Taimira 1990. gads
|
Valdis Vanags
|
1990 gada 4.maiju-NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJAS pieņemšanas dienukopā ar Ziedoni Zālīti, Ivaru Varaksinu,Laimoni Aumeisteru,Sergeju Rubļevski un Māri Kupši sagaidīju Taimiras pussalā, Eirāzijas galējā kontinentālājā ziemeļu punktā Čeļuskina ragā.
Taimira iraptuveni 350000 kvadrātkilometru liela pussala starpJeņisejas un Ļenas ietekām . Pussalas vidusdaļā atrodas Birangas kalnu grēda ,kuras augstākā virsotne ir 1146 m v.j.l. augsta.Taimiras pussala ir vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā Erāzijas kontinentālā daļa.Galējais ziemeļu punkts irzemesrags,kurš nosaukts tā pirmatklājēja Čeļuskina vārdā.Čeļuskinsšo ragu sasniedza 1742. gada 9. maijā.
1990. gadā tur bija meteostacija,lidosta, robežsargu postenis.Regulāras satiksmes ar lielo zemi nebija.Kā vēsturisks fakts minams tas,ka netālu no Čeļuskina raga 1918.-19.gada ziemu kuģī Modapārziemoja Amundsena vadītā ekspedīcija.Viņi arī sakrāvuši akmens torni,jeb kā krievi saka, guriju Čeļuskina ragā
Kā mēs tur nokļuvām.
Pārgājiens Taimiras pussalā Birangas kalnos vienmēr ir bijis Latvijaszieminieku,jeb slēpotāju tūristu, sapnis,kuru mums izdevās īstenot.Cepuri nost grupas vadītāja Ziedoņa Zālīša priekšā,kuram pietika uzņēmība un mesterība visu to noorganizēt . Lai tur nokļūtu, bija vajadzīgs vadītājs un dalībnieki ar atbilstošu pieredzi.Tiesības doties šādā maršrutā bija jāaizstāv nopietnā MKK (maršrutu kvalifikācijas komisija) .
PSRS laikos to nemaz tik viegli nebija izdarīt,jo Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē un Severnaja Zemļa salās riktējās militāristi ar savām atomzemūdenēm,raķetēm un citāda veida ieročiem ar kuriem pāri okeānam uzbrukt Amerikai..PSRS milzīgus resursus tērēja,lai pasaulei ,kā Hruščovs teica, parādītu pēc iespējas lielāku ,, kuzjkina maķ”.Neviens gan nekad nav varējis pateikt, kas tā īsti par māti ir,puslīdz pieklājīgā tulkojumā to varētu saukt par velna māti.Polārajiem apgabaliem šīs mātes rādīšanā bija liela stratēģiska nozīme. Milzīgi apgabali bija pasludināti kā pierobežas zona,kur bez specialām atļaujām nevarēja iekļūt.Pierobežas zona sākās jau no Noriļskas,bet Taimira bija zona zonā.Piemēram, Noriļskas tūristi,kurus satikām,tur bija iekļuvuši tikai ar ceturto piegājienu,bet viņi , praktiski,šeit ir vietējie.
Patiesībā, tur iekļuvām pateicoties,, perestroikai” ,jo groži bija jau atlaisti ,bet mēs vēl bijām savējie nevis,, inostranci” .Tātad 4. maija deklarāciju sagaidījām Čeļuskina ragā pēc 20 dienu pārgājiena,gaidot lidmašīnu uz ,,lielo zemi”.Tā kā aprīlī Latvijā nebijām bijuši, tad īsti neapjēdzām,kas tur ir pieņemts,sapratām vienīgi,ka komunistu ideologs Gorbunovs ir atkal priekšnieks ,par ko Ivars,turpmāk Breksītis, aiz škrobesbija gatavs piedzerties,ja vien būtu bijuši resursi,mēs pārējie viņamnoteikti piebiedrotos un ne tikai politiskās pārliecības dēl vien.Bet, jau kā minēts, resursu trūkuma dēļ,kā būtu,ja būtu, varējām apspriest tikai teorētiski.
Vēlāk vietējie prasīja,ko nu,vai kārsim pa savas istabas logu ārā savu karogu.Atbildējām,ka cik tur tā darba,jo karogs bija līdz. Viss notika draudzīgā atmosfērā un visumā pret mums izturējās ar zināmu cieņu.
Pārgājiens šādā izpildījumā nav atkārtojams,jo ir pienākuši citi laiki.Tāpēc uzskatu,ka tas ir paliekošs ieraksts Latvijas pašdarbīgā tūrisma vēsturē.
Kas tur ir tik unikāls.
1.Pilnīga autonomija,nekādu iespēju sazināties ar ārpasauli. Ja kaut kas ar mums notiktu,mūs, varbūt, atrastu pēc kāda mēneša,kad Latvijā saceltu trauksmi.Meklēšana būtu sarežģīta,jo neviens nezināja precīzu mūsu maršrutu,arī mēs paši nē. Nekādu rāciju vai satelīttelefonu,nekādu GPS vai raidītāju,kuri norādītu mūsu atrašanās vietu.Tā jau tur notika ,Noriļskas grupa izgāja pirms mums 4 dienas un atnāca 4 dienas pēc mums.Nevienam ne jausmas,kas ar viņiem noticis un neviens pat ausis nekustināja.Beigās jau atnāca.Vai tāds risks ir attaisnojams.Šodien nē,bet tajā laikā neviens neņēma galvā un tā bija normāla situācija. Juris Ulmanis,kurš komercgrupā 27 dienās pārgāja pāri Grenlandes ledājam tā arī 2010. gadā raksta:,,Neviena ekspedīcija vai ceļojums nav iedomājama bez lokālas informācijas,kartes un,protams,arī bez GPS un satelīttelefona”.
2.Apbrīnojami nekvalitatīvs kartogrāfiskais materiāls mūsdienu izpratnē.
Te redzama pēdējā pārgājiena posma karte ar kādu gājām.Lai atskaitē kaut ko iezīmētu,Čeļuskinā katrs neatkarīgi viens no otra kartē zīmējām mūsu izieto hipotētisko maršrutu,patiesībā uzzīmējām mēs ar Ziedoni.Ziedoņa variants tika atzīts pat visvairāk iespējamo,es domāju ,ka par 90 procentiem tā arī bija.Manā variantā gali īsti negāja kopā.Lielākā problēma bija precīzi iedomāties no kurienes tad mēs īsti sākām. Lidmašīnas pilots,kurš mūs nogādāja maršruta sākuma punktā,ar pirkstu iebakstīja kartē ar mērogu,kuras mērogs 1 cm 10 km,kur mēs atrodamies, un mums viss likās skaidrs.Skaidrs kļuva pēc 15 dienām,kad beidzot izdevās ,,piesieties”. Un tas situācijā.kad jātrāpa uz vienu konkrētu punktu,jo,ja tam aiziet garām ,tad tālāk ir tikai okeāns un Kanāda vai Amerika.Uz šīs versijas pamata Ziedonis rakstīja atskaiti.Nerakstīsi jau,ka 15 dienas esi maldījies Taimiras plašumos. Lielākā pargājiena daļa no ģeogrāfiskā viedokļa tika aprakstīta kā ļoti ticams literārs darbs,Žilam Vernam nebūtu kur piesieties.
Tās šķērsās svītras ir magnētiskā azimuta nobīde atiecībā pret ģeogrāfisko.
Bet dzīvē viss izrādijās savādāk. Toreiz jau nebija NEKĀDU GPS.
Patiesībā mums arī palaimējās,jo nebijām īsti apguvuši orientēšanās metodes,kuras jāpielieto šādās situācijās,apgaismība atnāca jau mājās. Precīza Z virziena noteikšanai jāizmanto saule, nakts ar zvaigznēm debesīs aprīlī tik tālu ziemeļos jau vairs nav. Tad arī var noteikt pareizo kompasa adatas nobīdi atbilstoši konkrētās vietas magnētiskajam azimutam,nevis paļauties uz kartē iezīmētajām līnijām.Kā var zināt,kurš čekists tās līnijas zīmējis.PSRS pastāvēja speciāls kantoris,kurš ,,laboja” kartes, lai ienaidniekam saputrotu galvu, un tādejādi maisīja gaisu.
Loģiski, ka pēc saules mēs orientējāmies,bet nepietiekoši precīzi un sliktā laika dēļ to sauli redzējām ļoti reti un arī ne pusnaktī vai pusdienlaikā,kad tas nepieciešams.
Tā pa īstam mums palaimējās vismaz 3 reizes.
-ievērojot magnētiskā azimuta nobīdi , gājām tieši uzkartē paredzamajiem magnētiskajiem ziemeļiem ar domu iziet pie okeāna uz austrumiem no Čeļuskina. Patiesībā ģeogrāfiskais ziemeļu virziens izrādījās ļoti tuvs tam ko rāda kompass,proti,magnētisko azimutu un tāpēc tieši pa taisno trāpījām Čeļuskinā.
-pārvarot Birangas galveno grēdu miglā bez redzamības bijām trāpījuši vienīgajā plašajā sedlienē,to ieraudzījām tikai nākamajā dienā,kad varēja redzēt no kurienes esam atnākuši,tikpat labi varējām uztriekties kādā virsotnē,
-ja mēs būtu novirzījušies vēl kādus 5 km pa kreisi,kas pa 15 dienām varēja notikt elementāri,tad būtu nogājuši garām arīTerēzas Klavenesas līcim,kur izdevās,, piesieties”.
3. Lietotais inventārs.
Tas inventārs,ko toreiz lietojām ,salīdzinot ar šodienu, ir ar muzeja vērtību.Liela daļa bija paštaisīts vai uzlabots rūpniecisks ražojums.
4.Šodien neviens nesapratīs kāpēc tur būtu jāiet un pašiem tas viss jāorganizē.Nav un nebūs motivācijas.Viss komercializējas,vecā sistēma Latvijā ir sagruvusi,pastāv citi izaicinājumi citādā formā un ne mazāk nopietni. Šis pārgājiens vecajam slēpotāju tūrismam Latvijā bija tāda kā ,,gulbja dziesma”. Ja runā par komercializāciju,tad tā ļauj nokļūt tur un izdarīt to,kas agrāk pat sapņos nerādijās.
Piemēram,man izdevās nokļūt grupā,kura ar laivām Himalajos nobrauca pa Tamuras upi.Tas bija mans sapņu piepildījums ūdenstūrisma jomā,bet es nevaru teikt,ka es to upi esmu nobraucis,mani pa to noveda.Ne velti krievu alpīnismā cirkulēja teiciens,ka kalnā var uzstiept trīsdurvju skapi, ar noteikumu,ja tas nepretojas.Tamurā es biju tā skapja lomā,kaut gan viss bija pa īstam,pat apgāzāmies ar lielo plostu.Taimiru mēs IZGĀJĀM.Te vēl vietā ir slavenā angļu alpīnista Dga Skota vārdi,ja tu ekspedīcijā nepieņem patsāvīgus, nopietnus lēmumus,tad tu esi tikai pastaigā izvests šunelis.
No sportiskāčempionātu viedokļa dabūjām 4. vietu PSRS . Saka gan,ka sportā 4. vieta ir sliktākā iespējamā,bet mēs nesūdzamies,konkurence bija pamatīga.Jāatzīst , ka visas savas muļķības centāmies atainot kā ieprieš saplānotu viedu darbību.Citi arī darīja tāpat,tādi bija spēles noteikumi. Visu tāpat noteica reāli izdarītais,tiesneši jau arī nebija nekādi muļķi.Ziedonis ieguva PSRS SPORTA MEISTARA titulu .Kamēr formēja papīrus arī ar PSRS, paldies Dievam, bija cauri,Pēc manas informācijas viņš ir pēdējais īstais Meistars Latvijā.Tālāk nāca Latvijas erzacs.
Lai justu kā tur gāja, jālasa dienasgrāmata un tur jau arī ir tikai viens viedoklis.
l
Pārgājiens norisa bez būtiskiem sarežģījumiem,kurus varētu uzskatīt par nopietniemdraudiem dzīvībai un veselībai.Tajā pašā laikā izbaudījām visu ziemas gājienu grūtību buķeti,jo laika apstākļi mūsnelutināja nemaz.Bija sals -36 grādi,vējš 30 m/s ar sniegu, baltā migla,kad pazūd visi orientieri, ,,podļips” un tas viss 20 dienas arktiskajā tuksnesī,kur vasarā pat zāle neaug,nerunājot par kokiem.Sīks piemērs. Putenis,skatam vietu,kur,, ierakties”.Breksītis man priekšā nokrīt,uztraušas kājās zaudē orientāciju un maina iešanas virzienu par 45 grādiem.Es bļauju,viņš nespēj sadzirdēt,tūlīt būs ziepes,pazaudēsim putenī pārējos.Esmu spiests Breksītim kraut ar nūju pa muguru un parādīt pareizo virzienu.Tā mums nepārtraukti nācās vienam par otru gādāt.Jebkura individuāla kļūda varēja novest pie kraha visu grupu.Palīdzību nebija no kurienes gaidīt.
Turpmākdienasgrāmatas fragmenti.
8.aprīlis.
Hatangā no Maskavas ar padomju lidmašīnu parka vectētiņu IL-18 ielidojamno rīta. Ir svētdiena . Temperatūra -30 gtrādi.
Hatangā tobrīd dzīvoja 4 tūkstoši iedzīvotāju.Ir lidosta,upē osta kuģiem.
Iekārtojamies viesnīcā.Šodienpar tālāklidošanas iespējām neko neuzzinam,svētdiena.Toties viesnīcā iet vaļā. Izrādās Hatanga ir tā retā vietaziemeļos,kur var nopirkt dzeramo spirtu,bet tikai vietējie.Tas zēniem netraucē ar lidmašīnukādus pāris tūkstošus kmatskriet pēc šņabja.
Lidotājiem ir likums,ka pirms lidošanas vismaz vienu dienu jābūt skaidrā,nezinu cik likums oficiāls vai neoficiāls,bet izskatījās,ka tiek ievērots,vienīgi visa ekipāža vienlaicīgi nekādi to dienu nevarēja nogrādēt un izlidošana līdz ar to kavējās uz nenotektu laiku.Visi tie gaidīšanas svētki notiek viesnīcā,kurā esam iekārtojušies.
Nu mēs jau arī galīgie atturībnieki neesam , Mārim no Liepājas, vienmēr somā kāda 70 grādu pašbrūvētā pudelīte atradīsaies,ja nu kāda vajadzība.Vajadzība jau uzrodas vienmēr,šoreiz ledus pētnieka no Rīgas un viņa transportējošās lidmašīnas ekipāžas ,kura mēģina sasniegt to stāvokli,kad visi varēs lidot,personā. Viņi gan te esot tikai ieskrējuši,jeb ielidojuši,, iepirkties”.
Runas,kā hokeja apskatnieks Jānis Matulis teiktu, bija ilgas un auglīgas.No rīta Breksītis,kurš šajā kompānijā būtu uzskatāms gandrīz par atturībnieku, pie brokastu galda knapi dveš:,,Kā mums vakar tas tā gadījās”.Toties Mārim tiek dubultporcija savējā un Breksīša.Viņš šorīt uzstājas Ēvalda Valteratēlotā filmas varoņa vārdiem:,,Jūs jau īstu dzeršanu nemaz neesat redzējuši”,un vēsā mierā notiesā visu,ko nevar pievarēt pārējie.
12.aprīlis.
Beidzot pēc 4 dienu gaidīšanas lidojam.Par 1200 rubļiem esam nopirkuši 2 stundu lidojumu uz vienu galu.Tas nozīmē,ka pēc divām stundām,, kukuruzņiks” (Polijā ražota lidmašīna AN-2) atradīs vietu ,kur nosēsties Taimiras pussalas vidū, un palaidīs mūs brīvā peldējumā.Nākamāvieta ,kur ir civilizācija, pēc 350 km Čeļuskina rags, līdz turienei būs jātiek pašiem.Nekādu iespēju ar kādu kontaktēties-pilnīga autonomija.
Viss risinās bez aizķeršanās.Pa ceļam piloti apriņķo muskusvēršu baru,kuri, izdzirdot lidmašīnas troksni, ieņem aizsardzības pozīcijas,proti, sastājas aplī. Tie esot šeit atvesti no Kanādas.Piemērots laukums,kur nolaisties tiek atrasts, un dažu minūšu laikā esam uz ,,ielas”.Temperatūra -36 grādi.Vēl izlejam mums vajadzīgobenzīnu no lidmašīnas degvielas tvertnes,kura atrodas tās spārnā. Noraugāmies kā lidmašīna paceļas gaisā un ,,pamāj” atvadām ar spārniem .Ko gribējām to dabūjām.
17.aprīlis.
Pūš,redzamības nav. Guļam šeit jau otro dienu.Līdz pusdienas laikam kaut kā nonīkstam.Tad nervi neiztur Ziedonim un viņš pasludinaiziešanu,ko mūsu žargonā saucam par,, ateju”.Tā tiek īstenota 14-00. Ejam kādu pusotru stundu.Tā kā redzēt nekā nevar, tadturam tik ziemeļu virzienu un klupdami krisdami virzamies uz priekšu.Vējš pieņemas spēkā un pūš tieši sejā.Kaut kādā mistiskā veidā trāpam tādā kā graviņā,kur ir salīdzinošs aizvējš. Variantu nav,jāceļ telts un jāierokas. Skaitītājs uz odometra rāda ka šodien no nezināma punkta A uz vēl mazāk zināmu punktu B esam veikuši 5 km. .Kartē tas ir akurāt 1 cm,bet tā karte atlocītā veidā,lai redzētu,kur ir Čeļuskins, aizņem pusi telts grīdas platību.
Naktī pūš uz nebēdu,vējš gaudo kā negudrs.Toties rīts ir cerīgs,kaut kāda redzamība parādās.Kad izlienam no telts, ilgi brīnamies ,kā šeit esam atkūlušies. Uz akloesam izgājuši tieši pa vienīgo,zemāko vietu grēdā.
Pūš.
Ivars jeb Breksītis.
20 aprīlis.
Ipriekšējās dienās dažubrīd bija tiešām lielisks ,saulains laiks,kurš mums ļāva izbaudīt patiesu ziemeļu skaistumu.Saulainie brīži gan bija stipri īsi,nekad vairāk par 4-5 stundām.
Tā arī šodien.Pēc pusdienas ieejam līdzenā laukā. Mūs apņem,, baltā migla”,pazūd jebkuri orientieri,reljefs nav redzams.Nav skaidrs ne kur ir zeme vai debess,arī vēja nav.Neviens nespēj noturēt taisnvirziena kustību.Aizmugurē ejošajiem,liekas, ka tie priekšā ir pilnīgi idioti,bet…Es apeju pilnu apli un uzeju pats uz savas špūres,nemaz ilgu laiku tas neprasīja.Kad man agrāk teica,ka tā var notikt,neticēju.Vēl jau 5 veči man aiz muguras ne vārda nebilzdami, kā nolemtie sekoja.Pirmā doma ir īpaši kretīniska:,,Kurš bez mums vēl te ir bijis”. Tikai pēc tam nāk apskaidrība par saviem maldu ceļiem.
Esam spiesti celt telti un padoties,gan jau rīt kaut kas mainīsies.
Divas dienas atkal bijām spiesti nīkt teltī.Pamatīga purga.
Atbilstoša lasāmviela
Un tā vairākas diennaktis.
Tāpēc divos naktī,kad jūtam,kavējš rimst un varēs iet,ceļamies un maucam. Temperatūra -22 grādi,optimāli iešanai,kaut vējā vēsi. Ilgi tie prieki nav ,pēc 2 stundām esam atkal miglā,bet šoreiz sniegā ir nelieli vēja sapūsti kukuržņi,pie kuriem var piesiet skatu un līdz ar to noturēt taisnvirziena kustību.Sergejs saka,ka šāda iešana ir tīrā spīdzināšana,visu dienu jāskatās priekšā ejošam pēcpusē,un ,kad nonāc grupas priekšā,tad , tai vietā,kas nav priekšā, arī esi,jo noiet puslīdz taisni ir gandrīz neiespējami.
Plānojam ,ka šodien obligāti līdz pusdienām iziesim pie okeāna.Esam galīgi apjukuši,jau 13. dienu nevaram piesieties pie kartes. Noieto attālumu zinām. Bet no tā maz labuma. Idejas par mūsu atrašanās vietu ir vairākas un visai pretrunīgas.
Vakarā fiksējam,ka esam nogājuši 40 km bet okeāna kā nav tā nav.Secinām,ka mums nav cita varianta ,kā turēt uzņemto ziemeļu virzienu un tad jau redzēs kas būs.Kaut gan citas alternatīvas jau nav,vienalga, palika vieglāk pēc šāda lēmuma pieņemšanas.Paika un benzīns mums vēl ir 10 dienām.
Vējš mūs pa visu garo dienu pamatīgi izsaldējis,teltī -17 grādi.Arlabunakti.
Ivars jeb Breksītis.
26.aprīlis.
Tā arī līdz okeānam neesam tikuši,kaut ejam sirsnīgi.Jau vakarpusēatļaujos bilst saviem cīņu biedriem,ka nu jau apkārtneizskatāskā jūrmalas kāpās. Visi ņirdz,jo jūras tēma mums ir pamatīgi noriebusies.Bet nepaiet ne 10 minūtes ,kad iznesamies lielā klajumā.Kaut kur priekša var redzēt kalnu.Iesaku piebremzēt,jo tā dragājot var aizskriet uz Kanādu.Zem mums ledus,bet nevar jau zināt,vai tas nav kāds ezers,šitā jau mums ir gadījies.
Taisam konsīliju. Ja esam pie okeāna,tad, tam ko redzam priekšā, ir jābūt salai,neko tādu kartē visā mūs interesējošajā piekrastē atrast nevar.Ir jāpieņem lēmums vai nu uz Čeļuskinu jāiet pa labi vai pa kreisi.Lieliska izvēle Sibīrijas arktiskajos plašumos.Nolemjam iet pa labi ,jo tur krasts tā kā virzās vairāk uzziemeļiem.Tālu jau netiekam,jo nonākam zemesragā no kura visi ceļi pa krastu ved uz dienvidiem,kur mums galīgi nevajag .Ceļam telti,kas cits atliek.
Uz vakarpusi sāk tā kā skaidroties.Ziedonis ar Sergeju pakāpjas kalnā,varbūt izdosies kaut ko saskatīt.VIŅIEM IZDODAS. Esam Terezas Klavenesas līcī 80 km no mūsu galamērķa. Tas, ko noturējām par salu,ir caur miglas vāliem redzamais pretējais līča krasta fragments.Tie nu mums ir svētki.Izrādās, ka esam gājuši taisnā virzienā uz Čeļuskinu,ko īsti nebijām gribējuši.Vai nav vienalga,tāpat no apkārtnes ,mūžīgā puteņa dēļ, neko daudz neesam redzējuši.
28.aprīlis
No rīta uzgājām uzar tukšām degvielas mucām marķētas trases,visticamāk,ejot no mucas līdz mucai nonāksim Čeļuskinā. Dienas vidū nepieciešams nopietnāks remonts vienai slēpei,tāpēc uzceļam telti,kurā tiek veikts remonts un vienlaicīgi gatavotas pusdienas Esam kādu 30 km attālumā no Čeļuskina.
Kamēr pusdienojam vējš pieņemas spēkā,bet neko,sapaunojamies un mēģinam iet. Es domāju,ka nogājām kādus 300 metrus.Jāceļ telts pie tam ārkārtas apstākļos,paiet nav iespējams.Tāda ir Arktika.Dziedi vai raudi,jāgaida.Nav jau pirmo reizi,vienalga secinam,ka dembelis (demobilizācija armijā) ir neizbēgams.
Visas sarunas , grozies kā gribi, atgriežas, pie ēšanas,spirts nodzerts,visi piedzīvojumi jau pārstāstīti un jaunus izdomāt grūti,.Sergejs ir atbildīgais par pārtiku. Viņu naktī nomokot viens spnis. Viņš sēž restorānā un, lai ko arī pasūtītu,oficiants vienmēr atbild ,ka viss ir noēsts un dabūt nekā nevar. Tik tālu mēs esam viņu noveduši.Nomodā gan viņš mūsu pārgājienu raksturo tā:,,Interesants pārgājiena rajons,proti ,priekšā ejošā pēcpuse,daudz paikas,daudz spirta,daudz var gulēt,tikai žēl,ka neritmiski,reizēm 4 stundas tad atkal 48.” Beigās seko piebilde,ka papildporciju šodien nebūs.
Lai kā arī nebūtu,stāsts par to, kā mūsu cīņu biedrs no citiem pārgājieniem Persijs Putorānos, tika pie diviem kilogramiem speķa ir nemirstīgs un vienmēr aktuāls.
Esot bijis tā ,ka tundrā izplatījusies ziņa, ka kādā mednieku būdiņā atstāts kādai grupai nevajadzīgs speķa gabals,jo viņi ātrāk beiguši maršrutu.Tad nu Persijs sakoncentrējis visus spēkus un tuvāko konkurentu ceļā pēc šī dārguma apsteidzis par divām stundām.Lieki piebilst,ka tad ,kad ieradās nākošie,viss jau bija nokopts pa tīro.Mēs tagad būtu gatavi ne uz tādiem vien varoņdarbiem.
Breksītis vakariņu gaidās neskaitāmas reizes pie sevis skaita skaitāmpantiņu:,,Tūlīt Māris,kurš šodien ir dežurants, uzvārīs lielu,pilnu katlu ar putru.”
30. aprīlī.
Sākas jau trešā diennakts,kopš te dirnam. Naktī pūta pa īstam. Vienu brīdi pat sāka drebēt zeme.Telts centrālais miets man pie auss džinkstēja un vibrēja uz nebēdu.Pat Laimonis minēja,ka viņš ir kaut ko dzirdējis,ko gan Māris apšaubija,jo Laimonis esot krācis jau vakariņu laikā. Ziedonis jau bija sācis gudrot,vai nav jāsāk ar mugurām stutēt telts jumtu,lai vējš to nesaplēstu.Kā tas ir, kad jāstutē, zinām no pārgājiena Polārajos Urālos.Šoreiz kaut kā izsprukām bez radikāliem pasākumiem,uz rīta pusi pūtiens palika tāds kā mierīgāks,bet ne tāds,ka iespējams iet.
Breksītis filozofē,ka mēs esot iegājuši kārtīgā sportā,kur jācīnās līdz pēdējam metram.Toties tiem,kuriem nāk virsū arktiskais nogurums,vajag saprast,ka īstiem Arktikas večiem 20 dienas tāda iesildīšanās vien ir.Tur viņam pilnīga taisnība,pie tam ejam pa cietzemi nevis okeāna ledu,kur kuru katru brīdi zem telts var pavērties plaisa,vai uzgāzties virsū torosu ledus.Tos večus,kuri iet pa ledu uz Ziemeļpolu atliek tikai apbrīnot,nerunājot par pirmatklājiem tādiem kā Nansens vai Amundsens.
Vienalga nervisāk uzdot. Kontrollaiks ,kad jāziņo par maršruta beigšanu arī beidzas. Visas plānotās rezerves dienas šitā pret savu gribu pa telti esam notrallinājuši.Ir gan noticis anekdotisks jociņš. Ziedonis kontrollaiku noteicis 31.aprīli,bet kā zinams,aprīlī ir tikai 30 dienas,tāpēcrezumējam,ka mums kontrollaiks bedzas 1. maijā,proti,rīt.Neiekļaušanās kontrollaikā PSRS sporta tūrismā bija ļoti nopiets pārkāpums,ja tā notika ,par čempionātu medaļām varēja nesapņot,varēja arī neieskaitīt pārgājienu.
Ziedonis nosaka ,ka uz maiņām būsim nomodā visu diennakti un tikko jutīsim,ka var iet, startēsim neatkarīgi vai ir nakts vai diena.Tam gan šeit nav nozīmes ,jo gaišs ir visu laiku.
X stundapienākpiecos no rīta. Nu ir citas ziepes. Tempereatūra ir ap nulli un sākas ,,podļips”. Šis krievu termins precīzi raksturo situāciju,kad sniegs līp pie slēpēm.Bez tam krieviem ir plašs izteicienu klāsts kā komentēt šo situāciju.Mums jau tikai vēl vajadzēja,lai sāktu līt.
Toties atkal ir baltā migla,kura šoreiz neļauj saskatīt reljefu un izkropļo redzamo objektu izmērus.Tā vienu stundas gājienu nolemjam beigt pie priekšā redzamā kalna,kad tur nokļūstam ,izrādās,ka uz šī,, kalna” ir vieta, kur apsēsties, tieši vienam cilvēkam. Turpinājumā ieraugam tādu kā pamestu kasti.Divas stundas ejam un ejam,bet kastei tuvāk netiekam.Beigās izrādās,ka tas ir celtnieku vagons ar vairākām istabām.
Vagoniņā ieturam pusdienas,ieparafinējam slēpes,lai novērstu,,podļipu” un dodamies pēdējā izrāvienā,Ceļuskinaam nevajadzētu būt tālāk par 15 km.
Vienā mirklī redzamība atkal izbeidzas ,marķējuma mucas vienu no otrasnevar ieraudzīt. Pirmo reizi šajā pārgājienā sataisam ,,haju”(precīzs,bet grūti iztukojams termins),ja neskaita uz alhakoliskiem pamatiem balstītus politiskus disputus Hatangā.
Bļaustīdamies gandrīz pazaudējam marķējumu,tas novestu pie telts celšanas un nīkšanas putenī uz nenoteiktu laiku.Jūtot šo perspektīvu ,sakoncentrējamies ,izstrādājam un īstenojam īpašu taktiku kā virzīties no mucas uz mucu.Pēkšņi aizmugurē ejošais Sergejs,kurš kontrolē pareizo iešanas virzienu ar kompasu, nesaprot,kas noticis,visisāk nesties kā traki. Esam uzbraukuši uz visurgājēja sliedēm.Liekas,ko nu vairs,viss atrisinājies.Nekā.Sāk tā pūst,ka nav liela māksla pazaudēt arī šo špūri.
To,ka esam atnākušisecinu,kad virs galvas ieraugu elektrības vadus. Ne stabus ne mājas putenī vēl redzēt nevar.
Meteostacija Čeļuskinā.
Čeļuskinā.
Sākumā lidmašīnu uz lielo zemi solīja pēc divām nedēļām.Par laimi pēc četrām dienām atlidoja kravinieks un aiztransportēja mūs uz Noriļsku.Tālākā nokļūšana līdz Rīgai prasīja zināmu izveicību ar korupcijas elementiem.Biļetes jau mums rezervētas nebija,jo nezinājām uz kurieni un kad izdosies izkulties no Čeļuskina. PSRS bija tā ,ka oficiāli biļetes nebija nekad,bet aizlidot varēja vienmēr.
