Visskaistākā zeme uz planētas!

08.06.2008
12 min lasīšanai
84 foto

Uganda –skaistākā zeme uz planētas Ceļoju uz Ugandu nu jau trešo gadu pēc kārtas un nezinu nevienu skaistāku un jaukāku zemi uz planētas!! Vienreizējs skaistums – valsts tieši uz ekvatora, pilna ziedu, mūžīgā vasara, šokolādes brūnuma un kafijas melnuma cilvēki, vienmēr laipni, izpalīdzīgi un smaidīgi. Uganda – kafijas un banānu zeme, kur saule lec un riet vienmēr vienā un tai pašā laikā- pl 6,30. Pilna kalnu, ūdenskritumu, visādu dzīvnieku un saules. Ļoti garšīgi un veselīgi ēdieni un īpaši sulas. Lielās upes Nīlas iztekas vieta, lielākā un augstākā kalna Āfrikas rietumos- Elgona atrašanās vieta un neskaitāmu nacionālo parku vieta, kuros mājo visvisādi dzīvnieki un putni, kādus mēs te nemaz neesam redzējuši. Nav vārdu, lai to visu aprakstītu. Ar vienu vārdu sakot- tur ir jābūt. Bet, kad tu tur esi, tad tu bez tā vairs nevari dzīvot, gribas vēl un vēl- kā mīlestību, kas nekad nebeidzas. Mazliet pastāstīšu, kā es tur nokļuvu un ko mēs- latvieši, tur darām. Pirmo reizi braucu viena pārstāvēt mūsu mazo Latviju vispasaules lūgšanu sapulcē Kampalā, kas ir Ugandas galvaspilsēta. Starp citu tur dzīvo 8 miljoni cilvēku, bet neredzēju nevienu, kas smēķetu, būtu iereibis vai gulētu uz ielas kā bomzis. Tas tā-zināšanai. Lūgšanu sapulces tur notiek katru gadu janvārī vienu nedēļu un uz tām sabrauc cilvēki no visām valstīm. Tas arī ir jāredz. Tur ir visu valstu karogi, himnas utt. Sapulce notiek kolosālā vietā kādas viesnīcas teritorijā pie Viktorijas ezera un lielajā lūgšanu kalnā 5 km aiz Kampalas. Pirmajā gadā iepazinos ar tik daudzu valstu cilvēkiem, ka nemaz nevar saskaitīt. Bet galvenais nodibināju atgriezenisko saiti ar Ugandu un turienes jaukajiem cilvēkiem. Nākošajā gadā jau bijām 3 – viens jauns cilvēks no kādas Latvijas draudzes un mans mazais dēliņš, kam tad vēl nebija gadiņš (gada jubileju svinējām tur ar lielu torti, kas jau 6 no rīta bija nolikta pie durvīm!!). Bijām uzaicināti ciemos uz laukiem pie kādas ģimenes, kur ir 12 bērni un neskaitāms daudzums mazbērnu. Jāsaka, ka ģimenes tur ir ļoti lielas. 12 bērni tur ir gandrīz visiem. Citiem ir 18 un pat 20. Tā ir liela bagātība, par kādu mums te nesapņot. Bet tas jau ir cits stāsts. Tā nu braucām ciemos uz laukiem. Bija jābrauc kādi 300 km. Labi ka sameklējām kādu taksometru citādi nezinu, kad mēs tur būtu nonākuši. Ceļi gan tur ir nosacīti. Piebraucām pie kāda lauka un saimnieks, kurš mums bija atbraucis pretī, teica, ka tālāk netiks, būs jāiet kājām. Nezinu kā viņš bija pateicis cikos mēs būsim, bet lauka malā mūs jau gaidīja vesels pulks viņa lielās ģimenes locekļu. Vispār laiks jau tur nav tāds kā pie mums. Es ar to domāju pulksteņa laiku. Viņi lieto mēness kalendāru un viss notiek mierīgi. Var pacietīgi gaidīt visu dienu un nekas nenotiks, ja nebūs, tad būs piemēram pēc nedēļas. Nu un kas. Stresa nav, cilvēki mierīgi un ilgi dzīvo. Tā nu mēs gājām pāri visādiem arumiem kādus 5 km vai vairāk. Mūsu somas gan tika aiznestas un bērnu arī palīdzēja nest, tā kā mums atlika tikai savus sakarsušos kauliņus cilāt un tas arī likās smagi!! Nonākuši galā mēs ieraudzījām, ka jau no ceļa gala , kas ved uz saimnieka māju viss ir izpušķots ar ziediem un par iestādīti jauni banānu kociņi. Tas viss mums par godu. Mēs apsēdāmies ēnā, lai atpūstos un mums atnesa ūdeni, ko padzerties un nomazgāties. Tad tika pasniegta tēja. Nu to vajag redzēt. Tēja tur aug un tiek pasniegta kopā ar pienu, ko dod lielas govis, kuras turpat visur ganās. Jāsaka, ka tās ir prestižam domātas (jo vairāk govju, jo saimnieks skaitās bagātāks. Un kad precas kāds no dēliem, tad ar govīm jāizpērk sieva!) un dod tikai ap 3 litrus piena dienā, toties piens ir gatavais olbaltumvielu koncentrāts un ja sarūgst (viņi gan to neraudzē), tad ir kā siers. Tas ir ļoti veselīgs un garšīgs. Mēs to dzērām katru dienu. Tad nu tēja ar pienu un no kukurūzas miltiem ceptas pankūkas, kuras sauc par čapati, visādi augļi- tikko no koka noplūkti avokādo, mango, ananāsi, maizes koka augļi (tie sastāv no tīras fruktozes un daudz nevar ieēst, toties visu dienu ir spēks un nav noguruma; nav jāiet arī uz tualeti!!!, jo viss tiek izmantots organismā!!) un arī banānus- mazus garšīgus augļus, ko te nevar nopirkt, jo tos nevar atvest. No dārzeņiem tur pasniedz tomātus, kartupeļus, rīsus ( ko Ugandā audzē un kas ir vairāku šķirņu, ļoti garšīgi) un ,protams, banānus, kas gan nav tādi banāni, kā mēs tos iedomājāmies, bet zaļi un tos sautē banānu lapās, bez ūdens un pasniedz kā piedevu pie otriem ēdieniem. Tiem ir liellopu gaļas uzturvērtība. Ļoti garšīgi un barojoši. Tos sauc par matoke. Jā- tad nu mēs palikām pie ēšanas. Pēc tam ,kad bijām tā paēduši, ka negāja vairs nekas iekšā, saimnieces meitas nāca viena pēc otras ar visādiem gaļas ēdieniem utt.( tur ēd liellopu, vistas un kazu gaļu) . Tagad būšot pusdienas!! Nu es nezinu, kā mēs ar to tikām galā. Viņiem tā pieņemts. Mēs to nevarējām apēst, lai kā centāmies!! Labi, ka neapvainojās. Otrā dienā gājām skatīties, kā aug matokes plantācijas, kafijas koki un visādi dārzeņi saimnieka lielajos laukos. Ūdens tur tek no avotiņiem, kas aprīkoti ūdens ņemšanai. Saimniekam tur bija šāds avotiņš, bet citiem ciema iedzīvotājiem ne un tāpēc tur stāvēja milzīgas rindas. Pārsvarā bērni ir tie ūdens piegādātāji mājām. Nes 20 litru kannas uz galvas kā nemetas. (Es pat 5 litru kannu nevarēju noturēt!!) Tur bija arī neliels dīķītis un mēs tajā peldējāmies. Jāsaka, ka vietējie nepeldas. Interesanti, ka viņu kultūrā ūdenī dzīvo ūdens dievi un tie varot nodarīt cilvēkam pāri.(Baltos gan laikam neaiztiek, jo mēs dzīvi un veseli vienmēr iznācām ārā!) Lai gan tie bija kristieši, pie kuriem ciemojāmies, tomēr kultūras tradīcijas tur bija spēcīgas. Kad peldējāmies, turpat vai visi apkārtējo ciemu iedzīvotāji sanāca skatīties vai baltie paliks dzīvi!!! Nezinu kā tas tika paziņots, jo neviens nekliedza vai citādi nekādu troksni netaisīja. Viņi tur nebija redzējuši baltos un tāpēc mums „pielūdzēju” netrūka. Jau no agra rīta visapkārt mums sapulcējās cilvēki un kaut ko gaidīja. Gribēja pieskarties utt. Bērni pat baidījās. Interesanti.Baltais viņu valodā nozīmē -muzungu un bērni visur sauca-muzungu,muzungu un vēl teica angliski-money,money. (Valoda oficiālā tur ir angļu, jo Uganda bija Anglijas kolonija. Par to laiku cilvēki izsakās ļoti pozitīvi, jo tad valstī ienāca kultūra, kristietība un visas 63 valodas un ciltis, starp kurām bija nemitīgi kari, beidzot apvienojās un beidzot sāka runāt vienā valodā.Ienāca izglītība un normāls apģērbs. Tagad valstī ir 68 % kristiešu. galvenā baznīca ir apvienotā Ugandas baznīca, kurā apvienotas visas konfesijas un viņi savā starpā neplēšas, bet dara savu darbu katrs savā lauciņā.Katoļi vairāk ar žēlsirdības darbiem nodarbojas, citi atkal ar izglītību un sociālām lietām, kas arī tur netrūkst utt. Prezidents arī ir ticīgs un parlaments, bet prezidenta sieva ir mācītāja kādā lielā draudzē un jāsaka, ka cilvēki viņu ciena un mīl.Tā lūk. To, ka valsts ir kristīga var uzreiz redzēt pēc cilvēku attieksmes-nāk klāt, smaida, palīdz utt. Sievietes nēsā kārtīgas, sievišķīgas kleitas, vīrieši -uzvalkus un kaklasaites arī ikdienā.Sasvīdušu miesas smaku tur nekur nejūt.Aborti aizliegti ar likumu tāpāt kā šķiršanās. Ģimenes stipras.Bērnus tur nepamet bet sievas ir lielā cieņā. Es nekur pasaulē, kur esmu bijusi ,nekad neesmu sastapusi tik laipnu, mīlestības pilnu attieksmi pret sevi no vīriešu puses. Tādu gādību un drošibas sajūtu var radīt tikai tāds cilvēks, kurš patiesi mīl Dievu un Viņam kalpo.) Jāsaka, ka baltie vairāk vai mazāk viņiem asociējas ar naudas maisu un to var just ik uz soļa. Cilvēki nāk klāt un tieši prasa naudu.Kad jautājām-ko viņi darīs ar naudu, viņi pat nezināja ko atbildēt. Bez šī saimnieka mēs apmeklējām arī kāda mācītāja ģimeni pašā kalnu galā. Tas tik bija piedzīvojums. Viņi jau tur ir spēcīgi un veseli, toties mēs tak nevaram kalnā uzskriet ar vienu rāvienu.Tad nu mums bija jāiet ilgi un grūti pa to laiku, kad viņi jau bija atnākuši atpakaļ pēc mūsu somu nogādāšanas vietā. Tur viesiem neļauj neko nest pašiem. Augšā nonācām noguruši, bet laimīgi, ka beidzot pie vietas. Gaiss tik tīrs un patīkams, ka ātri atguvām spēkus un gājām vēl apkārtni skatīties uz cita kalna. Tur viņi audzē burkānus, zirņus, kāpostus un citus dārzeņus tieši kalnu nogāzēs. Ļoti garšīgi. Naktis kalnos aukstas. Ja guļ teltī, kā es to mēģināju, tad var nosalt. Toties dienas ir jaukas – 35 -40 grādus silts, sauss. Var panest. Kādu nakti gājām ņemt medu no savvaļas bitēm. Nu tas gan bija traki. Tās bites tak ir traki indīgas. Saimnieks teica ka, ja mums iekostu( un pat viņam) tad varot pat nomirt.Tas tomēr mani neatturēja no iešanas un mēs devāmies pa tumsu (kas tur ir riktīga tumsa, ka neko nevar redzēt) pa ļoti stāvu nogāzi uz to vietu, kur ir bišu stropi (nosacīti, jo tās ir kaut kādas kastes, ko saimnieks pats sameistarojis, lai bites nelidotu prom). Kad bijām piegājuši, tad saimnieka dēls aizdedzināja kādus kokus vai sausas banānu lapas (īsti nesaredzēju, kas tas bija, bet dūmi bija pamatīgi un bites no tiem baidās) un lika iekšā stropā. Bites laidās prom un riņķoja mums apkārt, bet neaiztika. Izņēmām visu medu (īstenībā izpostījām to bišu māju, bet saimnieks teica ,ka bites sataisīšot rīt atkal jaunu un ka nav ko uztraukties) un turpat arī nogaršojām. Jā. Tas tik ir medus. No kalnu puķēm un visādiem kokiem, kas visu laiku zied un zied. Garšīgs. Atvedu pat uz māju. Atšķiras no mūsējā. Ko vēl lai pastāstu. Pilsētās bijām vairākās. Mbale ļoti skaista un veca pilsētiņa. Skats kā no vesterniem. Tur dzīvojām viesnīcās. Jāmaksā ap 5-6 lati pa nakti ar brokastīm. Normāli. Ūdens ir (silto jau nevajag!!), gulta ir, katru dienu maina veļu, ko turpat dārzā ar rokām mazgā un žāvē. Brokastīs omlete, maizīte, ļoti gašīgs margarīns, ko paši ražo, un protams kafija un tēja ar pienu un visādi augļi un sulas. Nu vispār jauki. Pilsētā kādā lielā un dārgā viesnīcā, kur mēs negulējām cenas dēļ, bija pagalmā jeb dārzā peldbaseins. Tur varēja iet kas grib. Ja ņem vērā, ka melnie tikpat kā nepeldas, ar retiem izņēmumiem no pilsētu iedzīvotāju vidus, tad to var saprast, kāpēc tur var iet visi. Un maksā tas tikai 1,25 Ls mūsu naudā un peldies vai visu dienu. Tur gan mēs gājām bieži. Nezin kāpēc tur bija liels uzraksts – baseinā aizliegts spļaut un šņaukt degunu!!! Par čurāšanu gan nekas nebija teikts, laikam tādas lietas tur nenotiek!!! Ūdens bija tīrs un ir pa laiciņas puiši nēma ūdens analīzes, lai gan peldētāju nebija daudz. Šogad man līdzi bija kādā vecmāte un mūsu mērķis bija palīdzēt cilvēkiem ar medikamentiem un ārstēšanu. Tas mums izdevās lieliski un bija patīkami, ka varam ko darīt cilvēku labā. Nākošā pilsētiņa ceļā no Mbales atpakaļ un Kampalu – Jinja jeb mūsu valodā Džindža (tukojumā- akmens) .Tā atrodas pie Viktorijas ezera un no turienes iztek un savu ceļu uz Vidusjūru sāk slavenā upe Nīla ar daudzajiem ūdenkritumiem un milzīgo ūdens daudzumu (ap 30 – 40 metrus dziļa tā veļas pāri kalniem un cauri lejām. Varens skats un troksnis). Kampala ir galvaspilsēta un tur dzīve ir citāda. Kā jau teicu- 8 miljoni tur dzīvo (Latvijā tikai ap 2 milj pa visu teritoriju!!- izmirstam biedrīši mēs letiņi) Neskatoties uz lielo iedzīvotāju daudzumu, Kampala ir droša pilsēta un tur nav īpaši jabaidās, ka tevi apzags vai ko pāri nodarīs. Bet ir viena lieta- kad ierauga balto, tad cenas gan aug ģeometriskā progresijā atkarībā no balto skaita un melno iedomām par viņu maku biezumu. Cenas uz precēm nekur, izņemot lielveikalus, nav, tā kā iepirkšanās ir tīrā improvizācija un prasa no tevis kā laiku, tā pacietību un arī humora izjūtu. Pirmajā gadā tas mani tā tracinājatā, ka pati negāju iepirkties, bet palūdzu, lai to dara kāds no vietējiem, pie kuriem dzīvojām. Tomēr pamazām man tas iepatikās un šogad jau biju, var teikt, profesionālis šajā jomā. Un varu teikt, ka nemaz tik traki nav. Tikai nevajag dusmoties un baidīties, jo tā neko nevar panākt. Nopirkt var visu. Lielveikali milzīgi un tur ir viss. Gan Āfrikas preces, gan Turcijas, gan Ķīnas un Indijas. Starp citu, tur ir ļoti lēti dabīgā zīda audumi no Indijas. Visvisādi un maksā ap 10- 12 latus par 6 metriem. Tos pārdod pa 6 metriem sagrieztus gabalos. Garšvielas ir īpašs temats un augļi arī. Ļoti garšīgas zivis, gandrīz bez asakām no Viktorijas ezera. Tās mēs ēdām Entebē- starptautiskās lidostas pilsētiņā, kas arī ir pie ezera. Netālu no Entebes ezera vidū ir sala- šimpanzes sanktuārijs, kā to sauc vietējie. Tur jābrauc ar lielām laivām un tur dzīvo tikai šimpanzes. Entebē ir zoodārzs, bet tur gan bija maz ko redzēt. Visvairāk bija pērtiķi, kas brīvi lēkāja pa visām malām un pat gāja pāri ielai un tuvējo viesnīcas dārzu spēlēties ar viesiem. To tik vajag redzēt, kad tev uz galda malas sēž pērtiķu mamma ar mazulīti, kas cieši ieķēries viņai spalvās un jūtas lieliski! Mēs tur gājām peldēties, jo ezerā to darīt nevar, pārāk netīrs ūdens. Nu tas nav tā netīrs, kā to varētu domāt, bet tā kā tur ir karsts laiks, tad ūdens ir kaut kā tāds, kā biezs un tur viss kas dzīvo. Tāpēc tur nevar peldēt un pat likt pirkstus, ja negribi lai tev kāds iekož. Piranjas gan tur neesot, bet to mēs nepārbaudījām zināmu iemeslu dēļ!!! Kas vēl? Uz Ugandu tūrisma ceļazīmes no Latvijas nav, jo neviena kompānija tur nelido. Baidās no kariem, lai gan tur karu nav jau vairākus gadu desmitus un ir mierīga un draudzīga vide. Arī veselīga. Tagad Ugandā ir atrasta nafta un valsts piedzīvo ekonomisko uzplaukumu. Medicīna tur ir uz ļoti augsta līmeņa un cilvēks tur viņiem ir pirmajā vietā, nevis papīri, kā pie mums. Man nācās ar to saskarties , kad bijām ar bērnu un varu teikt, ka tas nav par maksu un zāles turpat tev ieliek mutē un tu esi vesels. Analīzes uzreiz paņem un pēc 10 minūtēm jau ārsts zina kas tev kait, iedod zāles un tu ej mājās. Ārsti smaidīgi, pārsvarā vīrieši. Ja kādam bail no slimībām, tad varu teikt, ka mēs neviens nekādas potes nesaņēmām un arī nesaslimām, ja neskaita bērnu, kas dabūja nelielas iesnas no karstuma un iesnu zāles man, protams uz Āfriku līdzi nebija!! Runā, ka tur esot malārijas odi, bet pilsētās tie nav un ne visi odi ir slimi, bet laukos, kalnos nav ne odu, ne mušu , ne čūsku. Tās mēs neredzējām, lai gan mums teica, ka visas esot indīgas. Nu protams , ka mēs jau nekur vieni neklīdām un ko mums teica ievērot, to ievērojām. Piemēram to, ka mēs, un arī viņi, nedrīkstam dzert nevārītu ūdeni. Es vienu reizi pamēģināju un tad nu gan dabūju ciest. Bet pati vainīga. Mums jau bija līdzi šitās zāles pret vēdera slimībām, jo mūsu vēderi jau ir tā sabojāti, ka veselīgu pārtiku negrib ņemt pretī. Lai gan nevienam no grupas locekļiem nekādas nopietnas problēmas neradās nevienu gadu, jo sulas tur ir ļoti veselīgas un ātri mūsu pārtiku no organisma izskalo. Pēc tam ir tāda brīva un viegla sajūta, ko nevar aprakstīt. Tas ir jāizbauda katram pašam. Kas vēl? Lidojām uz Ugandu gan no Amsterdamas gan no Londonas. No Londonas ir tiešais reiss uz Entebi, no Amsterdamas ir jānosēžas Kenijā un Zambijā. Tas ir garāks ceļš, bet lētāks. Vislabākā kompānija ir Kenija airways un Emirats. Emirāti gan lido 16 stundas (pārējas kompānijas ap 8 stundām) jo viņi lido uz Emirātiem (toties tur ir ko redzēt!!!, jau lidostā ir kā pilī) un pēc tam uz Ugandu. Toties Emirāti ir lēti un viņi neievēro bagāžas svaru tik ļot,i kā citas kompānijas. Arī KLM bagāžas svaru tik strikti neskatās un ja kas, tad viņi maina biļeti bez maksas. Emirāti arī maina, bet tur jāmaksā 35 EU. Toties var pat mainīt piemēram mājupceļa virzienu un izlaist caur kādu citu valst pa to pašu naudu. Serviss Emirātiem ir labs, bet Kenijas lidmašinās ir labāks un uzreiz var dabūt pagaršot Āfrikas ēdienus, kas arī nav mazsvarīgi. Starp citu tur var visādus ēdienus pasūtīt jau pie biļetes pirkšanas, arī bērniem ko speciālu, ja vēlas. Ja lido dienā,(ko gan es neiesaku, jo tad galā nonāk, vēlu vakarā un tur baltiem nav vēlams pa naktīm blandīties, īpaši ar somām - es domāju lidostu) tad lido pāri kalniem un Venēcijai. Kas ir bijis Venēcijā, tas var salīdzināt kādā tā ir no apakšas un no augšas. Riktīgi labais skats. Ja lido naktī, tad var izgulēties un no rīta svaigs kā gurķītis izkāpt siltajā vietiņā. Tas ir jauki, ja lido janvārī, kas pie mums ir auksts un nepatīkams. Nu gan beigšu. Ja kādam interesē un viņš grib pamēģināt, tad es labprāt noorganizēšu grupiņu un aizvedīšu jūs uz Ugandu. Jā. Nauda tur ir Ugandas šiliņi un 1$ ir 1800 šiliņi. Cenas zemas. Par 1000 šiliņiem var visu ko nopirkt (ja māk tirgoties, protams). Biļete maksā atkarībā no veiksmes un no termiņa cik ilgu laiku iepriekš to pērk. Vispār es pirmo gadu izbraucu ar 650 latie (kopā ar visu dzīvošanu, ceļu utt). Bet var vēl lētāk, ja nav bail no mazām neērtībām un ir drosme. Ja naudas ir pietiekoši, tad var īsā laikā un ērti aizlidot, dzīvot ļoti labā viesnīcā un tur visu pienesīs uz paplātes- nacionālos parkus, izbraucienus, ēdienus utt. Vislabākā viesnīca ir pie ezera Kampalā un šī paša tipa viesnīcas pa visu valsti. Cenas tur ir augstas toties komforts un serviss uz visaugstākā līmeņa. Bet cilvēks vairāk vēlas redzēt, kā dzīvo cilvēki un ko ēd, ja nav bail no riska, kas gan ir minimāls, ja kāds pazīstams cilvēks pavada, tad var sarunāt ar vietējiem. To gan bez priekšzināšanām es neiesaku darīt, jo tas var bēdīgi beigties. Man tur ir draugi un ja kāds vēlas, lūdzu zvaniet un braucam. (Tel 26713818- Anita) Starp citu, mums tur būs misijas vieta un mēs organizējam grupu no mediķiem un skolotājiem. Viņi lūdz atbraukt kādu, kas varētu medicīnas darbiniekus apmācīt kā darboties ar datoriem, jo tur ienāk kompjuterizācija un cilvēkiem tā ir tumša bilde. Ja kādam ir vēlēšanās, tad uz priekšu. Tomēr jāsaka, ka tas nav darbs, bet misija un nopelnīt gan tur nevarēs. Bet tas jau ir cits temats. Ja kādam interesē, kas ir misija, tad viņš var pameklēt internetā un izlasīt. Tas ir priekš trakajiem!! Lai mums visiem jauka vasara! P.S.Tā kā ļoti daudz cilvēku izsaka vēlēšanos braukt uz Ugandu vasarā, tad nolēmām veidot grupu un ja viss izdosies , doties tur jūlijā. Lūdzu visi, kuri vēlas pievienoties, zvaniet man vai raksties uz Draugiem vai uz emailu- anitaupite@hotmail.com. Jo vairak cilvēku būsim, jo lētāk būs.Tikai viesnīcās nedzīvosim. ja nu mazliet tikai. lai mums izdodas. Anita

Visskaistākā zeme uz planētas!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem