Viena diena Vidzemē. Āraiši – Mini ZOO dārzs – Līgatne – Ērgļu klintis – Svētavots – Cēsis
|
Andra Gaigala - Dideny
|
Ceļojums laikā: Āraišu ezerpils
– Vai zināt, ka Latvijā ir kas pārsteidzoši brīnišķīgs? – tā man pagaišvasar vaicāja kāds ārzemju viesis. Kā izrādās, viņu bija pārsteigusi Āraišu ezerpils. Tad nu nācās pašai turp doties, lai redzētu klātienē, nevis kā agrāk, caur TV vai datora ekrānu. Nē, nebūt, lai vērtētu cita teikto, bet uzzinātu ko vairāk par pagātni, kas meklēta, atrasta, pētīta, saglabāta, tiek atjaunota un ir unikāla vieta Latvijas un Eiropas kultūras vēsturē. Kad svešas zemes pārsteidz ar augstiem kalniem, klintīm, senām pilīm, Latvijā viss ir savādāk, mūsu kalni ir krietni zemāki, klintis krietni mazākas, pilis stipri jaunākas. Toties mums ir sava ezerpils.
Skaistā vasaras rītā, kad laika ziņas Vidzemē sola spēcīgas lietusgāzes, dodamies ceļā. Šķiet, ka diena lutinās, debesis ir zilas, bez neviena mākonīša, bet, jau esot Vidzemes lauku ceļos, parādās mākoņu pelēki tumšās eskadras. Jāteic, Vidzemes ainavas piesaista ar mazajiem līkumotajiem ceļiem, pakalniem, pļavās zied gundegas, daudzviet redzami brangi ozoli.
Esam tikko iebraukuši stāvlaukumā, kas atrodas visai tuvu Āraišu ezeram. Turpat arī kases ‘māja’. Nopērkam ieejas biļetes. Netālu, līdzās, vēl viens kiosks, kur tirgo ēdamlietas, suvenīrus, iespējams tikt arī pie kafijas. Apkārtne plaša, blakus pļava, visa vienos baltos suņuburkšķu ziedos, no tālienes izskatās smalki un vasarīgi eleganti. Mums ir sarunāta gide, viņa ierodas tērpusies latgaļu tautas tērpā un patiesi aizrautīgi stāsta par ezerpils vēsturi. Skatos apkārt, bet tālumā redzams vien gabaliņš ezera, ieaudzis niedrēs, un tam pretī esošā muiža ar baznīcas torņa augsto smaili. Jā, bet kur tad ezerpils? Uz pļavas fona izceļas kāds augstāks pakalns, apaudzis lieliem kokiem. Kā uzzinu vēlāk, tās ir pilsdrupas, iepretim ezeram. Un tad arī, dodoties tālāk, lejup, paveras ainava ar Āraišu ezeru un tajā esošo brīnumu – 9. un 10.gadsimtā latgaļu būvētajām apaļkoka ēkām. Kā izrādās, iepriekš minētajā laikā, šeit, Vidzemē, dzīvojuši senie latgaļi. No krasta līdz ezerpils namu kompleksam ejam pa koka laipu. Arī manis minētās ‘ēkas’ vairāk gan dēvējamas par zemām guļbūvēm, jo esot tuvumā, jūtos kā liliputu zemē, jumti aizsniedzami ar roku. No gides interesantā stāstījuma uzzinu, ka ezerpils ir tikai daļēji atjaunota. Izrakumos atklājušās pārsteidzošas lietas, jo ūdens vide ļāvusi saglabāties gan atsevišķiem priekšmetiem, gan būves pamatiem vairāku gadsimtu garumā.
Tuvumā esošās būves dažviet atdala tikai aptuveni 80 cm šaura „ieliņa”. Visērtāk pa ezerpils teritoriju pārvietoties sporta apavos, jo ieliņu segumu veido apaļkoku baļķi. Namiņu durvis mazas un zemas. Lai iekļūtu iekštelpās, krietni vien jāpieliecas. Agrāk, kad ezerpils bijusi apdzīvota, to apjozušas aizsargbūves. Kāpēc iedzīvotāji pili pametuši, neesot zināms, vien pieļaujamas vairākas versijas, viena no tām, ka pēc atrastajiem tā laika ieročiem, var secināt, šeit ticis krietni karots un pēdējā, piektā, ezerpils apbūves kārta nodegusi. Pēc tam vairs nekas neliecina par to, ka dzīve uz ezerpils saliņas būtu atjaunota. Laiks un tālie gadsimti klusē, iespējams, par to stāsta vējš, ūdens vibrējums un ezera smilgu šalkoņa. Toties mums ir zināms tā cilvēka vārds, kurš dienas gaismā izcēla ezerpili. Arheologs Jānis Apals, kā vēsta rakstu avoti, viņš Latvijā atradis deviņas ezerpilis, bet desmito, Āraišu, izcēlis no dzelmes. Kopumā Latvijas teritorijā esot 11 ezerpilis, visas Vidzemē. Teikas, kas vēsta par ezerā grimušām pilīm, ka izrādās, tomēr ir patiesas.
Turpat, gandrīz pie krasta, redzamas Āraišu pilsdrupas. Tās ir 13.gs.(1226.g.) celtās cietokšņa tipa mūra pils paliekas. Vēl tagad drupas ieskauj dziļš aizsargvaļņa grāvis. Mūra pils šeit pastāvējusi līdz 1577.gadam. Kad esmu pilsdrupās, no tām paveras plaša apkārtnes ainava, redzams ezers un ezerpils komplekss. Šajā vietā pārņem savāda sajūta, esot līdzās lieliem akmens bluķiem un redzot agrāk, tik varenās, pils drupas.
Mini ZOO dārzs. Dzērve, kas ņaudēja un citas, lielākas vai mazākas radības
Kad esam nonākuši mini ZOO dārzā „Salmiņi”, kas atrodas Siguldas novadā, redzamas lietus atstātās pēdas, peļķes. Mūs sagaida laipnā saimniece un izvadā pa ZOO dārza teritoriju, stāstot par dzīvniekiem, notikumiem, pārsteigumiem. Jā, redzēt šeit ir ko! Kaut arī nākas lēkāt pāri peļķēm, tas nemazina skatīšanās prieku. Ieeja ir par maksu, bet tā, patiesi, ir visai simboliska. Šeit redzami dažādi dzīvnieki un putni, visai raibā kompānijā vienviet sastopami fazāni, vistas, vairāku sugu baloži, pīles, zosis, gulbji, ibisi, pāvi, strausi, dzērve, zirgi, poniji, aitas, pundurcūciņas. Visus jau nemaz nenosaukt. Katram sava norobežotā teritorija. Strausu nācās vaktēt, kamēr tas ātri parādījās un atkal pazuda no skatiena. Izrādās, ka iepriekšējās dienas lietusgāzes dzīvniekiem likušas meklēt patvērumu un tie ne visai grib izrādīties publikai. Arī melnais gulbis, viens pats, itin rāmi peldēja dīķī. Toties aitas bija ļoti atsaucīgas, kā pamanīja, tā uzreiz blēdamas un mēdamas skrēja klāt. Drošas. Pirmo reizi redzēju īstu ibisu – Ēģiptes svēto putnu. Pārsteidza dzērve, kura, nudien, ņaudēja. Tās balss skaņas vairāk atgādināja kaķa ņaudienus, nekā putna skanīgos saucienus. Manu uzmanību piesaista šokolādes krāsas balodis. Tā esot ‘ēdamā’ šķirne… Tāds skaistums un … ēdams! Bet, ja atceras, pasaulē ir zemes, kur baloži ir iecienīta delikatese. Toties viens putns zina, ka ir tas skaistākais – pāvs dižciltīgi izrāda savu krāšņi košo asti. Kā izrādās, tā ir visai liels smagums tādam nelielam putnam. Ja ir palielāks vējš, tas pāvu, vistiešākajā nozīmē, var aiznest pa gaisu. Jā, skaistums prasa upurus, arī putnu modes pasaulē… Pāvu spalvas mājās nevajagot turēt, tās laimi nenesot.
Līgatne. Dusmīgie gulbji. Un deviņi metri pazemē
Līgatnē ieturam pusdienas. Tur ir laba kafejnīca. Tad arī izmetam loku pa pilsētu, uzkāpjam augstākajā vietā. Tomēr atkal sāk smidzināt lietus, un no iecerētās pastaigas sanāk tikai maza daļa, ko apskatīt. Klintī cilvēku veidotās alas, ko vēl tagad var izmantot un izmanto par pagrabiem, jo tās vasarā saglabā vēsumu, bet ziemā siltāku gaisa temperatūru, ir apskates vērtas. Patīkami, ka Līgatnē padomāts par apmeklētājiem, jo visur ir kāpnes, takas, skatu laukumi. Un niknie gulbji. Sācies perēšanas laiks. Viņi sargā savu teritoriju tā, ka nācās atkāpties un kanālam mest līkumu, jo ieplestie putnu pāra spārni un šņācieni vēstīja – klāt nenāciet gan. Iepriekšējā gadā bijām ekskursijā Līgatnes papīra fabrikā. Uzzinājām, kā notiek papīra ražošanas process, kā tiek pārstrādāta makulatūra. Dzīvojamie nami, kas celti laikā, kad tika veidota fabrika, saglabājušies. Tā ir interesanta apbūve ar koka namiņiem, šķūnīšiem. Līgatnes kultūras namā filmēti skati videofilmai „Likteņa līdumnieki”. Kā arī Līgatnes apkārtne redzama pasaku filmā „Sprīdītis”.
Netālu no Līgatnes ir vēl kāds objekts, ko noteikti vajag apmeklēt, tas ir zem bijušā rehabilitācijas centra „Līgatne” namu kompleksa noslēptais un nomaskētais pazemes bunkurs. Bunkura platība – 2000m², atrodas deviņus metrus zem zemes, slepenības zīmogs šim objektam tika noņemts tikai 2003.gadā. Pats bunkurs izbūvēts 20.gs. astoņdesmitajos gados un bijis paredzēts politiskās varas elitei valsts vadīšanai atomkara gadījumā. Jāteic, vieta ir skaista, tai tuvojoties, nekas neliecina, ka zem šī ēku kompleksa, kas atrodas tādā, kā meža skautā ieplakā, ir militārs objekts. Savulaik šī vieta tikusi īpaši apsargāta. Tagad bunkurs pieejams apmeklētājiem. Pa to izvadā gide. Nav vēlams atpalikt, jo gaiteņu labirintos ir ļoti viegli un ātri apmaldīties. Šeit paredzētas istabas sadzīvei, valsts vadīšanai. Gaisa ventilācija laba. Bet bunkurā esošā ēdnīca ir saglabājusi padomju laika stilu. Te ir gan graņonij stakan, gan citas tā laika virtuves ekstras. Šajā virtuvē var ieturēt pusdienas, arī vēl tagad. Bet istabās valda patiesa pagājušo laiku eksotika – Ļeņina biste, smagnēji, lakoti galdi, LPSR karogs, militārām vajadzībām detalizēti izstrādātas kartes, sakaru centrāle. Kā jau pazemē, esot šajā vietā, ir stipri vēss un līdzi jābūt siltākai drēbju kārtai.
Ērgļu klintis atrodas 5,5 km uz ziemeļiem no Cēsīm, Gaujas kreisajā krastā, savā viengabalainībā tās ir lielākās klintis visā Gaujas senielejā. Lai pie klintīm nokļūtu, transporta līdzekļus var atstāt stāvlaukumā, tālāk gan ceļš mērojams kājām pa egļu un priežu meža plašo gājēju taku, kas pamazām pārtop mazākā taciņā, jau gar Gaujas stāvo krastu. Tā kā taka ved lejup, paralēli upei, turpat no dēļiem veidota pakāpienu taka. Jāteic gan, 2012.gada vasarā tā bija visai sliktā kvalitātē, vietām dēļi satrunējuši, bojāti, bija visai bīstami pa to pārvietoties. Toties skujkoku tuvumā ir tīrs, nedaudz pēc sveķiem smaržojošs gaiss. Lai nu kā, veiksmīgi nonākam Gaujas krasta smilšainajā liedagā un kreisajā pusē skatam paveras klintis. Ērgļu klintis tiek sauktas arī par Ērģeļu klintīm, Pieškalnu iezi, Pieškaļu iezi. Klinšu kopgarums ir 700 metri, bet maksimālais augstums pie viszemākā Gaujas ūdenslīmeņa vasarā, ir 22 metri. Ne velti šīs klintis ir Latvijas un Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams biotops. Lai arī diena ir nomākusies un atkal sāk līt, ainava, ko veido klintis ar, uz tām augošajiem kokiem, un tā visa atspulgs Gaujā, ir patiesi skaists, dabas veidots, skats. Kāda teika stāsta, ka atbalss pret šo klinti skanējusi kā ērģeles, tādēļ tās nodēvētas par Ērģeļu klintīm. Toties Pieškaļu vārds nāk no tuvējām mājām, kur esot dzīvojis karaļa piešu kalējs. Savu nosaukumu, kas saistīts ar ērgļiem, klintis esot ieguvušas pēckara gados, kaut gan šie putni nav manīti uz klintīm ne ligzdojam, ne kādas mājas tuvumā būtu sauktas šādā vārdā.
Svētavots. Cēsis. Pilsētas svētki un lietus orķestris
Netālu no Cēsīm, kādreizējā “Cīrulīšu” pansionāta tuvumā, Gaujas senlejas sānu gravā atrodas 13 m gara Svētavota ala. Savu nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties avota ūdens dziednieciskajām īpašībām. Šī vieta jau 19.gs. tikusi pieminēta dažādos vācu un latviešu izdevumos, tad Svētavots gan ticis saukts par „Dzelzs vārtiem”. Šis avots virszemē izplūst no 88 m zemes dziļuma dabiskā smilts iezī, bet ziemā pat neaizsalst.
Pa visai stāvu nogāzi dodamies lejup, pie avota. Avota apkārtne ir kopta, vide iekārtota īpaši skaisti, ir dažādas skulptūras, avota dīķis, kurā mājo zivis. Lejup pa nogāzi ved kāpnes, ir skatu laukuma terase, zem kuras atrodas telpas ar vannām. Vieta atgādina mazu pasaku valstību, savdabīgu karaļvalsti. Redzams, ka tās saimnieki šeit visu iekārtojuši rūpīgi, pārdomāti, ar mīlestību. Ieeja Svētavota teritorijā ir par maksu, bet tā nav liela. Šī vieta, jau vien šeit esot, iespaido pozitīvi, tāda kā miera osta, oāze, kur apstājies laiks, šalc koki un no avota plūstošais ūdens. Pašā alā gan iekļūt nevar, tiekam līdz avota izplūdes vietai no klints sienas, kur to sargā zeltaina eņģeļa atveids. Mūs laipni sagaida un par Svētavota vēsturi stāsta avota īpašnieka meita. Viņa arī piedāvā tiem, kuri vēlās, kādu interesantu rituālu, kas sniegs veselību un piepildīs vēlēšanos. Interesanti būt šajā vietā, kas atrodas tādā kā iedobē, ko visapkārt ieskauj visai augsts zemes valnis. Kamēr aplūkojam apkārtni, sāk spīdēt saule, tā varavīksnes krāsās atspoguļojas dīķī, ko veido no avota tekošais ūdens. Jā, Svētavota ūdens ir arī nopērkams, tā garša ir nedaudz samtaini salda.
Kad ierodamies Cēsīs, daudzas pilsētas ielas ir slēgtas – tiek svinēti pilsētas svētki. Tad nu nākas tuvākajā stāvlaukumā atstāt transporta līdzekli un tālāk, uz vecpilsētu, doties kājām. Iela ir visai stāva, klāta ar bruģakmeni un ved augšup. Visapkārt ielai notiek dzīva rosība, dažādi kioski, kioskiņi, tirgotavas, skan mūzika. Var iegādāties suvenīrus, pārtikas preces turpat, uz ielas. Tad pamanu baznīcu – liela, balta tā izceļas uz apkārtējo namu fona. Tā ir Sv.Jāņa baznīca, par kuru ziņas jau atrodamas 14.gs. hronikā. Par baznīcas celšanas sākumu tiek minēti divi gadi – 1281. vai 1283., bet droši zināms, ka tā tikusi iesvētīta 1284.gada 24.jūnijā. Baznīca ir 65 metrus gara un 32 metrus plata.
Bet mēs vēlamies redzēt Cēsu pilsdrupas. Savulaik tā bijusi Livonijas ordeņa mūra pils, kas pašlaik ir viens no nozīmīgākajiem Ziemeļeiropas 13.-17.gs. militārās arhitektūras pieminekļiem. Cēsu pils bija viens no stiprākajiem cietokšņiem Baltijā. Pēc pils uzcelšanas Cēsis kļuva par Zobenbrāļu ordeņa centru. Bet vēlāk, no 1237.gada, par Livonijas ordeņa mestra rezidenci. Vietām pils mūri sasnieguši pat 5 metru biezumu, bet to kopgarums mērāms ap vienu kilometru. 1557. gadā, kad Ivans Bargais aplencis Cēsis un Cēsu pili, pils aizstāvji uzspridzinājuši pagrabā esošās pulvera mucas, sprādzienā gājis bojā pils ziemeļu un rietumu korpuss. Viens no tiem, rietumu, tā arī nav ticis atjaunots. Vēl tagad, 21.gadsimtā, pils izskats, precīzāk, kas no tās palicis, atgādina par reiz bijušo varenību, lai arī gadsimtu notikumi un laiks veicis savas neatgriezeniskās korekcijas. Uz pili, pāri aizsargkanālam, ved koka tiltiņš, redzams, ka kanāls ir dziļš, ar stāviem krastiem. Un tad arī esam pils teritorijā. Vietām manāmi atsegtie pils pamati, pagrabu kambarīši. Uzkāpt tornī nepaspējam, tas jau ir slēgts.
Turpat, pilskalna pakājē, izveidota estrāde. Lai nokļūtu turp un pils parkā, dodamies pa kāpnēm, kas ved lejup no pilskalna. Un tad arī, paralēli pilsētā skanošajai mūzikai, sāk spēlēt lietus orķestris. No sākuma mazliet, tad jau arvien vairāk mūs pārņem lietus melodija, skanot pret lietussargu. Pils parkā strūklaka uz lietus fona izskatās visai iespaidīga. Pelēkās debesis atgādina, ka līt nepārstās. Ir jau vakars. Sāk krēslot. Laiks doties mājup, ir redzēts daudz, piedzīvots un izjusts, arī daudz. Pa ieliņu, kas ved uz stāvlaukumu, plūst straujas ūdens tērces, laipojam tām pāri, lecam, skrienam, līdz beidzot esam patvērumā – mašīnā. Tad jau lietus straumes plūst gar mašīnas logu. Bet mēs, garām Siguldas kamaniņu trasei, garām skaistajām Vidzemes ainavām, sasniedzam Rīgu.
