Pārdomas pēc Omānas

Eduards Fiskovičs 14.05.2013 9 min lasīšanai

Ir maz vietu šajā pasaulē, kur es vēlos atgriezties. Viena no centrālajām, protams, ir Mazatupi. Ja runājam par pilsētām un valstīm, ne mazums cilvēkiem iraid zināms par manu attieksmi pret tradicionālajiem ceļojumu galamērķiem. Tādēļ it īpaši iepriecina iespēja doties kaut kur, ieteicams tālāk no vietām, kur vai ik uz soļa skan - "o, опять камни, бля!" (attiecībā uz jebko - vēstures pieminekļiem, vienkārši akmeņainu piekrasti u.tml.).

Un te, pateicoties sadarbībai ar LNO, VAK vīru kora grupai bija iespēja doties uz tādu, manuprāt, gana eksotisku zemi kā Omāna. Protams, tika bagarēta Wikipēdija un uzzinātas šausmu lietas, kuras apmēram 80% izrādījās pilnīgas muļķības.

Pirmkārt, jāatceras, ka tur valdošā reliģija ir gan Islāms, taču absolūtais vairums ir Ibodīti, kas ir teju vismērenākais Islāma atzars, līdz ar to visas izdaudzinātās šausmas attiecībā uz sieviešu un arī vīriešu apģērbu, striktajām morāles normām un dzelžaino uzvedības kodeksu ir stipri vien pārspīlētas. Protams, ja vēlaties apmeklēt sultāna Kabūsa (nezinu precīzu transliterāciju, Qaboos bin Said) lielo mošeju, un būtu visnotaļ muļķīgi to nedarīt, tad gan jāievēro Islāma pieklājības normas - garas bikses, vīriešiem krekli var būt arī ar īsu piedurkni, sievietei jābūt iespējami iepakotai. Līdzīgs dreskods ieteicams arī vecajā tirgū (Mutrah suq). Uz jebkādu citu pārvietošanos neviens jums neko nepārmetīs. Protams, ir jauki būt pieklājīgam un ievērot, ka nav pieņemts uz ielām čubināties, staigāt pa kopējo pludmali iekš niecīga bikini, taču nāvessods par to netiks piespriests.

Kas iepriecina - alkohols oficiāli ir pieejams tikai dažos bāros ārzemniekiem, kas arī ir patīkamās krievu lamuvārdu nedzirdēšanas uz ielas iemesls. Viņi tur vienkārši masveidā nebrauc. Tie daži, kas apmetas uz dzīvi Hyatt, tie tur arī visu laiku pavada, pālī guļot smiltīs, tādējādi nekādi neapgrūtinot pārējos ar savu klātbūtni.

Nepretendēju uz precīzu vēstures aprakstu, tādēļ gadus nemaz neminēšu, tikai aptuveno - reiz Omāna bija milzīga impērija, kas aptvēra Keniju, Somāliju, Zanzibāru, Mozambiku, daļu Pakistānas, Komoru salās, AAE, droši vien vēl kko nepieminēju. Milzīga teritorija, kas pamazām izira, līdz Omāna palika tās tagadējā teritorijā, piedevām sadalīta starp imāmu Bin Ali, savukārt Muskatas apgabals bija iepriekšējā sultāna Saida bin Taimura valdīšanā. Viņš bija itin dīvains cilvēks, lai neteiktu vairāk, taču tik daudz saprata, ja tur ir naftas atradnes, tad tās teorētiski piederēja viņam, jo imāms vairāk ir garīgais līderis, nevis laicīgais. Savukārt imāms, kā jau jebkuras garīgas apvienības vadītājs, bija kārs uz naudu un arī laicīgo varu, lai tā brīvi atteiktos no neierobežotas naudas plūsmas. Tad sākās naftas drudža laiks, taču ieinteresētās kompānijas pa vienai vien atmeta cerības jelko atrast un palika pēdējā - Shell, kas beigu galā naftu un gāzi tomēr atrada. Attīstībai vajadzētu sākties, taču kašķis starp imāmu un sultānu turpinājās.

Tam pa vidu norisinājās ne mazāk svarīgs notikums - respektīvi, tika audzināts sultāna Saīda dēls, Kabūss. Neskatoties uz viņa tēva strikto un noslēgto politiku, kaut kas viņu pamudināja dēlu sūtīt mācīties uz ārzemēm. Kabūss mācījās neatceros kurā britu (jo tie bija labākie draugi, vienīgie, kuros Saīds ieklausījās) kara akadēmijā, pēc mācību beigšanas pavadīja dienestā Vācijā noteiktos ciktur gadus, pēc kā apceļoja Eiropu. Un atgriezās mājās, kur tētuks jau bija kārtējo reizi mainījis domas, ieslēdza dēlu pilī pie pārtikas un grāmatām, bez jebkādas cerības uz brīvu pārvietošanos. Vienīgi atļāva Kabūsa drauga, kautkāda neatceros vārdā brita apmeklējumus. Pa šo laiku jaunais sultāns daudz lasīja (nekas cits jau viņam neatlika).

Tad notika tas, ko es nesaprotu, kā tas notika, bet fakts - notika valsts apvērsums, un varu rokās 1970. gadā saņēma sultāna dēls Kabūss. Ko tad saņēma Kabūss? Iekšēju nesaskaņu pārņemtu zemi, 10 km asfaltētu ceļu, 4 automašīnas, kas piederēja tēvam, kurš bez tā saziņai izmantoja tikai telegrāfu un visus valstiski svarīgus paziņojumus pašrocīgi izkāra uz ziņojumu dēļa pie pils sienas. Ja kāds vēlējās iegādāties vienīgo oficiāli atļauto motorizēto transportlīdzekli - motociklu, tam bija jāsaņem paša sultāna parakstīta atļauja. Cilvēkiem netika ļauts pārvietoties no vienas valsts malas uz otru (priekš kam?), izbraukt no valsts nedrīkstēja, un retie iebraucēji valstī varēja iekļūt tikai ar paša sultāna parakstītu vīzu. Bez tam trīs skolas (visas Korāna), un tas laikam lielākoties arī viss. Jā, vēl milzīgu lādi vai lādes pilnas ar sultāna pārvaldībā bijušo naftas lauku dolāriem. Burtiski lādēs glabātu papīra naudu.

Un te nu parādās fakts, ka ne velti Kabūss bija studējis Eiropā un ne velti izlasījis pusi pasaules grāmatu. Pirmkārt, viņš saveda kārtībā valsti. Paplašinot savus bruņotos spēkus, ar britu un amerikāņu palīdzību viņš saklapēja imāmu un visas viņa pusē karojošās ciltis un apvienoja Omānas abas daļas. Imāma piekritēji bija spiesti laisties lapās uz AAE, Irānu, Irāku un citām Islāma valstīm.

Un tad sākās tas, ko paši omānieši sauc par Omānas renesansi.

Kas tad mums ir tagad, pēc 40 gadiem? Sakārtota valsts ar 1000 skolām, vairāki desmiti augstskolu, lieliski, viscaur apgaismoti ceļi, mūsu gide Oļa brīdināja, ka ekskursijā mēs brauksim pa sliktu un vecu ceļu, jo jaunais vēl nav pabeigts. Ko tad mēs redzējām? Vecais sliktais ceļš bija apmēram tik pat slikts, kā Liepājas šosejas nupat pabeigtais jaunais posms… Aiztrūka vārdi… Arī caur jauno Muskatas daļu iet ātrceļš - 100km/h, neviena krustojuma, tikai nobrauktuves un uzbraukuves, kas ļoti paātrina braukšanu caur pilsētu.

Protams, viegli jau visu būvēt un attīstīt, ja ir naftas un gāzes nauda. It kā jau jā, taču vai tad, teiksim, tai pašā Irākā vai Afganistānā naftas trūkst?

Ja Omānas pilsonis dzīvo tālu kalnos, audzē kazas un vēl kaut ko, un ne pa kam nevēlas pārcelties uz ielejām, viņiem uzbūvē ceļu! Kādēļ? Jo viņi darbojas valsts labā! Ja uznāk plūdi, un ceļi kļūst neizbraucami, viņiem nepieciešamo piegādā ar valsts helikopteru; ja kādam vajag uz slimnīcu, valsts helikopters bez maksas ir viņu rīcībā. Jā, izglītība un medicīniskā aprūpe Omānas pilsoņiem ir pilnīgi par velti. Pat ārstēšanās ārzemēs, ja vietējie ārsti netiek galā, tiek apmaksāta no valsts.

Sasniedzot 21 gada vecumu, Omānas pilsonis, neatkarīgi no dzimuma, saņem dāvanā no Sultāna zemes gabalu, ar ko drīkst rīkoties pēc savas vēlmes un saprašanas.

Daudzsievība Omānā ir atļauta, taču nemaz tik jautra tā lieta nav, jo tur ir vesels prasību kalns jāievēro. Pirmkārt - kopā ar sievu tu aprūpē saņem arī visus viņas radus. Otrkārt, sievas labklājības līmenis pēc kāzām nedrīkst pasliktināties, respektīvi, ja viņa dzīvoja 3stāvu mājā un brauca ar Lexus, viņa nedrīkst pēc kāzām dzīvot divstāvu mājā un braukt ar VW. Tas attiecas uz jebkuru pēc skaita sievu. Piedevām, ja tev ir trīs sievas, un, teiksim, trešā ir no augstākām aprindām, tas automātiski nozīmē, ka viņai pienākas viss viņas stāvoklim atbilstošais, piedevām tieši tas pats jānodrošina pārējām divām sievām, jo viņas nedrīkst dzīvot sliktāk.. Tā, ka nav nemaz nekāda medusmaize tā daudzsievība :D

Sultāns Kabūss ir gana advancēts un lieliski informēts par to, ka nafta reiz beigsies, kā dēļ viņa pārraudzībā universitātēs pastiprināti tiek ieviestas informātikas, farmācijas u.c. progresīvas nozares. Kabūss savācis no visas Eiropas labāko, viņa rīkojumā ceļus projektē vācieši, ūdens novades sistēmas - holandieši un vietējo luksus klases parfimēriju veido franči. Un tā tālāk. Īpašs stāsts ir par vācu botāniķi, sievieti, kas sāka pētīt vietējo floru un uzsāka veidot botānisko dārzu. Viņa saņēma parakstītu čeku bez ierakstītas summas iespējami plaša botāniskā dārza izveidei. Un tā notiek teju visās jomās. Taču tas viss ir ar vienu nosacījumu - pēc pieciem gadiem attiecīgajā jomā jābūt apmācītiem un jāstrādā vismaz 50% vietējiem speciālistiem, pēc 7-8 gadiem 70-100%. Tā lūk. Mācaties no izcilākajiem speciālistiem.

Ir arī izņēmumi, piemēram, taksisti. Ir jābūt Omānas pilsonim, lai varētu strādāt par taksometra vadītāju. Ja tu, baltais cilvēks, kaut kur ej, tu noteikti iesi takšu pīpināšanas pavadīts. Ja baltais kaut kur iet, tas ir nepareizi, jo viņam jābrauc. Un var arī braukt. Taksi labāk neņemt tieši pie hoteļa, lai gan jūsu ārzemniecisko izcelsmi tāpat nebūs grūti pamanīt. Visur rakstīts, ka nav labais tonis sarunāt cenu pirms galamērķa sasniegšanas. Labu veiksmi! Labāk cenu norunāt vispirms. Pirmā taksista nosauktā cena OBLIGĀTI jākaulē vismaz uz pusi. Un jārēķinās, ka taksists izrādīs nepatiku, brauks prom, un daži tiešām brauc prom, par to nav jābēdā, jo viņam pakaļ brauc vēl 10 takši, un ar 5.-6. jūs noteikti aizbrauksiet par to cenu, kuru nosaucāt kā pusi no pirmā piedāvājuma. Taču, ja ejat prom un taksists tomēr jums uzpīpina, tas nozīmē, ka viņš tomēr ir ar mieru vest par pēdējo jūsu nosaukto cenu. Un tieši tāpat jātirgojas, kur vien iespējams. Taču, ja tāda tirgošanās nevedas, nav pierasta, lūdzu, bez tirgiem ir lielveikali, teju uz katra trešā stūra, ar fiksētām cenām, varat norēķināties ar karti..

Omānas riāli ir iegādājami pie ielidošanas, kurss nav pārāk labs, taču ir maiņas kantori arī pilsētā, tik jāpameklē. Pie ielidošanas var iegādāt arī ievešanai atļautos 2l alkohola, jautājuma "Vai neesat musulmanis?" pavadībā. To var lietot viesnīcā, taču nekādā gadījumā ne publiski, un arī uzturēties v ņetrezvom viģe ārpus "sava" numuriņa nav ieteicams. Šariats ir šariats, un vēstniecības ir bezspēcīgas. Visticamāk attapsities lidostā bez iespējas atgriezties pēc mantām.

Ēstuves, lai cik pabriesmīgas, it sevišķi mazajās pilsētās, izskatītos, nebūt nenozīmē, ka pārtika būs veca vai nekvalitatīva. Allāhs to nepieļauj. Tāpat kā krāpšanos. Tai pat laikā jāatceras, ka tirgošanās nav krāpšanās, un, ja jūs nemākat nopirkt desmit santīmu vērtu preci par desmit santīmiem, bet pērkat to par 5 latiem, tā ir jūsu problēma, un Allāhs neiebilst.

Ja jums izkritīs maks, visticamāk, jums par to pateiks un maku laipni atdos. Kriminogēnā situācija ir ļoooooti droša. Kādēļ? Allāhs neļauj! Un melnstrādnieki - filipīnieši un visi pārējie - labākajā gadījumā tiks izraidīti no valsts vai arī zaudēs kādu ķermeņa daļu, tāpēc nezog. Allāhs darbojas arī pastarpināti.

Taču pār vienu sultāna kaislību tam nebija varas. Un tas attiecas uz operu. Karaliskā opera, kurā mēs uzstājāmies, ir ļoti neparasta lieta Islāma valstīs. Mūzika Korānā netiek neko augsti vērtēta, un, atšķirībā no Kristīgās baznīcas, kur mūzika ir rita neatņemama sastāvdaļa, Korāna lasīšanas brīdī mūzika ir aizliegta. Jo tā atrauj domas no Allāha. Tik sarežģītā vietā sultāns uzbūvēja, ja nekļūdos, pirmo opernamu pussalā. Protams, izraisot milzīgu viļņošanos sabiedrībā, jo pēc vietējiem likumiem, tas tiek vērtēts teju kā netiklības perēklis - sievietes skraida kailas (bez lakata), dzied, orķestrī vīrieši un sievietes sēž vienkopus… Lai nu kā, Kabūsam par to galva nesāp. Viņš kvēli iemīlējis operu, tāpēc biļešu cenas pārsteidz - ja gada sākumā abonementu nopērk uz visu gadu, tad cena sanāk ap 20EUR. UZ VISU GADU! Pārējo maksā sultāns. Ejiet un skatieties, vērtējiet! Tagad jau redzam, arī Emirāti bliež opernamu…

No ēnas pusēm, tā jau nav, ka tādu nav. Pirmkārt jau - sabiedriskais transports tur neeksistē kā tāds. Taču tas lai nebiedē. Vienmēr un visur var aizbraukt ar taksi. Kaut vai pāri visai valstij 1000km. Protams, tas šo to maksās, un tādā gadījumā prātīgāk ir izvēlēties lidmašīnu vai īrēt auto, kas nav nekāda problēma. Sākot ar ekonomisko klasi, kas uz lieliem attālumiem ir lēti, piedevām 28 litri benzīna mums izmaksāja 5 Ls, un beidzot ar luksus limuzīniem. Ar šoferi, bez šofera. Autobusu? Lūdzu! Ir viņiem sabiedriskā transporta parodija - mikroautobusu takši. Tur par ļoti lētu naudu var aizbraukt viskautkur, tikai nekad nav skaidrs, cik ilgi un ar kādiem līkumiem būs jābrauc, jo pasažieri pasaka, kur jābrauc, iekāpj, izkāpj, un šoferis veido maršrutu "dzīvajā". Bet tas viņus nesatrauc. Allāhs ir radījis laiku ar rezervi. Mēs pārliecinājāmies arī par to, ka Allāhs tūristu kartes arī radījis ar rezervi, jo, kad gājām uz karalisko mošeju, sapratām, ka, ejot ne pēc kartes, ogorodami, būtu tur nonākuši krietni vien ātrāk.

Otrkārt - paņemiet līdzi tualetes papīru! Vietējie staigā palagos tinušies un apmazgājās no šļauciņas ar ūdeni, pēc tam zem palaga nožūst. Ar biksēm kājās … arī jau nožūs, protams, kā ta nenožūs saulītē 48°C..

Auksts ūdens būs pagrūti dabūjams, un brīžiem nevar saprast, kurš tad skaitās karstais, kurš aukstais, jo karstā ūdens trubas ir izolētas, bet aukstā - nē, līdz ar ko tās uzkarst. Taču kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ar to nav nekādu problēmu. Lēts un labs. Arī pārtika ir teju lētāka kā pie mums. Ja iet ēst normālās ēstuvēs (nezinu par smalkiem restorāniem, neesmu bijis), tad paēdīsiet itin pieklājīgi par apmēram 3-4 latiem.

Un tagad - visbriesmīgākais - cūkgaļu viņi nelieto. Līdz ar to brokastīs tiek piedāvāts "liellopa gaļas bekons". Es daudz dažādu briesmeklību esmu ēdis, varbūt izņemot antilopes aci, pūdētu haizivi vai dzīvu astoņkāji, bet pagaidām šis te "liellopu gaļas bekons" ir visbriesmīgākā lieta, ko esmu ēdis :D

Šai daļai liekot punktu, uzsaukšu vēl 100 gadus jau tā 76 gadus vecajam sultānam Kabūsam. Viņu tauta pelnīti mīl un ciena. Neskatoties uz savu cienījamo vecumu, viņš joprojām ik gadu veic "Sultāna maršu" - brauc uz vienu no izvēlētiem apgabaliem, dzīvo lauka apstākļos parastā armijas teltī, kur viņš pieņem audiencē vietējos iedzīvotājus, uzklausa viņu vēlmes un prasības, masveidīgāk pieprasītās izpildot. Viņa smaidīgie portreti būs atrodami itin visur. Tāpat kā ar Ļeņinu savulaik. Tikai atšķirībai tie nebūs ar kvēlojošu, tālē vērstu skatienu un draudīgi paceltu roku komunisma virzienā. Tauta, starp citu, tiešām satraucas, jo sultānam nav tieša mantinieka. Un sultāns ir vecs. Lai arī Omāna ir visstabilākā un saliedētākā valsts Arābijas pussalā, nākotne tomēr ir gana miglaina. Starp citu, sultāna dzimšanas diena ir 18. novembrī. Valsts svētkos pie reizes būs jāpiemin arī viņš.

P.S.

Palags sanāca garš. Atļaušos neaprakstīt visu redzēto, ielikšu bildes. Redzējām salīdzinoši nelielu daļu, Omānas lielākā problēma - skaistie apskates mērķi ir ļoti tālu viens no otra. Cik ļāva brīvais laiks, apmeklējām tuvākos (200km rādiusā). Klimats - sākot no tuksneša, beidzot ar maigu subtropu. Un pēdējā dienā pirms izlidošanas kolēga nolēma doties uz tuksnesi. Redzēt īstu tuksnesi. Daudz nestāstīšu, bet beidzās tas viss ar to, ka iepazinās ar nejauši satiktu vietējo fermeri, kuram vieni no apartamentiem ir kāpas malā. Sapļāpājās, tika ieaicināti ciemos, paēdināti, padzirdīti, meita, izrādījās, strādā vietējos medijos - uzzinot, ka no Latvijas un dzied operā, tika nointervēti un palika sadraudzējušies un apmainījušies ar epasta adresēm.. Tāda, lūk, viesmīlība.