Pavasara ceļojums pa Eiropu. Venēcija – Bergamo

Lilia Limane 02.05.2013 9 min lasīšanai 59 foto

Pēdējais un ilgākais ceļojuma posms pagāja Itālijā. Izejot no Trevizo lidostas, apņēma sutīgs karstums, atgādinot, ka nav vairs viegli spirdzinošā Spānija,bet cita zeme. Manīgs Ryanair autobuss vāca pasažierus, viens vīrs pārdeva pie autobusa mazas biļetītes, otrs laida iekšā. Drīz devāmies ceļā uz Venēciju, sasniedzām Mestri (labi,ka neizvēlējos te viesnīcu, skats palogu nebija pievilcīgs), tad pa garu tiltu tikpat kā pa ūdens virsu ieripojām Romas laukumā. Te un viņpus kanāla dzelzceļa stacijā tā kā pils priekšā visa riteņotā kustība apstājas, Venēcijā iekšā, lai cik liels kungs būtu, jāstaigā kājām, nav pat velorikšu. Ir tikai lielā ūdens dzīsla – Grand Canal, pa kuru ūdeni šķeļ lielie vaperetto (sabiedriskais transports – ūdens tramvajs, kas kustas pa maršrutu), mazāki kuģīši un motorlaivas, ātrās palīdzības un policijas kuģīši, dažāda lieluma kravas transports un neskaitāms daudzums gondolu. Gondolas kā vienīgās reprezentē senlaiku Venēcijas tradīciju ar savu vizuālo tēlu – pašas gondolas formu un krāsām, gondoljera tērpu un manierēm. Vieni gondoljeri ģērbjas baltā kreklā un melnās biksēs, otriem ir strīpains jūrnieku krekls, bet abiem galvā platmale. Man baltkreklotie likās svētdienīgāki. Gondolā tā brīvi uz samta krēsliņiem var apsēsties 4 sinjoras vai sinjori, bet uz vienkāršākiem sēžamajiem atradīsies kur piemesties arīlielākai kompānijai. Ja lielā kanāla malā uzrodas braukt gribētājs, viņš var uzsaukt gondoljeram un tas tūlīt piestās pie steķiem un uzņems pasažierus un tā būs viņa biznesam veiksme, jo pa kanālu vairāk peld tukšas gondolas, nekā ar pasažieriem. Tie iecienījuši vaperetto, jo kuģis vienmēr ir pilns ar sēdošiem un stāvošiem braucējiem.

Nolēmu uz savu hosteli doties kājām pa promenādi gar lielo kanālu, jo vajadzīgā adrese atradās pavisam tuvu tā krastam. Taču ceļu drīz aizšķērsoja māja un neļāva virzīties tālāk. Tā sāku līkumot pa ieliņām iedomātajā virzienā, orientējoties ik pēc gabaliņa uzliktajāmdzeltenajām norādēm: Rialto tilts, ko vēlāk nomainīja norāde: Sv. Marka laukums. Vēl Venēcijā ir trešā norāde: Romas laukums. Ieturot vienu no virzieniem vai tam pretēju, kā vēlāk pārliecinājos, iespējams sekmīgi orientēties pilsētā. Lielākā problēma staigātājam ir tas, ka daudzi ceļi beidzas strupceļā, jo atduras kanāla tiltiņā, kas ved tikai uz kādu māju.Tad ir jāgriežas atpakaļ un jāiet pa citu ceļu. Tādā veidā nesatraucoties pārvietojas tūrists, izbaudot prieku par pilsētas īpatnību un oriģinalitāti. Bet man pēc pāris stundu klaiņošanas, metoties jau nelielai krēslai, pilsētas skaistumspalika nepamanīts. Stāvot Sv.Marka laukumā un runājot ar kādu itālieti (es angliski, viņa – itāliski) acīs jau sāka sariesties asaras. Re, pēkšņi iesaucās itāliete, nāk tāds un tāds, viņš pastāstīs krieviski. Krievs kā dzīvs manā priekšā, kāda laime, pie tam vēl arī venēcietis, kā izskatījās. Ja negadās sastapt krievu, Venēcijā vismaz tikko iebraukušam derētu kāds GPS vai cits elektronisks rīks, kas aizved. Varbūt rietumu tūristi arī tos izmanto, jo nemanīja tādus izmisušus nabadziņus kā es. Bet krievi nu reiz ir liela tauta, kas ir visur, turklāt visur runā savā dzimtajā valodā. Pa ceļam sastapu vēl vienu krievu, šoreiz restorāna priekšā stāvošu viesmīli. Tā tiku Sct. Stefano laukumā un pirmais āra kafejnīcas viesmīlis norādīja uz stūri, kurā paslēpies Frandly Venice, kā vēstīja uzrakstiņš pie zvana pogas. Venēcijā, tāpat kā lielā mērā citur Itālijā, vēl joprojām lielāka loma nekā adresei ir mājas nosaukumam, kas apliecina cieņu un ievērību tās īpašniekam. Vēl ir numurs katrai mājai, ir arī ielu nosaukumi, bet kartes diezgan paviršas, tāpēc Itālijā atšķirībā no Spānijas liela nozīme ir veiksmei un intuīcijai.

No ārpuses necilā ūķītī, iekšā hostelis, kas bija viens no pašiem lētākajiem pieejamiem (36 eur par nakti), slēpa sevī senākas godības pilnu lielu dzīvokli ar marmora grīdām, milzīgu vannas istabu, dušu, lielu virtuvi, atpūtas telpām ar televizoru un internetu, kā arī veciem, bet ļoti kvalitatīviem mākslas žurnāliem, visam marmora apdare un daudz dekoratīvu priekšmetu. Patiesībā tas bija drīzāk B&B, bet saimnieki dzīvoja citur. Manā istabā nebija nekādu standarta divstāvu gultiņu, bet piecu gultu dormitorijs – plaša telpa ar skapi, galdu un visu ekipējumu, turklāt sadalīta ar starpsienu 2 daļās. Vienā pusē bija iekārtojusies meitene no Korejas, kas 70 dienās apceļoja Eiropu, otrā es. Pie brokastīm vēl satikām spānieti no citas istabiņas un omulīgi pačalojām, bet otrā dienā ieradās divas argentīnietes, kuras angliski neprata ne vārda. Visas veidojām jauku sieviešu kopību, bijām klusas, laipnas un draudzīgas.

Venēciju atklāju rītā, un tās īpašo šarmu un skaistumu aprakstīt var tikai liels mākslinieks, es to vienkārši baudīju nepagurusi no rīta līdz vakaram. Nami šeit ir veci itin visi, nefrišināti un autentiski, tomēr neizskatās bomzīgi. Pilsētas skaistākā daļa ir kā sena grāmata ar bagātīgi ilustrētām lapām, kurām bez rastaurācijas nav zudis autentiskais krāsu dzidrums. Tie nav lieli, bet nav arī maziņi, ja nerunā par baznīcām un Dodžu pili. Reizēm gadās ieklīst kādā nomaļākā ieliņā, no kuras dveš vienkāršība un nabadzība, un kļūst pat neomulīgi, ja ieliņa ir ļoti šaura. Bet ja tu viens pats ej pa ieliņu, kuras platuma pietiek tikai,lai nesaskaroties varētu samainīties divi ne pārāk resni cilvēki, un pretī nāk 100 franču skolēnu grupa, jautri čalodama un žestikulēdama, tad sāc domāt,ka tiešām Venēcijā tūristu par daudz. Jauniešu grupas, jo Francijā un Itālijā, tāpat kā Spānijā skolas savus bērnus, kā šķiet, intensīvi vadā pa lielākajiem kultūras centriem; daudz solo tūristu vai nelielu kompāniju, kas runā visādās valodās.Šķiet, Venēcijas ielās var sastapt divu kategoriju ļaudis – tūristus un tos, kas viņus apkalpo. Apkalpošanas vietu netrūkst. Bez muzejiem ir restorāni, picērijas un veikali, veikali veselām ielām. Bez parastajiem, kur var sapirkties visādas šmutkas, suvenīrus vai no karnevāla laikiem neizpirktās maskas, ir daudz mākslas veikalu, kur pārdod gleznas vai izsmalcinātus un dārgus stikla izstrādājumus, kā arī citas kvalitatīvas preces. Taču veikali nav mana stihija, tā ka bez dažiem suvenīriem te pirku vēl kafiju un picu, jo kola bija dārga (2,50 eur mazā pudelīte). Picas tāpat kā citur Itālijā ir divu veidu – apaļas un taisnstūrainas. Apaļās ir plānākas, ar mazāk maizes, stūrainajām maizes kārtiņa biezāka, bet abas gardas. Kārtīgākas pusdienas nemaz nekārojās, un restorānu ēdiens šeit arī ir dārgs.

Itālijā (tāpat kā Spānijā) izdomāta tāda cūcība, ka par ieiešanu baznīcās jāmaksā, tāpēc iekšā biju tikai dažās, t.sk. Sv. Marka bazilikā, kas ir blakus dodžu pilij. Vēl biju iegriezusies muzejā, kurizvietota Pegijas Gugenheimas modernās mākslas kolekcija, tai skaitā sirreālistu un vairākas Pikaso gleznas un ļoti interesanti tēlniecības darbi. Neliels, bet pievilcīgs muzejs. Varbūt citiem ieteiktu no mākslas iestādēm izvēlēties Akadēmiju, kur daudz tradicionālās mākslas un arī ieejas biļetes cena draudzīgāka (8 eur). Vispār jau pati pilsēta ir kā mākslas darbs, tāpēc vēl skatīties gleznas būtu par daudz iespaidu.

Venēcija ir maziņa, vienā dienā to tiešām var izstaigāt. Otrajā dienā biju iecerējusi aizbraukt uz Lido salu, taču naktī granda pērkons un lija lietus, kas tomēr plūdus neradīja. Rītā vēl drusku smidzināja, tāpēc ar mugursomu plecos, izbaudot rīta pastaigu, devos stacijas virzienā, lai dotos ar vilcienu uz Veronu.

Veronas (Milānas) vilciens bija pilns ar jauniešiem. Piedzīvojunelielu stresiņu ar izkāpšanas vietas noteikšanu, tāpēc vēlāk braucot iepriekš noskatīju un piefiksēju pieturas,kādas transportlīdzeklim būs, un sekoju tām. Veronā laiks brīžiem noskaidrojās, brīžam savilkās lietus un vakarpusē lija tik stipri, ka manas sporta kurpes bija pārmirkušas.Lietus arī stipri traucēja baudīt pilsētas objektus, starp kuriem īpaši iespaidīgi ir tie,kas saistīti ar senās Romas laikiem – arēna, teātris u.c. atsevišķas ēkas. Romeo un Džuljetas mājiņa ar pagalmu ir jauka un romantiska, bet nekas vairāk. Vispār kā vēlāk pieredzēju, Itālijas ziemeļdaļā gandrīz katrā miestā kāda ēka glabā antīkā mantojuma pēdas.

Nākamās divas dienas ieplānotas relaksēties kalnos pie Garda ezera,taču lija un hosteļa biedrenes (argentīnietes) datorā izpētījām, ka nākamajās dienās nekas saulains nespīd. Tāpēc apsvēru domu, vai nebraukt kopā ar argentīniešu meiteni uz Milānu, tomēr sirds vilka uz Alpu pusi, neskatoties uz to, ka šo kalnu gari negrib mani tajos ielaist jau otro reizi. Braucot uz Malčezīni (Malcesine), gar autobusa logu skalojās ūdens, bet kad pēc nepilnas stundas braukuma autobusa ceļš virzījās gar ezeru un beidzot parādījās arī kalnu grēdiņas, lietus aizmirsās. Malčezīne, laikam lielākais kūrorts Garda ezera Trentīno pusē, mani bija piesaistījusi tāpēc, ka tur atrodas pacēlājs, kas uzved ap 1800 m augstajā Monte Baldo kalnā, kur vienu dienu biju iecerējusi pastaigāt pa takām. Bet nevajag cerēt uz labu pastaigu Alpu kalnos ne aprīlī, ne oktobrī – to beidzot sapratu. Kalnu virsotnēs vēl spīdēja sniegs.Pacēlāja biļešu pārdevēja pastāstīja, ka augšā esot 0 grādu un migla. Maksāt 19 eur, lai padrebinātos aukstumā un palūkotos miglā? Kaut kalnā netiku, Malčezīnē pavadīju divas brīnišķīgas dienas.

Pie Garda ezera naktsmītni rezervējusi nebiju, bet pēc kādas pusstundas biju atradusi istabu mājā ar nosaukumu Casa Gabriela, kas bija drusku lētāk nekā booking.com. Saimnieks vaicāja, vai runāju vāciski. Tas laikam tāpēc, ka vāciešu šajā reģionā ir 50:50 ar itāļiem, tiesa, lielākā daļa pensionāri, kam laikam nepietiek ar savu Cūgšpici un Keenigsee. Svētdienā Malčezīne bija pārpildīta ar atpūtniekiem, arī lietus vāciem netraucēja piepildīt vecpilsētu un tās krodziņus un picērijas, kas visas bija vērušas vaļā savas durvis, neskatoties uz dienas stundu. Pirmdien vācieši bija aizslaucīti, palikušas tikai retas kompānijas, bet no 14.30 aizvērās arī ēstuvju durvis. Tikai alkoholu deva, to arī kāda vāciešu kompānija dzēra lielā jautrībā, dziedādami savus šlāgerus, ka skanēja visa vecpilsēta. 15.00 uzzināju, ka restorānos ēdiens varbūt kaut kur dabūjams no 16.00, bet pārsvarā – no 18.00. Tā lazaņjas baudīšanu atlikusi uz nākamo reizi, pievērsos picām, jo daži picēriji, par laimi, neļāva nomirt badā. Apēdu tādu par 3.50 „home made”, kā bija rakstīts. Pēc pāris stundām nolēmu noprovēt, vai turku kebabā pica par 2 eur būs sliktāka. Un ziniet, ne par mata tiesu nebija sliktāka.

Pirmās dienas pēcpusdiena pēc pils un vecpilsētas apskates pašai negribot izvērtās pamatīgā maratonpastaigā. Kartē ieraudzīju, ka Malčezīnei pa augšpusi gar pašām kalnu nogāzēm lokā izvijas Via Panoramika, kam jābūt skaistam ceļam. Tā kā vakars vēl tālu, es pa to ceļu apiešu pilsētu, baudot skatus. Sākumā kāpu arvien augstāk un augstāk, izejot arī vairākas virāžas, un vienīgā problēma bija mašīnas, jo ceļš bija šaurs, tam nebija ietves vai ceļmalas, jo to malās tieši klāt bija māju žogi, klintis vai kraujas. Kad kādu stundu bija iets, veroties kalnos, olīvkoku birzīs un lepnajos namos, redzēju, ka pārvietojos gliemeža gaitā jo noiets bija tikai mazs gabaliņš. Arī pēc 2 stundām nebiju ne pusceļā. Pēc kādām trim stundām, šķiet, biju sasniegusi ceļa augstāko punktu, kas bija kādus 700-800 m v.j.l. un apmēram iepretī pacēlāja zemākajai pieturai. Bet man likās varen augstu. Bažīgu darīja tas, ka tuvojās vakars, bet ceļa galu es varētu sasniegtpēc 3-4 stundām, bet nogriezties no tā un nokāpt pilsētā pēc kartes spriežot,varēja ne tik drīz. Daži ceļi, pa ko mēģināju noiet nost, ieveda strupceļā. Beidzot pēc kādas stundas sasniedzu ceļu, kas veda lejup un kas bija iezīmēts kartē, taču ar tupika zīmi autobraucējiem. Kad pēc laika šis ceļš pārvērtās akmeņainā takā, sapratu, kāpēc. Lavierēdama pa kustīgiem akmeņiem, virzījos lejup pa ceļu, kura slīpums bija ja ne visi 90, tad tikai nedaudz mazāk grādi. Visapkārt bija mežs un neviena cilvēka, un sāka jau krēslot. Cik liels atvieglojums pārņēma, kad beidzot biju lejā un uz ielas, un drīz vien jau Casa Gabriela baudīju vīna glāzi!

Pa nakti pārdzīvojumi bija aizmirsti un staigāšanas trakums uzradās atkal, jo Monte Baldo uzbraukt nebija iespējams. Atradu ceļu ar nosaukumu- Olīvu ceļš. Nosaukums pilnīgi atbilda ceļa būtībai, tas bija no abām pusēm olīvu birztalās tīts un neizsakāmi romantisks. Kādā birztalā pat ganījās balti ar melniem plankumiem zirgi. Pēc olīvu ceļa nolēmu pa promenādes ceļu doties tālāk uz priekšu gar ezeru, kurš palika arvien šaurāks, kalni abpus tā arvien augstāki un beidzot, pēc kādiem 15 kilometriem, sasniedzams tā gals. Nolēmu, ka iešu,cik varēšu, bet atpakaļ atbraukšu ar autobusu. Mainījās klintis garmanu pusi, bet kalnu grēdu raksti – ezera pretējā krastā, mirdzēja ūdens zili zaļš. Diemžēl pēc pāris stundām sāka līt. Sēdēju zem cipreses un gaidīju, kad mitēsies, taču ne! Pēc kādas stundas uzvilku lietusmēteli un griezos atpakaļ, jo kalni bija ietinušies baltum baltā miglas autā, nevarēja samanīt pat to aprises. Taču dīvaini – uz ceļa un ezera krastā miglu nejuta.

Nākamās dienas rītā, kad braucu projām no Malčezīnes, dzidrajā gaismā ezera pretējā krasta klintis mirdzēja kā sudrabs. Tiem tur vajadzētu būt Tiroles alpiem,bet mirdz kā Dolomīti. Tā arī īsti nezinu, cik kripatiņas no Tiroles, cik no Dolomītu Alpu skatiem bija lemts redzēt, bet skaisti tur ir, un īstā dzīve tur kūsās, kad būs vasara.

Bet man tā bija pēdējā diena Itālijā. Garda ezera galā Pešieras pilsētiņā no autobusa pārsēdos vilcienā, aizbraucu līdz Brešai (Brescia), tur atkal pārsēdos Bergamo vilcienā un ap pusdienlaiku jau biju šajā brīnumdaiļajā pilsētā. Daudz te lepnu, ziedošos dārzos slīgstošu namu un pagalmu, bet pilsētas sirds ir vecā daļa – ar mūri apjoztā augšpilsēta. Dīvaini – Spānija salīdzinājumā ar Itāliju ir siltāka vieta, tomēr Itāliju sastapu daudz vairāk saplaukušu, sulīgi zaļu un ziedošu, pilnā pavasara rotā. Bergamo vecpilsētas kafejnīcā kādas gādīgas senjoras spilvenotos sēdekļos atsēdināta, beidzot baudīju lazaņju. Drīzāk gan ēdu, jo tādus parastus makaronus ar malto gaļu un tomātu pastu es jums par 2 ls varētu sataisīt veselu katlu. Lai piedod man lazaņjas cienītāji, es palieku pie latviešu makaroniem, kas mums vienmēr ir bijuši zemākā statusā par kartupeļiem. Nu, bet katrai tautai savs. Picas ir labas, varbūt labs arī viņu espreso kafijas piņģerotiņš ēdamkaroties lielumā (kam es vienmēr palūdzu aqua-tad iznāca 50 g kafijas), bet man jau domas grozījās ap latviešu karbonādi, ko ēdīšu nākamās dienas pēcpusdienā un beidzot dzeršu pašas pagatavotu kafiju. Bet Bergamo – caurbraucējiem silti iesaku nepalaist garām iespēju apskatīt šo pilsētu.

Ariverdeči, Itālija, jaukā zeme, kur iemācījos tikai dažus vārdus: prego un gracias, kur cilvēki man likās daudz intravertāki par spāņiem, nu brīžiem pat latviešiem līdzīgi, daži bezgaumīgi un pat tā kā urlīgi, citi atkal pilni smalkuma un noslēpuma. Ja Spānija nāk pretī smaidīdama un paņem savā klēpī uzreiz, tad Itāliju tomēr vajag atklāt lēnāk. Tas nozīmē - jābrauc vēl.