Ar auto uz Zviedriju slēpot

  • 3 min lasīšanai
Brauciena mērķis- atpūsties (no kā nu katram) un izslēpoties Zviedrijā Ares kalnos. Ceļojums bija 10 dienām- 6 no tām slēpojām (tātad pārējās ceļā). Izbraucām 13. janvārī naktī no Rīgas, lai ap 7 am būtu Tallinā uz prāmi. Līdz Helsinkiem, kur mēs devāmies ar pirmo prāmīti, ceļā jāpavada ~3 stundas. Tās, protams, bija nogulētas, jo nakts bija pavadīta braucot automašīnā. Tālāk neliela 4 stundu nīkšana Helsinkos, gaidot nākamo Viking Line prāmi uz Stoholmu. Steigšus atrodam savas kajītes (kāda ir pareizrakstība šim vārdam?)un ceram, ka kādi sveši kaimiņi mums nepiebiedrosies, jo te taču ir četras vietas. Bet viss ir jauki- mēs jau peldam- tad taču neviens vairs nebūs. Nodušojamies un ejam apgaitā pa kuģi. Izpētam visu Tax-free sortimentu un citas izklaides, bet prāmja klāja un viļņu augstumu apskati gan atliekam uz rītu, kad būs gaišs. Mans vestibulārais aparāts ļoti nedraudzējas ar kuģa šūpošanos, tādēļ pie miera dodos jau plkst.19-os un noguļu līdz pat rītam. Neriskēju, protams, ēst arī vakariņas. No rīta ap 10-iem esam Stoholmā un pasu kontroles vietā šoferi var laipni policistiem iepūst trubiņā. Tā teikt- no prāmja taču nākat. Nu var sākties mūsu ~640 km pārbrauciens no Stoholmas uz Are. Jāieskrien tikai dažās degvielas uzpildes stacijās, lai nopirktu kartes un nomazgātu auto lukturus. Pa ceļam ēdam līdzpaņemtās maizes un gaļas. Zviedrija savu kā valsts vērtību nevar noslēpt. 1)Uz šosejām nav nevienas bedres un sniega sega tiek notīrīta līdz ar asfaltu tā, ka dzirksteles šķīst. 2)Turp un atpakaļ, t.i., ~ 1280 km posmā esmu redzējusi 3 policijas auto (dzīvais darba spēks), bet ļoti bieži ceļa malā ir, tā saucamie, putnu būrīši ar kamerām. 3)Pilnīgi visa meža līnija gar šoseju ir nožogota- tāpec laikam saprotams, kāpēc arī nobrauktus meža zvērus es neredzēju. Bet kā tas ietekmē zvēru migrēšanas procesus?! 4)Tajā pašā 1280 km garajā ceļa posmā redzēju kādus 3 gājējus mazapdzīvotās vietās, bet viņi bija virs ziemas jakām uzvilkuši atstarojošas vestes. Pat suņiem pilsētās ir atstarotāji pie saitītēm! 5)Ļoti jauki un pavisam mīļi man šķita, ka katrā māju vai dzīvokļa loga ailē zviedriem deg iekārtas tādas mazas lampiņas. Nu pilnīgi gribas piesavināties šo tradīciju! Esam 7 stundu laikā nobraukuši šos 640 km un ļoti ātri vēlamies saņemt savas kalnu mājiņas atslēgas. Viss ir ļoti skaisti- izkrāmējam mantas no auto un ķaramies pie kartupeļu mizošanas un gaļas cepšanas.(Viss ēdamais mums ir līdzi no Latvijas.) Sagaidām savus draugus- otru ģimenīti un dodamies pie miera, lai rīt iekarotu Ares virsotnes un aizas. Trases ver vaļā 9.00 un 9.30, bet mēs esam izčammājušies tikai ap 10.30. (Turpmākās dienas ceļamies ar modinātāju.) Kamēr paņemam nomā man invantāru un nopērkam pacēlāja biļetes. Mūsu skaistajā ceļojumā Are saulainas dienas bija pirmā un pēdējā dienā. Te izdarījām kļūdu, nolemdami pirmo dienu slēpot pa mūsu ciematiņa kalniem, kur dzīvojām. Turpmākās dienas bija liels putenis un migla, tā, ka uz augstāko virsotni vagoniņi nebrauca. Šie bija mani pirmie lielie kalni un pirmās ugunskristības kalnu slēpošanā. Biju gana liela sēne uz kalna, jo laidu tā, lai nenosistos. Bet to, ticat man, izdarīt var uz katra metra, jo trases malās ir aizas ar eglēm. Apkalpojošā pesonāla līmenis ir ļoti augsts- laipni pados pacēlāju un izbraukās pa trasēm, lai pārliecinātos, vai kāds nav sabiris grāvīšos. Arī medicīniskā palīdzība tiek sniegta nekavējoties- par to pārliecinājās mūsu draugi.(Nekas nopietns :) ) Kopumā Are pilsēta ir ļoti skaista un unikāla. Tajā ir skola, slimnīca, 2 lielveikali, šokolādes fabriciņa un centriņš ar daudziem, maziem suvenīru veikaliņiem. Arī viens second hand veikals, kurā, piemēram, Rosignol jaciņa 5-gadīgam meitēnam maksāja 1000 kronas. Un daudz dažādu ātro ēstuvju, protams. Katru dienu slēpojam bez pusdienas pārtraukuma, jo trases slēdz jau 15-os un 15.30. Jau 16-os pm viņiem ir tumšs. Tad nākam vai braucam mājās pusdienot. Pēc tam arī dažiem piezogas mazais launaga miedziņš. Bet vakarā uzkurinam saunu un izsildam muskuļus. Katru vakaru no 18-iem līdz 20.00 ir kādā vietā atvērta vakara trase, kas ir apgaismota. Vienu vakaru arī mēs sasparojāmies uz šo pasākumu. Are ir divas olimpiskās tarses, bet pa tām gan nenolaidu, jo ir sarkanās un melnās. Unikāls fakts ir tas, ka vietējie savus bērnus liek uz slēpēm jau laikam no viena gada vecuma. Un sešgadīgie jau brauc tā, kā es vēl ilgi nemācēšu. Skaisti- galvenais svaigā gaisā! Pēdējā dienā mēs, minkas, paņēmām nomā dēli un bijām nolēmušas mācīties dēļot. Gāja varen jautri- mēs atklājām tādu savdabīgu iesācēju- monkey- stiliņu. Tas ir- rokas kājas pa zemi, bet dibens gaisā. Lai nu kā, bet pēc vairākiem nobraucieniem pa zaļo trasīti es beidzot varēju to zvēru daudz maz savaldīt un pastūrēt. Un nobraucu tādu mazu kalniņu līdz lejai bez vārtīšanās!!! Turpmāk gribētu tikai dēļot! Pēdējā vakarā Are vietējē TV kanālā redzam, ka arī vasarā te kūsā adrenalīns un tūristi, jo tad te viss notiek ar kalnu divriteņiem pa tām pašām trasēm. Un tad jau liekam modinātājus uz 4-iem no rīta, lai rīt dotos mājupceļā pa tām pašām ielām un ar tiem pašiem prāmjiem! Un ceļā priecētu acis pie mājīgajām, degošajām lampiņām logos un zirgiem aplokos. Ko lai saka- es gribu dzīvot Are!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais