karaļvalsts gūstekņiem. Šāds scenārijs bija neizbēgams, jo kalendārā bija ietvertas neskaitāmas «svinamās» dienas un neatņemama daļa no svinīgā rituāla bija asiņu izliešana.

Turpinot iepazīt senatni, noteikti apmeklē arī vienu no septiņiem pasaules brīnumiem — Čičenicu (Chitzen Itza) dēvētu arī par spārnotās čūskas pilsētu. Tur majestātiska un noslēpumaina slejas lielākā no būvēm — dieva Kukulkana piramīda, atgādinot par agrāko laiku varenību. Grandiozā būve ir arhitektūras un astronomijas šedevrs, tās precīzi veidotās formas un akustiskās «anomālijas» liek uzdot jautājumus, uz kuriem joprojām nav atbilžu. Īpaši tiek gaidīts brīdis, kad divas reizes gadā piramīdas ēna izveido čūskas siluetu, kas saulrietā savienojas ar akmens čūskas galvu tempļa pakājē. Maijiem tā bija zīme, ka dievs ir nokāpis no debesīm pie savas tautas, kā arī iezīmēja laiku sējai un ražas novākšanai. Neaizmirsti nokļūt arī dziļi džungļos apslēptajā Kobā (Coba) un spāņu konkistadoru pilsētā Valjadolidā (Valladolid).

Pasaule ir liela, un laiks, kā zināms, ir nauda. Šī ir tikai neliela daļa no tā, ko Meksikā atradīsi, un viss atkarīgs no tā, ko meklēsi.

Gastronomijas smalkumi

Gurmāni. Par grupas aktivitātēm visbiežāk liecina dūmu un svaigi gatavotas maltītes smarža, kas nekaunīgi izplatās pa visu pludmali. Pirms brīža nozvejots un uz lēnas uguns grilēts jūras asaris, pasniegts ar svaigiem dārzeņiem, rīsiem un pikanto tekilas mērci. Bonusā — silti plāceņi, ar mīlestību salikti viens uz otra improvizētā

koka kastītē. Jā, un ledusauksta «Corona», protams, aprasojušā pudelē ar neiztrūkstošo laima šķēlīti. Tālumā paveras skats uz piramīdām un tikko dzirdami atbalsojas sērferu «kaujas» saucieni. Rietošās saules stari tam visam piešķir naudā neizmērāmu vērtību. Garšīgi paēst var ne tikai pludmalē. Dienas vidū vari apmierināt izsalkumu ar pāris takosiem kopā ar kādu no maiju pēctečiem, savukārt vakarpusē vietējiem iedzīvotājiem paredzētās ēstuves tiek slēgtas. Tulumas galvenā iela kļūst par vienu lielu ģimeni, kur visus vieno mūzika, dejas, šopings, alus un meksikāņu virtuves smalkumi. Pirms ķeries pie dakšiņas, uzmet aci arī krāšņajiem tērpiem, keramikas izstrādājumiem, guļamtīkliem un rotaslietām. Ļoti iespējams, ka koferī būs jāmeklē papildu vieta. Vēl es ieteiktu iemācīties vārdu Cilantra (garšviela) kas pie mums pazīstama kā kinza. Iespējams, ka tas ir tikai mans aizspriedums, taču šeit tā tiek pievienota praktiski visam, kam ir kāda saistība ar ēšanu. Brīdini pavāru savlaicīgi, pretējā gadījumā tā drīzāk būs, nekā nebūs tavas maltītes daļa.

Acu mirdzuma pakāpe

Bekpakeri. Jāatzīst, ka es īpaši nesekoju jauniešu brīvā gara izpausmēm, tāpēc nepateikšu, vai pēc pankiem uzreiz bija hipsteri vai kaut kas pa vidu. Jebkurā gadījumā šeit ir vairāk, nekā ierasts, citādi domājošu, savādi tērptu indivīdu ar mirdzošām acīm. Tieši acu mirdzuma pakāpe viņus atšķir no pārējiem. Pārsvarā tie ir jaunieši, tomēr dažam labam sejā redzamas vēl Vudstokas ballīšu atstātās pēdas. Katrs ar savu mugursomu, dredos sapītiem matiem, saulē iedeguši, nedaudz noputējušām drēbēm un striķī pakārtiem zābakiem, viņi straumēm vien vakaros saplūst vietējos hosteļos un, šķiet, puslegālās telšu pilsētiņās. Ja Bobs Mārlijs būtu dzīvs, viņš atrastos kaut kur netālu — muzicētu vietējā bārā vai būvētu smilšu skulptūras pludmalē, kā to dara kāds holandiešu pāris. Nezinu, vai mirdzošās acis ir neierobežotas brīvības izjūtas, piepildīto sapņu vai regulāra kāsīša sekas, taču taču šāds skatiens mūsdienās ir retums. Viens gan ir skaidrs - viņi ir laimīgi ar to, kas viņiem pieder un izdzīvo katru mirkli.

Acu mirdzuma pakāpe arī ir galvenā pazīme, kas atšķir tūristu no ceļotāja, savukārt sapņu ceļojumi par tādiem kļūst tikai tad, ja paši padarām tos īpašus, piešķiram tiem vēl nebijušas vai sen gaidītas emocijas. Katrs ceļojums ir arī jauns izaicinājums un uzdrīkstēšanās pārvarēt kādu vājību vai aizspriedumu — nogaršot varžu kājiņas, izjāt ar ziloni, ienirt ar akvalangu, lidot ar izpletni aiz motorlaivas, tas ir, izdarīt kaut ko traku un mežonīgu, kaut ko tādu, ko vienmēr ir gribējies, taču nekad «nav sanācis». Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot — patiesi un neviltoti pārdzīvojumi. Visbiežāk mēs neatceramies lietas «kā parasti», atmiņā paliek tikai mirkļi, kas kaut ko iemāca, un tie, kas atrodas aiz komforta zonas robežām.

Starp citu, kad bija pēdējā reize, kad tu darīji kaut ko pirmo reizi? Kad bija pēdējā reize, kad sajuties patiesi laimīga? Kas liek tavām acīm mirdzēt?

Disfrutar del viaje!