IZBRAUCIENS PA LATVIJU - KURZEMES PUSĒ (1. daļa)

  • 8 min lasīšanai
  • 74 foto

19. aprīļa agrs rīts... Dodamies pirmajā izbraucienā iepazīt dažas vietas un lietas Latvijā jeb kā es to saucu nelielajā Latvijas „road trip”. Patiesībā šo varētu saukt par komandējumu, jo tas tiek veikts „Baltic Travel Studio & Boutique” darbības ietvaros, lai piedāvātu saviem klientiem tikai pārbaudītas vērtības un palīdzētu ieraudzīt ikdienišķo mums visapkārt... Un, ticiet man, šis it kā ikdienišķais patiesi ir interesants un apskates vērts arī tepat Latvijā!

Pirmā nelielā pietura ir Šlokenbekas muiža, kas atrodas 5 km no Tukuma un ir sens nocietinātas muižas apbūves ansamblis, kura celtniecība sākta 15. gs. Muiža tikusi celta, lai aizsargātu tuvumā esošo Tukumu no ienaidnieku uzbrukumiem, tā bijusi slēgts komplekss. Ēkas savienoja aizsargmūris, ieeja pagalmā bija pa nocietinātiem vārtiem. Laika gaitā muiža gan vairākkārt pārbūvēta un papildināta, kā jau tas mēdz laika gaitā notikt ar šādām būvēm. 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā to aizvien vairāk pielāgoja saimnieciskajai dzīvei, un mūsdienās par muižas sākotnējām aizsardzības funkcijām liecina vien mūra sienās izveidotās šaujamlūkas. Muižā tagad iekārtots arī Latvijas ceļu muzejs, kurā iespējams uzzināt daudz interesanta par mūsu valsts ceļu būves un tehnikas vēsturi. Tas esot daudzveidības ziņā bagātākais ceļu muzejs ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē...

Mēs gan apskatījām Šlokenbekas muižu tikai no ārpuses, bet es noteikti atgriezīšos te vēl, lai iepazītu gan muižu, gan muzeja ekspozīciju pamatīgāk.

Pēc tam ceļš turpinās uz Pūri, kur plānots izbaudīt "Pure Chocolate" Šokolādes muzeju. Lai gan uzņēmums jau ir ieguvis atpazīstamību ar saviem augstās kvalitātes šokolādes izstrādājumiem, jo darbojas no 2007. gada, Šokolādes muzejs ir salīdzinošs jaunievedums. Mazliet pamaldāmies Pūrē, jo tā īsti nav nekādu norāžu (pie tā gan tiekot strādāts), kur tad īsti ir gardās šokolādes muzejs, bet galu galā Pūre nav tik liela, lai maldītos stundām, un ar vietējo palīdzību tiekam skaidrībā. Un te nu tas ir - Pūres šokolādes muzejs, kurā ir arī neliels firmas veikaliņš, kurā var arī iegādāties ko vēdera priekiem!
Muzeja programma, manuprāt, lieliski piemērota gan skolēnu grupām, gan darba kolektīviem, gan arī ģimenēm. Noskatoties vēsturisku filmu par šokolādes ražošanas un tapšanas procesu, manas teorētiskās zināšanas par šo kārumu bija lieliski papildinātas. Bet pats labākais te noteikti ir tas, ka katrs var līdzdarboties, pēc tam kopā ar tehnologu gatavojot savām rokām šokolādes gardumus, kurus pēc tam var arī apēst! Viss tas notiek nepiespiestā gaisotnē, iepinot jokus un radot vēl papildus prieku tajā visā!

Laimīgi un priecīgi, saldumu pilniem vēderiem dodamies tālāk, jo nākamā tikšanās mums sarunāta, manuprāt, vienā no greznākajām (ja pat ne visgreznākajā) Kurzemes muižā – Kukšu muižā.

Kukšu muiža sagaida mūs ar saulīti, lai gan vējš joprojām purina matus un mazliet kož kaulā... Tā kā esam ieradušies mazliet par ātru, tad veltām laiku muižas ārpuses apskatei. Ņemot vērā šī gada laika apstākļus, pavasaris ir vēls, zaļumu, protams, nav daudz, bet muiža tāpat izstaro tādu kā elegances gaisotni pat šajā nosacītajā pelēcīgumā... Un noteikti atkal jāteic, ka gribētu atbraukt te vēlreiz vasaras vidū, kad visa daba zaļo un zied, jo tad muižas apkārtne noteikti ir vēl daudz reižu iespaidīgāka.

Kukšu muiža būvēta 1725. gadā, lai gan rakstos minēta jau 1530. gadā. Muiža uzcelta Vēdzeles jeb Kukšupes upes krastā un atrodas 22 km attālumā no Tukuma. Ēkas korpuss ar diviem piebūvētiem spārniem atbilst tipiskas lauku mājas plānojumam. No ārpuses ēkai redzami divi stāvi, bet no iekšpagalma dīvainā kārtā tikai viens stāvs – tas piešķir šai ēkai vienreizīgu un nevienai citai ēkai neraksturīgu akcentu. Kā jau daudzās senajās muižās Latvijā, Kukšu muižā pēc II Pasaules kara ienāca kolhoza pārvalde, pēc tam tā tika atgriezta latviešu īpašniecei, vēlāk ēka stāvēja tukša, un pamazām tās stāvoklis, protams, pasliktinājās. Par laimi 2000. gadā Kukšu muižu iegādājās kāds viesnīcas īpašnieks no Rīgas. Tad lēnām sākās muižas ēkas atjaunošana, un šodien tā ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kurš vienlaikus ir arī viesu nams.

Būtībā man gribas teikt, ka Kukšu muiža ir kaut kas unikāls un patiesi nenovērtējams... It visur te jūtama senatnes elpa... Atjaunotie senie sienu un griestu gleznojumi, krāsnis, parkets, vecās durvis, trepes... Kas nebija saglabājies vispār vai pietiekoši labā stāvoklī, lai veiktu kaut restaurāciju, tika pagatavots pa jaunam no tam laikam atbilstošiem materiāliem autentiski līdzīgi oriģinālam pēc senām skicēm. Papildus tam saimnieki te visu iekārtojuši tikai ar autentiskām mēbelēm, paklājiem, gleznām, bildēm... Un kur vēl muižas plašā bibliotēka, kas vismaz man radīja patiešām paliekošu iespaidu! Pieļauju, ka daudzi tagad domā, kā gan es varēšu pilnvērtīgi atpūsties šādā muzejā?! Te nu jāteic, ka saimnieku uzstādījums šajā ziņā arī ir vienreizējs - viesi te var justies kā mājās, droši izmantojot visu kompleksu. Kukšu muižas viesiem nav jāsēž tikai savā istabā, baidoties staigāt pa seno parketu, paņemt palasīt kādu senāku vai jaunāku grāmatu vai doties muižas dārgumu apskatē. Tā teikt - ikviens var justies kā muižkungs un muižas kundze! (Te gan gribu piebilst, ka tiem, kam tuvs skandināvu tipa minimālisms, laikam Kukšu muiža nebūs īstā vieta, jo, iespējams, liksies, ka tā visa ir par daudz!)

Es pilnīgi noteikti esmu sajūsmā par šo vietu, par te ielikto mīlestību atjaunošanas darbos un (neskatoties uz manu bijību pret lieliem suņiem) arī uzņemšanas dienesta darbinieku, kas mūs sagaidīja pats pirmais - Gizmo...

Tālāk ripinām uz Jaunmoku pils pusi. Šī pils ir klasiska medību pils, kas celta 1901. gadā Rīgas mēram Džordžam Armitstedam. Pilī esot arī savs spoks - sava klasiskā Baltā dāma, ar kuru mums gan nesanāca sastapties... Ja godīgi, tad pēc Kukšu muižas greznības šī pils, protams, likās daudz piezemētāka un vienkāršāka, tomēr tādēļ nebūt ne sliktāka. Katram laikam un vietai sava "odziņa"! Ļoti interesants ir pilī esošais Meža muzejs, kur iespējams gan klausīties putnu balsīs, gan iepazīties ar dažādiem meža zvēriem. Ticiet man, Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz dažādu iemītnieku mīt Latvijas mežos, jo diez vai pat pusi no tiem esat redzējuši dzīvē! Arī botānikas cienītājiem te būs ko redzēt, jo var sīki un plaši iepazīties ar dažādiem Latvijas mežu kokiem un augiem. Vēl noteikti jāpiemin arī zāļu tēju stūrītis, kur esot iespējamas arī degustācijas. Mēs gan šoreiz šo iespēju neizmantojām, atstājot to uz nākamo reizi. Noteikti izmantojiet arī iespēju uzkāpt pils tornī, kur pa ceļam augšup ir vēl vairākas interesantas ekspozīcijas, kas saistītas ar medību tēmu, tāpēc jo īpaši tīkams šis kāpiens 20 m augstajā pils tornī būs medniekiem!
Pēc Jaunmoku pils apmeklējuma jādodas uz vēl vienu lielisku Kurzemes pili Jaunpilī. Pirms tam nolemjam doties ieturēt pusdienas uz Tukumu, lai gan vēlāk mazliet nožēlojam šo lēmumu, kad iegriežamies padzert kafiju Jaunpils pils krodziņā. Lai gan pusdienas Tukuma tirdzniecības centra „Aplis” kafejnīcā bija patiesi labas gan garšas, gan cenas ziņā (tiešām varu ieteikt visiem, kas vēlas labi paēst par normālām cenām!), viduslaiku kroga atmosfēra, protams, būtu padarījusi mūsu pusdienas vēl labākas. Un arī cenas krodziņā nav astronomiskas un ir ļoti pieņemamas! Tā kā pilnīgi noteikti pils apmeklējuma laikā iesaku te iegriezties! Tā kā mēs bijām jau gana saēdušies Tukumā, tad Jaunpils pils krodziņā iedzērām kafiju un atļāvāmies vēl pamieloties ar saldējumu, kas bija papildināts ar, mūsuprāt, ĪSTĀM zemenēm! Kas vēl noteikti jāpastāsta par krogu, tā ir viena no pils senākajām daļām ar velvju griestiem un sveču gaismu. Es, protams, neesmu ceļojusi laikā, bet pat smarža gaisā likās tāda „viduslaicīga”...

Bet tagad atpakaļ pie pašas pils... Jaunpils pils ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas lieliski saglabājusi savu sākotnējo izskatu. Tā celta jau 1301. gadā kā Livonijas ordeņa cietoksnis. Laika gaitā pils, protams, vairākkārt pārbūvēta. 16. gs. sākās pils pārbūve dzīvošanas vajadzībām, bet 17. gs. pils tiek pārveidota par bagātas muižnieku dzimtas rezidenci. 17. gs. izskatu Jaunpils saglabāja līdz pat 1905. gada revolūcijai, kad pili nodedzināja revolucionāri, kas ir diezgan skarbs fakts, manuprāt, šīs pils vēsturē... Ja dosieties uz Jaunpili, noteikti palūdziet, lai par to vairāk pastāsta pils darbinieki... Šodien pilī darbojas muzejs, kultūras nams un bibliotēka, un 2005. gadā tā tika iekļauta Eiropas kultūras mantojuma 100 sakoptāko kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā.
Pils muzejā ir ievērojama ekspozīcija no dažādiem laikaposmiem. Te apskatāmi gan Jaunpils un Dobeles pils maketi, dažādi viduslaiku ieroči un bruņu kopijas, arheoloģiskie atradumi, monētas... Ir arī dažādas interesantas ekspozīcijas papildus tam. Mūsu apmeklējuma laikā pilī bija apskatāma arī izstāde par Jaunpils iedzīvotāju ceļiem sūrajos deportāciju ceļos uz Sibīriju un no tās, kā arī putnu olu kolekcija. Kopumā par muzeju jāteic tā, ka tas noteikti nav tāds neinteresants vēstures un arheoloģijas muzejs, domāju, ka patiks gan lieliem, gan maziem. Kaut kas te ir tāds, kas pavelk...

Pilī iespējams arī nakšņot, jo te iekārtoti gan viduslaiku stila apartamenti viesiem, kas grib izjust viduslaiku gaisotni, gan arī modernāki numuriņi. Ir arī ekonomiskie numuri, kas varētu būt lieliski piemēroti skolēnu grupām vai darba kolektīviem. Ekskursiju piedāvājums pilī ir gana plašs. Te atkal jāteic, ka noteikti ikviens atradīs sev ko piemērotu, sākot no tradicionāli pierastās informatīvās ekskursijas līdz pat viduslaiku tematikas ekskursijām gan lieliem, gan maziem. Man ļoti patika ideja par vienu no iespējām, kas noteikti sajūsmina bērnus... Viduslaiku maltīte, kur viss tiek arī ēsts īstā viduslaiku stilā – ar rokām...

Vēl noteikti jāpiemin tas, ka uzņemšana te ir lieliska, attieksme ļoti laipna un viesmīlīga! Īsumā sakot, jutāmies gaidīti un vēlami, mums tika viss parādīts un daudz kas pastāstīts. Ceļā, kas tālāk mūs veda uz Jelgavu, pilnīgi noteikti devāmies ar ļoti pozitīvām emocijām...

Jelgavā mūsu mērķis šoreiz bija Sv. Trīsvienības baznīcas tornis. Ja dodaties uz Jelgavu, noteikti nelaidiet garām iespēju te iegriezties! Baznīcas tornis ir vienīgā saglabājusies daļa no reiz te bijušā dievnama. Pati baznīca tika sašauta un nodedzināta 1944. gadā padomju aviācijas uzlidojuma laikā. Savulaik šī baznīca bija viena no pirmajām jaunuzceltajām luterāņu mūra baznīcām Eiropā, un pirmā mūra celtne Jelgavā. Dievnams ticis iesvētīts 1615. gadā. Šodien te mitinās Jelgavas tūrisma informācijas centrs, kā arī torņa stāvos izvietotas dažādas interesantas ekspozīcijas, kas jo īpaši saistošas noteikti būs jaunākajai paaudzei, kas dikti mīl visas jaunākās tehnoloģijas, bet domājams arī vecāko paaudžu apmeklētāji būs sajūsmā... Kāpēc? Jo šeit ekspozīcijas veidotas interaktīvā vidē, kas ir nu ļoti neierasti, manuprāt, Latvijas muzejiem. Te ir dažādi skārienjūtīgie ekrāni (viens no tiem, starp citu, piedāvā pat pastaigu pa vēsturisko baznīcu gan no ārpuses, gan iekšpuses), te iespējams iegūt Jelgavas Ģērboņa Glābēja goda nosaukumu, par ko tiks piešķirts pat oficiāls diploms (Kā tas notiek, lai paliek intrigai, izmēģiniet paši!), te variet iepazīt Zemgales tautas tērpu un tā vēsturi (un pat gūt ieskatu tā darināšanas prasmēs)... 8. stāvā ir izsmalcināts restorāns, bet pašā augstākajā (9. stāvā) var baudīt mākslas darbu izstādes un lielisku Jelgavas pilsētas panorāmu uz visām pusēm. Mūsu apmeklējuma laikā šī panorāma bija diezgan interesanta, jo vēl bija palu laiks...

Kad nu biju visu apskatījusi un savu goda diplomu nopelnījusi, devāmies tālāk uz Ozolniekiem, kur bija plānots apmeklēt kādu pavisam interesantu objektu – Motosporta muzeju, kuru izveidojis entuziasma pilnais motosportists un treneris Alfrēds Zamockis. Jāteic, ka šis muzejs bija patiesi kā punkts uz "i" šī brauciena ietvaros! Nozīmīgu ekspozīcijas daļu te sastāda motociklu kolekcija, kurā atrodas spēkrati pat no 20. gs. sākuma. Taču tas nebūt nav viss! Te apskatāmi arī motosportistu tērpi, balvas, karogi, literatūra par šo tēmu, bukleti, afišas, kā arī Zamocka kunga sakrāto radioaparātu, mūzikas instrumentu, sadzīves priekšmetu kolekcija, kas ir patiesi iespaidīga... Un pats galvenais - it visur jaušams tāds patiess entuziasma pieskāriens, kas viennozīmīgi piešķir šim muzejam vēl īpašāku auru... Šādi muzeji ikvienā zemē ir apbrīnas vērti, un man ir patiess prieks, ka arī pie mums tādi ir.

Starp citu, runājot par diviem pēdējiem apskates objektiem. Pēc brauciena rakstīju kādai jelgavniecei iz sava draugu loka, ka biju viņas pilsētā un apmeklēju baznīcas interaktīvo torni un Motosporta muzeju Ozolniekos. Viņas atbilde bija tāda: "Nu tad Tu visu labāko esi redzējusi!" :) Papildus solot īpašu ekskursiju vietējās iedzīvotājas pavadībā pie Jelgavas savvaļas zirgiem, ja vien laicīgi pieteiksimies...

Nu ko - tāds bija mūsu agrā pavasara brauciens... Mēs vienā dienā paspējām pabūt ļoti daudz kur un uzzināt daudz jauna, bet... Būtībā katra no šīm vietām ir pelnījusi, lai tajā pakavējas ilgāk! Tāpēc iepazīstiet Latviju nesteidzoties, lai spētu ieraudzīt neikdienišķo ikdienišķajā, jo, ticiet man, tas ir tā vērts!

Vairāk bildes no mūsu nelielā Latvijas "road trip" (kā es to smejoties saucu) skatieties galerijā!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais