Ko gan neizdarīs par piecīti

06.06.2008
5 min lasīšanai
30 foto

Tā kā mana pieredze tūrisma braucienos izmantojot aģentūru pakalpojumus ir bijusi ar izteikti negatīvu krāsu, tad pirmajai patstāvīgajai ārzemju tūrei izvēlējos Vāciju. Tuvu, un ja kas - tad varēšu kā klasiķis Reinis Kaudzīte "nākt kājām uz mājām...." Savu stimulu deva arī Airbaltic ar akcijas aviobiļetēm, un vieglprātīga radiniece, kura piekrita līdzi doties šai avantūrā. Pieredzējušajiem ceļotājiem neko būtiski jaunu neatklāšu, bet "zaļajiem iesācējiem" varbūt kaut kas noderēs. Tātad: aprīlis un trīs brīvas dienas... 1.diena: Pelēcīgs, lietains rīts Rīgā, pacelšanās virs mākoņiem+ mazās brokastis lidmašīnā, un ........ te nu es esmu, Berlīne! Tā kā būsim tikai trīs dienas, tad bagāža saiet rokas somiņā un uz čemodānu riņķa danci nav jāgaida. Mājas darbs ir kārtīgi paveikts: 1) sameklētas sabiedriskā transporta kustības shēmas (par ko mūs apskauda citi ceļotāji) – http://www.ecasia03.bam.de/venue.htm - arī tramvajam noderēs!!!!! 2) hostelis ar interneta palīdzību norezevēts pašā Berlīnes centrā- Hostel „Adler” atrodas Frīdrihštrasē, pie paša mājas stūra pietur gan S- bāņi, gan U bāņi, gan tramvaji. Ja braucat tikai uz pāris dienām – var veiksmīgi izmantot, jo kā starta punkts Berlīnes atklāšanai ir vienkārši ideāls. Bet, ja jāuzturas ilgāk, var rasties problēmas ar personīgi higiēnu – dušas ir tikai 2 gb,. uz visu stāvu, tāpat arī tualetes. No otras puses – var jau visu uztvert ar smaidu: stāviet rindā un iepazīstaties ar kaimiņiem, sitiet klaču utt. Tātad: iečekojamies jau no paša rīta (paldies darbiniekiem!) nevis pēcpusdienā, atstājam nevajadzīgos loriņus istabā un ar dodamies ar sabiedrisko transportu iekarot Aleksandra laukuma apkārtni. Pēc pavasara izsalkušām latvietēm tas bija pārbaudījums: zied tulpes, muskares, saldie kirši, mahonijas un vēl vesela gūzma citu smukumu. Te baznīca, tur baznīca, smuka šķersieliņa......... ardievu skaidrais prāts!.... tā metot līkumus līdz pat Šprē upei, ik pēc laika ieskatoties „Berlīnes top 10” ( iesaku ņemt līdzi), jo gribas jau saprast, ko esam atradušas un kas tas ir. Kad kājas vairs nenes, dodamies atpakaļ uz hosteli nosnausties, jo, ja neesi rīdzenieks, tad nākas celties dziļā tumsā vai arī vispār neiet gulēt, lai nokļūtu laikus uz lidmašīnu... Te nu izpaužas hosteļa atrašanās priekšrocības, kas pierādās arī turpmāk. Kad miega bads nodzīts, izdzerta arī kafijas tase, virzamies uz pretējo pusi nekā iepriekš. Uzspīdējusi saule, brīvības sajūta dvēselē un Šprē upe ar tūristu vizināšanai sagatavojušos kuģīti. Kaut kam tādam atteikt mūsu sirdis nespēja: brauciena stunda pa upi bija šīs dienas nagla. Gids stāstīja par redzamo gan angļu, gan vācu valodā, un saliekot mūsu valodu zināšanas kopā sanāca tīri laba informācija. Katrā ziņā valdības ēku arhitektūru vērot no upes ir interesantākas nekā skatot no sauszemes. Braucienu salīdzinājām arī kartē, secinot, ka rīta gājienā vajadzēja notiet vien pāris simt metru vairāk un mēs jau būtu pie viesnīcas. Šīs zināšanas izmantojām pārējās divās dienās (centru var ļoti skaisti izstaigāt kājām!), kad kārtīgi izpētījām kartes mērogu. Berlīne šodien – tas ir milzīgs būvlaukums, kur nojauc savu laiku nokalpojušās (pēckara) celtnes, un top jaunas. Celtņu torņi un izvietojums ir viens no labākajiem orientieriem, kurus var redzēt pa lielu gabalu. Vēl vakara gājiens gar upi uz Muzeju salas pusi, Doms un tikpat nesteidzīgi atpakaļ. Vakariņas paēst nav problēma- ēstuves ir pietiekoši daudz un arī dažādiem naudas makiem. Dzīvi sarežģī vien tas, ka neprotam atrast bankomātu.... 2.diena – tā kā bioloģiskie pulksteņi ir iestellējuši vēl joprojām Latvijas laiku, esam agri augšā un ar karti rokās dodamies ieņemt Reihstāgu. Tur esam pirmajā apmeklētāju desmitniekā, izejam drošības pārbaudi un nonākam kupolā. Skatāmies uz visām četrām debess pusēm, atrodam gan to, kur vakar bijām, gan to, kur plānojam vēl šodien iet. Varēja vien dieviņš vēju bišķi samazināt – uz jumta esot dvēseli pūta no kauliem ārā, bet kā saka mans znots: aizbraukt uz Berlīni pa piecīti un vēl labu laiku gribēt? – vai neesot par daudz gribēts! Kad izpriecājušās par skatiem nonākam atkal lejā, beidzot saprotam arī mājinieku ieteikto, lai ceļoties agrāk, ja gribot Reihstāgu redzēt... gribētāju rinda neielīda pat fotoaparāta skatu meklētājā. Agrā pamošanās mums ieekonomēja vismaz 2 -3 stundu stāvēšanu rindā... Tā kā Berlīne todien brieda lielajai futbola spēlei, tad pārvietošanos ietekmēja arī skatuvju un milzu ekrānu būvēšanas pasākumi, arī pie Brandenburgas vārtiem. Bet redzēt redzējām, arī aptaustījām. No turienes ir pavisam neliels gājiens līdz Potsdamas laukumam un Sony centram, kas izceļas ar savu moderno arhitekturu, arī moderni veidotajiem apstādījumiem. Katrā ziņā neiesaku veidot lielus bukšu stādījumus (kā tas ir Sony centrā) – izskatās interesanti, bet smird pēc runču nedarbiem..... Turpat blakus Sony centram piekļaujas arī lielākais parks – Tīrgartens. Ļoti līdzīgs mūsu Mežaparkam pēc savām funkcijām, bet labāk nemēģiniet pievarēt kājām ejot. Nākošais pieturas punkts – Berlīnes zooloģiskais dārzs – ir ērti sasniedzams ar 100 un 200 autobusu un tam vajag ierēķināt krietni vairāk laika nekā sākumā paredzat. Zooloģiskajā dārza arī pieaugušie kļūst par bērniem: pandas, zīloņu mazulis, lamas utt. bez īpašiem milzīgiem žogiem. Ik pēc brītiņa atrodas arī beņķītis, kur var mierīgi nolikt savu pēcpusi un pavērot lopiņus. Mūsu „zootopā” iekļuva nakts dzīvnieku vērošana+ akvārijs+ mazais zīlonēns. Kamēr mēs pie lopiņiem, ārpus Zoo žoga sākas masu pasākums, kas apmēros pieņemas arvien vairāk- alus kausi tiek cilāti āra kafejnīcās ne pa jokam, dziedāts un arī karogi vicināti: tuvojas futbola finālspēle. Daļa no ielām tiek slēgtas tautas masu pasākumam par kura iespējamo skaļumu mums pat atvainojās hosteļa darbinieki. Tauta apģērbusies vai nu melni dzeltenā salikumā (vienas komandas līdzjutēji), otri – balti sarkani. Tie pirmie gan bija nospiedošā vairākumā.... Iepaidota no vietējiem arī es izmēģinu vietējo alu – ja godīgi, tad mūsējais ‘ Tērvetes” ir daudz garšīgāks, bet - tas jau gaumes jautājums. Beidzot atrisinās arī bankomāta problēma: nu nav viņi izvietoti māju ārsienās kā pie mums, bet ļoti skaisti banku priekštelpās, kuras ir atvērtas visu laiku. Skaisti – nelīst virsū lietus, bankomāti ir vairāki un neveidojas rinda, arī saule netraucē izlasīt uz ekrāna rakstīto... Kad diena ir kļuvusi jau par vēlu vakaru, dodamies vēlreiz ieņemt Sony centru, ko iesaku arī jums. Ēkas un kupols ir izgaismots, īpašu šarmu piedod arī kafejnīcas, restorāniņi, kuriem nespējām pretoties. Visam noslēgumā vēl pastaiga pa naksnīgo Unter de Linden kopā ar futbola faniem. Gods un slava Berlīnes poličiem – atradās visā pilsētas teritorijā un ar laipnu smaidu visu to procesiju arī pārraudzīja. Dziedāšana gāja vaļā kā pēc mūsu Dziesmu svētku noslēguma koncerta, kad tramvajā visi dzied pilnā balsī un neatkarīgi no dotībām, dziedāšanas prasmes. Pūlī nu redzamas kolorītas personības, kas izceļas gan ar savu ģērbšanās stilu, gan uzvedību. Tā kā vietējie berlīnieši bija ieteikuši apskatīt arī vakarpusē Berlīnes „čakeni”, tad ap pusnakti izejam arī riņķi tur. Informāciju par to ko redzēsim bijām jau saņēmušas, tādēļ mute vaļa nepalika. Pārsteidza tolerance un mierīgā atmosfēra, kad viss mierīgi sadzīvo kopā: diskotēka ar grafiti apzīmētu vārtu rūmi, ielas kafejnīcas ar kompānijām pansijas vecumā, meituki supermiņukos utt. Dienas rezumē: labākais bija agrais Reihstāgsa gājiens + Zoo+ futbola fani+ vakars Sony centrā + Berlīnes ‘čakene”+ brauciens ar maršruta autobusu. 3. diena Bez īpašiem nolūkiem dodamies gar upi uz Aleksandra laukuma pusi brokastīs. Tā nesteidzīgi dodoties uz rīta kafiju, secinam, ka 1) vācieši numurē ne tikai galdiņus āra kafejnīcās, bet arī kokus apstādījumos. 2) izslavētais svētdienas tirdziņš gar upes krastu savu darbu sāk stipri pavēlu un pārsvarā redzams porcelāns (pārdevēji vācieši) un vecum vecā padomju simbolika (pārdevēji – krievu tautības pārstāvji). Bez tam var vēl atrast arī vecas grāmatas un preses izdevumus, bet tas nav šoreiz priekš mums. 3) pie Engelsa un Marksa (atceroties dziļo, tālo jaunību) pieminekļa nofotogrāfēties tiekam bez konkurences cīņas, īpaši šo vietu iecienījuši visur esošie japāņi. 4) Šoreiz mums trāpās no piedzīvojumiem ķīniešu demostrācija, kuru galvenais uzstādījums ir : olimpiādi bez politikas. Tā kā gājēji ir vairāki tūstoši (varētu būt arī desmit), tad iespaids ir paliekošs. Bet arī demonstrācija norisinās bez starpgadījumiem un īpaši stipras policijas uzraudzības, tik kādu brītiņu netiekam pāri ielai. Tā kā uz lidostu jādodas jau pusdienlaikā, tad savācam savas mantiņas, pa ceļam vēl iegādājamies eko apavus (to dēļ vien būtu vērts braukt uz Berlīni) un esam gatavas ceļam. Lidostā saņemam Airbaltic „pārsteigumu”: lidojums pārcelts uz vēlāku laiku un nīkšana garantēta ilga... bet beigu beigās jau esam arī mājās. Secinājums: trīs dienas – pietiekoši ilgs laiks, lai ievilktu elpu no ikdienas steigas, bet pārāk maz, lai teiktu: es pazīstu Berlīni. Braukt organizētā ekskursijā – labprātīgi vairs ne mūžam, jo tagad redzējām un sajutām Berlīnes īpašo smaržu un garšu...

Ko gan neizdarīs par piecīti

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem