Aizmirstā Baltkrievija - Minska un Mira

Jānis Freimanis 05.05.2013 10 min lasīšanai 50 foto

Ceļā devos pašrocīgi ar „Lux Express” satiksmes autobusu, uz kuru februāra akcijā biļetes varēja iegādāties ar 50% atlaidi. Brauciens no Rīgas līdz Minskai un atpakaļ kopā izmaksāja Ls 16,20. Savlaicīgi vēstniecībā nokārtoju vīzu, kuru izsniedz ikvienam, ja var uzrādīt transporta biļeti, ceļojuma apdrošināšanu un viesnīcas rezervāciju. Pretējā gadījumā būtu vajadzīgs ielūgums. Vēstniecībā Baltkrievijas vīza izmaksāja 25 eiro (Ls 17,50), kas ir krietni lētāk, nekā vīzu kārtojot tūrisma firmā, kur par šo pakalpojumu prasa Ls 25. Ar Krievijas vīzu vispār nevar salīdzināt, jo tā izmaksā Ls 49.

Manā ceļojumu bagāžā Baltkrievija tiešām bija atstāta pabērna lomā, jo uz Eiropu braucot, vienmēr tai tika mests līkums tieši vīzu režīma dēļ. Tad nu šoreiz nolēmu iepazīt šo aizmirsto kaimiņvalsti.

No Rīgas izbraucu ceturtdienas pašā vakarā 22.50 un Minskā ierodos nākošajā rītā 7.30. Baltkrievijā (vasaras režīmā) pulksteņa laiks sakrīt ar mūsējo. Centrālā autoosta un dzelzceļa stacija (Чыгуначнi вакзал) atrodas gandrīz līdzās. Pirmais, kas iekrīt acīs ir iepretim stacijai esošās dvīņu ēkas, tā saucamie „Minskas vārti”. Šie vienpadsmit stāvu augstie dzīvokļu nami būvēti 1952. gadā – laikā kad Padomju Savienības teritorijā iezīmējās staļinisma arhitektūras stilistika. 2011.gadā „Minskas vārtu” kreisās puses ēkai tika uzstādīts atjaunotais pulkstenis, kura ārējais izskats saglabāts autentisks, bet vēderā iedarbināts jauns Šveices pulksteņa mehānisms. Starp dvīņu ēkām iesākas Kirova iela, pa kuru ejot var nonākt līdz skvēram, kur uzmanību piesaista divas skulptūras „Meitene ar lietussargu” un „Dāma uz soliņa”. Minskā šādas interesantas skulptūras sastopamas daudzviet, kas patīkami atdzīvina citādi monumentālo padomijas arhitektūru. No šejienes vairs nav tālu līdz Neatkarības laukumam „Плошча Незалежнасцi”, kas ir viens no pieciem lielajiem laukumiem. Tas ir varen plašs un milzīgs. Visapkārt izvietojušās dažādas zīmīgas ēkas Baltkrievijas universitāte, valdības ēka ar visu Iļjiču priekšplānā, viesnīca „Minska”, galvenais pasts (Главпочтаммт) un sv. Simeona un Helēnas (Sarkanā) baznīca. Šī baznīca ir īpašas uzmanības vērta. Pirmkārt neparasti skaistās arhitektūras, bet otrkārt savas vēsturiskās izcelsmes dēļ. Baznīca tika uzbūvēta 20. gs. sākumā par Minskā ievērojamā un turīgā laulātā pāra Edvarda un Olimpijas Voiniloviču līdzekļiem. 12 gadu vecumā ar gripu saslima viņu dēls Simeons. Nekāda ārstēšana ne lūgšanas nelīdzēja, dēls nomira. Ģimene ļoti smagi pārdzīvoja dēla nāvi, bet pēc neilga laika viņus sagaidīja jauns trieciens. No tās pašas slimības un tikpat smagā veidā nomira viņu 18 gadīgā meita Helēna (Jeļena), nesagaidot vienu dienu līdz savai 19. dzimšanas dienai. Pirms nāves Helēna sapnī redzējusi sarkanu baznīcu, ko no rīta uzzīmējusi un lūgusi vecākiem tādu uzbūvēt savas un brāļa piemiņai. Visu naudu, kas bija domāta kā mantojums, vecāki ziedoja sarkanās baznīcas celtniecībai, ko nosauca savu mirušo bērnu vārdā.

Par Minskas Ļeņinu dzirdēju citu stāstu iz dzīves. Braucis ekskursiju autobuss ar otrās klases bērniem garām Neatkarības laukumam un skolotāja prasa bērniem: ”Bērni, vai Jūs zināt kas tas par pieminekli valdības mājas priekšā?” Bērni korī, nedomājot visi kā viens: „Lu-ka-šen-ko!!!”. Skolotāja nevar novaldīt histēriskos smieklus, šoferis slauka smieklu asaras, cenšoties neiebraukt grāvī. Tas taču vectētiņš Ļeņins. Jā, Ļeņins, kā izrādās, Lukašenko priekšā ir nobālējis, bet Lukašenko piemineklis, par nožēlošanu, vēl pagaidām nav uzbūvēts, bet derētu. Laiks iet, vēsturiskās sejas ātri mainās.

Gar Neatkarības laukumu iet Праспект Незалежнасцi (Neatkarības prospekts kopš 2005.g.) – garākā Minskas iela, kas taisna kā nogrieznis novilkta cauri visai pilsētai. No 1991.- 2005.g. tā saucās par Franciska Skorīnas prospektu, bet līdz tam 30 gadus par Ļeņina, bet vēl iepriekš, līdz 1961. gadam – par Staļina prospektu. Ejot pa Neatkarības prospektu nonāku līdz Oktobra laukumam (Плошча Кастрычнiцкая), kur kā pirmo ieraugu klučveidīgo Republikas pili (Дворец Республики), nedaudz tālāk Arodbiedrību kultūras pili (Дворец культуры профсоюзов), kurai līdzās stāv kara slavas muzejs. Kārtējo reizi jūtama padomiskā dižošanās kāre gan laukuma plašumā, gan ēku varenībā, ko vēl vairāk apliecina milzīgais sauklis uz kara muzeja jumta „Подвигу народа жить в веках”. Nevar noliegt, Arodbiedrību kultūras pils ir apskates vērta, tā nedaudz atgādina grieķu templi ar daudzām fasādes kolonnām. Šī ēka, kas būvēta 1956.g. arī padomju laikā kalpoja kā galvenais Minskas kultūras centrs. 2003. gadā ēka kapitāli restaurēta. Arī šodien te regulāri notiek teātra izrādes un koncerti. Virs ēkas ieejas, jumta nišā atkal tautas diženumu simbolizējošas Staļina laika skulptūras un sauklis „Слава Труду”.

Kājas jau nedaudz piekusušas, tāpēc nolemju izmantot sabiedrisko transportu. Tepat arī metro stacija „Октябрьская”. Pabraucu vienu pieturu līdz „Площадь Якуба Коласа”, kur Neatkarības prospektā 49/1 atrodas mūsu pašu Ķirsona „Lido” ēstuve. Jāizpēta ko te piedāvā. Ar acīm meklēju nacionālo gardumu „Draņikus”, kas izslavēti citu ceļotāju aprakstos. Kā Lietuvā ēdam cepelīnus, tā Baltkrievijā, kā jau kartupeļu zemē, neatņemama kulinārijas sastāvdaļa ir draņiki – kartupeļu pankūkas ar dažādām piedevām – mērcēm vai krējumu. Jā, arī šeit draņiki gozējas uz milzīgas pannas. Kā tu tos nenoprovēsi?

Pirmo reizi nākas norēķināties ar šausmīgo baltkrievu naudu, no kuras es tā arī neko īsti nesapratu līdz pat brauciena beigām. Nauda ir vienkārši murgs vārda vistiešākajā nozīmē. Visas cenas izteiktas milzīgos tūkstošos. Metro žetons maksā 1700 bуr. (Ls 0,11), bet tualetes apmeklēšana no 850 – 1500 byr. (Ls 0,05 – 0,09), kas bija paši lētākie pirkumi. Par vienu eiro (Ls 0,7020) maiņas punktā varēja dabūt 11200 byr. Tātad matemātikas uzdevums: 0,7020: 11200 = 0,000063 Ls. Tik arī ir vērts viens baltkrievu rublis. Metāla nauda Baltkrievijā vispār neeksistē. 50; 100 un 500 rubļi vispār ir makulatūra, kas nav vērti absolūti neko. 1000 rubļi ir 6,3 santīmu vērti. 10 000 rubļi – Ls 0,63. 100 000 rubļi – Ls 6,30. Par miljonāru (1000 000 byr.) kļūsti vien samainot Ls 63. Maks tiek pieslānīts ar nuļļainām naudaszīmēm, bet jēgas nekādas. Tualetes vecene kā svarīga persona sēž aiz lodziņa un pārskaita miljonus kā bezvērtīgi čaukstošas kļavu lapas. Manuprāt visa baltkrievu tauta tiek čakarēta, radot viņos ilūziju, ka šie ir baigie miljonāri.

Pēc nelielas ieturēšanās aizeju uz galveno Minskas tirgu „Комаровский рынок”, kurš arī ir tepat netālu no metro stacijas „Площадь Якуба Коласа”. Tas tiek uzskatīts par labāko lauku labumu un pārtikas tirgu Minskā. Blakus tirgus paviljonam atrodas jauks laukums ar strūklaku. Šeit var piesēst uz soliņa, nofotografēties ar skulptora Vladimira Žbanova jautrajām skulptūrām „Dāmu ar sunīti”, „Fotogrāfu ar Polaroīdu”, „Bronzas zirgu”. Pie pašas tirgus ieejas sēž iespaidīgā „Saulespuķu sēklu tirgotāja”.

Preču klāsts tirgū ļoti plašs, ne ar ko neatšķiras no mūsu Rīgas Centrāltirgus. Runas par lētajām Baltkrievijas cenām ir tīrākais mīts. Viss apmēram tādās pašās cenās kā Latvijā, ja ne pat dārgāks. Banāni Ls 0,90; svaigie gurķi Ls 1,45; olas Ls 0,70; svaiga karpa Ls 2,15/kg; biezpiens Ls 1,50/kg un piena produkti nedaudz lētāki, arī cukurs Ls 0,50, toties gaļas – gan svaigās, gan žāvētās pat dārgākas – Ls 3,00 un uz augšu. Šņabis veikalā 0,5 litri arī Ls 3,00 un uz augšu (apmēram 50 000 byr.). Par latu vai diviem nekādu šņabi neatradīsi. Nopērku karstu biezpiena pončiku par 3000 byr. (Ls 0,19). Jā degviela tiešām lētāka Ls 0,50 par litru, bet „trīslitrenē” jau uz mājām to nevedīsi.

Jakuba Kolasa laukumā milzīgs sēdošs piemineklis. Pirmajā brīdī nodomāju, ka atkal kārtējais „ļeņineklis” (tik ļoti līdzīgs), bet izrādās, ka esmu kļūdījies. Jakubs Kolass ir Baltkrievu rakstnieks. Šeit arī viņa literāro darbu varoņi, kas iemiesoti skulptūrās. Ievērojamie partizāni „Дед Архип и Лёнька” un „Zēns ar vijoli un guļošā meitene ar bizēm”.

Tālāk atkal izmantoju metro un dodos uz staciju „Немига”. Daudzos ceļojumu aprakstos lasīju, ka Minskā gandrīz neesot ko skatīties, jo pilsēta Otrajā pasaules karā esot iznīcināta par 80% un šodien šeit dominējot tikai padomju laika dzelzsbetona monstri. Tam var piekrist un arī nē, viss atkarīgs no tā, ko katrs grib saskatīt. Dzīvojamās daudzstāvu mājas tiešām visos stūros aug kā sēnes pēc lietus, bet tās tiek izdekorētas gaumīgās krāsās, ar dažādiem tornīšiem un skatu laukumiem. Protams, te nav ne Londona, ne Parīze, bet ir ne mazums atjaunotu un sakoptu pilsētas stūrīšu. Ņemiga noteikti ir viens no tādiem. Vispār pilsēta ir uzkrītoši tīra un sakopta, nekur neredzēju ar grafiti apķēpātās māju sienas. Pat tuneļi un tumšāki nomales kakti bija tīri un pievilcīgi.

Baltkrievi paši it kā smejoties, bet ar lepnumu saka, ka Baltkrievija ir apkopēju un sētnieku valsts. Un patiešām pārsteidzoša ir tur valdošā tīrība un sakoptība pat lauku reģionos. Gaidītās ainas vietā ar aizaugušiem laukiem un vēja purinātiem krūmiem, veco zāli un pērnajām smilgām, uzarts un saposts ir viss līdz pēdējam ceļmalgrāvim. Vietējie smej, ka „Baķka" visiem liek strādāt, daudzviet manāmi arī lozungi no sērijas „Darbam slava!"

Ņemiga ir rajons, kur veidojies pilsētas senais kodols. Raugoties no augšpilsētas (Верхний город) skatu laukuma, paveras viena no skaistākajām pilsētas panorāmām uz Svētā gara katedrāli (Свято Духов кафедральный собор), Svisločas upi un pretējā upes krastā esošo Trīsvienības priekšpilsētu (Троицкое предместье). Tuvumā arī ne visai tālā pagātnē pārbūvētais rātsnams. Interesanta rātsnama detaļa ir līdzās esošā stikla pramīda, caur kuras jumtiņu raugoties, var ieskatīties rātsnama sēžu zālē notiekošajā. Savukārt Trīsvienības priekšpilsēta ir gleznains arhitektūras un vēsturisks vecās Minskas stūrītis, kas ir viena no iecienītākajām vietām Minskas iedzīvotājiem un viesiem. Šis ir viens no nedaudzajiem Minskas rajoniem, kur saglabājušās 15.-19.gs. ēkas.

Taču Ņemigas rajons pārdzīvojis arī nevienu vien traģisku momentu, kas kopējo auru padara smagu un nospiedošu. 1809.gada ugunsgrēkā nodeg gandrīz visa Trīsvienības priekšpilsēta, Otrā pasaules kara laikā Ņemigas rajonā izvietojas bēdīgi slavenais Minskas geto, tepat arī Asaru sala ar raudošo māšu memoriālu Afganistānas karā kritušajiem Baltkrievijas pilsoņiem. Arī tas vēl nav viss. Šeit noticis bēdīgi slavenais 1999. gada 30. maija atgadījums, kad Minskā, rokkoncerta laikā Ņemigas metro tunelī iet bojā 53 cilvēki. Šodien par šo traģisko notikumu atgādina piemiņas vieta ar izkaisītām melnām rozēm.

Trīsvienības priekšpilsētā Starovilenskaja ielā 12 esmu rezervējis naktsmītni nesen atvērtajā hostelī „Trinity” (130 000 byr. / Ls 8,19). Sameklēju vajadzīgo adresi un aizeju pieteikties. Šeit mani sagaida vairāki viesmīlīgi jaunieši, kuri uzņēmušies apkalpojošā personāla penākumus. Tūlīt ar interesi tieku iztaujāts no kurienes esmu ieradies, cik daudz no pilsētas jau esmu apskatījis un kādi ir mani tālākie plāni. Stāstu, ka otrajā dienā gribētu aizbraukt uz Miras un Ņesvižas pilīm, bet neesmu vēl pārliecinājies par visām nokļūšanas iespējām. Pēc nelielas atelpas un viesmīlīgas uzcienāšanas ar kafiju eju noskaidrot šo jautājumu.

Internetā par Minskas starppilsētu autobusu satiksmi var uzzināt adresē www.ticketbus.by . Miras un Ņesvižas pilis atrodas apmēram 100 km attālumā no Minskas, Brestas virzienā, bet savstarpēji tikai nepilnus 30 km attālumā viena no otras, tā kā teorētiski tās iespējams apskatīt vienā dienā abas. Ja vienā dienā grib apskatīt abas pilis, tad vispirms jāsāk ar Ņesvižu, jo tikai tā iespējams saskaņot autobusus. Izbraukšana ir no Minskas centrālās autoostas 7.50 ar autobusu Минск – Клецк, kurš Ņesvižā ierodas 9.40. Diemžēl uz nākošo dienu biļetes vairs nav nopērkamas, jo kā izrādās, kursētājs ir mikriņš, kurā ir tikai 17 vietas. Tas, protams, mani sarūgtina. Nemetu plinti krūmos. Ja nevar tikt uz Ņesvižu, tad jābrauc uz Miru. Arī uz šejieni izdodas nopirkt tikai priekšpēdējo biļeti 9.40 maršrutā Минск – Мир – Любча. Labi, ka vēl tā. Rītdien ekskursija sanāks.

Sestdienas rīts. Jau laicīgi esmu autostacijā. Norādītajā laikā pieripo diezgan sagrabējis mikriņš. Tik tiešām, busiņā tikai 17 vietas un manējā pašā aizmugurē. Brauciena laikā vēroju neskaitāmās jaunceltnes, bet nenoliedzami, tās projektētas ar gaumi un izdomu. Arī šosejai nav ne vainas, mēs varētu par tādu tikai sapņot. Pusceļā Brestas šoseja pārtop maksas ceļā, bet satiksmes busiņam zaļais koridors. Te tev nu bija atpalikusī Baltkrievija. Kur Latvijā ir kaut viena maksas šoseja (par Jūrmalas caurlaidi nerunāsim)?

Apmēram 90 km attālumā no galvaspilsētas Minskas, uz Brestas, Grodņas un Minskas apgabalu robežas atrodas neliels ciematiņš ar pārsteidzošu nosaukumu Мир. Oficiāli tā pat nav pilsēta, bet pilsētciemats, bet neskatoties uz to, vairums tūristu, kas atbrauc uz Baltkrieviju iekārto savu ceļojumu tā, lai noteikti nokļūtu arī šeit. Un varat ticēt, visi pēc šī apmeklējuma paliek ļoti apmierināti. Galvenais apskates objekts ir Miras pils, kura kā magnēts pievelk neskaitāmos tūristus. Miras pilij nav prototipu, tā ir tipiska Baltkrievijas vietējo arhitektu XVI gadsimta būve! 2000.gadā Miras pils iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, bet 2011. gadā iegūst patstāvīga muzeja statusu.

Staigāt pa pils apkārtni gar blakus esošo ezeru, apmeklēt parkā esošo kņazu Svjatopolku – Mirsku svētnīcu-ģimenes kapliču var bez maksas, bet lai pilī visu pamatīgi apskatītu un izložņātu, jāšķiras no 40 000 byr. (Ls 2,50). Bet tas noteikti ir tā vērts. Pils ir ļoti iespaidīga un skaista savā varenumā un apjomā, tajā dzīvojuši gan Radzivili, gan slāvu kņazi, tādēļ šeit mijas slāviskais ar lietuviski polisko. Viduslaiku gars jaucas ar jauno. Īpaši greznas pilī ir divas atjaunotās zāles. Viena no tām izceļas ar grezniem zelta griestu rotājumiem un četrām apgleznotām podiņu krāsnīm. Otra ir Portretu zāle, kas vispār liek aizrauties elpai. Pie griestiem četras greznas Itālijā gatavotas kristāla lustras, pie sienām milzīgi spoguļi. Stūrī balts flīģelis. Šeit pa parketiem jāstaigā ar uzautām čībām. Gide stāsta, ka Portretu zāli varot noīrēt laulību ceremonijai, kas uz 30 minūtēm izmaksājot 400 dolārus. Tiek izstaigāti arī pils pagrabi ar bijušajām pārtikas noliktavām un vīna novietnēm. Pa šaurām ejām uzlienu arī pils torņos, kur dāmām augstpapēžu kurpēs galīgi nebūtu ko darīt.

Netālu no pils kā svētība slejas skaista pareizticīgo kapela, kas ar savu netradicionālo novietojumu pret debespusēm un īpatnībām atšķiras no citām pareizticīgo baznīcām.

Pēc četrām stundām dodos atpakaļ uz Minsku. Ar transportu problēmu vairs nekādu. Busiņi kursē pēc katras pusstundas. 17.00 jau esmu atpakaļ Minskā. Vakarā braucu atpakaļ uz Rīgu, bet līdz tam vēl piecarpus stundas.

Nolemju apskatīt vēl vienu interesantu Minskas rajonu, ko iepriekšējā dienā nepaguvu. Tas koncentrējas ap metro staciju „Восток”, jeb baltkrieviski „Усход”. Galvenais apskates objekts šajā rajonā nenoliedzami ir 2006. gadā atklātā Nacionālā bibliotēka, kas atgādina milzīgu stikla un metāla romboedra kubu. Tumšajā diennakts laikā bibliotēka tiek krāšņi izgaismota. Pie ieejas slejas dižgara Franciska Skorinas piemineklis ar grāmatu rokā, bet uz diviem ieejas „spārniem” pie pašām durvīm sarakstīti izteicieni dažādu tautu valodās. Biju patīkami pārsteigts, ieraugot izteicienu arī latviski „Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam”. Bibliotēkā noorganizēta patīkama atrakcija. Pastāv iespēja ar liftu uzbraukt 72 metrus augstajā skatu tornī, lai no 23 stāva vaļējās skatu platformas paraudzītos uz Minskas plašumiem. Šis prieks nemaksā dārgi, tikai 8 000 byr. (Ls 0,50). Skats no augšas tiešām iespaidīgs.

Tuvumā, Kaļinovska ielā 121 atrodas vēl divi objekti, ko noteikti ir vērts apskatīt. Tās ir divas no jauna uzbūvētas baznīcas. Galvenā ir Visu Svēto baznīca „Собор Всех Святых”, bet tai līdzās otra koka baznīca „Троицкая церковь”. Visu Svēto baznīca noteikti ir viskrāšņākā pareizticīgo baznīca Minskā. Tā veltīta visiem bez vainas bojā gājušajiem dažādos pasaules karos, nometnēs, represijās, dabas katastrofās un cietumos. 1991. gadā pirmo stūrakmeni šai baznīcai ielicis Maskavas un Viskrievijas Patriarhs Aleksijs II. Baznīca slejas 74 metru augstumā, tā ir pati augstākā baznīca Baltkrievijā un tiek dēvēta par baznīcu – memoriālu. Vienlaicīgi tā spēj uzņemt 1200 apmeklētājus. Šeit tiks atgādāta zeme no visiem karalaukiem, kur piedalījušies baltkrievu zemes dēli. Baznīca no ārpuses krāšņi dekorēta ar daudzām reliģiska rakstura mozaīkām.

Tagad gan mans ceļojums tuvojas izskaņai. Jāsāk noskaņoties mājupceļam. 22.30 atiet autobuss uz Rīgu. Tā jau saka – lai iemīlētu jāiepazīst.