Burāšanas skolas NAUTICA mācību pārgājiens Turcija - Grieķija- I daļa
|
Nautica LV
|
1. diena. Pēc diviem lidojumiem un viesnīcas esam veiksmīgi nokļuvuši Turcijas pilsētā Gocekā, kur atrodas vairākas jahtu čarterfirmas. Priekš mums ir rezervētas 3 jahtas. Beneteau Oceanis 46, Dufour 44 un Jenneau Sun Oddysey 50DS. Visas jaunas, svaigas, smukas. Visi mūsu jahtu kapteiņi (Murats, Rolands un Jurijs) ir Nauticas absolventi ar IYT tiesībām kabatā.
Pirmajā dienā diez ko enerģisks nejūtos, jo Frankfurtes viesnīcā izdevās aizmigt tikai uz pāris stundām, trijos no rīta bija jābūt lidostā, lai izlidotu uz Dalamanu. Čarterfirmas šoferis mūs sagaidīja Dalamanas lidostā un taisnā ceļā aizveda uz vienu no Gocekas jahtklubiem, kur pieņēmām pirmo jahtu - Oceanis 46. Jahtas pieņemšana pati par sevi nav nekas sarežģīts, vienīgi paiet diezgan ilgs laiks kamēr čarterfirmas pārstāvis izrāda visus piederumus, un parāda, kā darbināt visus mehānismus.
Pēc pirmās jahtas pieņemšas lielākā daļa no mūsu ekspedīcijas satiekas krastmalas restorānā, kur arī tiek paēstas pirmās kārtīgās pusdienas. Pārsvarā visi ņēma grillētus astoņkājus, eļļā vārītus kalmāru gredzenus, svaigi spiestu apelsīnu sulu un turku kafiju.
Pēc pusdienām iepirkām provīziju, ko turks arī nogādā pa tiešo uz jahtu, un devāmies pieņemt mūsu jahtu - SO50. Čarterfirmas pārstāvis iedod sarakstu, kuram ejot cauri paši pārbaudam visus mehānismus un piederumu atrašanās vietas. Pēc tam ierodas čarterfirmas pārstāvis un parāda visus sīkumus.
Abas jahtas veiksmīgi pieņemtas, vienīgi Jurijs solās būt tikai 11 vakarā līdz ar to formalitātes ar viņa jahtu būs jāveic vēlāk.
Mūsu jahtas stāv dažādās ciemata pusēs , jo jahtas tiek nomātas no dažādām čarterfirmām. Blakus Rolanda jahtai atbrīvojas vieta un mēs ar Muratu pārlikām jahtu pie viņa. Tagad visi esam blakus un var doties vakariņās. Arī vakariņas ēdam pie ūdens. Šoreiz tikām pie lielas, zivs, turku mezzēm, pahvalas ar saldējumu un vēl visādiem brīnumiem, nosēdējām diezgan ilgi. Pēc tam sēdēšana pārcēlās uz Rolanda jahtu, pēc kā arī visi aizgāja gulēt. Bet tas netraucēja Muratam klusiņām nospert Rolanda arbūzu.
2. diena. Nākošais rīts sākas ar turku-zviedru galdu un pārēšanos ar komerc-omletēm. Brokastis noslēdzās ar divām pudelēm šampanieša. Šo šampanieti lēja glāzē ar ledu un sajauca ar svaigi spiestu apelsīnu sulu. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka katrs šampis maksā 100€ - laikam apčakarēja.
Pēc brokastīm dodamies jūrā uz grieķu salu Kastelerizo. Šī sala ir 50 jūdžu attālumā. Diemžēl vējš ir par vāju lai burātu, tāpēc motorizējam. Lai nu kā bet pievakarē esam klāt un nostājamies uz enkura. Krastā dodamies ar dingiju. Šodien pareizticīgo lieldienas, ko Grieķi svin diezgan intensīvi. Šī sala vispār ir ļoti interesanta, patstāvīgi te dzīvo ap 200 cilvēkiem. Atrodam kārtējo ēstuvi, saēdamies olīves, visādas zivis un mošķus. Pie reizes paķērām arī Grieķu salātus un vietējo aliņu. Rēķins šajā krogā bija vislabākais, uz visu baru (10 cilvēki) 200€. Bet tiešām ēdamais bija daudzveidīgs un porcijas bija lielas. Līdzīgas vakariņas Turcijā mums uz visiem izmaksāja 600€. Nakts uz enkura, bet nākamā diena tiks pavadīta izpētot salu.
3. diena. Agri no rīta mostamies, pabrokastojam uz laivas un dodamies uz klinšu alu, kurā var iebraukt tikai ar laivu un tad var redzēt it kā gaiši zilu ūdeni. Nez, it kā jau forši, bet nekas tāds. Rolanda komanda nolemj dzīvoties pa salu, bet mēs laižam uz Kekova, kur drusku
pastaigājamies pa ciematu un paēdam. Vispār Kekovā ir nogrimusi pilsēta, cietoksnis, divas pīles un savvaļas bruņurupuči, ko arī nobildējām. Šeit restorāna rēķins uz mums pieciem bija 120$ par divām milzīgām bļodām ar grieķu salātiem, turku springrolliem, aliņu, minerālūdeni, aso gaļu, kas cepta uz iesma (kotlete uz kociņa) un diezgan lielu kaudzi ar kalmāru gredzeniem. Turku springrolli bija krietni lielāki nekā ķīniešu, apmēram vidēji liela gurķa izmērā.
Paēduši dodamies atpakaļ uz Kastalorizo, pa ceļam uzpūš spēcīgs vējš un mums sanāk arī paburāt. Ierodamies ar tumsu. Pūš pamatīgi, bet nu noenkuroties izdevās. Vēlak uzzinam, ka Rolanda komanda ir iebraukusi ostā, uz turieni dodamies arī mēs. Protams, ka redzēt nevar neko, tāpēc stūrējam tikai pēc priboriem. Osta pilna, nākas atkal stāvēt uz enkura. Rolanda komanda jau jautrā prātā aicina uz karaoke un stāsta par to, kā piedzirdījuši vietējo Popu, bet mēs noguruši apēdam astoņkāju salātus un ejam uz laivu gulēt. Visā visumā forša vieta, bet ilgi te būt negribas. Rolanda komanda izdomājusi vēl vienu dienu padzīvoties pa salu un tālāk doties tikai vakarā. Un arī tikai uz tuvāko ostu, kas ir 2 stundu attālumā.
4. diena. Pamostamies un laižam uz restoranu brokastīs, grieķu salāti, svaigi spiesta apelsinu sula, omletes un svaigi ceptas bulciņas - 10€ no cilvēka. Rolanda blice jau niekojas ap šampi. Mēs nolemjam doties uz 50 jūdžu attālo Fethiye, kur dzīvojas Jurijs ar savu komandu. Tāpēc apmeklējam telefonbūdiņas izmēra supermarketu, sapērkamies melomes, arbūzus un viskautko citu. Pirmajā dienā nospērām Rolanda arbūzu, ko viņš šodien esot atradis savā ledusskapī - neticami, mēs taču to apēdām. Bet nu adevām vietā vienu no mūsējiem, neskatoties uz to, ka šis ir atradis mūsu apēsto arbūzu. Atkal nav vēja un zāģējam ar dīzeļburu, pa ceļam nopeldamies, uzēdam un pasnaužam. Īsi pirms tumsas ierodamies ostā - restorāns ar piestātni. Te ir ļoti, ļoti smuki vieta saucās Wall Bay un tā atrodas tādā kā arhipelāga nostūrī. Apkārt ar kokiem apaugušas klintis un nelieli līcīši. Skats fantastiks. Satiekam Juriju un dodamies uz restorānu vakariņās. Atkal esam 10 cilvēku sastāvā. Apēdām jēra šašlikus, salātus, mezzes, aliņus, augļus, svaigi ceptu maizi un pēc tam padzērām turku tēju ar austrumu saldumiem. Kopējais rēķins 500$. Viens no Jurija komandas dodas agri no rīta ar ūdenstaksi un pēc tam ar parasto dodas uz lidostu. Dīvaini bet no šejienes var tikt prom tikai pa ūdeni, kaut arī neesam uz salas. Vienkārši nav ceļa pāri kalniem. Rīt plāns doties uz Ekincik tur esot baigi smuki.
5.diena Brokastis un ejam jūrā, pūš ap 25 mezgliem, bet pretējā virzienā - kreicējam. Arī vilnis ir 1 - 1.5m augstumā. Plānojam doties uz nelielu un smuku līci peldēties, bet pēctam uz Ekenčik. Daudzi te turās uz jūrasslimības robežas un ēd tabletes, bet citādi viss ir labi. Kad esam gandrīz klāt pie smukā līcītīša nolemjam to neapmeklēt, jo laiks tagad ir diezgan apmācies un nejauks. Laižam tālāk uz Ekenčikas ostu, kur pieparkojamies pie restorāna.
Raksta autors: Askolds Hermanis (Nautica burāšanas skola)