Aizsoļojām līdz Kihnu 7,8,9 diena.
|
Martins Kalnberzins
|
7.diena.
Pamatīgi nobaudījuši laiskas, gardas brokastis, bijām gatavi pamest omulīgo viesnīcu un doties tālāk. Viesnīca bija gadījusies praktiski uzreiz, iesoļojot pilsētā un, pieturoties pie plānotā pārgājiena maršruta, mums bija, kā reiz, tai visai jāsoļo cauri.
Lai arī Igaunijā bija būts iepriekš ne reizi vien, tomēr tieši Pērnavā biju ciemojies tikai agrā bērnībā kopā ar vecākiem. Atmiņā bija palikusi skumīga ieliņa ar koka mājām un dzelzceļa stacija. Tagad, soļojot pa pilsētu, nesapratu īsti kur pirms tam esmu bijis, jo pilsēta šķita pamatīgi izmainījusies. Izejot no viesnīcas centra virzienā, sākumā bija mazas ieliņas ar, atmiņas fragmentos zibošām, līdzīgām, zemām koka mājelēm. Pa ceļam, iepirkuši tirgū augustam raksturīgās ogas, tās uzkozdami , soļojām baudot saules pielietās ielas. Kā kārtīgiem tūristiem pienākas nosoļojām pa satiksmei slēgto tūristu ielu, ielūkojoties suvenīru veikalos un pārliecinoties, ka daži no Pērnavas suvenīriem ir gauži līdzīgi citu valstu un pilsētu tūristu bodēs atrodamiem labumiem. Pēc pastaigas pa pilsētas centru iemalkojām kafiju vasaras kafūzī , lai pieliktu punktu pilsētas apmeklējumam. Tikuši pāri Pērnavas upei uzsākām dienas pārgājiena devu.
Īsti pat nepētījuši karti telefonā, jo bija pilnīgi skaidrs, kur ir jūra, soļojām ārā no pilsētas un droši griezām iekša pirmajā ceļa, kas veda uz pludmales pusi. Pludmale, kā jau ierasts, bija sēkļu, pļavu un niedru standarta komplekts. Novilkuši apavus, sākām brist pa ūdeni uz priekšu un drīz vien stāvējām pie paplata kanāla. Diena bija saulaina, tomēr tā nebija tik silta, lai rosinātu Zaici mesties peldus pāri kanālam. Tā nu, kaklus snaikstīdami un cerot, ka kaut kur būs iespēja kanālam tikt pāri, soļojām gar tā krastu, arvien vairāk attālinoties no pludmales. Protams, ka pāri netikām, bet līgani tikām izvesti atpakaļ uz lielceļa.
Stūrgalvīgi pēc pāris simts metriem atkal griezām iekšā pirmajā ceļā un soļojām uz jūru, līdz atdūrāmies atkal pret kanālu. Šoreiz likās , ka veiksme mums uzsmaidīs, jo ceļš veda uz priekšu gar to. Likās loģiski, ka tam vajadzētu vai nu atvest mūs pie jūras, jo varbūt tas nemaz nav kanāls, bet līcis ar salu vidū , vai atvest vismaz līdz tiltam. Tomēr nē, palēnām tas izčibēja zālēs un krūmos līdz smalka, maza taciņa atveda mūs līdz makšķernieku migai ar izmētātām tukšam tārpu bundžām, salauztiem makšķerkātiem un citiem mēsliem . Brīdi vēl pacīnījušies pa brikšņiem, atzinām savu sakāvi un soļojām atpakaļ visu gabalu līdz ceļam. Šoreiz vairs neriskējām un, nepametot šoseju, soļojām pa ceļu, raudzīdamies pēc pārliecinošas uzvaras pār taku murskuļiem.
Pāris stundu visnotaļ vienmuļa soļošana pa asfaltu deva mums nepieciešamās zināšanas , ka nepārvaramais kanāls tomēr esot bijusi upe vārdā Audru, par ko pārliecinājāmies šķērsojot tiltu, un beidzot arī noveda mūs līdz vietai, kur par mums vēlamo rezultātu nevarēja būt nekādu šaubu. Daudzsološa ceļazīme norādīja, ka pēc 3 km būšot pludmale, restorāns un kempings. Vismaz divus no ceļazīmes piedāvātajiem labumiem mēs labprāt bijām gatavi izbaudīt. Pludmale bija defoltā pieprasīta lieta un ēstūzi, ejot ar kājām, arī nekad nedrīkst laist garām neapmeklētu. Nekad nav zināms, kad atcilposi līdz nākamajam.
Šis bija pamatīgi pārdomāts atpūtas komplekss ar skaļu nosaukumu Villa Andropoff. Atrakcijas parks mežā ar virvju trepēm, virvēm, kāpšļiem un pilns ar spiedzošiem bērniem, kas lika nobālēt pat Tarzāna kaujas sauciena tembram. Laivu noma, restorāns, ēstūzītis, kempings un viesnīca, bet pats galvenais - beidzot mēs ieraudzījām pludmali.
Baudot pusdienas āra kafejnīcā, vērojām kā Pērnavas līcī sāka pulcēties mākoņi. Sapratuši ,ka, diemžēl, laiskošanās saulē pludmalē nesanāks , iepakojuši līdzi to, ko nespējām uzreiz notiesāt no milzīgajām pusdienu porcijām, devāmies ceļā, ik pa laikam pametot skatu pār plecu uz draudīgi tumšiem mākoņu vāliem, kas mācās virsū mūsu saulainajam līcim no austrumu puses, cilpojām vien tālāk.
Pēc kilometra, kur zāles un niedres pārtrauca pludmales līniju, pie jūras pienāca grantēts ceļš un mums par prieku veda tālāk, rūpīgi sekojot krasta līnijām. Tā, tā, šie bija ideāli apstākļi, lai pamatīgi iedzītu šodienas nobumbulēto kilometru daudzumu, un nu katrs sev ērtā ātrumā raiti soļojām uz priekšu ik pa laikam, līdzīgi kā riteņbraucēji, nomainot viens otru līdera pozīcijās.
Ceļš mēdza no jūras attālināties maksimums par 200 metriem, vedot cauri augstu zāli noaugušām pļāvām. Sajūta bija, ka mēs soļojam pa zāles jūru, jo augu stiebri līgani viļņojās vieglā vēja ritmā un, pa gabalu lūkojoties, saplūda vienā ritmā ar jūras viļņiem. Pa ceļu tā arī ne reizi mums nepabrauca garām auto.
Ērtā, monotonā soļošana pa grantēto ceļu un harmoniski saplūdusī zāļu un ūdens jūra, šo pēcpusdien mums ļāva izbaudīt vienu no tiem foršajiem brīžiem pārgājiena laikā, kad tu nokļūsti transam līdzīgā stāvoklī un soļo uz priekšu viegli , saplūstot ar visu kas tev ir apkārt. Ceļš, krūmi, jūra, zāle - tas viss it kā nes tevi uz priekšu un tu bez šķietamas piepūles plūsti ar to kopā .
Pēc vairāku stundu soļošanas, palēnām tomēr atgriezies realitātē. Pusdienās uzņemtais enerģijas daudzums izsīcis un brašais temps noplacis. Apkārtnē nekas nebija mainījies, grantēts ceļš un zāles jūra mūs uzticami pavadīja. Tas mūs darīja tramīgus, jo tuvojās jau krēsla, bet par foršu telts vietu šo lekno zāles audzi nosaukt nevarēja.
Līdz ar mūsu enerģijas pēdējām atliekām un rietošās saules stariem, par mūsu naktsvietu kļuva kādas lauku mājas iekoptais zālājs, kas, šķiet, sezonas laikā bija paredzēts tieši šādam nolūkam. 5 EUR garantēja sausu , īsi apcirptu zālēs laukumu telts uzsliešanai jūras krastā.
8 diena.
Saulains, vējains rīts nepārprotami ir galvas tiesu pārāks par apmākušos vējainu rītu, un mēs ar cieņu novērtējām šo laika veča labvēlību. Ātri notiesājuši vakardienas pusdienu pārpalikumus, un piepildījuši ūdens pudeles ar gardo saimnieces akas ūdeni, bijām gatavi dienas piedzīvojumiem.
Ceļš vēl joprojām mūs veda gar jūru, ieturot jau vakar ierasto 200 m distanci no ūdens, tikai atšķirībā no vakardienas ik pa laikam, izvedot caur nelieliem māju puduriem, kuri lepojās ar ciemata statusu un nosaukumiem - tādiem kā Lindi , Marksa un visbeidzot Liu. Liu ciematā ceļš krasi novirzījās prom no jūras. Izpētījuši karti, nolēmām, ka dosimies un Pootsi ciematu un pārgājiena gar jūru definīciju papildināsim ar punktu, ka jāapmeklē arī visas salas, ja tādas gadās tik tuvu krastam kā Kihnu sala. Soļojot pa ceļu uz ostu , kas atradās Pērnavas līča pašas beigās smailā ragā, mums sanāktu pamatīgs vairāku km līkums un mēs pieņēmām ceļojumam liktenīgo lēmumu - mēģināt tikt līdz Pootsi ciemam pa taisno, cauri brikšņiem.
Izvēlējušies nelielu zemes ceļu , kurš veda mums vēlamā virzienā apmēram kilometru, un ticot kartei, beidzās viensētā, soļojām uz priekšu.
Karte nebija melojusi. Viensēta gaidīja ceļa galā, bet kartē nebija minēts, ka šajā viensētā dzīvo brīvu, ar ķēdi neierobežotu, suņu dzīvi divi milzīgi šis sugas pārstāvji. Izskatījās, ka ciltsrakstos jābūt ir sanbernāriem, dogiem, kaukāziešiem un zirgiem.
Jau iepraktizējušies reakcijā ar buļļiem , mēs tikpat bezrūpīgi kā nākuši, lēzeni bridām prom no ceļa un, šķielējot ar vienu aci , ko iesāks suņi, soļojām pa aizaugušu lauku uz brikšņu pusi. Suņi nerēja, nerūca, bet arī nekustējās. Abi, cēli apsēdušies pie šķūnīša pakša, uzmanīgi vēroja mūs. Līdz mežiņam bija jānoiet kādi 50 metri un jau pa gabalu lūkojāmies pēc pamatīgākā krūma vai kociņa, kurā varētu uzrāpties vajadzības gadījumā, glābjoties no abiem „suņukiem”
Mājas sargi laikam šādus knišļus uzskatīja par pārāk sīkiem miera traucētājiem , lai pievērstu pamatīgāku uzmanību, ļaujot mums veseliem ienirt brikšņos.
Brikšņi , kā jau brikšņi. Garākie koki rūpējas par ēnu, sīkāki un lielāki krūmi - par ērtu pārvietošanos, bet sakritušie koki, dažādās trūdēšanas stadijās, par stabilu un vienmērīgu pārvietošanos.
Visnotaļ izveicīgs lēciens no viena krituša koka uz otru beidzās ar diviem krakšķiem. Pirmais bija lūztoša koka un otrais izmežģītas potītes. Pašam likās, ka potītes krakšķis bija skaļāks par koka.
Potītes izmežģīšana ir ierasta lieta. Ja vienreiz tas ir gadījies, tad otro reizi tas notiek parasti jau vienkāršāk, bet trešo, ceturto jau kā pa sviestu. Brīdi ieklausījos sāpēs un sevī, prātojot vai nav lauzta, bet par laimi pēda locījās uz visām pusēm. Lai arī krakšķis bija pamatīgs, tomēr šis nebija trakākais izmežģīšanas gadījums. Potīte viegli uzpampa un vienmērīgi īdēja.
Drīz vien izbridām uz meža ceļa un, neskatoties uz to, ka veda tas praktiski pretējā virzienā , kā mums bija nepieciešams, nolēmām tomēr doties pa to. Skaidrs bija ,ka šis starpgadījums ir pielicis punktu pārgājienam, jo, lai arī paiet varēju, bet par nopietniem attālumiem vairs nevarēja būt ne runa.
Lēnā tempā soļojām pa ceļu uz Ostas pusi, nolēmuši vismaz apmeklēt Kihnu salu, lai ceļojums nebeidzas gluži bez konkrēta finiša punkta. Uz Kihnu salu no Munalaid ostas kursēja neliels prāmis vairākas reizes dienā, un mums par laimi pēdējais no reisiem bija tieši pēc stundas, kad bijām ieradušies.
Visbeidzot, nometuši somas prāmja pirmajā stāvā , kur bija paredzētas vietas sēdēšanai, un paķēruši no bāriņa sidras un alus bundžas, iekārtojāmies uz klāja pie viena no bortiem un vērojām, kā prāmis slīd gar mazām saliņām, attālinoties no krasta un dodoties Kihnu salas virzienā . Sala pagaidām izskatījās pie horizonta ka plāna zemes strēlē.
Uz prāmja kopā ar mums bija raiba kompānija. Daži vello turisti, pāris vietējie iedzīvotāji un tad vesels bars folkloras grupas dalībnieku. Muzikanti, dziedātāji , dejotāji, saposušies tautas tērpos, paši sava gaidītā pasākuma uzbudināti, radīja jautru kņadu uz kuģīša. Akordeona un stabuļu radītu melodiju pavadībā prāmis viegli šķīla mazus vilnīšus, un Kihnu salas apveidi lēnām kļuva arvien platāki, lielāki un konkrētāki.
Uz salas auga zems priežu mežs, un krastmala bija nosēta ar lieliem akmeņiem. Apmetis nelielu loku, prāmis piestāja, rūpīgi izbūvētā, nelielā ostā. Viss skaļais folkloristu bars dažās minūtes tika salādēts smago automašīnu atvērtajās kravas kastēs , vietējie salekuši sagaidītāju mašīnās, velotūristi aizminušies, un ostā bijām palikuši tikai mēs divi. Nopētījuši ceļa malā informatīvo karti, nolēmām, ka respektēsim salas mazo ekosistēmu un šonakt nakšņosim kempingā, kurš bija kartē atzīmēts salas pretējā pusē.
Kihnu sala ir ar priežu mežu noaudzis zemes pleķītis, izvagots ar ceļiem un takām. Kopumā nobūvēta ar viensētām un nelieliem ciematiņiem vairāk kā gribētos. Sala ar interesantu kultūras mantojumu, jo salas vīri pārsvarā visu laiku nodarbināti zvejā, salas saimniecisko un pat politisko dzīvi pārsvarā esot pametuši sievu rokās. Šāda kartība esot saglabājusies arī līdz mūsdienām.
Nedaudz līkumojot pa meža ceļu murskuli, mēs stundas laikā beidzot bijām atsteberējuši līdz kempingam. Potīte signalizēja, ka lai vai kā, bet laiks iekārtot nometni un daudz vairs nevazāties riņķī.
Kempings bija plaša teritorija jūras krastā, salas rietumu daļā. Iekārtots pēc vispārīgiem kempinga standartiem - ar ēdnīcu, vietu kur noskaloties , tualetēm un taciņu labirintiem dažādos virzienos.
Noskaidrojusi mūsu vēlmes – mierīgi, bez uzdzīves, klusiņām pārnakšņot , mums norādīja virzienu ar tekstu, ka vienā kempinga pusē būšot skaļa uzdzīve , bet tur, kur jāapmetas mums, esot blakus neliela, solīda, klusa kompānija.
Apmierināti uzslējām telti , iekūrām nelielu ugunskuru un devāmies vērot saulrietu. Skats bija kolosāls. Salas pludmale bija nosēta lieliem apaļiem akmeņiem. Saule lēni rietēja starp dažiem mākoņiem un meta savus starus slīpi uz akmeņaino pludmali, spēlējoties ar akmeņu toņiem, tos krāsojot ugunīgās krāsās.
Izbaudījuši šo skatu līdz pēdējai pilītei un sagaidījuši jau pamatīgu krēslu, beidzot devāmies uz savu telti gulēt.
9 diena.
Otrā kempingā galā „skaļā kompānija” svinēja nopietnu ballīti ar vadītāju , kas mikrofonā nepārtraukti uzkurināja un koriģēja uzdzīvotāju baru, dārdošu ritmu un karaoki dziedāšanas pavadībā. Ap pulksten diviem ballīte sāka pagurt, jo palēnām vadītāja aurošana vairs nebija tik regulāra un mūzika tik bieži vairs netika mainīta, bet skanēja vienkārši disks.
Ballītes kulminācijas beigas nostrādāja kā signāls mūsu klusajiem kaimiņiem, kuri līdz šim bija uzvedušies rātni .Klusā uzvedība laikam bija tiešā veidā saistīta ar rūpīgu, plānveidīgu konkrēta alkohola daudzuma uzņemšanu, jo brīdi, kad izslēdzās tālākās kompānijas mūzikas iekārtas, iedārdējās ar kvalitatīvu soundbferi aprīkotais kaimiņu apvidnieks. Tā nu auri, čalas, smiekli, bļāvieni un mūzika skanēja nu jau tikai pāris desmitu metru no mums.
Ap četriem no rīta uz brīdi skaļā tusiņa trokšņu fonu nomāca čoperu bubināšana, jo kempingā uz rīta izgulēšanos bija ieradusies kāda rokeru kompānija.
Kūņojoties guļammaisā no viena sāna uz otru, mēs abi, pukstot un burkšķot, zvērējām realizēt baismīgus atriebības plānus.
Visbeidzot es tomēr biju iesnaudies un pamodos no klusuma. Bija 7 no rīta , saulīte uzlekusi, putniņi čivināja un apkārt beidzot bija miers.
Pilnīgi neizgulējušies , smīkņājām paši par sevi, jo mūsu vēlme respektēt salas eko vidi bija izvērtusies par totālu katastrofu mūsu pašu psihei un eko videi. Ko darīt, paši taču bijām vēl samaksājuši par nakts koncerta biļetēm kempingā. Ja jau samaksa saņemta, tad arī kempings bija parūpējies par attiecīgu koncerta programmu.
Kad mantas jau bija sapakotas somās un bijām gatavi ceļam, Zaicis tomēr nenocietās un īstenoja savu naktī izkalto atriebības plānu.
Ar katliņu vienā rokā un vāku otrā, viņa klusiņām aizlavījās līdz kaimiņu teltīm un tad tos dārdinot auroja „Rīīīts !! Laiks Celties!! , Visi augšā. Rīīts! „ Pabarojusi savu izsalkušo atriebības tārpu , kas bija grauzies visu nakti, viņa skriešus pievienojās man, un mēs mudīgi steberējām uz kempinga izeju.
Netālu no izejas , pļaviņā mētājās vairāki motocikli un dažas teltis , ar izteikti šķībām formām un salauztiem telts mietiņiem. No telts krokām ārā rēgojās zābakos autas kājas un skanēja daudzbalsīga krākšana.
Mūsu piedzīvojums bija beidzies ar šādu skaļu noti. Priekšā bija mājupceļš ar gardām brokastīm vienīgajā Kihnu bāriņā, ar prāmja satiksmi, kura izrādījās nav saistīta ar autobusu atiešanas laikiem no ostas, ar soļošanu un auto stopēšanu, ar gardām pusdienām kādā Pērnavas restorāniņā , ar vairāku stundu autobusa gaidīšanu.
Jau vēlu vakarā tumsā, braucot ar autobusu un sēžot pašā priekša blakus šoferiem, mēs ar Zaici gurdi vērojām ceļu, ko autobusa starmeši rāvā ārā no tumsas un prātojām - vai patiešām esam nogājuši visu šo attālumu , kurš, braucot ar autobusu, šķita apnicīgi garš.
