Pavasara ceļojums pa Eiropu. Vidusjūras karaliene Barselona
Skats pa autobusa logu no Žironas (Girona) lidostas uz Barselonu 15. aprīļa rītā ainojās zaļi pelēcīgos toņos, jo parastie savvaļā augošie koki, līdzīgi mūsu alkšņiem un kārkliem,vēl savus pumpurus līdz galam vaļā nebija atsējuši. Bet Barselonā koki kā jau pilsētnieki, smalkāki un ietērpušies zaļajā rotā agrāk, ja vien nav tādi bijuši visu cauru ziemu. Spirgti saulaina gaisa un plašuma apņemta izejot no Nord stacijas uz promenādes pie triumfa arkas, pat aptuveni neapjautu, uz kuru pusi ieturēt virzienu hosteļa meklējumos. Kad pajautāju pirmajam pretimnācējam, viņš vārstīja vārdus šā un tā, tomēr no angļu runas nekas nesanāca, līdz pajautāja,vai es gadījumā nesaprotu krieviski. Kas var būt labāks par šo! Kad puisis bija ierādījis taisnāko promenādi līdz lielajai katedrālei (gar kuru biju nomarķējusi līniju uz hosteļa rajonu), varēju pilnu krūti ievilkt dzīvinošo Spānijas gaisu. Tieši šis gaiss kopā ar sauli manuprāt veido īpašo možumu, dzīvesprieku un optimismu, kurš mani tik ļoti sajūsmina ibēriešos.
Pafotografējusi pirmo no Barselonas varenajiem arhitektūras skaistumiem- triumfa arku, devos pa plašo aleju uz priekšu, līdz atdūros parka vārtos. Tas izrādījās Citadeles parks, kas bija arī manu apskatāmo objektu sarakstā, tāpēc devos tik iekšā. Palmas, cipreses, vēl koki un krūmi, kam nezinu nosaukumus un tos arī necenšos izdibināt, dīķīši un skulptūras, nu ļoti jauki. Tad virs koku galotnēm ieraugu kaut ko monumentāli dižu atmirdzam zeltā. Tā esot strūklaka, paskaidro kāda bērna māte tonī, it kā objekts būtu kas visai parasts. Tomēr es to strūklaku gribu redzēt tuvumā. Un izrādās-īsts brīnums stalta nama lielumā ar neskaitāmām skulptūrām un visādām kaskādēm un citiem veidojumiem, starp kuriem burbuļo ūdens. Vēlāk ceļvedī izlasīju, ka šī skulptūra ir viens no Gaudi šedevriem.
Jaukā krieva dotie virzieni jau sen bija zuduši, bet tālāk itin mērķtiecīgi pēc kartes turpināju gājumu uz lielās katedrāles pusi, līdz ienācu šauru ielu mudžeklī un sapratu, ka sasniegts „Barri Gotik” kvartāls - Barselonas „vecrīga”. Nu, ja jāatzīstas godīgi, tad tādi vecpilsētu centri jau redzēti Granādā, Malagā un laikam tāpēc no tiem mute vaļā nepalika, bet no lielās katedrāles (Cathedral) gan. Tā kā fotoaparāts bija izlādējies, baznīcas skaistumu varēju baudīt tehnikas netraucēta. Šī galvenā un skaistākā, kā arī vecākā gotiskā stilā celtā Barselonas baznīca laikam kā vienīgā pieejama apmeklētājiem bez maksas, jo vēlamo ziedojumu 6 eur apmērā neredzēju, ka kāds maksātu. Pēc sirds patikas izjūsminājusies pa baznīcu, devos tālāk garām daudzām dižām, vērienīgā stilā būvētām celtnēm un laukumiem.
Pa ceļam gadījās arī informācijas centrs. Laipns jauneklis ar aplīti iezīmēja vietu, kur jāatrodas manam hostelim, lai gan pašas ieliņas kartē nebija. Nu zināju,ka nebūs pienācis ne vakars, kad naktsmītne būs sameklēta. Kad bija sasniegta La Rambla – galvenā pilsētas promenāde un tūristu izpriecu vieta, kurā, kā lasāms ceļvežos, uzdarbojoties visādi triku meistari un blēži, nekādus īpašus fokusus nemanīju, varbūt tumsai iestājoties, tie arī sarodas, bet pa dienu tur dominē ēstuves, suvenīru pārdotavas un vienkārši plaša gājēju zona nesteidzīgai pastaigai. Hostelis par 38 eiro trim dienām bija labs (internets, televīzija, pieņemamas brokastis, laba virtuve). Vienīgi dormitorijs ar 8 divstāvu gultām dikti mazs, turklāt biju aiz nevērības nošāvusi greizi, rezervējot „mixed room”, kas nozīmēja to, ka dzīvo kopā abi dzimumi. Istabā pretī atradu guļam četrus smukus dienvidnieku paskata jaunekļus. Vakarā, kad uzradās ķīniešu meitene, sajutu viņu gandrīz kā māsu. Taču kad vēlāk smukie puiši izvācās, viņus nomainot meičām, sākās īstā jezga ar pucēšanos un krāsošanos pirms nakts tusiņa un trala-la-la pēc tā ap 3iem naktī. Negribēti pēdējā rītā iznāca ieriebt meitenēm. 8 aizejot brokastīs, atstāju istabā telefonu. Ēdnīcā drīz pēc manis viena pakaļ otrai saradās nakts tusētājas no manas istabas. Kad atgriezos numurā un ieraudzīju neatbildētu zvanu savā telefonā, sapratu, kas par štelli. Sākumā pārsteidza prasījums pēc 10 eur depozīta par atslēgām, izrādās, tāda prakse tagad pieņemta arī citur un laikam ir pamatota, jo liek klientiem atslēgas piesargāt. Tā ka ceļiniekam ieteicams pirms ierašanās hostelī nodrošināties ar šādu naudiņu skaidrā, jo ar karti depozītus apmaksāt nevar.
Nu pienācis laiks parunāt par ēšanu. To ceļojumos nelieku pirmajā vietā, tomēr neēdis arī nevar un kaut ko no nacionālajām virtuvēm noprovēt tomēr patīk. Hosteļa meitene ieteica restorānu, kur varot paēst labu paelju, jo šis spāņu ēdiens līdz ar gaspačo man bija jānogaršo obligāti. Tā kā uz La Rambla par 10 eur paelju pakaļ svieda komplektā ar glāzi dzēriena vai dažām tapām, šeit prasītie 15 eur likās par dārgu, tāpēc apsēdos pirmajā, kas gadījās, ielas kafejnīciņā, kur piedāvāja paelju ar sangriju par standarta 10 eur. Laikam jāuzticas intuīcijai un nevajag ēst, ja viesmīlis nepatīk. Es iekšējā balsī neieklausījos, tātad pēc ilgas gaidīšanas sūcot mazo (kādi 50 grami) glāzīti sangrijas bez ledus, citrona šķēlītes un salmiņa,sagaidīju brūnā piedegušā zupā peldošu rīsu pāris karotes, rotātas ar gliemežvākiem un vēžiem. No gliemežvākiem izplēsu kaut kādus zivjveida gaļīgus gabaliņus, bet kārnajos vēzīšos nekāds mīkstums nebija atrodams. Tā kā nejutos ne paēdusi, ne īstu paelju pagaršojusi, vēlāk šķērmās dūšas nodzīšanai iegriezos veikalā un par nepilniem 5 eur nopirku pa kg zemeņu un tomātu, paku ar kruasāniem un sangrijas tetrapaku. Turpmākās dienas manas pusdienas bija pāris kruasāni ar lieliskiem tomātiem, bet vakariņas – sangrija ar zemenēm. Pa starpu Bari gotik rajonā iegriezos kādā veģetārā restorānā, kas drusku atsita līdzību ar padomjlaika ēdnīcu, tikai tīru un kārtīgu. Par 2 eur paņēmu glāzi gaspačo un par 4 eur- lielu šķīvi dārzeņu paeljas. Biju pārēdusies līdz kliņķim. Gaspačo bija gaiši oranžīgā krāsā, kaut kas līdzīgs tomātu biezzupai, tomēr ar pikantuma, varbūt paprikas vai kā cita piegaršu. Cik zinu, gaspačo sastāvā var ietilpt dārzeņi dažādās kombinācijās. Tā iepazinu kā gaspačo, tā paelju. Nav manam latvieša vēderam šis rīsu ēdiens nekāda delikatese, bet tīri ēdams ir.
Bet nu atpakaļ pie pilsētas, kuras objekti no ārpuses bija mans mērķis, atstājot novārtā muzeju apmeklējumus aiz tā iemesla, ka Barselonā biju tikai 3,5 dienas un arī biļešu dārdzības dēļ – ja vēlas apmeklēt muzejus, noteikti jāņem to pase, kas ļauj apmeklēt visus galvenos muzejus par pieņemamu cenu. Visu pievakares cēlienu pavadīju, lūkojot kuģus ostmalā, pludmalē veroties jūrā, daudzi sauļojās, pusaudži peldējās, bet šķībacaina sieviete uzmācās ļaudīm ar savu taizemiešu masāžu par 5 eur. Mani viņa centās pielauzt īpaši ilgi,laikam juta,ka labprāt ļautos atslābināt savus nogurušos kāju muskuļus, ja nebažītos, vai masāžiste, kamēr iegrimšu labsajūtas pilnā snaudā, neizķeksēs no somiņas naudu, pasi vai kredītkartes, jo biju taču viena pati. Pēc pludmales atslābuma liku mierā karti, bet rezultātā ieklīdu dziļi iekšā piejūras zemes strēlē,ko sauc par Barselonetu, un atpakaļ centrā atgriežoties vienīgā vēlme bija atslābināt sāpošās kāju apakšas hosteļa gultiņā.
Nākamajā rītā kolēģes aizlienētajā Lonelay Planet ceļvedī pamanīju ierakstu: Gaudi diena. Man tā būs šodien. Autobuss, kas cauri pilsētas centram aizved uz Gaudi iekārtoto Park Guell, pietur arī netālu no hosteļa. Biļetes varot nopirkt arī pie vadītāja, pieturā pastāsta francūzietes, un tā arī ir. Ceļš bija skaists – Katalonijas laukums, Passage di Gracia, skaisti nami, līdz pēc kādas stundas autobuss uzripo kalnā, taisa apli un izlaiž visus ārā. Un tad es nokļūstu brīnumā, kam nav līdzīga visā pasaulē. Piekasīgi nihilisti varbūt saskatīs Gaudi stilā arī kiču, bet ja tā ir,tad lai dod Dieviņš vairāk tik oriģināla un grezna, izdomas bagāta kiča. Parks izveidots kalna nogāzē, tātad daba nākusi arhitektam talkā izlocīt ceļiņus,iekomponēt objektus, veidot dekorācijas tai pieskaņoti un dabas formās. Suvenīros ar Gaudi simboliku vairāk redz porcelānveida stila detaļas, kas arī viņam raksturīgas, tomēr dominējošais ir ļoti dabiskais pelēki dzeltenīgais materiāls, kas atgādina veca koka stumbrus. Es to visu nevaru aprakstīt, centīšos ielikt galvenos objektus albumā.
Pēc parka apskates uz pilsētas centru nolēmudoties kājām, jo pa ceļam bija citiGaudi nami – slavenā baznīca Sagrada Familia, 2 dzīvojamās mājas - Casa Mila un vēl viena. Vienvārdsakot – brīnums, brīnums un vēlreiz brīnums. Skaists un neatkārtojams ir Gaudi stils, tomēr šis arhitekts ļoti labi ierakstās citu Barselonas jūgenda celtņu kontekstā, jo dažu ēku ieraugot, nāk prātā doma-vai tik tas nav Gaudi? Viena no skaistākajām ēkām, kur šī līdzība šķita visizteiktākā, ir pilsētas centrā atrodamā Mūzikas pils (Palau de la Musica Catalana). Pēc Gaudi dienas biju nodomājusi mierīgu pievakari relaksēties laikmetīgās mākslas muzejā, taču muzejā bija izejamā diena, tikai gar tā apmali rosījās skeiteru pulks. Vispār Barselona ir liela skeiteru pilsēta, tos,kā arī pusaudžus un jauniešus sportojam citos veidos var redzēt ik uz soļa. Ja pa Rīgas ielām drasētu tik daudz jaunekļu uz skrituļdēļiem, mūsu pensionāres aiz sašutuma pušu pārsprāgtu. Bet man šis dzīvelīgais, aktīvais un jauneklīgais gars šķita viens no Barselonas pievilcības iemesliem.
Pēc Gaudi dienas domājos izbaudījusi maksimumu un vajadzētu atslābt, taču arī nākamā diena bija brīnums. Pēc brokastīm devos taisnā vīlē uz Spānijas (Espanya) laukumu, kur it kā jāmeklējot vilciens uz Monseratas klosteri, kas esot dikti sarežģīti. Sasniegusi brīnišķīgo Spānijas laukumu, uzdūros mazam kioskiņam, kas bija informācijas centrs. Laipns jauneklis pārdeva biļeti par 26 eur,kas ietver vilcienu un visus citus braucamos līdz klosterim un arī divus funikulierus klostera teritorijā, iedeva vilcienu sarakstus, ceļvedīšus, kā arī norādīja, kurā metro spraugā meklējams vilciens, kas ir savienots ar metro sistēmu un cauri pilsētai pa pazemi, pēc tam pa virszemi aizved uz Monseratu. (Tādā veidā savienoti vilcienu-metro sistēmā ir arī citi galamērķi uz apkārtnes pilsētām, tikai jāzina, kurā vietā kurš vilciens meklējams). Mana biļete nekur nebija vairs jākompostrē, tikai vajadzības gadījumā jāuzrāda un viss. Ļoti ērti un izdevīgi.
Tātad izkāpusi vajadzīgajā pieturā, kalnā uz klosteri braucu ar Crameraria (vilcieniņš,kas uzved klostera kalnā). Sākumā tas bija tukšs, bet vienīgajā pieturā, kas bija pie parkinga, visu peronu piepildīja vecļaužu pulki. Izskatījās, ka Visspānijas pensionāru biedrība rīkotu izbraukumu zaļumos saviem vecbiedriem, jo starp jautri čalojošiem ļaudīm,kas kāpa vagonos, jaunākus par gadiem 80 bija grūti samanīt. Pabrīnījos, ka nu arī spāņu pensionāri noskatījušies no vāciešiem sākuši kāpelēt pa kalniem. Taču pēc laika, kad gribēju apskatīt baznīcu, ak mūžs! Ieraudzīju tos visus stāvam garā rindā pie baznīcas. Stāvēju minūtes 10, rinda neko uz priekšu nevirzās, bet tad skatos, ka pa citām durvīm normāla vecuma tūristi nāk un iet. Devos izlūkos. Kā tad, visi nāk baznīcā bez problēmām. Vēlāk noskaidroju, ka seniori tai rindā stāv pie kādas īpaši nozīmīgas Marijas svētbildes, līdzīgas mūsu Aglonas svētbildei.
Monseratas klosterī ir divi funikulieru maršruti, viens brauc no kalna lejā, otrs uz augšu. No funikulieru galapunktiem atiet ceļi vai takas uz vairāku svēto vietām, kas kā eremīti kādreiz mituši kalnos un lūguši dievu. Izmantojot komplekso biļeti, nolēmu pabraukt ar abiem pacēlājiem,bet ar pirmo tikai uz īsu brītiņu un lejā svētās Annas mītni nepaspēju sasniegt, jo bija jāsteidzas līdz 1iem paspēt uz slaveno zēnu kora koncertu, kas dzied baznīcā. 5 min. pirms koncerta baznīca bija bāztin piebāzta, bet iekšā draudzīgi saspiedās visi gribētāji. Es kaktiņā apsēdos uz jaciņas, jo nespēju uz kājām baudīt mūziku. Taču zēni nodziedājatikai 2 dziesmas. Skaisti,bet maz.
Pēcpusdiena pagāja staigājot pa takām kalnos. Saule sildīja, prasīt prasījās brīžam atveldzēties zem kāda olīvkoka vai aiz klints. Kalni šeit neparasti,veidoti no apaļīgas formas gareniem gludiem, pelēkas krāsas bluķiem. Šāda kalnu arhitektūra man bija kas jauns un bez šaubām iedvesmojošs. Uzkāpt tur var pat dažās virsotnēs, un tad skatīties uz pretējām virsotnēm. Lai gan šie kalni droši vien nav neko augsti, tomēr tie ir īsti kalni, nevis kādi pauguri vai priekškalnes.
Atpakaļ uz vilcienu braucu ar Aeri (vagoniņš), bet vajadzēja darīt otrādi (rītā izmantot Aeri, bet vakarā Crameraria), jo tie kas bija iekāpuši iepriekš no Crameraria, sēdēja, bet mēs dabūjām stāvēt pārpildītajā vilcienā kā karstā vasaras dienā uz Rīgu no Dzintariem. Pa ceļam uz hosteli vēl apskatīju tuvāk Spānijas laukumam pieguļošās varenās un dižās celtnes (Nacionālo pili, muzeju u.c.), bet visiedvesmojošākā bija lielā maģiskā strūklaka Magic fountain. Nezinu tikai,kāpēc tobrīd nenotika vakaru strūklakas muzikālie šovi, bet tas nu gāja secen.
Montžuikas parka ēkas un smukumi pielika vēl vienu akcentu iespaidiem par Barselonas neatkārtojamo arhitektūru, brīvo garu un īpašo gaišo starojumu. Jo nākamajā rītā ap pusdienlaiku, pirms tam vēl pabaudījusi Katalonijas laukuma dzīvinošo atmosfēru, ar mugursomu plecos došos uzNord staciju, lai autobuss mani aizvestu uz Žironu. Ceļš likās palicis skaistāks, varbūt tāpēc, ka visi koki bija jau ietērpušies zaļajos svārkos un ziedēja pienenes gluži kā Latvijā. Labi, ka no BarselonasVenēcijā var nonākt dažu stundu laikā, bet no otras puses,neredzēts paliek ceļš, ko izbaudītu, ja brauktu dažas dienas. Tā pametu pilsētu, kas emocionālajā atmiņā ainosies kā dzidra un krāsaini mirdzoša pērle, izskalota no plašās Vidusjūras lielajiem viļņiem.