Kurdistāna. I daļa. Galvaspilsēta

  • 3 min lasīšanai
  • 11 foto

Par Ziemeļirākas autonomo Kurdistānās Reǧionu iesapņojos pirms diviem gadiem, apceļojot Mezopotāmijas turku daļu. Salasīju pa internetu viskautko par kurdu tautas vēsturi un neatkarības cīņām kopš XX gs. sākuma un par turku, krievu un angļu lielvaru politikas nejaucībām. Atradu šādus tādus backpacker ceļojumu aprakstus un aǧentūru piedāvājumus (dārgus un bezpersoniskus), kamēr pats ceļotāju dievs sagādā man vispiemērotāko ceļabiedru kurdu valodās pasniedzēja personā. Esam vienreiz satikušies Turcijā un pēc tam daudzreiz skype. Aprīlī mans draugs brauc uz vērienīgu konferenci Kurdistānas galvaspilsētā Erbilā un apsola pieskatīt mani vismaz ceļojuma sākumā.

Uz Erbilu no Rīgas caur Istanbulu ērti un dārgi aizlidoju ar Turkishairlines, esmu galā ap trijiem naktī. Paskontrole bez aizķeršanās, puiši iespiež kaut kādu zīmogu un 15 dienas varu darīt, ko gribu, welcome to Kurdistan, tikai neej nekur bez pases. Pusceļā man piebiedrojas Haidars, pēdējā brīdī uzzinājis, kura viesnīca rezervēta un kā mūs sagaidīs. Visos ceļojumos mani visvairāk biedē brīdis, kad vēlā naktī vienai no lidostas ar taksi jābrauc velnsviņzinkur. Šoreiz tas izpaliek, mūs tik tiešām sagaida un aizved uz 4* viesnīcu. 85 USD par nakti ir dārgāk nekā man gribētos, bet stipri lētāk nekā booking.com piedāvājumi, kas vairāk orientēti uz naftas biznesniekiem. Mans numurs ir nejēdzīgi liels un piebāzts ar smagām mēbelēm, vannasistabu iekārtojis kaut kāds punduris, AC darbojās, visi ūdeņī tek, ar labunakti.

Erbila (Hewler) ir visbezpersoniskākā pilsētā, kādu esmu redzējusi. Viņi dikti lepojas ar moderno un kristīgo nogabalu Ankava. Tur jau ir dažas torņceltnes un būs vēl, pārējo apbūvi veido stikla un metāla kubi un bezgalplatās ielas. Nebeidzamās mēbelu u.c. interjēra lietu veikalu rindas. Visi uzraksti angliski. Satiksme intensīvā, autiņi izskatās kā vienā mēnesī pirkti. Redzu daudzus balti zeltītus Toyota Hilux, nākamie ir Corolla un Hyundai, viss. Nekā veca vai sagrabējuša, skats uz naftas svētīto gaišo nākotni.

Vēsturisko centru veido pampaks ar citadeli. Vieta apdzīvota vismaz 10 000 gadus un arī neandērtāliešu kauli tepat kautkur esot atrasti. Citadele būvēta no pelēcīgā mālā ķiegeliem, kas izskatās antīki jau pēc mēneša. Galvenos vārtus pašlaik atjauno. Pa citadeles vidus ielu varu staigāt brīvi, bet no pusatjaunotajām mājām manī laipni aizdzen sargs ar plinti. Plintnieki stāv pie katrām durvīm gan muzejā, gan šopingmallā, par neskaitāmajām ministrijām un pārvaldēm nemaz nerunājot.

Citadelei priekšā ir centrālaīs laukums ar strūklakām un kolonādi, kur tirgo vispasaules dranķus. Vietējo kolorītu rāda tikai vienā mazā nojumē ar metāla tējkannām. Tūristu te nav, suvenīrus nevienam nevajag. Veselu stundu pavadu pie telefonpuikām, kamēr Asiacell simkarte sarod ar manu stulbo windowsphone. Visi runā angliski, neviens neuzbāžas ar nepiedienīgiem piedāvājumiem vai blēdībām. Naudas mijējiem priekšā pilnas kastes ar banknotēm, samainu savus 100 USD pret 120 000 dināru un esmu gana turīga, lai ietu uz krogu. Par 15 000 dināriem mani sabaro ar salātu kaudzi, lēcu zupu, grillētiem dārzeniem, kebabu, tēju un autrumu saldumiem, sēžu uz jumta, galds apsegts ar brokātu, trīs kalpotājī manā rīcībā.

Vakarā pievienojos kurdologu konferences pasākumam.Vispirms jānoklausās 4 politiskās runās. ''No rīta jau bija astoņas!'' šņāc mans izsalkušais draugs, tomēr par konferenci ir sajūsmā. Lai gan dzimis un skolojies Irānās kurdu pusē un strādā Turcijas kurdu universitātē, vinš tagad pirmo reizi publiski uzstāsies kurdu valodā. Par valodu un literatūru neko daudz nezinu, bet, man par laimi, konference ir daudzkantaina un es ātri sapazīstos ar sociologu un antropologu dāmām. Uzzinu visai nepievilcīgās lietas par kurdu sieviešu ikdienās dzīvi veču kontrolētās religījas, politikas, tradīciju un ekonomikas vidē. Katru dienu vismaz viena sieviete aiz izmisuma aplejas ar petoleju un pašaizdedzinas. Neviens man nevar paskaidrot, kāpēc viņas izvēlas tik šausmīgu celu. Izglītība te ir bezmaksas un studentiem dod arī stipendijas, tomēr lauku jaunavai tikt studēt pret tētiņa gribu nav gandrīz nekādu iespēju.

Pietiek par to, labāk ēdīsim. Kurdu galas podi ir pilni ar smaržīgām mērcēm. Rīsī tādī un šitādī. To visu ēd, turot dakšu kreisajā rokā un karoti labajā - loti ērti un tīri. Kas paliek pāri, to uzslauka ar neraudzētās maizes plēksni.Es tēloju veǧetārieti un uzklūpu aukstajam galdam. Pazīstamu un nepazīstamu zaļumu buntes, īsti tomāti, baklažānu suflē, humuss un aitu sieri..........un svaigās zemenes, arbūzi, vīǧes. Un dzīvā mūzika ar kurdu dejām līdz vēlai naktij.

Otrajā dienā apstaigāju Erbilas parkus. Pavasarī te ir īstā paradīze. Rozes visās krāsās, ziedošī krūmi un koki, zaļa zāle, ezeriņi, putni. Vislielākais parks agrāk bijis Huseina armijas garnizona vieta. Tepat ir Kurdistānas parlaments, pamatīgs kubs ar milzu karogu. Gribēju gulēt zālē zem ziedošiem rožu krūmiem, taču viss ir biezi noputējis. Naktī gan lija, bet tagad gaiss atkal pilns ar arābu smiltīm un celtniecībās putekļiem. Negribu domāt, kā būs vēlāk vasarā. Uz ielām un parkos redzu gandrīz tikai vīriešus. Nedaudzās sievietes turās bariņos, visām lakati galvā, lai gan tā nav obligāta prasība. Manas pusgarās bikses ir īsākās visā reǧionā.

Pilsētā man pa 2 dienām apnikusi līdz nāvei, jātiek laukā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais