Côte d'Ivoire

ivars āboliņš 17.05.2013 8 min lasīšanai

Uz ceļa braucamās daļas ir salikti ar ķēdi savienoti dzelkšņoti metāla gabali, tā abās malās slaistās bariņš melnādainu, dažādās militāra paskata drēbēs ģērbušos un šaujamieročiem, pārsvarā automātiem, bruņotu vīriešu. Ar rokas mājienu viņi apstādina mūsu automašīnu, palūdz uzrādīt dokumentus un rūpīgi tos izpētījuši, ar zīmju valodas palīdzību norāda, ka pienācis laiks atvērt bagāžnieku. Ārā jau sācis krēslot, visapkārt plešas nebeidzami savannas zālainie, retiem krūmiem klātie līdzenumi un, runājot atklāti, sajūtu nosaukt par omulīgu būtu grūti. Viens no mums izkāpj ārā, izpilda prasīto un lēnām sāk rādīt somu saturu. Paiet krietnas piecpadsmit minūtes, kamēr viss ir pārbaudīts un bruņotie cilvēki iegūst pārliecību, ka esam nedaudz pastulbi un nevienam nekaitīgi baltie tūristi. Šo apziņu viņos acīmredzami stiprina arī mūsu klajā, šeit oficiālās, franču valodas neprasme un uzklausījuši īstu lekciju par to, cik slikti, tas ir, saņemam atļauju doties tālāk. Dzelkšņi tiek noņemti, graustam līdzīgās, šķiet vismaz septiņdesmitos pieredzējušās, automašīnas motors skaļi ierūcas un mūsu nolīgtais autovadītājs laiski turēdams stūri turpina ceļu.

Pirms tikai nepilnas pusstundas mēs kājām esam šķērsojuši Ganas – Kotdivuāras robežu, atraduši puisi, kurš par nelielām naudiņām savā auto mūs aizvizinās līdz valsts lielākajai pilsētai Abidžanai un šis ir pirmais kontrolpostenis, jeb čekpoints, kuru šķērsojam. Kopumā mazāk nekā divsimt kilometrus garajā, bet gandrīz piecas stundas ilgajā ceļā tādu būs vēl vismaz desmit. Sākumā dažādos formas tērpos ģērbtie automātiski iedveš pamatīgu respektu, taču laikam ritot pie viņiem pierod kā pie nepatīkamas, bet nenovēršamas blaknes un pāri paliek vien garlaicības, kā arī apgrūtinājuma sajūta. Droši vien, ka viņi labprāt pieņemtu no mums naudu, taču izspiest to tieši neviens neuzdrošinās, savukārt klaji laupīt ārzemniekus policija un armija tomēr atļaujas vien pašos, pašos mežonīgākajos pasaules nostūros. Un, lai gan vēl tikai nepilnus divus gadus atpakaļ valsti plosīja nu jau kārtējais pilsoņu karš, Kotdivuāru par tādu uzskatīt nevar pat liekot lietā iztēli. Šobrīd situācija ir vairāk nekā mierīga un, ja kāds stāsta, ka valstī nav droši, viņš gluži vienkārši nesaka patiesību (vai arī stipri pārspīlē lietas un par bīstamu uzskata jebkuru vietu, kas nav viņa mājas).

Lai gan pēdējais karš Kotdivuāru attīstībā atmeta par daudziem gadiem atpakaļ, tā pamazām tiek atjaunota. Turklāt pat neskatoties uz regulāriem bruņotiem konfliktiem, Kotdivuāra uz kaimiņvalstu un vispār Āfrikas fona vienmēr bijusi attīstīta zeme ar ražošanu un pārliecinoši lielāko kakao industriju pasaulē. Ieejot kādā blakus esošas valsts veikalā (piemēram, Burkina Faso vai Mali) var viegli konstatēt, ka absolūts vairākums visdažādāko preču ir ražotas Kotdivuārā, bet 38 procenti visas pasaules kakao nāk tieši no šejienes. Turklāt vairāk nekā puse uz zemeslodes atrodamās šokolādes tiek izgatavota tieši no kotdivuāriešu kakao pupiņām (no šejienes kakao iepērk arī mūsu pašu Laima) un tas viss nozīmē, ka vidējam eiropietim maz ko izsakošā Kotdivuāra vienmēr atradusies pasaules lielvaru interešu lokā, kas loģiski nav nācis par labu stabilitātei valstī.

Pēdējais pilsoņu karš izcēlās pēc tam, kad tobrīd pie varas esošais prezidents Lorāns Gbagbo atteicās atzīt vēlēšanu, kurās uzvarēja viņa konkurents Alansas Uatara, rezultātus. Kotdivuāra ir ļoti sašķelta valsts tās daudz bagātākos dienvidus, Abidžanu ieskaitot, pārsvarā apdzīvo Gbagbo atbalstošie etniskie kristieši, savukārt daudz nabadzīgākajos ziemeļos, kas ir bezkompromisa Uataras bastions, nospiedošā vairākumā koncentrējušies musulmaņi, kuru lielu dalu veido no citām valstīm pārsvarā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados iebraukušie imigranti no Burkina Faso un Mali. Abu reģionu iedzīvotāji viens uz otru vienmēr skatījušies ar aizdomām un tam ir arī savs pamats. Pirms trīsdesmit gadiem Kotdivuāra bija īsts veiksmes stāsts, tās ekonomika plauka un valstī labākas dzīves meklējumos masveidā sabrauca imigranti. Viņi apmetās jau minētajos ziemeļos, ar laiku kļuva par pilsoņiem un, protams, pieprasīja arī politiskās tiesības. Prezidentam Gbagbo ilgstoši izdevās noturēt valsti grožos, atsitot ziemeļu nemiernieku uzbrukumus, taču liktenīgu kļūdu viņš pieļāva brīdī, kad nolēma būtiski palielināt valsts kontroli pār kakao industriju. Tas viss izskatījās pēc drīzas lielo kompāniju nacionalizācijas un, protams, nepatika ne lielajiem investoriem, ne Francijas valdībai. Tādēļ aktīvu politisko darbību atsāka bijušais Starptautiskā Valūtas Fonda vadītāja vietnieks Uatara. Viņš ieguldīja fantastiskus līdzekļus savā priekšvēlēšanu kampaņā, mobilizēja ziemeļus un uzvarēja vēlēšanas. Gbagbo ietiepās un valstī izcēlās asiņains karš, kurā pēc aktīvas Francijas armijas iesaistīšanās un nostāšanās Uataras pusē, uzvarēja pēdējais. Gbagbo tika arestēts, apsūdzēts kara noziegumus un šobrīd Starptautiskā Hāgas tribunālā gaida savu spriedumu. Savukārt Uatara kļuva par prezidentu un pat nedomāja aizskart Francijas intereses kakao industrijā.

To, ka valsts ir sašķelta var redzēt joprojām. Abidžanā reti kurš simpatizē Uataram un ļaudis atzīst, ka visi vienkārši gaida. Jūnijā ir gaidāms Gbagbo tiesas spriedums, daudzi cer, ka tas būs attaisnojošs (kas gan, protams, tā nebūs) un viņš atgriezīsies dzimtenē. Tas, protams, nozīmētu ne tikai kristiešu cerību piepildījumu, bet arī jaunu karu. Tāpat nemieri var atsākties arī gadījuma, ja Gbagbo notiesās, tomēr šajā gadījumā tomēr vairāk šķiet, ka Uataram ar Francijas palīdzību izdosies tos apspiest un saglabāt valstī kārtību. Turklāt Kotdivuāra ir starptautiski tik nozīmīga, ka diez vai kāds vēlēsies atkal apdraudēt vispasaules kakao industriju, un, jebkurā gadījumā, ilgi karot kotdivuāriešiem, visticamāk, neviens neļaus.

Lai vai kā, kakao ir kaut kas tāds, kas man vienmēr asociējies ar Kotdivuāru un apskatīt pupiņu plantācijas arī bija viens no brauciena mērķiem. Pārsvarā plantācijas koncentrētas valsts dienvidos un, lai cik tas varbūt neskanētu dīvaini tieši nebūt ne izmēros tik lielajā Kotdivuārā ir uz planētas labākie apstākļi kakao augšanai. Mēs dodamies uz kādu ciematu Ganas pierobežā, gandrīz visi tā iemītnieki nodarbojas ar kakao audzēšanu un novākšanu un, lai saņemtu atļauju to visu apskatīt mums jāsaņem atļauja no ciema vecākā. Tas ir maz auguma, tievs, stiegrains un nedaudz noplucis vīrs ap piecdesmit. Viņš spiež mums visiem roku, piedāvā apsēsties uz baltiem plastmasas krēsliem un vietējā valodā jautā mūsu tulkam, šoferim un pavadonim vienā personā ko tieši vēlamies. Noskaidrojis, ka gribam apskatīt kakao laukus, virsaitis vēlas uzzināt kādu tieši labumu no tā iegūs viņš. Saņemtā atbilde viņu apmierina, trīs kastes ar alu izrādās īsti laikā un atļauja nevilcinoties tiek dota.

Vairumam ciema iedzīvotāju, atkarībā no personīgās rocības, pieder kāds pleķītis zemes ar kakao kokiem. Ģimene to apstrādā, augļu sezonas laikā novāc pupiņas un pēc tam pārdod pirmajiem uzpircējiem. Vērtējot plašākā kontekstā saņemtā cena ir vien simboliska, tomēr šejieniešiem arī pāris dolāru ir liela nauda un neviens par apstākļiem nekurn. Darbos, protams, piedalās arī bērni, tomēr neizskatās, ka viņi tiktu kaut kā īpaši paverdzināti. Katrā ziņā ne vairāk kā tepat Latvijas lauku ārēs dzīvojošie knēveļi siena novākšanas sezonas laikā.

Pēc novākšanas kakao augļi tiek pāršķelti, no tiem izņemtās pupiņas, attīrītas no bālganā, saldenā apvalka un liktas žāvēties. Nereti apvalku likvidē vietējie bērni, kuri to izdara pēc sentēvu metodēm vienkārši apsūkājot. Tāpēc ironiskā kārtā, ļoti iespējams, ka daļa ekskluzīvākās pasaules šokolādes pirms tam jau pabijusi kāda kotdivuāriešu bērna mutē, kas gan, protams, tai nekādu kaitējumu nenodara.

Pēc plantāciju apskates dodamies atpakaļ pie virsaiša, viņš jau ir izdzēris vienu alus pudeli un ir labā omā. Saņemam atļauju apskatīt ne tikai ciematu, bet arī viņa māju un kļūstam par vietējo iedzīvotāju dzīvu intereses objektu. Mūs apskatīt atnāk, šķiet, visi, bērni vēlas pieskarties, bet pieaugušie aprunāties. Uzzinām, ka šejienieši nekad dzīvē nav ēduši šokolādi un vairums pat nezina, kas tā tāda ir. Tomēr kādā brīdī virsaitis kļūst acīmredzami garlaikots un ar tulka starpniecību vēlas uzzināt, kad plānojam doties prom. Tā, protams, ir zīme, taču pavadonis liek saprast, ka vienkārši celties kājās un kaut kur iet nebūtu labais tonis. Mums ir jālūdz virsaiša atļauja, to arī darām un pēc gara, tā arī nekad nepārtulkota, monologa vietējā valodā viņš to arī dod. Atpakaļceļā uz Abidžanu kādā citā miestiņā nobaudām sutinātu mangustu (kura gaļa ir spilgti sarkanā krāsā un negaidīti garda), apskatām kā tiek iegūta olīveļļa un piestājam absolūti mežonīgā pludmalē. Varenā Atlantijas okeāna viļņi gāžas pāri krastam, saslapina manas kājas un ir pilnīgi skaidrs, ka peldēties, paliekot dzīvam, šeit diez vai būtu iespējams. Taču redzētais savienojumā ar saulrietu ir pasakaini skaists un prātā iespiežas kā daļa pavisam autentiskas Āfrikas, tādas, kuru neiznīcinās ne globalizācija, ne iebraucēji no Eiropas un Ķīnas.

Pirms brauciena, protams, esmu paskatījies google apmēram kāda izskatās Abidžana un labi zinu, ka pretēji stereotipiem tā ir pārtikusi un attīstīta pilsēta ar debesskrāpjiem un neona gaismām. Taču tajā iebraucot redzētais tomēr pārsteidz nesagatavotu. Ir nakts un spožās gaismas burtiski sitas sejā, apžilbinot un pilsētas augstceltnēm klāto centru padarot vizuāli līdzīgu kādai Amerikas lielpilsētai. Lielās mājas gan ir apdzīvotas tikai dienās, tajās pārsvarā izvietotas valdības iestādes un uzņēmumu biroji. Savukārt naktīs neona gaismām pielietais rajons patiesībā ir īsta spoku pilsēta bez cilvēkiem un kādām vērā ņemamām dzīvības pazīmēm. Vēl pēc kāda laiciņa Abidžana jau sāk izskatīties pēc Āfrikas lielpilsētas parastās ar visu neiztrūkstošo kņadu, haosu, nebeidzamām tirdzniecības vietām ielu malās un visuresošiem vietējiem. Āra kafejnīcās mutuļo dzīvība, no naktsklubiem dārd skaļa deju mūzika, bet gaisā virmo neaprakstāmā, tikai Melnajam kontinentam raksturīgā saules, zemes un atkritumu smarža. Čekpointiem pārpilna ir arī Abidžana, sastrēgumi ir vienkārši graujoši un tā kā neesam norezervējuši sev viesnīcu, naktsmītnes meklēšana, šķietami bezgalīgi riņķojot pa naksnīgo pilsētu, prasa vēl krietnas trīs stundas. Visi hoteļi ir pārpildīti, brīvu vietu nav un visbeidzot, jau dziļā naktī, tomēr atraduši pat no eiropieša viedokļa nesamērīgi dārgu vietu, jau pēc brīža secinām, ka patiesībā uz turieni pārtikuši abidžanieši dodas papriecāties ar dārgā gala prieka meitām. Arī pats rajons ir kolorīts, tur ir bāri, klubi, kuru ārsienas rotā puskailu sieviešu zīmējumi un rosība, kas nebeidzas līdz rītausmai. Vēlāk uzzinām, ka tā ir tāda kā vietējā Maskačka, getto uz kurieni ļaudis tā vienkārši no laba prāta nedodas. Taču mums te patīk, neko bīstamu nemanām un pēc tam, kad esam pārvākušies uz lētāku viesnīcu klusākā pilsētas rajonā, šo soli pat nākas nožēlot.

Pilnīgs Abidžanas pretstats ir galvaspilsēta Jamosukro. Tā ir no must see vietu kategorijas, bez tās aplūkošanas jebkurš Kotdivuāras apmeklējums būtu, ja ne nožēlojams, tad nepilnīgs pavisam noteikti un patiesību sakot kaut ko sirreālāku ne tikai redzēt, bet arī iedomāties ir visai grūti.

Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Jamosukro bija tikai neliels ciemats valsts vidienē, kurā dzīvoja aptuveni 200 cilvēki. Tomēr viss mainījās, ka toreizējās prezidents Fēlikss Ufuēts – Buanī (Félix Houphouët - Boigny) nolēma savam dzimtajam ciemam piešķirt pasaules spozmi. Vispirms 1964.gadā viņš uzsāka tās pārveidi sākot būvēt pilsētām raksturīgas ēkas un šosejas, 1983.gadā pasludināja par valsts galvaspilsētu, bet vēl pēc septiņiem gadiem atklāja 300 miljonus ASV dolāru izmaksājušo Basilique Notre-Dame de la Paix de Yamoussoukro. Tā kļuva par otro lielāko Romas katoļu baziliku pasaulē, to iesvētīja pats Romas pāvests Jānis Pāvils II un tās uzturēšana valstij šobrīd gadā izmaksā aptuveni 30 miljonus eiro. Bazilikā vienlaicīgi var uzturēties 11 000 cilvēku, taču pilna tā savā vēsturē bijusi vien trīs reizes un parasti svētdienas dievkalpojumu noklausās aptuveni 200 kristieši.

To visu Ufuēts – Buanī papildināja ar sešu joslu šoseju, vienu no lepnākajām viesnīcām Āfrikā, greznu prezidenta rezidenci un citām absurdām ārišķībām. Gala rezultātā Jamosukro mūsdienās mitinās aptuveni 200 000 iedzīvotāju un tā vārda tiešā nozīmē ir Saules pilsēta nekurienes vidū. Dodoties uz baziliku izeju cauri arī joprojām autentiskajam vecajam Jamosukro ciematam, kurā savulaik piedzima prezidents. Tas atrodas pašā tās pakājē, un tajā, šķiet, ir apstājies laiks. Ļaudis joprojām dzīvo tipisku ciemata dzīvesveidu un par blakus esošo lielpilsētu neuztraucas uz turieni dodoties vien ārkārtas nepieciešamības gadījmos.

Viena no galvenajām pilsētas atrakcijām ir arī pašā Jamosukro centā esošais ezers ar krokodiliem tajā. Vēl nesen rāpuļus varēja apskatīt pavisam brīvi, taču tagad tas apmeklētājiem oficiāli ir slēgts. Šādu lēmumu varas iestādes pieņēmušas, jo ezers bija kļuvis par iecienītu ekscentrisku kotdivuāriešu pašnāvnieku vietu. Cilvēki, kuri vēlējās atvadīties no dzīves, devās uz Jamosukro, lai ielēktu ezerā pie krokodiliem un tāpēc tagad to apsargā ar kaķeni bruņojies sargs. Viņš iešaus ar akmeni katram, kas tuvosies ezeram un tādēļ, lai tiktu apskatīt krokodilus viņu par mazu, bet taisnīgu samaksu nākas piekukuļot…

Kopumā vērtējot Kotdivuāra ir pilnīgi pretēja tās starptautiskajam tēlam un, lai gan noslāņošanās ir prātam grūti aptverama – spožās Abidžana un Jamosukro asi kontrastē ar gandrīz visu pārējo teritoriju – tā tomēr ir un paliek viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm. Turklāt runas par drošības problēmām Kotdivuārā ir stipri vien pārspīlētas un patiesībā valsts ir pati savas vēstures ķīlniece –kādu, kurš ziņās redzējis, ka tur šauj, pārliecināt par to, ka tas viss ir pagātne ir visai grūti. Tomēr pašus kotdivuāriešus tas neuztrauc. Viņi dzīvo savu dzīvi pārtikušā valstī un droši vien kaut kur dziļi sirdī cer uz veselo saprātu un to, ka jauna kara vairs nebūs.