Irāna. Ceļojuma piezīmes

03.06.2008
12 min lasīšanai
28 foto

Ceļojums uz Irānu – lielisks piedzīvojums vai avantūra? Es sacītu – piedzīvojums. Irāna ir valsts, kuru tikpat kā nav skārušas tūrisma industrijas negatīvās sekas. Persieši (apzīmējums „irānis” norāda uz piederību šai etniski dažādajai valstij) ir draudzīgi un atvērti cilvēki un ne jau tāpēc, ka cerētu nopelnīt uz ārzemnieka rēķina. Cenas nekļūst dārgākas, tāpēc, ka esi ārzemnieks, bet sejas nekļūst nīgras, zinot, ka neesi musulmanis. Netipiski Tuvo Austrumu reģionam valstī jūtama ne vien kārtība, bet arī tīrība uz ielām un pagalmos. Paši irāņi lepni sevi sauc par āriešiem, norādot uz atšķirību no kaimiņos dzīvojošajām tjurku tautām (turki, azeri, turkmēņi, uzbeki un kirgīzi utml.) un arābiem. Lepnums par piederību savai nācijai – pasaulē vecākās impērijas pēctečiem – jūtams vai ikvienā irānī, ko nevarētu sacīt par atbalstu islāma radikāļu režīmam. Tādi ir iespaidi, kas pārņem apmeklējot mūsdienu Persiju. Irāna – vai droši? Pastāvošā režīma dēļ daļa mūsu sabiedrības uztver šo zemi stereotipiski: Irāna? Tur taču musulmaņi! Tātad tur tiek īstenoti terora akti un katrs irānis būs vienīgi laimīgs tevi aplaupīt, ja ne nolaupīt vai nogalināt. No dažiem paziņām saņēmu arī brīdinājums: tur taču notiek karš! Pie mums bieži nav lielas atšķirības valsti sauc par Irānu vai Irāku (Irāku, atšķirībā no Irānas, pamatā apdzīvo arābi; abas valstis pēdējo reizi ir karojušas no 1980. – 1988. gadam) – nav taču Latvija un Lietuva, kas visai pasaulei būtu jāatšķir. Tomēr kriminālā situācija Irānā ir daudz labvēlīgāka nekā Latvijā. Šķiet, ka to ietekmē vietējo iedzīvotāju iedzimtais draudzīgums un atvērtība no vienas un bargie Šariata (islāma sodu sistēma) likumi no otras puses. Par salīdzinoši sīkiem pārkāpumiem, paredzēts vairākumu mēnešu cietumsods, ko var papildināt arī miesas sodi. Valstī tiek praktizēti arī nāves sodi, arī publiski. Savukārt, par terorisma ziņā nedrošākām valstīm jāatzīst tādi Latvijas tūristu iecienīti galamērķi, kā Turcija (regulāri notiek bruņotas sadursmes ar kurdu separātisko kustību valsts Austrumos un viņu atriebība tūristu iecienītās atpūtas vietās), Ēģipte (atskanējuši sprādzieni tūristu apmeklētās vietās, tuksnešos tūristu autobusi tiek ielaisti vienīgi bruņota konvoja pavadībā) un Spānija (regulāri terora aktus organizē basku separātiskā kustība). Pēdējo reizi bumbas sprādziens Irānā atskanēja 2007. gada februārī Afganistānas un Pakistānas pierobežas pilsētā Zahedanā (šo reģionu tūristiem neiesaka apmeklēt), kontrabandistiem atriebjoties vietējai policijas nodaļai par ievērojamas narkotiku kravas pārtveršanu. Jaunākie un izglītotākie irāņi tikai smīkņā par valdības noteiktajām normām un noteikumiem. Ar to saskārāmies jau Baku (Azerbaidžānas galvaspilsēta). Irāņi nereti ierodoties atpūsties Baku un tad sievietēm pazūdot lakati (Irānā sievietēm obligāti jānēsā lakati, apģērbam jānosedz ķermenis un pēcpusei jābūt piesegtai ar lakatu vai svārkiem – ar biksēm vien nepietiek), jaunieši dodoties uz naktsklubiem (dejas Irānā ir aizliegtas) un baudot alkoholu (laikam jau lieki sacīt, ka arī tas ir aizliegts). Ceļojuma laikā no mūsu tūrisma aģenta Saīda Imani uzzinām, ka pirmslaulību attiecības Irānā nav nekas neparasts (sekss pirms kāzām oficiāli ir aizliegts). Viņu pašu pirms nedēļas bija pametusi meitene, ar kuru puisis bija draudzējies četrus gadus. Sausais likums Saīds ar lepnumu arī pastāstīja, ka pirms trim nedēļām bijis Bandar-abasā (lielākā ostas pilsēta un populāra atpūtas vieta Persijas līcī), kur pirmo reizi 23 gadu vecumā baudījis vīnu par spīti aizliegumiem (teorētiski par alkohola glabāšanu paredzēti 15 sitieni ar pletni, bet par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā – 80 sitieni). Neskatoties uz pieredzes trūkumu, Saīds mūsu vajadzībām piedāvāja sagādāt vietējo viskiju Teherānas Lielajā tirgū – Bozorg bazaar – par 2 – 4$ (aizņem 9 km2 un tajā var iegādāties praktiski visu sākot no garšvielām un beidzot ar rūpnieciskiem ģeneratoriem un ūdensapgādes sistēmām vidēja ciemata vajadzībām). Ņemot vērā neiespējami zemo cenu, nolēmām atteikties no iespējas degustēt potenciālu „raķešdegvielu”. Ar alkohola iegādes iespējām šajā atturības likumdošanas pārņemtajā valstī sastapāmies vēl ne reizi. Isfahanā pašbrūvētu viskiju piedāvāja jaunieši kādā pīpētavā – kā draudzības apliecinājumu (neskatoties uz turpat netālu sēdošo vietējo policistu). Jazdas apkārtnē apmeklējām zoostriešu ciematu (reliģiskajām minoritātēm – kristiešiem, zooastriešiem un jūdaistiem – atļauts izgatavot un savām vajadzībām lietot alkoholu), kur kāds vīrs arī tirgoja pašbrūvētu tradicionālo persiešu alkoholisko dzērienu, vietējo viskiju – araku (cena: 5$ par 0,5l pudeli). Diemžēl revolucionārā gvarde (pilda iekšlietu karaspēka funkcijas, uzturot valsts islāmisko kārtību un apspiežot iespējamus iedzīvotāju nemierus – kā jau autoritārā režīmā) pirms nedēļas vīram bija konfiscējusi visus krājumus. Kontrobandas viskiju no Rietumiem iegādāties piedāvāja arī jauniegūtie paziņas Širāzā (40 eiro par pudeli) un taksists Kīšas salā (50$ par pudeli). Tā kā Irānai noteiktas starptautiskas sankcijas, praktiski neiespējami norēķināties ar starptautiskajām kredītkartēm (vienīgi ar vietējā ražojuma, izņēmums ir atsevišķu banku dažas filiāles). Sankciju rezultātā valstī nav novērojams arī augsts turīguma līmenis. Tajā pašā laikā Irānu būtu grūti nosaukt par trūcīgu valsti. Irānā tiek iegūta nafta, gāze, attīstīts otrs lielākais kaviāra eksports pasaulē. Par persiešu paklājiem šķiet pasaulē nav slavenāku. Labi attīstīta autobūve, metālapstrāde un celtniecības materiālu ražošana. Turklāt Irānas tūrisma potenciāls ir neizmērojams. Urbānais skaistums Ja vēl Teherānas arhitektūra un pilsētas plānojums varētu tikt nosaukts par nekādu, viennozīmīgi šajā Tuvo Austrumu metropolē ieteicams apmeklēt vienreizējos parkus (par dažiem runā, ka tie esot lielākie reģionā), kas pārsteidz ar savu zaļumu un svaigo gaisu (tā nozīme kļūst skaidra vienīgi pēc vairāku stundu pavadīšanas pilsētas smogā, kas pārspēj jebko no Eiropas pilsētās pieredzētā). Ar skaistumu apbur arī bijušā šaha rezidence pilsētas ziemeļos (līdz 1979. gada Islāma revolūcijai Irānā valdīja ASV simpatizējoša monarhija), kur agrāk atradušās gan privātās atpūtas telpas, gan arī valdības sēžu un ārvalstu viesu pieņemšanas telpas. Ikkatram sīkumam te sava nozīme un vieta. Pat dvieļu karināmie āķīši vannas istabā izgatavoti no zelta, bet lielo pieņemšanas zāli rotā bagātīgs spoguļstikla un kristālu klājums. Pie ievērības cienīgiem objektiem būtu jāmin arī bijusī ASV vēstniecības ēkas pilsētas centrā. 1979. gadā tagadējais Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads šeit vadīja radikālu musulmaņu studentu grupu, kas par ķīlniekiem saņēma ASV vēstniecības darbiniekus un noturēja tos gūstā astoņus mēnešus. Patlaban bijušās vēstniecības ēkā ierīkota mākslas galerija, bet teritorijas mūri „rotā” valdības akceptēti grafiti, kas vērsti pret ASV un Izraēlu, kā šīs pasaules ļaunuma saknēm. Interesanti, ka ASV prezidents Džordžs Bušs nodēvējis Irānu par vienu no „pasaules ļaunuma ass” valstīm. Tā sacīt, dots pret dotu. Kad pilsētā redzēts jau gana daudz, pietiek uzkāpt kaut uz vienu no gājēju tiltiņiem pār kādu no pilsētas platajām ielām, lai pavērtos nebeidzamajā visdažādāko pārvietošanās līdzekļu plūstošajā straumē, kur šķērslis nav ne sarkanais gaismas signāls luksoforā, ne sānos braucošs autiņš vai mopēds (visbīstamākie un neprognozējamākie pārvietošanās līdzekļi). Pati ielas šķērsošana ikreiz izvērtās par piedzīvojumu un tika novērota strauja adrenalīna līmeņa paaugstināšanās organismā. Interesants izvērtās parka apmeklējums pilsētas Ziemeļos, kur ierīkots jauniešu atpūtas klubs. Tā kā valstī dejot aizliegts, bet jauniešiem mūzika patīk, klubā skanēja skaļa mūzika, virs ieejas griezās klasiskā disko spoguļbumba, prožektoru gaismas kūļi jauca krāsu kokteiļus kluba iekšienē, bet apmeklētāji pie samērā gaiša apgaismojuma atpūtās tradicionālos tējnīcu krēslos, baudot ūdenspīpes, tēju, limonādi un irāņu saldumus (atšķirīgi no klasiskajiem Austrumu saldumiem). Par publiskiem skūpstiem labāk aizmirstiet, lai gan uz kāda vientuļa parka celiņa sastapām indiešu puisi skūpstāmies ar vietējo meiteni – riskants gājiens – par seksuāliem sakariem ar nemusulmani Irānas musulmaņiem paredzēts nāvessods, kas var tikt papildināts ar rīkstēm pirms tā izpildes, bet ne jau cilvēku sirdis melnsvārčiem regulēt. No Teherānas uz Isfahānu devāmies ar vilcienu, sniedzot sev iespēju nokļūt vietās un situācijās, ko redz tikai retais ārzemnieks. Izbraucošie pasažieri Teherānas Centrālās stacijas uzgaidāmajā zālē uz monitoriem seko līdzi vietējā futbola čempionāta saspringtajām spēlēm vai nacionālo kino varoņu gaitām līdz stacijas tablo pavēsta, ka attiecīgais vilciens ir padots un var sākties iekāpšana. Uz perona iespējams nokļūt vienīgi pēc pasu, vīzu (ārzemniekiem) un biļešu kontroles. Biļetes tiek kontrolētas arī iekāpjot vilcienā un atkārtoti pēc tā kustības sākuma. Šķiet, ikviens šeit var justies droši, ka neko nav sajaucis. Stacijas, līdzīgi citiem transporta mezgliem, Irānā tiek klasificētas kā militāri objekti, liedzot tās fotografēt vai filmēt. Bet kņada te nenorimst ne mirkli – tirgotāji piedāvā savu preci, ģimenes, radinieki un draugi atvadās vai satiek savus tuvos, bet pa vidu tam skraidelē bērni un vienkārši priecājas par dzīvi. Lai arī Irānā sastopami 21. gadsimta prasībām atbilstoši ātrvilcieni, mūsu sastāvs nedaudz atgādināja redzētos vilcienus filmās par Džeimsu Bondu vai Fantomasu ar laika zoba atstātām pēdām. Sākumā pārsteidza kupejā pie loga sastaptie smilšu graudiņi un noputējušie stikli, bet, iebraucot tuksnesī, arī tas palika skaidrs. Tā kā nakts vilciena ceļš no Teherānas uz Isfahānu ved caur tuksneša klajumiem un vienīgi ik pa laikam iznirst kāds vientuļš ciems par aktuālāko laika kavēkli atzinām līdzpaņemto filmu skatīšanos portatīvajā datorā. Puspasaules skavās Agrā rīta stundā Teherānas nakts vilciens sasniedz Isfahānu – pusi pasaules – kā to dēvē paši irāņi. To tiešām jāatzīmē par skaistāko pilsētu Irānā no ceļojumā redzētā. Isfahāna nebeidz pārsteigt ar saviem brīnišķīgajiem tiltiem. Tie ir kas vairāk par upes šķērsošanas vietu un dambi ūdens uzkrāšanai karstajās vasaras dienas. Isfahānas tilti būvēti kā arhitektūras šedevri, kuru pavēnī veldzējas ceļotāji, bet vietējie satiekas ar savām otrām pusītēm, pārspriež jaunumus ar paziņām vai vienkārši veras maģiskajā straumes tecējumā. Turpat – tiltu balstos – izbūvētas tējnīcas, kas strādā līdz vēlam vakaram, kad saule jau norietējusi, bet tilti izgaismoti. Slavenais Isfahānas Imama skvēra komplekss savulaik izbūvēts kā jaunbūvējamās impērijas galvaspilsētas centrs. Šeit atrodamas gan mošejas gara mierinājumam, gan strūklakas veldzei, gan pilsētas amatnieku lielākais tirgus un bijušā šaha pils, no kuras varēts vērot pavalstnieku rosību. Irāņi šeit pulcējas, lai pavadītu brīvdienas vai iegādātos dāvanas tuviniekiem. Ģimenes ar bērniem labprāt izmanto izpušķotus pajūgus, vizinoties apkārt pa laukumu, bet pusaudži spēlē bumbu. Citāda Isfahāna paveras, kad tiek pamestas tūristu iecienītās vietas – šeit viss vienkāršāks un dzīvāks – te pati dzīve ir redzama. Mazā pīpētavā iespējams iepazīties ar vietējiem puišiem un vīriem, kuri pēc darba, malkojot tēju, pamazām pazūd daudzo kaljānu dūmu virpuļos. Saimnieks – arābs pēc tautības – spēj tikai mainīt tabaku un kaljāna ogles, saliet tēju un samainīt cukurtraukus uz galdiem. Putnu tirgū tiek tirgotas vistas, varavīksnes krāsās krāsoti cālīši, dažāda izmēra papagaiļi, kanārijputniņi un pat baloži. Turpat netālu savā nodabā skraidelē vientuļa, kārna vista, kas pamanījusies izbēgt no tirgotāju rokām. Šeit manāmi dažādi ļaudis, arī afgāņu bēgļi, arī trūcīgie irāņi. Pilsētas kapsētu rajonā maz novērojami koki vai citi zaļumi. Šeit valda akmeņi –grunts segumā un kapu plāksnēs, ko tuvinieki simboliski aplaista no līdzpaņemtiem ūdens traukiem. Šeit valda miers un klusums. Nevienam liegts, ejot pa kapsētu, kāpt uz guļošajām kapu plāksnēm vai braukt pāri ar motociklu – aizgājušos tas vairs netraucē. Tuksneša kronis – Jazda No Isfahānas mūsu ceļš veda uz tuksneša pilsētu Jazdu, kas slavena ar vienu no pasaulē senākajām vecpilsētām. To, savulaik, skatījis arī Marko Polo slavenajā ceļojumā uz Austrumiem. Liela daļa māju šajā pilsētas daļā vēl būvētas no māliem un salmiem, bet automašīnas spēj izspraukties reti pa kuru no ieliņām. Tas rada zināmu šarmu. Orientēšanās šauro ieliņu labirintos atgādina Stambulas epizodes no kinofilmas „Briljanta roka”. Arī šeit par vienīgo orientieri kalpo zilais debesjums un augstāko minaretu smailes. Žēl, bet gadu no gada vecpilsēta kļūst arvien tukšāka, jo cilvēki, kā it visur pasaulē, meklē ērtības un arvien biežāk pārceļas uz dzīvi strauji augošajos jauno projektu daudzdzīvokļu namu rajonos. Jazda ir pazīstama arī ar bagirām – antīkām gaisa kondicionēšanas sistēmām. Vairāk nekā desmit metru augstie torņi uztver katru mazāko vēja plūsmiņu tuksnesīgajā gaisā, ko novada līdz istabām, tās atdzesējot un vēdinot. Savukārt ūdens tiek ņemts speciālās vietās uz kurieni tas pievadīts pa senlaicīgu ūdensvadu sistēmu – kanātiem – no pat 80 kilometru liela attāluma. Jazdas apkārtnē izdevās aplūkot arī ledus pagrabus, kur ziemas laikā lielās bedrēs tika uzkrāts ledus, bet vasarās – tirgots. Jazdas apkārtnē saglabājušās arī ievērojamas zooastriānisma tradīcijas (līdz 16. gadsimtam Persijā dominējošā reliģija). Tā ir pirmā monoteiskā reliģija pasaulē (saskaņā ar zooastriešu kalendāru pašlaik ir 3646. gads). Zooastriānisms būtiski ietekmējis jūdaisma mācību, kas, savukārt, kristietību, bet kristietība – islāmu. Pašlaik 98% irāņu gan ir musulmaņi. Zooastriešu tempļi pārsteidz ar priesteru trūkumu (vismaz mūsu apmeklējumu laikā), bet katrā templī ir sargs, kura uzdevums ir uzturēt mūžīgo uguni – visa labā un gaišā (dienas) simbolu. Tempļu lūgšanu telpas drīzāk atgādina meditācijas vietas, kur cilvēki, apsēdušies uz vienkāršiem krēsliem un iegrimuši lēni gruzdošas malkas aromātā, pārdomā dienas laikā paveikto un iecerēto uz priekšdienām bez svēto tēvu pamācošajiem sprediķiem. Tuksneša ļaudis izskatās noslēgtāki par pārējo Irānas reģionu iedzīvotājiem. Tas izpaužas kautrīgi nodurtos acu skatienos, konservatīvākā ģērbšanās gaumē un pasaules uztverē. Tajā pašā laikā Jazdā sastapāmies ar patiesu sirsnību, kad vietējais meistars nevēlējās pieņemt samaksu par datora lādētāja vada salodēšanu (naudiņu gan samaksājām – neērti citādi), bet maiznieki neļāva maksāt par tikko ceptu vietējo maizi, uzdāvinot katram pa plācenim. Širāza – brīvdomātāju metropole Prombraucot no Jazdas pārņēma pat zināma smeldze, ka jāpamet šī neparastā vieta, bet priekšā jau bija Širāza – dzejnieku un mākslinieku pilsēta – ar pasaulslavenajām Persepoles drupām netālu no tās. Šeit valda acīmredzami lielāka brīvdomība nekā citur valstī (varētu salīdzināt ar Teherānu), cilvēki ir atvērti, biežāk nekā citur vēlas iepazīties un aicina uz sarunu. Visfantastiskākā vieta pilsētā ir Karim Khan (Karim Čan) cietoksnis, kur pilnā plaukumā starp vairākiem baseiniem ziedēja apelsīnu koki. To skaistums un aromāts ir neaprakstāmi – tas ir jāizbauda. Vienā no Širāzas parkiem (Azadi – Brīvības parks) iepazināmies ar vietējiem jauniešiem – asfaltbetona rūpnīcas strādniekiem – kopīgi pīpējot kaljānu un dzerot alu pavadījām divus vakarus (lai arī kaljānu pīpēt atļauts vienīgi speciālās kafejnīcās vai mājās, pilsētu parki ir pilni ar pīpes ogļu mazajām gaismiņām; klusākos parku nostūros tiek spēlētas arī kārtis, kas ir stingri aizliegts). Centāmies uzzināt pēc iespējas vairāk viens par otru un sadzīvi mūsu dažādajās valstīs. Lai apliecinātu, ka irāņu jaunieši ir līdzīgi Rietumu vienaudžiem, mums tika demonstrēti ar mobilo tālruni fiksētas filmiņas, kurās bija redzami dejojoši, iedzēruši, un pat atkailinājušies irāņu jaunieši. Uz šiem pašiem telefoniem, izmantojot nelielas skandas, tika atskaņota gan jaunākā Rietumu mūzika, gan arī Irānas estrādes zvaigžņu melodijas (mākslinieki viennozīmīgi bija ietekmējušies no turku MTV izpildītājiem). Lai arī jauniešu vidējais vecums bija 17 – 22 gadi, visi jau bija precējušies un daļai no tiem jau bija bērni. Irānas likumdošana pieļauj meitenēm precēties no 13, bet zēniem no 15 gadu vecuma. Vienojoties ar viesnīcas personālu, vienu rītu mums pretim ieradās taksometrs ar angliski runājošu vadītāju, kurš apņēmās mūs izvadāt pa Širāzas apkārtni. Atbraukušais taksists runāja pat labākā angļu valodā nekā mēs (retums Irānā). Izrādījās, ka padzīvojušais vīrs visu mūžu dienējis militārajā aviācijā, kur angļu valodu vajadzējis apgūt paaugstinātā līmenī. Vīrs bija savas zemes patriots, ko nevarētu sacīt par viņa viennozīmīgu atbalstu pastāvošajam režīmam. Atšķirībā no revolucionārās gvardes, kas tiek komplektēta no kvēliem režīma atbalstītājiem, bet neprofesionāliem karavīriem, karaliskajā gvardē dienošajiem (arī specializēto vienību – motorizētās vienības, aviācija utml.) esot noteikts uz pusi zemāks atalgojums. Jaunākais ekipējums sākotnēji nokļūstot revolucionārās gvardes vienībās, bet tikai pēc nespējas to pilnvērtīgi izmantot (zināšanu trūkums), tas tiek pārsūtīts uz karaliskās gvardes vienībām. Sarunās ar pieredzējušo pilotu, nemanot pagāja ceļš, ko mērojām no Širāzas līdz Persepolei – Senās Persijas impērijas galvaspilsētai. Pēc Maķedonijas Aleksandra apmeklējuma 300. gadā pirms mūsu ēras šeit palikušas vienīgi drupas un ceļotāju „autogrāfi” uz milzīgajām kolonnām, kas datēti jau ar 18. gadsimtu, bet noslēdzas ar dažus gadus vecu pagātni. Maģisko Saragosa kalnu pakājē iespējams aplūkot gan „Visu nāciju” vārtus (uz tiem attēlotas visas, savulaik Persijā dzīvojušās tautības, arī etiopieši), gan arī to kas palicis pāri no lielās kolonnu zāles, dārgumu glabātavas (Maķedonijas Aleksandram bija nepieciešami 3000 kamieļi, lai tās saturu pārvestu uz Grieķiju), valdnieka privātajiem apartamentiem utml. Šeit arī satikām trīs igauņu vīrus, kuri Irānā bija nolēmuši makšķerēt zivis. Ieraksti apmeklētāju sarakstā liecināja, ka šajā dienā Persepoli jau apmeklējuši ceļotāji no Polijas, Portugāles, Spānijas, Itālijas, Vācijas un citām Eiropas valstīm. Netālu no grandiozā kompleksa bija izvietojusies arī neliela nomadu apmetne. Plaukstošajā pavasarī nomadi pārvietojas no ziemas apmetnēm uz auglīgām aitu ganībām citviet Saragosa kalnu apkaimē. Uz šosejām redzējām dažāda vecuma un nolietojuma pakāpes nomadu smagās automašīnas, ar kuru palīdzību tika pārvesta iedzīve, bet aitu gani garās kolonnās bija devušies ceļā kājām. Irānas kūrortu galvaspilsēta – Kīša Kīšas salā ieradāmies ar lidmašīnu. Tā pieminēta jau Marko Polo ceļojuma aprakstā. Jau Ķīnas imperatora sievas esot rotājušās ar pērlēm, kas iegūtas Kīšas salā. Šī tuksnesīgās izcelsmes sala ar neskaitāmajām palmām atgādina kaut ko redzētu no pazīstamās šokolādes batoniņu Bounty reklāmas. Persijas līča dzidrumu un Indijas okeāna ūdeņu savdabīgo zilumu neiespējami salīdzināt ar Eiropas jūrām. Ik uz soļa salā jāsastopas ar būvniecību – būvētas tiek gan dažādas klases viesnīcas, gan privātmājas. Irānas turīgo slāņu jaunākais šiks sociālā statusa un labklājības apliecināšanai esot nekustamā īpašuma iegāde Kīšā. Šeit arī cilvēki no visas valsts brauc iepirkties, jo sala ir vienīgā beznodokļu zona. Mums piemērotas preces veikalos gan neatradām. Ja pārtikas veikali piepildīti ar Rietumos ražotiem produktiem, apģērbu un sadzīves preču veikali piepildīti ar lētiem, Ķīnā ražotiem pakaļdarinājumiem. Arī tūrisma industrijas negatīvās sekas šeit ir manāmas. Pārdevēji rauc degunus, kad paziņo par norēķinu ar vietējiem riāliem. Lielākā cieņā šeit ir Apvienoto Arābu Emirātu dirhami, jo dubajieši un Rietumnieki, kas atpūšas Dubajā, šeit ir bieži viesi. Lai arī taksometra pakalpojumi ir tikpat lēti kā kontinentā un uz ielām nemana leģendāros „Paikanus” (vietējā ražojuma automobilis), pārējās cenas ir aptuveni divas reizes augstākas nekā citur Irānā. Sievietēm Kīšā izveidota atsevišķa pludmale ar ~2,5 metru augstu žogu. Kā stāstīja meitenes, pārbaude pat rūpīgāka nekā lidostā (fotoaparātus, mobilos tālruņus utml. ienest aizliegts). Lai arī vīriešiem ir sava pludmale un citās salas vietās peldēties aizliegts, vīrieši peldas pa visu salas perimetru. Trīs dienu laikā tā arī neaizbraucām līdz vīriešu pludmalei. Iegūstot šā gada pirmo iedegumu un spilgtus iespaidus, devāmies mājupceļā no zemes, kur gandrīz vai ikviens par savu goda pienākumu uzskata Tevi – ārzemnieku – sveikt šajā valstī, pasakot Hello! How are You? Where are You from? Kīša – Teherāna – Baku – Rīga un Jelgava. Līdz nākamajam braucienam, līdz nākamajam ceļojumam. Iekšzemes vilciens, autobuss (uzkodas un ūdens/sula par brīvu) ~400km 2 LVL Iekšzemes lidmašīnas reiss 10 – 25 LVL Viesnīca (vidējā klase) 20 – 50 LVL (par 2-vietīgu numuriņu) Pusdienas ātrās apkalpošanas ēstuvē 1 – 2,5 LVL Pusdienas restorānā 2 – 5 LVL Ūdens pudele (1,5l) 0,20 – 0,30 LVL Taksis 1 – 2 LVL Gids ar mašīnu un šoferi uz visu dienu (Jazdā) ~50 LVL Gids Teherānā uz visu dienu ~35 LVL Taksis Širāzas apkārtnes apskatei (~150km) ~15 LVL Muzeja apmeklējums 0,50 – 2 LVL Oficiālās pludmales apmeklējums Kīšā ~0,50 LVL Saldējums ~0,10 – 0,20 LVL

Irāna. Ceļojuma piezīmes

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem