Kuba - smeldzīga, valdzinoša!

  • 11 min lasīšanai
  • 57 foto
Pirms Ko es zināju par Kubu pirms ceļojuma? Ka man gribās aizbraukt uz turieni, kamēr Fidels ir dzīvs un pie varas nav nākuši amerikāņi. Ka gribu aizbraukt uz Kubu kopā ar kādu, kas var parādīt valsti „no iekšas”. Ka nezinot spāņu valodu šajā valstī nav, ko darīt. Ka Kubas TV rāda tikai Fidelu un valstī nav pieejams Internets. Ka Kubā nav ziepju un dvieļu, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā šampūns, dušas želeja vai veļas pulveris. Ka veikalos ir rindas un, lai saņemtu jelkādu pakalpojumu, jāgaida stundām ilgi. Ka tūristi par visu pārmaksā un kubietim nav lielāka prieka, kā „uzmest” ārzemnieku. Ka biļetes uz Kubu ir dārgas, toties uz vietas viss ir lēts. Ka Varadero nav Kuba. Visbeidzot – ka kubieši ir lieliski mīļākie! Par pēdējo esmu dzirdējusi leģendas – mana spāņu kolēģe Begonija sev atvedusi vienu kā suvenīru. Itāļu draudzene Sāra kāda kubieša dēļ izšķīrās no vīra. Vācu draugs Ervins Francijā saticis kubieti, kas savulaik izšķīries no sievas Kubā, lai apprecētos ar francūzieti – nu viņam ir divi bērni, viens Kubā, viens Francijā... bet pats viņš tagad draudzējas ar puišiem. Es tiešām nu jau kādu laiku ļoti, ļoti vēlējos aizbraukt uz Kubu! Un, kad kādā nejaušā sarunā decembra sākumā mani vācu draugi ieminējās, ka brauc uz turieni pa Ziemassvētkiem un Jauno gadu, nolēmu – es arī braucu! Puiši deva padomu, kur meklēt lētākās biļetes – www.ltour.de vai www.atlasreisen.de. Sev par ērtāko gan vēlāk atzinu www.ltu.de. Biļetes pirkšana izvērtās par piedzīvojumu. Ieraugot iespēju iegādāties biļeti vienam virzienam, atradu lētāku variantu un veicu darījumu. Un tikai, kad biju saņēmusi apstiprinājumu, atklāju, ka atpakaļceļam vienvirziena biļeti iegādāties NAV IESPĒJAMS!!! Tā nu 3 stundas pavadīju apzvanot visus darījumā iesaistītos starpniekus (kopskaitā 3 dažādas vācu kompānijas), lai piekombinētu klāt iespēju atgriezties mājās! Jārēķinās, ka ap Ziemassvētkiem lētu biļešu nav gandrīz nevienā virzienā. Ja uz vēlākiem janvāra datumiem biļetes lidojumiem uz Kubu bija pieejamas pat par 380 Eiro abos virzienos, tad Ziemassvētku laikā lētāk par 1.000 Eiro līdz Brīvības salai aizlidot vairs nebija iespējams. Vācu kompānija LTU lido uz vairākām pilsētām Kubā, tomēr man der tikai Varadero un Havanna. Lētākais piedāvājums, ko atrodu ir no Berlīnes uz Varadero. Mierināju sevi ar domu, ka ietaupīšu uz vietas. Jo – galu galā, viens no maniem vācu draugiem – Daniels – ir pa pusei Kubietis, piedzimis un uzaudzis Kubā, lai arī pēdējos 17 gadus dzīvo Vācijā. Un vismaz Havannā man tika apsolīta apmešanās pie Daniela papī (tā spāņu bērni mīļvārdiņā sauc tēti, uzsvars liekams uz pirmās zilbes). Vēl pirms izlidošanas Daniels ir parūpējies par viesnīcu pirmajām dienām Varadero, sastādījis plānu un sarunājis mašīnu tālākam trīs dienu ceļojumam uz Trinidadu (kas gan nav bijusī Kurzemes kolonija, bet samērā kompakta koloniālā pilsētiņa dienvidaustrumos no Havannas), kā arī atsūtījis man e-pastu ar derīgiem padomiem (ko un cik ņemt līdzi, papī adresi un tālruņa numuru). Daniela lielākā vērtība manās acīs – viņš ir dzīvojis Rietumu sabiedrībā, tāpēc raugās uz Kubu nedaudz no malas. Tai pašā laikā kubiešu mentalitāte viņam ir asinīs un „uz vietas” viņš visur tika uzņemts kā savējais! 25.decembris, Berlīne - Varadero Šēnefeldes lidostā meitene, kas reģistrē lidotājus, brīnās, ka man ir tikai rokas bagāža. Tiešām, salīdzinājumā ar mani, pārējie ceļotāji dodas „nopietnā” atpūtā. Ceļotāji pārsvarā ir jauni pārīši vai ģimenes ar bērniem. Un bariņš poļu. Berlīnes ceļotāju „sastāvs” atšķiroties no Rietumvācijas – tai galā vairāk ceļo pensionāri. Lidojums ir ērts un 11 stundas paiet diezgan ātri. LTU lido ar moderniem Aerobus džumbo džetiem. Lidmašīnas salonā rūdītie ceļotāji tūlīt „nomedī” kubiešus, lai izvilinātu pēc iespējas vairāk informācijas un padomu. Pāri plecam saklausu, ko jau biju dzirdējusi – Varadero nav Kuba. Pirms izkāpšanas no lidmašīnas uzlasu visas pāri palikušās ūdens pudeles (ne tikai savējās, bet arī blakussēdētāju) – krāna ūdeni Karību reģionā neuzdrošinātos dzert un esmu dzirdējusi, ka minerālūdens veikalos esot dārgs. Pēc ielidošanas esmu gatava imigrācijas un drošības kontrolei a-la ASV un garai rindai pie valūtas apmaiņas punkta. Tomēr nekas tāds neseko. Dīvainā kārtā pie pasu kontroles nonāku pirmā. Viss, kas interesē kontrolieri – kāpēc man tūristu kartē ierakstīta adrese Havannā, bet esmu atlidojusi uz Varadero? Un vai es esmu no Letonia vai Lituania? Sāku ar atbildi uz pēdējo jautājumu un, kad pareizā valsts ir noskaidrota, pirmais jautājums ir aizmirsies. Atskan laipns „Welcome to Varadero!” un esmu pirmā pie drošības kontroles. Neko aizdomīgu kubiešu robežsargi manās somās nesaskata un atkal kā pirmā varu doties uz valūtas maiņas punktu. Zibenīgā ātrumā tieku pie 150 kukiem (CUC – peso convertible jeb konvertējamie peso; 1 eiro rupji rēķinot = 1,05 CUC) un varu doties uz viesnīcu. Ir vēls, tumšs, ārā drēgns (tikai plus 21) un līst. Pie lidostas gaida vairāki tūrisma firmu autobusi, ar kuriem par 10 kukiem līdz savai viesnīcai varētu nokļūt arī es, tomēr tūrisma firmu operatori brīdina, ka uz pārējiem ceļotājiem būs ilgi jāgaida – līdz pat divām stundām. Kamēr visi sagaidīs bagāžu un samainīs naudu... Te nu bija priekšrocības ceļojot ar rokas bagāžu! Atliek taksis. Esmu viena, spāniski zinu tikai pieklājības frāzes – pārmaksāšana garantēta. Tomēr nolemju – bez cīņas nepadošos. Ātri atklāju, ka maģiski uz kubiešiem iedarbojas vārds „ruso” – līdzko viņi padzird, ka esi krievs, viņu sejās parādās vilšanās un līdzjūtība. Šķiet, kubieši vēl nav saskārušies ar jauno krievu fenomenu un viņu prātos mīt komunistiskās solidaritātes apziņa. Pārmaksāju tikai divas reizes. Kuba! Ča-ča-ča! Līdz viesnīcai jābrauc pusstunda, miegs nāk ne pa jokam! Pirmā nakts Kubā ir sirreāla – aiz loga dzirdamas dīvainas skaņas, manā numurā logs ir gandrīz pie griestiem, naktī salstu, segas nav... Kāds vējš mani uz šejieni ir atpūtis? Iemiegu ar cerību par gaišāku rītdienu. 26.decembris, Varadero Pamostos 7:30 pēc vietējā laika un paraugos pa logu. Ārā spīd saulīte, tieši zem mana loga atrodas baseins un viesnīcas teritorija ir viens milzīgs botāniskais dārzs. Līdz pludmalei un jūrai ir nieka 300 metri! Un tas viss par 20 kukiem par nakti, ieskaitot brokastis. Vienā no atvilktnēm atrodu segu... Life’s beautiful! Varu doties brokastīs uz plastmasa eglītēm rotāto ēdamzāli. Pašas eglītes un arī palmas dārzā bagātīgi dekorētas ar ienaidnieku trofejām – ASV ražotām mantiņām un lampiņu virtenēm! Brokastis ir pieticīgas, bet garšīgas. Netrūkst svaigu augļu, pavārs pēc pasūtījuma uzcep omleti, vēršacis vai pankūkas. Deficīts izrādās naži, dakšas un salvetes. Jāpagaida, kamēr nomazgā pēc iepriekšējiem lietotājiem. Sajūtu tādu kā de-ja-vu. Vien jāatsauc atmiņā, kur tas jau piedzīvots? IR! Pirms neskaitāmiem gadiem pionieru nometnē Artek! Par gaidīšanu tiku brīdināta, tāpēc atliek vien lēnām iekļauties Kubas ritmos... Paēsts ir. Puiši ieradīsies tikai pēcpusdienā. Varu drošu sirdi doties pastaigā pa pludmali. Drusku vējains, karodziņi brīdina, ka peldēties nav ieteicams, bet viļņi bīstami neliekas... kamēr pēc viena devītā bikses slapjas līdz augšai. Nekas neatliek, kā doties atpakaļ uz viesnīcas dārzu žāvēties. Paņemu grāmatu un ieripinu zālienā atpūtas krēslu. Garām ejošais apkalpotājs vaicā, vai cepu pēdas? Es tikai atsmaidu – visas atklātās ķermeņa daļas esmu ieziedusi ar SPF 30 pretiedeguma krēmu. Savas agrāk Itālijā, Grieķijā, Jamaikā, Meksikā, Spānijā...pieļautās kļūdas ceru vairāk neatkārtot! Un man vienalga, ja atgriezīšos mājās tikpat balta, kā ierados. Toties deguns nebūs kā Maiklam Džeksonam... Viesnīcas publika izrādās diezgan interesanta – pārsvarā kanādieši, bet ir arī poļi, krievi (taču ne no Krievijas), somi, japāņi un latīņamerikāņi. Piezvana Daniels, lai pateiktu, ka izbrauc no Havannas un būs viesnīca pēc četrām stundām. Pēc Daniela zvana atceros informāciju no LMT – zvans uz Latviju maksā 3,50 Ls, ienākošais – 0,80 Ls, bet īsziņa 1 eiro. Sakari Kubā ir monopols! Tomēr labāk tā nekā vispār bez sakariem. Vel pirms gada Kubā mobilais tālrunis nedarbojās. Daniels un Ervins ierodas agrā pēcpusdienā. Izrādās, mašīnas ceļojumam uz Trinidadu nav. Visā Kubā visas aizņemtas. Jāmeklē cita iespēja, kā turp nokļūt. No Varadero uz Trinidadu iet arī autobuss, kas atiet 7:30 no rīta. Nospriežam, ka mums tas ir par agru, un nolemjam meklēt privātu šoferi. Jāiet uz autoostu – tur tiek veikti „darījumi”. Daniels ar „brokeri” sarunā mums pārbraucienu par 80 kukiem. Būšot Peugeot un izbraukšanas laiks tiek nolikts 9:30. Nu varam mierīgu sirdi doties vakariņās uz vietējo restorānu. Nejauši kļūstam par lieciniekiem pie blakus galdiņa notiekošam darījumam. Kāda ģimene gatavojas izprecināt savu atvasi bagātam kanādietim. Viņai knapi 18, viņam – pāri 50. Daniels stāsta, ka šādā veidā tūkstošiem Kubas jauniešu izmantojot iespēju tikt projām no Brīvības salas. Meitene ir skaista un krāšņi satērpta. Tērpus parasti gādājot precinieks. Vecuma piramīda Kubā esot vēl trakāka nekā Eiropā – jaunieši dodas projām pie pirmās izdevības. Pensionāriem Kubā nepavisam nav viegla dzīve – pensija ir niecīga, bez bērnu atbalsta izdzīvot nav iespējams. Starp svinību viesiem ir arī kāds baltā tērpies jaunietis. Izrādās, saskaņā ar vietējo reliģiju, kas ir pagānisma un katoļu ticības krustojums, pirms iesvētībām iesvētāmajam 6 mēnešus ir jāvalkā tikai balts apģērbs un jādara labi darbi. 27.decembris, Varadero – Trinidada Brokastis. Agras, tāpēc uz galdiem ir gan naži, gan dakšas, gan salvetes. Un nav rindas pie pavāra! Toties brokastu laikā pazūd elektrība. Tas esot normāli. Vismaz kafiju esam paspējuši ieliet... Atstāju apkopējai tipu – 1 kuku. Daniels ir paskaidrojis, ka viņām neesot praktiski nekādu iespēju piepelnīties. Man gan liekas, ka viņas ir draugos ar visiem viesnīcā dzīvojošajiem kanādiešiem... Ir 9:20, stāvam pie viesnīcas vārtiem pilnā gatavībā. Gatavībā gaidīt, protams. Taču jau 9:25 mūsu šoferis ir klāt! Gan ar Citroen, bet franču mašīna ir un paliek franču mašīna, un galvenais, ka tajā ērti satilpstam gan mēs, gan mūsu bagāža (kura Ervinam, piemēram, ir lielāka nekā man). Dodamies ceļā. Kubieši uz ceļiem pavada lielu savas dzīves daļu – pārsvarā gaidot transportu. Sabiedriskā transporta sistēma valstī ir nepietiekama. Tas pamatā izskaidrojams ar ierobežotajiem naftas resursiem. Lai kompensētu sabiedriskā transporta trūkumu, ar likumu ir noteikts, ka valsts automašīnām ir jāuzņem stopotāji. Ir arī izveidots kontroles mehānisms, lai likums tiktu pildīts – vīriņi dzeltenos tērpos lielākajos krustojumos raugās, lai visas mašīnas ar valsts numuriem apstātos. Tomēr stopotāju ir vairāk nekā valsts „autobāze” spēj pavest! Nereti cilvēki gaidot uz ceļa vairākas dienas. Tāpēc, ja ceļojat pa Kubu ar auto un salonā ir brīva vieta, paņemot stopotāju varat iegūt uzticamu draugu uz mūžu! Mūsu šoferītis ir izvēlējies garāko ceļu, lai izvairītos no maģistrāles. Izrādās, Kubā privātajiem ir aizliegts pārvadāt ārzemniekus ar savām mašīnām. Uz lielajiem ceļiem tiekot veiktas pārbaudes un, ja kādu vietējo pieķer, draud nopietnas nepatikšanas. Protams, sveikā var tikt cauri arī ar kukuli, kas gan šādā gadījumā nebūs no mazajiem! Pēc stundas brauciena šoferis sāk uzvesties visai dīvaini – sveicina gandrīz katru otro šoferi, ko sastopam! Izrādās, tuvojamies viņa dzimtajai pilsētai – Colon. Piestājam šoferīša mājās, lai uzpildītu benzīnu. Pie reizes iepazīstamies ar viņa papī un citiem ģimenes locekļiem. Kubā katram sevi cienošam šoferim mājās ir benzīna krājumi – ietaupījumi no darbā atvēlētās normas. Benzīntankos, kur degvielu iespējams iegādāties par Kubas peso, degvielas parasti nav. Pareizāk sakot tā ir, bet „zem letes”. Par kukiem to var iegādāties bez lielām problēmām – gan jāzina, kur atrodas „dolāru” benzīntanki un rūpīgi jāseko līdzi nobrauktajiem kilometriem un benzīna patēriņam. Jūs noteikti esat lasījuši brīdinājumus valdības dienestu vai tūrisma aģentūru mājas lapās svešās zemēs uzmanīties ar pārtiku. Ja pedantiski klausīsiet šim padomam, jums garām paies iespēja nobaudīt vietējās kulinārijas šedevrus. Piemēram, hamburgerus ar grilētu cūkgaļu un ķiploku mērci. Vien’ maz’ cūciņ’ uz iesma ceļmalās var atrast ik pēc dažiem kilometriem. Norēķinoties ar Kubas peso sanāks pat 10 reizes lētāk nekā, ja maksāsiet ar kukiem. Labi, ka Daniels gandrīz vietējais! Pāris darījumi ceļmalā un mums ir gan Kubas peso, gan hamburgeri! Ierodamies Trinidadā vēlā pēcpusdienā. Ārā svelmains karstums. Mūsu sarunātās naktsmājas jau ir tikušas kādam citam. Daniels nemaz neizskatās satraucies. Izrādās nav arī, par ko, jo jau pēc dažām minūtēm ir uzradies nasks vietējais darbonis, kas sola palīdzēt atrast citu apmešanās vietu. Iespiežam savā Citroenā arī „starpnieku” un dodamies ekskursijā pa Trinidadu. Pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem naktsmājas ir atrastas – pie Valentīna Maceo ielā. Valentīna mājā mums tiek ierādītas divas labiekārtotas 4-vietīgas istabas un 2 terases – viena no tām uz jumta! Valentīns ir inženieris un jau kuro reizi man ir de-ja-vu. Padomju laikos inženiera profesiju apguvušie bez darba nepalika un arī badā nemira. Arī inženieris Valentīns savu māju ir pārbūvējis par „casa particulare”, apguvis pavārmākslu un bārmeņa iemaņas. Viņa gatavotie Mojito bija vieni no labākajiem, ko Kubā baudīju. „Casa particulare” ir B&B tipa apmešanās vietas pie privātajiem. Tādu netrūkst ne mazajās pilsētiņās, ne pie populārākajām pludmalēm, ne Havannā. Vidējā 2-vietīgas istabas cena ir 25 kuki par nakti. Atkarībā no konkrētās pilsētas vai pludmales popularitātes, arī viesu sarunu vešanas un spāņu valodas prasmēm, brokastis tiek iekļautas cenā vai piedāvātas par papildus samaksu. „Casa particulare” varat rezervēt vietējos tūrisma informācijas birojos vai paši tās uzmeklējot. Valentīns zina arī visu par apkārtni un iesaka Trinidadas apciemojumu sākt ar izbraucienu uz ieleju – uz vienu no senajām cukura plantācijām, kur tagad ierīkots muzejs. Esot noteikti jāuzkāpj zvanu tornī, piekodina Valentīns. Tā kā tornis apmeklētājiem atvērts tikai līdz pieciem, mums jāsteidzas. Noķeram taksi, kas ir ar mieru mūs līdz tornim aizvest. Gan nevarēšot gaidīt, jo viņam sarunāta cita haltūra, bet atbraukšot mums pakaļ pēc stundas. Tornis izrādās kas līdzīgs neskaitāmajiem Spānijas zvanu torņiem, taču acīmredzot ir retums Kubā. Katrs samaksājam pa kukam un kāpjam augšā. Skats lielisks, kāpiens – ekstrēms. Trepes ir no koka, dažu pakāpienu trūkst, daži ieplaisājuši, citi iepuvuši... Kad esmu tikusi atpakaļ uz zemes, atviegloti uzelpoju. Ejam skatīties bijušo cukura plantāciju! Tā kā citi tūristi nomaļo ciematu ir pametuši, mums tiek ekskluzīva ekskursija un iespēja nobaudīt cukurniedru sulu, pirms tam pašiem to izspiežot. Sajaukta ar rumu un citrona sulu tā garšo labi. Tīrā viedā es to neuzdrošinātos baudīt. Jau labu laiku Kuba vairs nav cukura lielvalsts. Šis statuss tagad pieder Brazīlijai. Līdz ar PSRS sabrukumu neviens vairs neinvestēja tehnoloģijās un pazuda arī garantētais noieta tirgus. Brazīlija toties eksportē cukuru pat uz Ķīnu! Līdz sešiem, kad mums pakaļ solīja ierasties taksists, vēl 45 minūtes. Ejam pastaigā pa ciematu. Jūtos diezgan neomulīgi. Atmiņā uzplaiksnī Jamaikas ainas, kur nokļūšana lauku ciematā automātiski nozīmē apdraudējumu dzīvībai. Kad esam vienu reizi nogājuši pa galveno ielu no torņa līdz šosejai, saprotu, ka Kuba nav Jamaika. Cilvēki, kurus satikām, ar mums laipni sveicinājās, piedāvāja iegādāties augļus, dārzeņus vai mājlopus; izprecināt sevi, meitu vai dēlu... vai vienkārši paņemt viņus līdzi uz Eiropu (nez kā viņi zināja, ka mēs no Eiropas?). Mūsu šoferītis vēl nerādās un nekas cits neatliek, kā veikt pastaigu pa galveno ielu atpakaļ uz torni. Tuvojas seši. Man nez kādēļ liekas, ka tornī kāds ir! Jo tuvāk ejam, jo skaidrāks top, ka ir arī – bariņš puišeļu skraida augšup, lejup pa kāpnēm. Protams! Līdz pieciem par kāpienu ir jāmaksā. Pēc pieciem varat kāpt par brīvu! Kuba! Ča-ča-ča! Kādā no mazajiem pagalmiem pamanām boksa skolu – bokss Kubā ir populārs, tāpat kā beisbols un domino (katrai vecuma grupai savs). Kubā joprojām darbojas sistēma, kad izglītības iestāžu darbinieki apbraukā valsti talantu meklējumos. Izcilniekiem ir iespēja mācīties sporta, mākslas vai mūzikas skolās un tā ir viņu iespēja izsisties. Jau otro reizi pārliecinos, ka uz kubiešiem var paļauties. Kā solījis, taksītis ir klāt ap sešiem. Saule riet, ārā paliek vēss un sāk gribēties ēst. Pēdējais laiks atgriezties Trinidadā. Valentīns ir pacenties! Mums vakariņās ir grilēts omārs, ko es ēdu pirmo reizi mūžā! Izskatās un arī garšo kā tāda liela garnele. Piedevas no Kubas tradicionālās virtuves – cepti zaļie banāni, rīsi ar melno pupiņu mērci, svaigi salāti un mojito! Izrādās, pie Valentīna var pieteikties arī tikai uz vakariņām. Jumta terase ir liela un, ja nepieciešams, kalpo arī kā restorāns. Pie blakus galdiņa vakariņas ietur kāds vācu pāris. Viņus pie Valentīna ir atvedis jauns puisis, kas mācās tūrisma skolā, piepelnās kā gids un runā gan vāciski, gan angliski. Vācieši stāsta, ka viņiem nav veicies ar naktsmītnes meklējumiem. Viņi dzīvojot patālu no pilsētas centra kalna galā diezgan dārgā viesnīcā. Kad omāri piebeigti un puiši par abiem izsmēķējuši pus-cigāru (Daniels saka, esot mitrs; visticamāk, pirkts no nelegālajiem tirgoņiem), Valentīns saka – jāiet ielās! Šovakar Trinidadā finišēšot starptautisks maratons, visa pilsēta pulcēšoties uz svinībām centrālajā laukumā. Dzīvojam gandrīz tam blakus, tāpēc skaidrs, ka nekāda gulēšana tāpat nebūs. Ejam ar’ ielās! Galvenajā laukumā patiesi pulcējas iespaidīgs cilvēku daudzums. Visi saposušies. Nav pilnīgi nekādas apjausmas, cikos tas maratons varētu finišēt un vai tāds vispār notiek? Who cares!? Pa skaļruņiem (tādus esmu redzējusi vien padomu laika melnbaltajā vai Mihalkova nostalģiskajā kino) „padod” mūziku un 15 sekunžu laikā viss pūlis kustās salsas ritmos!!! Skudriņas skrien pa kauliem skatoties un mierā nostāvēt nav iespējams. Kad salsu nomaina jaunākais modes kliedziens regetons (salsas un regeja krustojums), saprotu, ka deja kubiešiem ir asinīs. Regetonā kustās tikai ķermeņa daļa no vidukļa līdz ceļiem. Ja iztēle laba, varat iedomāties, cik erotiski tas izskatās! Pūlim ir arī sava skaņa un vēl tas darbojas kā baterija – lai arī vēls, jūtamies enerģijas pilni. Pēkšņi kā pēc starta signāla ļaudis sāk skriet vienā virzienā. Laikam tuvojas maratonisti! Ok, skrienam arī mēs! Kur tas finišs, nav ne jausmas! Pamanām vienu baskājainu skrējēju sporta tērpā ar numuru uz vēdera, taču tas tiek „noņemts no trases”, t.i. ietērpts sarkanā T-kreklā un ievilkts ielas malā esošajā veikalā. Sagaidām vēl četrus baskājus un dodamies atpakaļ uz mājām. Diez vai vairāk skrējēju varētu būt. „Starptautisks” nozīmē kubieši + venecuēlieši + varbūt bolīvieši un cik tad maratonistus pa šīm valstīm kopā varētu salasīt? Vakarā debesis ir dzidras un zvaigžņu pilnas! Kāds teica, tādas esot arī kalnos. Laikam neesmu bijusi pietiekami augstu :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais