Ģimeņu ūdenstūristu kluba "Rostrs" 34 sezonas nobrauciens

Visvaldis Danenbergs 29.04.2013 8 min lasīšanai

Višuks

Salaca

Ir jūlija vidus. Ar mokām pavadām katrs savā darbiņā tveicīgās dienas un sagaidīt vien nevaram izbraukšanas datumu, kas, kā allaž, noteikts un ar visiem kluba biedriem saskaņots jau gada pirmajās dienās. Maz, pavisam maz atlicis, un būsim prom no pilsētas trokšņiem, karstā asfalta un tveices, kas pie ūdeņiem vieglāk pārvarama.

Pēc četru gadu pārtraukuma laivosim pa vienu no skaistākajām Latvijas upēm — Salacu.

Visi esam pulcēšanās vietā un, kā vienmēr, savlaicīgi. Sakraujam mantas autiņā, salecam paši un: «Sveika, Jelgava, uz 7 dienām!» Bariņš, var teikt, atkal solīds — 51 cilvēks, vēl daži kolēģi pievienosies nedēļas vidū.

Tātad ceļā! Apmēram 2,5–3 stundas braucot, divas reizes čurājot un pīpējot, esam nonākuši laivošanas maršruta sākumpunktā. Iznāk gan mazs misēklis, jo aiz pārskatīšanās esam pie upes piebraukuši vienas mājas ātrāk — daba taču nestāv uz vietas un vieta šķiet ļoti līdzīga. Taču arī šeit saimnieki ir ļoti vēlīgi un laipni un nemaz negrib laist mūs projām, neskatoties uz to, ka no auto izveļas vesela armija. Pateikušies par viesmīlību, tomēr turpinām plānoto maršrutu, kura nobeigums gan izrādās tikai kilometru garš.Beidzot esam pie īstajiem saimniekiem, kas pazīstami jau gadus desmit, ja ne vairāk. Viņi, kā allaž, vēlīgi un mīļi mūs uzņem. Pārmijuši dažus vārdus, ķeramies pie paunu izkravāšanas. Pāris stundas vēlāk Valmieras rajona Vecates pagasta Ridēnu mājas pakājē uzslejas liela telšu pilsēta, kas sastāv no 21 telts. Pats jaukākais, ka vienlaikus ir gatavas arī kolosālākās vakariņas — viens otrs no vīriem jau salicis savu laivu un pat paspējis saķert zivis. Lielu lomu vēl nav, bet pamatīga zivs ir (2 kg līnis). Tā sūtīta no Pīpīša dīķa saimnieka, kur savulaik risinājies mūsu kluba biedru atklātais čempionāts spiningošanā.

Tā nu visa ir gana, un varam nodoties pilnīgai atslodzei no ikdienas stresiem un problēmām. Ugunskurs, Dobra voda, liela bļoda ar rasolu (kā saka Mārtiņš Rītiņš, — salāti, kur ir viss, bet gaļas vietā dienišķā desa), dziesmas, anekdotes, jautra parunāšana. Drinkojot sagaidām un pavadām baisu negaisu — kurš teltī, tas teltī, bet lielais vairums — dziedot un dejojot zem lielas (4x6m), laicīgi uzvilktas plēves, kuru kā neatņemamu sastāvdaļu izmantojam jau gadus sešus. Turpinājumā — skaista un zvaigžņota nakts.

Līdz Paulam Nakts pēc negaisa bijusi mierīga, tikai saimnieka kaķis apēdis visas vakarā saķertās zivis. Debess skaidra, rīts saulains un daudzsološs. 13.00 deviņpadsmit laivas jau uzsāk nedēļu garo ceļojumu, aizkavējušās vēl divas, vienai no tām —mazas problēmas ar ūdensnecaurlaidību. Kad ķibeles novērstas, arī tā dodas ceļā.

Ūdens līmenis ir normas robežās, laivu slīdamība ideāla, tādēļ bez īpašas piepūles stundas laikā jau esam Mazsalacā. Daļa kolēģu apmeklē veikalus, lai iegādātu pārtiku, ko izlēmuši nestiept no mājām, pārējie rāmu garu turpina ceļu, jo šā vai tā 21 laivai turēties blakus ir tikpat kā neiespējami, ja nu vienīgi saķeroties kopā un lēni pludinotes bezkrāču un bezšķēršļu posmos, ko arī 2–3 reizes dienas laikā darām. Tā parasti notiek tad, kad jāsagaida atpalikušos kolēģus (makšķerēšana, apkārtējās vides izpēte utt.).

Bezdelīgu, Neļķu klintis, Skaņais kalns…, šķiet, nekas nav mainījies pa šiem četriem gadiem. Klinšu varenība, dabas skaistums un arī balsis atskan gluži tāpat kā iepriekš. Straumes ātrums arī laikam nav mainījies, jo precīzi (pat pārāk) iekļaujamies šā raksta autora aprakstā «Laivojam pa Salacu» («Medības. Makšķerēšana. Daba», 2001. g. jūlijs). Mums jau zināmās apmetņu vietas ir sakoptas — šķiet, ka ūdenstūristi kļuvuši kulturālāki un savas dzimtās zemes dabu mīlošāki.

Nemanot klāt ir vakars, un arī mēs esam pietuvojušies paredzētajai apmetnes vietai, kas atrodas apmēram 500 metru aiz Raimonda Paula skolas. Žēl, ka ir 6., nevis 26. augusts — varētu, biļetes nepērkot, sēdēt laivās un klausīties dziesmās. Kā nesaskaņojām laiku?

Neko darīt, koncerts atkrīt. Vīri un puiši — pēc malkas, dežuranti — pie savu pienākumu pildīšanas, bet meitenes…, bet meitenes pēc tam. Gatavojoties vakariņām, arī nometne skaisti izveidojusies.

Vēls vakars, saķertās zivteles jau notīrītas un sprakšķēdamas cepas divās pannās. Lielā kompānija, sasēdusi ap ugunskuru, gaida mielošanās brīdi. Atskan kāda dziesma, kāds izmet pa vecai vai mazāk dzirdētai anekdotei, atceramies iepriekšējo gadu piedzīvojumus. Ugunskurā dziest ogles, un lielais vairums jau devušies pie miera.

Agra celšanās un tārpa mērcēšana Salacas ūdeņos

Tā iesākas trešā diena. No visas grupas aktīvi esam divi, pārējiem acīmredzot nāk miedziņš un gribas pagulēt, bet nevarētu teikt, ka viņi ir zaudētāji, jo, kā izrādās, arī zivis vēl snauduļo. Tiesa, papilnam izbaudām dabas mošanos agrajā rīta stundā. Ap 9.00 jūtama rosība nometnē, un arī mēs, aktīvie zivju ķērāji, metam mieru copei un atgriežamies krastā.

Pēc maltītes varam doties salīdzinoši īsajā šīs dienas pārbraucienā līdz jau zināmajām mājām «Eži». Ceļā apmēram divarpus stundas, atkal vērojam jau sen pazīstamās dabas ainas, tikai koki kļuvuši mazliet lielāki un arī krūmu vairāk. Nemaz nemanot esam pārbraukuši krācīti, kas atrodas iepretim mūsu paredzētajai nakšņošanas vietai. Šeit allaž bijušas lieliskas sapalu vietas, uz ko, protams, ceram arī šoreiz. Pārsteigumu sagādā tas, ka pa šo laiku nomainījušies māju apsaimniekotāji, bet arī jaunie ir vēlīgi un laipni, tā ka problēmu nav, izņemot to, ka sausā laika dēļ pazudušas vardes, uz kurām lieliski un vislabprātāk agrāk še ķērās sapali.

Saimnieki par simbolisku samaksu piedāvā izmantot pirti, kas tapusi neilgajā mūsu prombūtnes laikā. Sapali gan šoreiz «ņergājas» un īstu interesi par divām ar grūtībām noķertajām vardēm neizrāda. Tā nu paliekam bez lielajām, folijā cepamajām delikatesēm, toties raudu un asarīšu ir papilnam. Vakara gaitā zivju trūkums nav manāms, un visi nomodā esošie slavē gan lomu, gan cepēju, jo tādu mūsu kompānijā nemaz nav daudz. Ar lielu nepacietību tiek gaidīta katra nākamā panna. Seko kārtējais izdziedāšanās maratons un visādi citādi lustīga laika pavadīšana, protams, komplektā ar pirtiņas izmantošanu.

No malas vērojot notiekošo, savus draugus un paziņas, viņu bērnus, secinu, ka nemaz nav vajadzīga liela nauda un nepavisam nav jādodas tālos ceļos uz tālām zemēm, lai lieliski atpūstos un justos laimīgs. To lieliski var izdarīt arī tepat, mūsu mazajā, skaistajā Latvijā. Zvaigžņota debess, skanīgas pašu dziedātās latvju dziesmas, kvēlojošas ogles ugunskurā, visapkārt tuvi un mīļi cilvēki, pašu bērni… Kas var būt vēl jaukāks?

Pārsteigumu pilna diena Nākamajā rītā ieplānotajā laikā laivas pa vienai vien pazūd aiz pirmā līkuma. Šodien airēšana paredzēta mazliet ilgāka, tāpēc arī startējam mazliet agrāk nekā ierasti. Paslīd garām Limšēnu stāvkrasts, izbraucam Vīķu akmeņu aizsprostu, kreisajā krastā redzama pirmā oficiālā ūdenstūristu apmetnes vieta «Zirnāju līcis», par kuras esamību vairs tikai liecina vientuļais kuplais un mums labi pazīstamais ozols, zem kura lapotnes pavadīta ne viena vien zvaigžņota un arī pamatīga negaisa pārņemta nakts. Salacas tecējums kļūst arvien rāmāks, jo tuvojas Staiceles slūžas. Te neviļus iedomājos, ka labi vien ir, ka beigusies tā slūžu atjaunošanas opera. Negribu iedziļināties sīkumos, bet labāk — lai paliek, kā ir. Vienīgi apkārtni varētu sakopt — acīm redzams, ka saimnieka šai vietai nav. Laivas lēnām ar striķu palīdzību nolaižam pa slūžām, jo šoreiz negribam riskēt ar «lekšanu» un iespējamo remontu.

Viss veiksmīgi pārvarēts, Staiceles veikali izķemmēti, turpinām ceļu. Atlikusi stunda līdz plānotajai naktsmītnei, bet no plāna čiks vien iznāk, jo tur jau otro nedēļu kā apmetušies kādas Vidzemes pāraudzināšanas kolonijas audzēkņi, kas Lielbritānijas pasniedzēju pavadībā tiek orientēti uz pareizu dzīves jēgas sapratni. Mūsu pārrunas ar viņu grupas vadītāju ir īsas un korektas. Saprotam, ka palikšanas šeit nebūs un, ja arī būtu, tad, piedodiet, — nu nepatīk mums tāds kolchozs un vēl ar kriminālu pieskaņu. Labsirdīgi atvadījušies un laba ceļa vēlējumus saņēmuši, dodamies tālāk. Pēc plāna (paša izstrādāta) apmēram pēc 45 minūtēm apmetnes vietai jābūt, ja tikai arī tur kaut kas nav mainījies…

Neplānoto tālākceļu sākam ne visai priecīgā noskaņojumā — aiz muguras taču paliek lieliskas copes vietas un sen zināmā iecienītā apmetnes vieta, kur bijām paredzējuši dzīvot divas dienas. Pateicoties mobilajiem sakariem, novirzām uz neplānoto nakšņošanas vietu kolēģus, kuri tikai šovakar mums pievienosies. «Uzspieduši uz gāzes pedāļa», ar mani, visu zinošo, priekšgalā, maratonu uz nākošo iespējamo nakšņošanas vietu veicam ātri un pēc stundas un divdesmit minūtēm, izbraukuši vairākas straujteces, esam nonākuši zināmajā vietiņā, kurai jāatrodas lieliska priežu sila malā. Bet, ko tu neteiksi, ir taču cūkas tie cilvēki…

Acīmredzot zemes īpašnieks, tīrīdams mežu, nav visus nogāztos kokus licis lietā, bet baļķus desmit ar traktora palīdzību ievilcis skaistajā pļaviņā un sametis krustu šķērsu. Laikam jau ar domu, ka neviens tos nekustinās un līdz ar to arī teltis neuzcels. Bet, kā sacīt jāsaka, mūsu aktīvais un izdomas bagātais tūrists nav ar pliku roku ņemams…

Domāju, ka zemes īpašnieks, ieraudzījis mūsu nu jau 23 teltis lielo, sakopto un mājīgi iekārtoto nometni, varētu zaudēt samaņu. Visas viņa pūles vējā, un arī pēc malkas nav tālu jāstaigā. Pietiek vakaram, visai garajai naktij un arī nākošajām kompānijām. Pēc lielā darba, protams, manāms nogurums, tādēļ nevienam nenesas prāts uz sportošanu, makšķerēšanu vai kādu citu aktīvu laika pavadīšanu. Taču turpmākais vakars ierasti izkārtojas uz jaukas un patīkamas nots — līdz ar krēslu sagaidām klāt piebraucējus, viņu vidū — arī jubilārs ar pamatīgu kliņģeri.

Skanīgu meldiņu pavadīts, aizlavos tā patālāk no nometnes, jo iekšā dīdās nemiera gariņš, kas saka: «Ej un noķer kādu sapalu!» Nekā!Copes ir, bet sapali manis saķertās vardes tver ļoti negribīgi, tik vien kā samuļļā. Gruntenes atstāju mierā līdz rīta gaismai, jo nospriežu, ka arī lielie sapali klausās meldiņus un nemaz i nedomā par nokļūšanu uz āķa.

Bagāts nedēļas gals

Agri no rīta dodos pie savām gruntenēm, kas naktī, izrādās, mierā nav atstātas, un vienai galā sēž pārguris sapals. Velkot ārā piekusušo zivi, nemanot «iemainu» to pret pulksteni, ko tā arī neizdodas atrast. Skaidri redzams, ka diena atkal būs jauka. Dodamies ceļā cerībā, ka vismaz šodien paredzētajā apmetnes vietā viss būs kārtībā un varēsim pavadīt iecerēto atpūtas un sporta dienu. Pusotras stundas laikā sasniedzam Vecvietu krāces, kur, veikuši 100 metrus garu nepārredzamu un ar niedrēm aizaugušu posmu, sapulcējamies un sagaidām atpalikušos. Vēl stunda airēšanās, un esam apmešanās vietā «Selgas» — īsi pirms Mērnieku dzirnavu atliekām. Viss mierīgi. Šeit arī bāzēsimies divas dienas.

Tās (dienas) burtiski aizjoņo: volejbols, makšķerēšana, futbols, peldēšanās, pakavu mešana, airēšanās slaloms, loka šaušana un lauka boulings. Noskaidroti uzvarētāji dažādās vecuma un dzimuma grupās, kā arī jauktās komandās. Visi kā viens apmierināti, pacilātā noskaņojumā un, vienā vārdā sakot, — laimīgi. Septītās dienas vakarā — liela noslēguma balle ar dziesmām, dejām un uzvarētāju sumināšanu. Arī ugunskurs ir pēdējais šai braucienā, tādēļ ir varbūt arī mazliet skumīga nots. Bet nekas jau nekur nepazūd un neizgaist, nāks nākamais gads, un atkal viss notiks…

Astotā ceļojuma diena sākas ar nesteidzīgu gatavošanos pēdējam un visinteresantākajam posmam. Visinteresantākajam tāpēc, ka tas ir straujākais un dzīvākais visas upes garumā. Atlikušos kilometrus līdz Salacgrīvas pirmajam tiltam jācenšas veikt ātri un bez iespējamām problēmām, proti, laivu plēšanas, jo 16.00 mūs tur jau gaidīs autobuss. Jauki būtu paspēt laikus un mazliet apžāvēt nedēļu mirkušās laivas.

Bet, kā saka, kas tev deva. Pateicoties ne pārāk augstajam ūdens līmenim, akmeņiem un maliķu upē sadzītajiem armatūras stieņiem, esam spiesti divas laivas līmēt. Pirmajiem cietušajiem paveicas, jo blakus atrodas divas pieredzes bagātas ekipāžas ar visiem šujamajiem un līmējamajiem materiāliem — divas 30 cm garas šuves tiek ātri restaurētas, un laiva gatava turpināt ceļu. Otrai ekipāžai (bez remonta komplekta), kas lēnām pludinājās nopakaļus, gubu mākonīšus skaitīdama, šmuce gadījās četrus kilometrus pirms pirmās laivas avārijas vietas, un loģiski, ka problēmas radās tieši šiem gudriniekiem. Tad nu arī skrējuši teju pa visu Limbažu pagastu, līdz sadabūjuši adatu, diegu un arī kaut kādu gumijas līmi.

Ar divu stundu nokavēšanos atlikušo trīs kilometrus garo posmu veicām kopā.

Ko vēl piebilst? Laikam jau tikai to, ka atkal skaisti aizvadīta kārtējā ikgadējā ģimeņu tūristu kluba «Rostrs» nedēļa uz ūdens un pie tā. Un — jāgaida vēl tikai gads, un atkal pa kādu no Latvijas upēm slīdēs mūsu laivas, atkal būs jautrība, azarts, kvēlojošas ogles ugunskurā un zvaigžņota debess virs galvas…