Garšīgā Portugāle Lieldienās

Vita Kalviša 29.05.2013 6 min lasīšanai 29 foto

Kāds tur brīnums, ka atkal esmu Portugālē. Man taču te palika šallīte, ieskalota kaut kur okeānā - "uz atgriešanos", kā teica Ieva. Jā, jā- toreiz rudenī nodomāju, Tā nu otrreiz tāda laime uzkritīs būt šajā brīnišķajā pasaules malā.

Uzkrita, pavisam negaidīti un drīz. Un sēžu es Latčārtera (tagad smalki saukts par Smartlynx) laikam jau pēc ķīniešu augumiņu izmēriem saskrūvētajā sēdeklī, kur normālizmēra latvju zeltenei, kur nu vēl zeltenim, kājas var ievietot tikai vai nu plati, vai slīpi, un pēc 4 st un 20 min nakts lidojuma būšu atkal zemē, kas rudenī apbūra un sagūstīja manu sirdi.

Lisabonā nepaliksim. Mums ir iepriekš norezervēta mašīna, un AVIS arī šoreiz, kā jau ierasts, nepieviļ ar servisu - puisis piedāvā izvēlēties nevis mums paredzēto VW Golf, bet gan vai nu Volvo V40, vai nu Mercedes. Paņemam Volvo - jaunu, spožu dīzeli. Rīta agrumā slaidi izbraucam no lidostas, un kamēr vīrs apgūst pogas, es veikli uzdodu navigācijai atrast Sintru- mūsu pirmo un manis dedzīgi ilgoto galamērķi. No pusgulētās nakts esam nedaudz dezorientēti pulkstenī un laikā, tāpēc pie noslēpumainās Penas pils piebraucam par agru. vēl stunda līdz vaļā vēršanai. Labi, braucam meklēt kafiju, jo mums ne tikai gribās šo uzmundrinošo melno šķidrumu, bet arī gardās kūciņas Pasteis da Nata... Miegainība gan izgaist jau pirms tam- un ne tikai. Sintras centrā iebraucu sausu muti un strauji pukstošu sirdi, un prasās ne tikai pēc kafijas, bet arī sirdsdrapēm - navigācija, taisnākos ceļus meklēdama, mūs ieveda TIK šaurās, līkumotās, un, protams, nenoliedzami burvīgās ieliņās, ka nācās "ievilkt" spoguļus, lai izsprauktos starp senatnīgajiem mūriem... Fjū, bet lejā esam, un brokastis šķiet godam nopelnītas. Izvēlamies kafejnīciņu pašā centrā, iespējams, visdārgāko, bet mums šobrīd gluži vienalga - mēs gribam kafiju, brokastis, un sākam baudīt Portugāli. Kafija lieliska, klosterkūka kraukšķīga un aromātiska, un ceļojums var sākties! Pirms otrā mēģinājuma apskatīt Penas pili iegriežamies tūrisma informācijas centrā, palūkot vai nav iegūstams kāds noderīgs buklets. Ne tikai. Te var arī biļetes nopirkt - un ja ņem uzreiz divas vai trīs pilis- izdevīgāk. Nopērkam Penas pili un Monserratu, Moru mūrus apskatīsim no attāluma, pietiks. No katra 17 eur, un dodamies vēlreiz iekarot korķozolu ieskautos serpentīnceļus, kas ved uz brīnišķi eklektisko, gaumīgi grezno un pat salīdzinošā (ar Versaļu) vienkāršībā apburošo Portugāļu karaļu atpūtas rezidenci. Caur istabu labirintiem, apbrīnodami seno amatnieku šedevrus un skaistās griestu velves, nonākam uz terases, no kuras paveras skats uz Sintras apkārtnes plašumiem. Saule ir pabīdījusi malā mākoņus, un redzamība ir laba. Pavasarīgā noskaņa pa īstam pārņem netālajā Monseratas pilī, kam visapkārt ir iekopts gandrīz vai botāniskais dārzs, un jāseko norādījumiem kartē, lai pa līkumotajām taciņām tiktu līdz mazajai, jaukajai muižai ar akmens mežģīņu iekšējo apdari un strelīciju dobēm apkārt. Sintras apkārtnē ir koncentrējies tik daudz apskates vērtu vietu, ka šeit trīs dienas varētu staigāt un sajūsmināties, bet mums jau pēcpusdienā jādodas tālāk - uz piekrasti. Starp citu, doma nopirkt biļetes tūrisma informācijas centrā bija ļoti veiksmīga, jo pie pašas Penas pils pirkt... būtu krietna rinda jāizstāv.

Esmu norezervējusi mums Turiquintas apartamentus - vienkāršu, bet apbrīnojami omulīgu naktsmītni blakus smalkajai pieczvaigžņu Vila Vita, ko izmantojam par orientieri navigējot Amarcao de Pera piekrastes pilsētiņas ielās. Cik labi, ka pasaulē šis tas paliek arī nemainīgs - recepcijā mūs sagaida tas pats sirsnīgais un runīgais ūsainais vīrs, ko satikām šeitrudenī. Iegūstam dzīvesvietu- baltu namu ar ieeju pa gaumīgām kāpnītēm no skaista, palmām un puķēm izrotāta pagalmiņa, un vakars var sākties! Protams, pa ceļam esam iepirkuši gardumus, un vakariņās top sviestā, vīnā un ķiplokos apceptas garneles, ko kāri apēdam, piedzerot Vino Verde un piekožot gandrīz īstu franču bageti. Tā kā iepriekšējo nakti neesam gulējuši, vakars diezgan ātri arī beidzas. Ātri jāizguļas, jo mums ir krietni plāni nākamajai dienai.

Pamostos agri, jo aiz atvērtā loga (kāda laime, sgulēt svaigā gaisā...) klaigā kautkas lakstīgalveidīgs. cenšās briesmīgi, bet kautkā nemelodiski. Mūsējās ir maigākas. Brokastis ar brīnisķīgo apelsīnu sulu, un vedu vīru uz Svētā Vincenta ragu - to aso stūri, kas lūkojas okeānā pašā Eiropas tālākajā Dienvidrietumu galā. Tuvojoties tam var novērot krasu augu valsts maiņu - zemie augu pudurīši nedaudz atgādina tundru vai Norvēģiju. Nu ja, mūžīgie okeāna vēji, kas gan te prātīgs var augt un vēl uz akmeņiem. Pašā galā atrodama bākas māja, ar glītu iekšpagalmiņu, kur padzert kafiju un nopirkt suvenīrus. Agrākos laikos ceļotāji šurpu nākuši, bet nekad nav nakšņojuši - šī esot bijusi vieta, kur dieviem naktī pulcēties. Ainavas šeit varenas - vertikālās klinšu sienas slejas vairāku desmitu metru augstumā, un tālumā redzamie cilvēku silueti ir niecīgi pret vareno dabas veidojumu. Okeāns uz trim pusēm... skaisti. Izstaigājam arī netālo cietoksni, un apmeklējam mazo Gvadelupes baznīciņu ceļa malā - šķiet saule tieši tāpēc uz mirkli pašķīrusi mākoņus, lai mēs varētu līdz tai aiziet pa gaismas pielietu baltu akmeņu taku.

Sagribas ēst, zvejnieku ciematā neviena kafejnīca mūs neuzrunā, tāpēc dodamies uz Lagošu - zinu ka tur nu mēs atradīsim vietējos gardumus. Izbrāķējam vairākas vietas - tur galdauti par baltiem, tur krēsli par neērtiem, tur vēl tas un šitas... beigās vienojamies par jauku, no vēja nožogotu āra kafejnīcu pie paša laukuma ar strūklakām un baznīcu, un skatu uz promenādi un ostu. Izvēlamies Algarves tradicionālo Cataplana - prieks acīm un vēderam. Porcija paredzēta uz diviem, apēdam arī, bet tā ir kļūda- vēlāk no vakariņām vienbalsīgi atsakāmies... Nu labi, dažas zemenes ar baltvīnu, bet nekam vairāk vietas un spēka nav...

Man negribās pat vēl brokastis nākamajā dienā, bet nu labi. Kā var neēst. Un, kā jau ierasts, iesākt ar svaigi spiestu vislabāko apelsīnu sulu pasaulē un pabeigt ēdienreizi ar gardajām, cepeškrāsnī uzkarsētajām Pasteis da Nata. Laika prognoze nav iepriecinoša, bet mēs optimistiski iemetam somā arī pludmales lietas... un ja nu...? Jo šodien mēs vienalga braucam aplūkot Algarves dabas brīnumus- pludmales, sākam ar Praija da Marhina, un... tur arī paliekam. Pēkšņi ir vasaraun mēs ar prieku iekārtojamies klinšu aizvējā. Pirmo stundu šeit pat nav neviena cilvēka, un viss šis dabas brīnums ir mūsu! Okeāns nomazgājis pludmali tīru un spožu, smiltīs ir tikai mūsu pēdas. Okeānkīno ir tik lielisks, ka varu to skatīties stundām ilgi, laikpalaikam sajūsminoties par kārtējo devīto vilni, kas saveļas tīri glītās, sērfotāju filmās redzamās trubiņās. Ap vieniem tradicionāli sagribas ēst, un arī paisums pietuvojies diezgan strauji, pakojam mantas un plānojam doties ceļā meklēt, kur apēst kādu ceptu sardīni. jau liecos pēc kurpēm, bet nepaspēju- šļakt, un tās gandrīz aizskalo! Kamēr es spiedzu aa aa, vīrs glābj somas ( labi ka viss salikts), te nu bija "nu tas vēl tik ātri līdz mums netiks".

Braucam uz Cavoeiro, un atkal izvairāmies no centra baltajiem galdautiem, meklēdami kādu ēstuvi, kur pulcējas ne tikai tūristi, bet arī vietējie. Ņuhs nepieviļ, un atrodam ar - ēdienkartē ir gan manas ilgotās sardīnes, gan piri- piri čikens vīram. Porcija, protams, atkal vismaz uz diviem, bet es cīnos. Nu kā var neēst, ja garšīgi! Uz blakusšķīvja saliktos kartupeļus ignorēju, es tomēr gribētu vakarā pagatavot jau iepriekšējā dienā nopirktās, bet ledusskapī nomestās mīdijas saldā krējuma un vīna mērcē. Bet mūsu darba diena vēl nav galā - Aizbraucam vēl uz skaisto Silvešu, un izstaigājam seno cietoksni. Korķa izstrādājumu veikaliņu (izejot no tūrisma informācijas centra jāpagriežas pa labi, un ielas labajā pusē tas atrodams) gan esam nokavējuši - ir pieci vakarā, un durvis ir nepielūdzami ciet. Nu nekas, šo to jau iepirkām Cavoeirā, bet gribējās šo to tieši šeit rudenī noskatītu, un arī cenas te vislabākās, cik esmu salīdzinājusi. Tā kā ir nevis parasta, bet lieldienu sestdiena, Korķa rūpnīca ir ciet. Ai cik žēl. Arī vīna pagrabi Lagoā ciet. Nu nekas - nākamreiz. Toties apetīte ir "sastaigāta", un šovakar esgatavošu kārtējos gardumus.

Lietainā Lisabona (gāž kā ar spaiņiem)

Pēdējais rīts ir silts un apmācies. beidzot izstaigājam arī mūsu pilsētiņas promenādi, sāk līņāt, un dodamies Lisabonas virzienā. Pa ceļam līst visai brangi, tāpēc liela staigāšana pilsētā draud nesanākt. Ievilinu vīru jaunajā Lisabonas muzejā turpat Tirgotāju laukumā, par kuru pa ceļam esmu izlasījusi līdzpaņemtajā bukletā - saucas "Lisabon story". Hmm, te dod audiogidus... labi... Vīrs sākumā skeptisks, vēl gaišā atmiņā aplauziens Lagošas vergu muzejā (tur zem intriģējoša nosaukuma un skaista moru zobena pie durvīm izrādījās ka ir viena maza istabiņa ar dažiem uzrakstiem uz sienām…), bet pēc pirmās zāles apmeklējuma saprotam, ka esam uzrakuši īstu zelta dzīslu! Neko labāku lietainā pēcpusdienā es nemaz nevarētu sagādāt! Interaktīvais muzejs tik lieliski nodemonstrē Lisabonas vēsturi, ka es tagad nakts vidū zināšu pastāstīt par 1755 gada 1. novembra zemestrīci un vēlāko atjaunošanu. Brrr, klātbūtnes efekts ir satriecošs... Ļoti apmierināti ar šo, klīstam mašīnas virzienā, bet lietus līst aizvien stiprāk. Un ēst gribās. Atkal ignorējam baltos galdautus, un iesprūkam pēc izskata demokrātiskā ēstuvē, kur saldi iekārtojamies uz mīkstiem dīvāniņiem pēdējai Portugāles maltītei. Paelja mix man un menca vīram. Nesteidzīgi pavakariņojam, un ir jau laiks... uz lidostu.

Pasteis da Nata - sauktas par klosterkūciņām. Trausli kārtainās mīklas groziņi ar olu krēma pildījumu. Jāēd karsti, var uzbērt kanēli. kafejnīcās tas kumosiņš maksā 1-3 eur, Intemarche pirkām iepakojumus pa 4, 1 eur viss iepakojums.

Apelsīni - dievīgi, dievīgi! 0,49 eur kg, ceļmalās pārdod pa 2 eur krietnu maišeli

Cataplana - ēdiens katliņā, sastāv vai nu no dažādām gaļām vai jūras produktiem, dārzeņi klāt un apkārt kartupeļi. Atgādina kopā saliktu biezu zupu un otro. Gaļu varam ēst mājās, pasūtījām to, kur triju veidu zivis iekšā, garneles ar visiem kažokiem un visādi gliemežvāki. Mēli var norīt, un pārēsties arī.

Grillētas sardīnes - gatavojaties uz meža cirtēju porciju. Bet gribēsies apēst visas, jo garšīgi. Ceptas ar visām galvām un iekšām.

Vino verde – zaļais vīns, tiek gatavots tikai Portugālē. Nekā zaļa neredzēju, viegls baltvīniņš, 10%.

Ko nu tur trīs dienās daudz apēdīsi… Brauksim vēl. Sasodīts, ka man patīk Portugāle.