Pārgājiens - Parco Nazionale del Circeo
|
Martins Kalnberzins
|
Ja vēlaties doties vairāku dienu garā pastaigā gar jūru, bet, ieviešot nelielu dažādību un mūsu klusās, līdzenās pludmales vietā , kas tiek apskalota ar tumšajiem saldūdens bagātajiem Baltijas jūras ūdeņiem, labprāt baudītu pludmales reljefa dažādību un peldētos spilgti zilā un sāļā Tirēnu jūrā, tad tiešais reiss Rīga - Roma jums var viegli sagādāt šo piedzīvojumu.
Gadījumā , ja izmantojat Air Baltic piedāvājumu, tad savu pārgājienu varat sākt jau no pašas Fiumicino lidostas , kas atrodas vien dažu km attālumā no pludmales.
Šis ievads ir lai pamestu labu ideju aktīvai atpūtai, bet mans piedzīvojums sākās dažus kilometrus tālāk uz dienvidiem no Romas nelielā piejūras pilsētiņā Anzio , kas līgani pāraug līdzīgā piejūras pilsētiņā Nettuno. Dzīvojot pāris gadus Itālijā, jau biju vairākas reizes devies pārgājienos pa kalniem un pludmalēm. Šoreiz vairāku brīvu dienu esamība, un priekš latviešu standartiem vasarīgs laiks ar vairāk kā 20 * temperatūru 2012 gada pirmajā aprīļa nedēļā mudināja doties kārtējā piedzīvojumā. Tā nu mēs trijatā draugu kompānijā ceturtdienas vakarā, pametuši auto piekrastē starp Anzio un Nettuno, devāmies gar jūru Dienvidu virzienā.
1.diena. Nettuno ir standarta Itālijas piekrastes pilsētiņa ar dzīvojamiem rajoniem tālāk no jūras, nelielu jahtu un zvejas kuģīšu ostu, vecpilsētu un seniem nocietinājuma mūriem pašā jūras krastā. Neiztrūkstošā viesnīcu un bāru ierinda pie pludmales izveido pilsētai tik ierasto Itālijas piekrastes pilsētas auru. Ātri tikuši prom no vasaras sezonai vēl nesakoptās pludmales, beidzot vairs neredzējām cilvēkus, nemanījām drazas un nedzirdējām auto motoru rūkoņu.
Dažus km no Nettuno piekrastē sākās militārā zonā ar biedējošiem uzrakstiem, aizliedzošiem tajā ienākt. Jāsaka godīgi , ka jau iepriekš bija gadījies pārkāpt šos brīdinājumus un bijām noskaidrojuši, ka droši drīkst tos apiet izņemot gadījumus, kad pie brīdinājuma uzrakstiem komplektā ir arī kareivji, kas apliecina, ka zona patiešām tiek dotajā brīdi izmantota armijas vajadzībām. Kareivju nebija un mēs soļojām tālāk. Nelielas smilšu pludmales tika saraustīti pārtrauktas ar aptuveni 5 līdz 10 m augstām mīksta ieža klintīm. Stāvkrasts augšā bija noaudzis ar ērkšķainiem krūmu puduriem un alvejām. Soļojot pamīšus pa pludmali vai, nepieciešamības spiesti, raušoties augšā stāvkrastā un lavierējot starp krūmiem, lēni virzījāmies uz priekšu. Lai arī temperatūra bija gana vasarīga, tomēr krēsla mācās virsū atbilstoši gadalaikam un ap 20-iem vakarā jau sāka mesties tumšs.
Uzrausušies kārtējo reizi augšā klintīs, neuzspējam pat attapties, kad jau pilnīgā tumsā čamdījām uzmanīgi ar kājām zemi un ik pa laikam, uzdurdamies asajiem krūmiem, līkumojām uz priekšu. Visbeidzot, krūmu ielenkti, nokļuvām pie stāvas kraujas un nolēmām , ka šādā tumsā mēģināt nokāpt pa to lejā varētu būt bīstami. Atraduši daudzmaz līdzenu vietu teltij, uzslējām to un, cīnīdamies trijatā par labākajām guļvietām, mēģinājām iekārtoties uz miegu diviem vien paredzētajā nelielajā pārgājiena teltī. Pēc pamatīgas knosīšanās un stumdīšanās izrādījās, ka vienīgais optimālais variants ir gulēt tā, ka pleci un galvas visiem ir ārpus telts.
2.d. Saulains un silts rīts tā vien mudināja ātrāk sapakot mantas un doties uz priekšu.
Šodien necentāmies rausties augšā stāvajā krastā, bet soļojām pa pludmali un vajadzības gadījumā, silto saules staru iedrošināti, stāvos iežus apbridām pa ūdeni. Drīz vien pludmale kļuva tik plata , ka brišana pa ūdeni piespiedu kārtā vairs nebija aktuāla, bet saules stari tik intensīvi, ka nu jau labprātīgi devāmies spirgtās, veldzējošas peldēs. Lai arī bija tikai aprīļa sākums, tomēr ūdens temperatūra bija siltāka , nekā dažu jauku vasaras dienu Latvijā. Pēc aptuveni desmit kilometru garas, cilvēku neaizķēzītas, pludmales nonācām pie sena cietokšņa Torre Astura , kas bija izbūvēts aptuveni 100 m no krasta. Uzreiz aiz tā sekoja seni nu jau pajukuši nocietinājumu fragmenti aptuveni 500 metru garumā gar visu piekrasti. Šī vēl jo projām bija „Zona Militara”, bet šeit vistuvāk piekrastei pienāca neliels ceļš , kas praktiski visu laiku gāja paralēli jūrai. To protams intensīvi izmantoja atpūtnieki, kuri tāpat kā mēs, ignorējot bargos militāristu uzrakstus, brīvdienās pulcējās pludmalē biezā slāni. Atpūtnieku slānim piekrastē bija arī atbilstošs mēslu slānis. Pilsētu un ciematu zonās par pludmales tīrību rūpējās bāru un hoteļu īpašnieki, ne tikai rūpīgi sakopjot pludmali un savācot mēslus, bet aizejot pat līdz tādam aplamībām, kā ik rītu dekoratīvu rakstu izveidošana pludmales smiltīs ar grābekļiem vai pat izmantojot nelielus traktorus. Šai pludmalei saimnieku nebija, un skats bija kā Getliņos. Labākajā gadījumā kompānija , kas bija ieradusies atpūsties, sakopa sev tuvāko metru apkārtni, pāršķūrējot atkritumus čupās apkārt savai atpūtas zonai. No jūras izskalotās drazas pamīšus mētājās ar atpūtnieku pamestiem uzdzīves labumiem- salauzti krēsli, makšķeres, pudeles, pārtikas iesaiņojumi. Viss tas veidoja raibu rakstu pludmales smiltīs.
Līdz ar militārās zonas beigām sākās vairāku piejūras miestiņu nebeidzamais virknējums, kuru pludmales attiecīgi bija arī sakoptas. Atpūtas sezona Itālijā sākas maija beigās, un tikai tad visa piekraste tiek aizmūrēta ar saulessargiem, galdiņiem un krēsliem. Aprīļa sākumā vien apzinīgākie bāru un viesnīcu īpašnieki veica savā pārziņā nodoto pludmales zonu labiekārtošanu.
Pabrokastojuši miestiņā, karstuma pārņemti, pamīšus peldoties, soļojām uz priekšu. Drīz vien ciemati beidzās un sākās Parko Nazionale del Circeo teritorija.
Nacionālais parks tika izveidots 1934 gadā Musolinī valdīšanas laikā. Nosusinot milzīgas seklu ezeru un purvu teritorijas, izveidoja pārdomātu kanālu sistēmu, koncentrējot ūdeni vairākus kilometrus garā tievā ezerā gar jūras piekrasti, vidēji 400 metru attālumā no pludmales. Tādā veidā radot unikālu teritoriju- aptuveni 15 kilometrus garu zemes strēli, kas no vienas puses tika apskalota ar Tirēnu jūru, bet no otras norobežota ar dažās vietās vien pārtrauktu saldūdens ezeru. Pļavās starp jūru un ezeru ganījās pinkainas govis , bet dažādu sugu putni viennozīmīgi uzskatīja šo parku par savu paradīzi. Zemas kāpas , kas sekoja platai un smilšainai pludmalei, bija noaugušas ar nelieliem dzelkšņainiem krūmiem, pundurpriedītēm un kadiķiem līdzīgiem kokiem. Lai arī kāpās bija asfaltēts ceļš, kas beigās samazinājās līdz gājēju takai, tomēr burvīgos dabas skatus nebojāja bāru un viesnīcu celtnes, kā arī Nacionālā parka statuss garantēja sakoptu vidi. Karstums un biežās peldes jūrā šodien nocilpoto attālumu bija pamatīgi saīsinājušas no plānotā un krēslā, iekārtojot nometnes vietu, nācās atzīt, ka esam veikuši labi ja 25 km .
Tālumā jau vīdēja pludmales beigas un Circeo kalns, kura pieveikšana ietilpa mūsu rītdienas plānos.
3.d.Karstums palīdzēja mums savlaicīgi piecelties. Lai arī bija agrs pavasaris, tomēr jau pirmie saules stari , kas momentāni uzkarsēja telti, lika mums vēl miegainiem ņurdot līst ārā no tās. Sabozušies un uz cietajām kāpu smiltīm mazajā teltī kārtīgi neizgulējušies, sakravājuši mantiņas, stīvi soļojām uz priekšu. Pie jūras atkal pienāca klāt asfaltēts ceļš, un attiecīgi parādījās villas, vasarnīcas un mums omu uzlabojošs bāriņš ar iespēju tikt pie Itālijas standarta brokastīm- kafiju un kādu smalkmaizīti vai kruasānu. Pāris espresso tasītes aizdzina visu miegainību un atgrieza kaulos lokanību. Kārtīgi nopeldējušies pieveicām atlikušos dažus km līdz Circeo.
Pašā kalna pakājē bija vēl viens neliels bāriņš. Nolēmām , ka esam pelnījusi alus malku šajā svelmainajā dienā un, dzerdami godam nopelnīto šķidro maizīti , krēslos izgāzušies, vērojām pieveicamo kalnu. Lai arī tas bija gana stāvs, tomēr nebija pārāk augsts, un mēs lēsām , ka pāris stundās tam tiksim pāri. Karstuma un alus apdullināti , bijām gana vieglprātīgi, lai padomātu par kādu uzkodu līdzi. Nolēmuši , ka ar brokastu kruasānu būs gana un, ka pēc pāris stundām labāk lepni papusdienosim kalna pretējā pusē esošajā ciematā San Felice Circeo, uzmetuši somas plecos, bravurīgi pazudām krūmos kalna pakājē un sākam savu kāpienu. Bija vienpadsmit no rīta.
Jau pašā sākumā kāpums bija stāvs un nogurdinošs. Zemi lapu koki un krūmi rūpējās par ēnu , kas aizsargāja no svelmainās saules. Nupat kā izdzertais aliņš jau pirmajās minūtes mutes izkaltēja tā, ka šķiet mēle sabirzīs sīkos putekļos. No skata kalns, lai arī stāvs, tomēr bijām rēķinājušies ar kādu ērtu tūristiem sagatavotu taku. Tā nu vis gluži nebija. Ja sākumā bija vienkārši stāva nogāze, tad jau pusceļā , lai raustos augšā, nācās patiešām ieslēgt 4x4. Jo augstāk tikām, jo koku sniegtā ēna kļuva arvien šķidrāka, un sirdij tik tuvā saulīte sāka mūs neganti karsēt. Visbeidzot, pēc stundas kāpiena, mēs, pieveicot pēdējos klints bluķus, uzrausāmies virsotnē un konstatējām , ka tā nav nedz vienīga nedz augstākā. Kalnu grēda bija vairākus kilometrus gara ar stāviem kritumiem abās pusēs un vismaz vēl 2 virsotnēm un ielejām. Pietam viena no virsotnēm bija augstāka kā tā, uz kuras bijām pašreiz jau uzrausušies. Aizelsušies un nosvīduši, sakritām uz akmeņiem un pirms sākt prātot, ko darīt tālāk, uz brīdi aizmirsāmies, veroties apkārt kolosālajā ainavā. Noteicām tālumā aiz horizonta vietu , kur aptuveni atrodas Anzio Nettuno - mūsu pārgājiena sākumpunkts. Vienā pusē lejā, pēc stāva vairāku simtu metru dziļa krituma, zaigoja zilie Tirenu jūras ūdeņi. Otrā pusē kalnam pienāca klāt dzidrie ezeru ūdeņi, bet tāluma aiz grēdas tās pakājē rēgojās mūsu gājiena mērķis San Felice Circeo. Tas, ka ciemats bija skaidri saskatāms, arī pamudināja mūs nekāpt leja jau pa noieto maršrutu , bet doties uz priekšu. Ciemats taču šķita tepat, gluži vai ar roku sasniedzams.
Pulksten 16, jau pamatīgi saguruši, rausāmies augšā pēdējā virsotnē. Krāšņie skati apkārt mūs īpaši vairs neinteresēja, bet tas, kas mūs uztrauca, bija milzīgs, tumšs mākonis, kurš, zibeņodams, draudīgi virzījās uz kalna pusi. Brokastīs notiesātais kruasāns jau sen bija nograbējis organisma enerģijas pārstrādes mašinērijā, un ēstgriba bija vienkārši gigantiska. San Felice Circeo mēs vēl ne reizi nebijām bijuši , tādēļ nezinājām, vai ciemats ir gana liels , lai tur būtu arī kāds veikals un bārs, kas strādātu arī svētdienas vakarā. Tādi draudi pastāvēja mazos ciematos, jo mēdza gadīties, ka jau pulksten 17 viss ir slēgts. Tā nu mākoņa un ēstgribas mudināti, klusi, bez liekām sarunām un sajūsmas izsaucieniem par krāšņajiem skatiem, aši, kā kalnu āži, lēkājām no akmens uz akmeni, lūrot caur pieri uz pēdējo šķērsli, kas mūs šķīra no vakariņam.
Par laimi negaisa mākonis noducināja mums garām pāris km attālumā. Jau tikuši grēdas otrā pusē un uzgājuši taku , kas veda lejā, nolēmām doties pa taisno uz ciematu un īsi pirms tā iekūlāmies neizbrienamos brikšņos. Visbeidzot, tupus un rāpus lienot pa krūmiem, mēs tikām līdz ciemata sākumam, bet diemžēl ne ielas pusē. Starp jauko, ērto, mīļo, asfaltēto ielu, kura mums nu jau rēgojās pašā deguna galā, bija privātmāju aizsardzības līnija ar augstām dzeloņdrātīm, stikliem un ērkšķainiem vīteņaugiem nocietinātām sētām. Atraduši mūsuprāt vieglāk pārvaramo sētu posmu un riskēdami uzplēst bikses un miesu uz dažādajiem asumiem, mēs ar pārsteidzošu veiklību pārlecām pāri abām sētām gan kalna, gan ielas pusē un izklupām uz ielas.
Trīs aliņi un tik pat čipsu pakas bija pirmā uzvara, ko guvām miestiņā iebrūkot atvērtā „tabačērijā „
Bijām nokļuvuši indiešu kvartālā un, nezinot vai vēl kāds veikals būs vaļā, izmisīgi mēģinājām nopirkt kaut ko ēdamu indiešu garšvielu veikalā, kurā izņemot maisos un kastes sabērtās garšvielas diemžēl nekas cits nebija. Visbeidzot aiz nākamā stūra „kebabnīca” nomierināja satrauktos prātus un vēl vairāk satrauktos vēderus.
Pārēdušies laiski aizvilkāmies līdz pludmalei un uzslējām telti tieši ciemata sabiedriskas pludmales maliņā.
4. d. Saulains rīts, kā jau ierasts un šīs dienas galvenais uzdevums un piedzīvojums bija tikt pakaļ Anzio atstātajam auto. Par cik auto bija mans, tad es uzupurējos sabiedrības labā un nolēmis, ka ar stopiem vai sabiedrisko transportu viens divi nokļūšu atpakaļ, agri no rīta, paķēris somā līdzi tikai ūdeni, devos ceļā.
Tieši 17 vakarā es beidzot, bezgala pārguris, ierausos savā pamestajā auto un devos pēc neziņā atstātajiem draugiem, jo telefona baterija bija nosēdusies. Cerības, ka viņi rātni būs sēdējuši tieši tur, kur no rīta tika pamesti pampstot bija niecīgas, un tomēr atrast viņus bez telefona sveša pilsētā pēc šīs dienas ceļojuma jau šķita nieks.
Kopsummā vēlāk mājas, pētot google map un skaitot km, es konstatēju, ka šajā dienā biju noskrējis un nogājis aptuveni 35 km, nedaudz braucis ar traktoru, motociklu , pašizgāzēju un hundai getz.
Neplānotais un spontānais dažu dienu piedzīvojums, kā vienmēr, jau bija izvērsies pilnasinīgs un krāšņs. Kalni, jūra, ezeri, pludmales, bāriņi un indiešu garšvielas ir rūpīgi noglabātas pozitīvo atmiņu glabātuvēs.
