Anglija mana. Turpinājums.

  • 4 min lasīšanai
  • 23 foto

Ir pienācis rīts, kad jādodas tālāk. Somas smagas, tomēr tieku uz priekšu. Nopērku biļeti līdz Warringtonai, un pateicos biļetes pārdevējai par sapratni un laipnību.

Diena saulaina un silta. Kopā ar aģentu, kurš mani pavada, aizejam līdz netālajai aģentūrai. Uzzinu, kur un cikos būs mana darba intervija un aģentūrā vēl jāsarunā dzīvesvieta.

Esmu sākusi šo ceļu ar pavisam niecīgu kabatas naudu, un nauda, kas būtu jādod aģentam, ir ar čeku ieskaitīta manā bankas kontā. (Tie, kuri nekad nav Anglijā bijuši, brīdinu, ka ar čeku ieskaitītu nauda jāgaida piecas dienas.) Esmu laimīgi nokļuvusi pilsētā, par kuru neko nezinu, tomēr man Warringtonā ir darba piedāvājums. Sajūtas dažādas, bet es ticu savai veiksmei, ka viss izdosies.

Pie aģentūras nostāvēju gandrīz astoņas stundas. Pa to laiku paguvu nopriecāties, cik daudz savējo, es tos par „vasarniekiem” dēvēju. Prieks viņus redzēt. T-kreklos, vasarenēs, šortos staigā, bariņos draudzīgi smejas, iepērkas, atbrauc un aizbrauc. Ir saulaina un silta diena, lai arī jau novembris. Iela, uz kuras stāvu un gaidu, pamazām mainās. Frizētavas un biroji tiek slēgti, paliek klusāks un vientuļāks. Garām braucošie autobusi arī tukšāki, tāpat kā iela, un nu jau esmu pat priecīga, ka pie aģentūras nestāvu viena, bet vēl arī precēts pāris. Tomēr drošāk.

Vēlu vakarā pie aģentūras beidzot piestāja neliela sporta mašīna, no kuras izkāpa enerģisks, slaids ar melniem drediem, tumšu ādu, dzīvokļu īres aģents. Pēc mirkļa bija klāt vēl viena mašīna ar cilvēkiem, un visi sagājām nelielā telpā. Saskaitīja mūs un pateica summu 300GBP. Džetans ar tādu kāri skaitīja naudu, ka sajutu bailes. Intuīcija man nemaldīgi teica, nav vērts sākt stāstīt, kur atrodas mana nauda un cik. Klusi izslīdēju no turienes, atviegloti uzelpodama. Nezinu, kāpēc īsti, bet sajutu atvieglojumu, ka man nav ar viņu jārunā un jālūdz. PIlsētas centrs ļoti skaisti iekārtots. Visur romantiski soliņi, strūklakas, un veikals pie veikala.

Tas mirklis bija klāt. Sapratu, ka nu man būs nakts jāpārdzīvo šajā svešajā pilsētā vienai. Lēnam ar smagajām somām devos uz buss station. Izcili jauka un moderna ēka, ar augstiem grieztiem un plašām ejām uz piestātnēm. Biju jau noskaidrojusi, ka to vērs ciet 23.00 un atkal atvērs 4.00 no rīta. Sēžu un asaras lēnām birst. Tās tur tiešām birst, visiem redzamas, un saprotu, ka jāsaņemas. Sajūtu dažus līdzjūtīgus skatienus. Sameklēju uzrakstu toilet, un kamēr domāju, ko darīt, angļu lēdija man iedeva 20 pensus. Samulsu, bet pateicos. Silts un tīrs, visur ventilācija un labi aromāti. Karsts (zīmes brīdina hot!) un auksts ūdens. Ērti un silti. Īztīru zobus, paēdu vakariņas, un sēdēju tik klusi, lai neviens nepamanītu. 20 mārciņu vietā (par naktsmājām viesu namā) esmu samaksājusi 20 pensus un ļoti ceru, ka apkopēja tīrot, mani nepamanīs. Pateicos savam Sargeņģelim, ka nebija jānakšņo laukā, jo nakts bija vēsa, neliels sals.

Saulains, kluss svētdienas rīts. Stāvēju pilsētas centrā, un saprotu, ka nezinu pat, uz kuru pusi man jāiet. Cilvēku nav, autobusu arī. Angļiem svētdiena ir normāla, īsta brīvdiena. Sameklēju taksi, un pa 8 mārciņām nokļuvu īstajā vietā savlaicīgi. Tests, pārrunas un dokumentu aizpildīšana prasīja vairāk kā stundu, un rezultātā ar lapiņu, kur uzrakstīta manas jaunās darba vietas adrese, devos to meklēt.

Pajautāju ceļu angļu džentlmenim ar sunīti, un viņš laipni pavadīja mani, un vēl veiksmi novēlēja. Vēl viena nakts. Dzeltenas rudens lapas, noraku somas zem tām, un kā medniece, klusi sēdēju un gaidīju rītu. Nenosalu, mazliet noguru, mazliet uzlija lietus, bet sagaidīju rītu.

Kamēr strādāju Anglijā, man dzimtenē, Latvijā iznāca mans pirmais dzejas krājums, un katru dienu bija tik skaistas debesis. Brīžiem brīnumaini skaistas.

Ja ko ļoti vēlas, tas piepildās. Es ar darba biedru palīdzību atradu, kur dzīvot. Atbildīgie sanāca kopā, pajautāja man, kādēļ aizgāju prom no Džetana biroja.

Es pateicu, kāda man problēma, un man palīdzēja. Atradās mašīna, kas mani aizveda atpakaļ uz centru, gultas vieta divstāvu dzīvoklī ar visām ērtībām ļoti skaistā ēkā un atsaucīgs dzīvokļa aģents, kurš bija ar mieru pagaidīt naudu, līdz man tā būs. Es sajutos laimīga, un zināju, ka nu man viss izdosies. Strādāju smagi un cītīgi, un sajutu pleca sajūtu no saviem darba biedriem.

Manas mīļākās dienas bija piektdienas. Jauka sajūta.

Uz darbu skrēju, un nevarēju sagaidīt, kad būs atkal darba diena, tiku pie overtime, un varēju ar nelielu pārmaksu samaksātSMSkredītus. Paņēmu tos četrās bankās. Līgumus ar darba devējiem slēdza Latvijas aģentūra, par pakalpojumu otrreiz man samaksu neprasot.

Paldies viņiem par cilvēcību un sapratni. Ļoti labs darbs man bija Warehouse. Prieks bija strādāt. Laikam kādam likās, ka ļoti labs.

Anglijā silts un nebija ziema man šogad. Par to jūtos īpaši pateicīga. Silts un silts, un ļoti ātri atnāca pavasaris. Poundu veikaliņos, kur viss par vienu poundu, var nopirkt visu, kas vajadzīgs. Ļoti noderīgi tiem, kuri tikko sākuši strādāt.

Mana ikdienas porcija saldējuma. Nice!!! Nav jau tā, ka visu apēdu uzreiz, bet par tādu naudu tik ļoti gardu desertu varēju ēst un ēst. Paldies TESKO. Cenas pasakaini izdevīgas, un pie mans nedēļas algas, prieks. Arī vakarā pirkt maizi izdevīgi. Tur visu mīl svaigu, un vakardienas maizei cita cena, bet man pēc darba nākot, ap 23.00, ļoti izdevīgi.

Man tāds vecās, skaudīgās mātes lāsts un vēl viena „melnā dāma” draudēja visu atņemt. Nezinu, vai tas vai cits iemesls, bet... kādu dienu gājēju celiņu šķērsoja furgons. Viņš tur pēkšņi bija, un man vajadzēja kāpties atpakaļ, nevis draudzīgi smaidot, to apiet drošā attālumā. Visur ir kameras, un man todien nepaveicās. Varbūt drošības dienesta vadītāja, kura vienpersoniski bija izlēmusi, ka esmu pārkāpusi drošību un atlaižama, bija līdzīga tai draudētājai, es to nezinu... varbūt kāds melns skorpions gadījās todien man ceļā, tā varētu būt, jo nejaušības ir labas jaušības. Darba biedri apjautājas, sajūtu, ka uzmundrina...

Es uzrakstīju vēstuli tai kundzei, ar lūgumu izskatīt manu gadījumu, un atļaut man strādāt.

Nu es gaidu atbildi. Nevēlējos atgriezties Latvijā, jo tomēr labi tur dzīvot. Man bija ļoti, ļoti paveicies.

Nogurums pēc darba liels, bet patīkams.

Mīļš paldies maniem atbalstītājiem, kuri man palīdzēja. Esmu laimīga, ka esmu strādājusi labā darbā, saņemot labu algu. Labāko algu savā mūžā. Es kaunos, ka esmu mūzikas skolotāja, un neslēpju to. Varbūt man izdosies padziedāt kopā ar angļiem. Kādreiz?! Mani darba biedri daudzi bija labi dziedātāji, tādas balsis. Kāds draugs man teica: „Nauda nav galvenais.”

Nezinu, varbūt nav, bet ja nav cilvēka cienīgi dzīves apstākļi, tad tomēr ir būtiski. Mani no bada izglāba "manas angļu lēdijas" un atsaucīgi cilvēki.

Anglijā dzīvot ļoti patīkami. ES standarts, laipni cilvēki, gan jauni, gan veci. Uz ielām nauda mētājas. Cilvēki turīgi, un bieži vien sīknaudu, ja izkritusi, paši nepaceļ. Es katru dienu ejot uz darbu kājām (vēlāk nopirku ļoti labu angļu baiku) atradu un pacēlu daudz. Varēju braukt arī ar jauku autobusu, bet prieks bia ietaupīt. Katru dienu, kad gāju kājām, ietaupīju vairāk kā 3 sterliņu mārciņas. Labs Save. Pa 17 pensiem sanāk Cocacola Light. Pēc jaunā gada viss nedaudz palika dārgāk. Arī Cola maksāja jau 20 pensus.

Esmu pateicīga, ka man ir mana angļu pieredze, un ticu, ka cilvēkiem ir Sargeņģeļi.

Manējais ir pats labākais pasaulē.

Paldies manam Sargeņģelim!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais