2. Stāsts par to, kā es atjaunoju Taškentu pēc 1967. gada lielās zemestrīces (nobeigums)

Jūlijs Aldersons 28.04.2013 8 min lasīšanai 41 foto

Attēli galerijā "Taškenta, 1967"

23. jūlija turpinājums

Nekas cits neatlika, kā kāpt lejā. Tā grupa apsolīja novest lejā pa otru pusi. Nu, kāpt lejā pa to ceļu, kur uzkāpām augšā, nemaz negribējās. Pārāk jau nu nepievilcīgas tās stāvās kraujas un sīciņās klintis, kas rēgojas kaut kur dziļumā. Gājām viņiem līdzi. Jā, te nu tas ceļš ir īsāks, bet vai vieglāks, par to jāšaubās. Šaura, stāva taciņa, pieķerties nav kur, visapkārt klintis. Tad vietām smiltis, smalki akmentiņi. Tie slīd, birst. Kaut kur nogrūd kādu akmeni, tas uzreiz rauj lejā nelielu lavīnu. Vairākas reizes taisni tā gribas apstāties un nekustēties – liekas, nav tavos spēkos tikt to lielo gabalu līdz lejai. Un tad tā pretīgā sajūta, ka neviens visa pasaulē tev šajā brīdī nevar palīdzēt. Pat helikopters šajā vietā laikam nevarētu līdzēt. Velns, tā nu ir pretīga sajūta. Un vēl piedevām tā riebīgā doma, ka neredzēs vairs ne sniegus, neko. Vairāk jau kaut kur kāpt neiznāk laika. Bet tad skatos, ka lejā kaut kas balts. Vai tiešām sniegs? Nevar būt! Tas jau būtu par traku – mēs meklējam sniegu kaut kur virsotnē, bet viņš, izrādās, guļ leja. Un tomēr tas izrādījās sniegs. Un nevis kaut kāds pleķītis, bet milzīga masa, kas aizpildīja aizas dibenu vismaz kilometra garumā. Ciets, sablīvēts, virsū vietām akmeņi. Apakšā tieši zem ledus tek strauti, kas tepat arī sākas. Ūdens ledus auksts – kamēr izmakšķerēju vienu marmora olīti, galīgi nosaldēju pirkstus. Uzkāpām līdz augšai, kur šis sniega blāķis beidzas. Tur no metrus 20 augstas klints gāžas strautiņš. Ekskursantu, ka biezs. Pašā augšā sniegs izkusis tā, ka ļoti atgādina ”Palladium” ieejas noformējumu – tās iedobtās metāla plāksnes. Kad stāv te augšā un skatās lejā uz to sniega blāķi, skats ne ar ko nav salīdzināms. Un ja vēl iedomājas, ka tas viss ir jūlija beigās ap 80 kilometrus no Taškentas, kur karstums 40 o C, tad galīgi aizraujas elpa.

Lejā gāja ātri. Kad kāpu augšā, gudroju, ka te ļoti derētu īsti alpīnistu zābaki ar asumiem un kārtīga ar dzelzi apkalta nūja. Bet lejup manas kurpītes ar gludām zolēm bija taisni ideālas. Iet lejā kā uz slēpēm, tikai ar visām četrām ekstremitātēm nepārtraukti jātur līdzsvars un jāskatās, ka neuzdrāžas kādam lielākam akmenim. Vienu gabalu veicu pat uz savas personīgās pēcpuses. Gāja ļoti labi, tikai bija bail uzplēst bikses. Tālāk lejā pa godīgu lēzenu taku. Atnācām nometnē, paēdām un ap 5 braucām prom. Atpakaļceļā braucām pa citu ceļu, caur kalniem. Kilometrus 10 gāja bez motora. Kalni tīti tādāzilganā migliņā, cits par citu skaistāki.

Kad braucām caur Čirčiku, mums parādīja vienu no PSRS lielākajām ķīmiskajām rūpnīcām. Virs skursteņiem dzeltensarkani dūmi – ”lapsas aste”, kā teica Ļuda. Ļoti trāpīgi. Milzīga fabrika. ”Te ražo arī visu to, no kā taisa sprādzienu”. Tā paziņoja Jura.

Vēl te Čirčikā esot cietsakausējumu rūpnīca, atomreaktors. Parādīja valdības vasarnīcu, kur notikušas sarunas starp Šastri un ... Jā, kā ta nu sauca Pakistānas premjeru? No šejienes arī izvadīts Šastri zārks. Vēl parādīja māju, kurā dzīvo ”Pahtakor” futbolisti. Tā vispār ir kolhoza ”Kzil Uzbekiston”komanda. Ap 8 bijām Taškentā. Viss brauciens uz Čimganu izmaksāja kādu rubli.

25. jūlijā

Visu dienu strādāju, vakarā sāpēja galva, bez liekām runām gāju gulēt.

26. jūlijā

No šodienas sākam strādāt divās maiņās. Šonedēļ es strādāju pirmajā maiņa – no 8 rītā līdz 15. Eleganti! Visa pēcpusdiena brīva. Strādāju par ”podsobņiku” pie mūrnieka, trijos beidzu, atnācu, paēdu kārtīgi pusdienas, nomazgājos, nodzinu bārdu un devos prom. Iegāju pastā, vēstules nav. Kas tur ir noticis? Tad aizgāju uz Zaļo tirgu. Melones 40 kapeikas kilogramā. Par 50 kapeikām vienu tādu mazāku nopirku, apēdu. Tad braucu uz Navoi teātri, gribēju tur laukumā atdot attīstīt filmu. Bet pieņemšanas punkta vairs nav. Izdzēru kādas sešas glāzes gāzētā ūdens un gāju uz Turkmēņu tirgu. Par 25 kapeikām nopirku nelielu arbūzu (1 kg) un netālu skvēriņā noēdu. Tad braucu uz Navoi ielu un iegāju panorāmas kino. Iet ”Sūtņu sazvērestība”. Jā, starp citu, te nevienā afišā nekad nav 21 vai 22 vai 18, bet ir rakstīts 9 vakarā, 10 vakarā, 6 vakarā. Tā nu paņēmu biļeti uz 730 vakarā. Vēl bija kāda stunda laika un es tā sīki izpētīju visu ēku. Nu, es jau kādreiz, pašā sākumā, rakstīju, ka no ārpuses šī ēka manī izraisīja mežonīgu sajūsmu. Jāsaka, iekšā nav mazāk skaisti. Sienas no stikla, garderobe. Tālāk tāda kā kafejnīca, puspagraba telpā, diezgan liela. Vairāki galdi ar grāmatām, avīzēm. Platas kāpnes uz otro stāvu. Sienas izgreznotas mozaikām, freskām, keramikas plāksnītēm. Hodža Nasredins ar savu ēzelīti lai. Otrā stāvā ieeja zālē, tālāk atkal kafejnīca, tikai mazāka. Pārdod piena kokteiļus. Paņemu vienu, apsēžos pie galdiņa, dzeru. Kokteilis labs, auksts, bet salmiņu gan neiedeva. Jāsaka, ka tas ir diezgan raksturīgi – šajā pilsētā ir daudz staltu celtņu, plašu ielu, daudz ko varētu apbrīnot. Bet pietrūkst kaut kā, salīdzinot ar Rīgu. Kā? Lūk , fakti – kokteilis bez salmiņa, ”kniedīšu bikses” operas teātrī, no ārpuses skaistā, bet iekšā bēdīgā kafejnīca ”Ugolok”. Pietrūkst solīduma, pat varētu teikt, konservatīvisma. Bet tā tomēr ir ļoti nepieciešama lieta.

Nu, bet atpakaļ pie kino. Otrā stāvā visas sienas no stikla , ļoti patīkami sēdēt un skatīties ārā.

Tad pati zāle. Liela, ērti krēsli, kondicionēts gaiss. Bet noformējums man nepatika. Sienas nosistas ar vienmuļu beicētu finieri, iespaids diezgan drūms. Balkoni arī visi aizklāti ar finieri, tikai tāda šaura sprauga priekšā. Nemaz neizskatās labi. Radīja filmu ”Sūtņu sazvērestība”. Par filmu jāsaka: ”Diemžēl...”. Ar vārdu sakot, arī šoreiz Rīgas kinostudijai nekas prātīgs nav iznācis. Arī dublēts slikti, krievu tekstam dzirdās cauri latviešu valoda. Izgāju no kino. Jau vakars, pūš vējš. Gāju pa Navoi ielu. Tad nolēmu, ka vajadzētu pamēģināt piezvanīt uz mājām. Iegāju centrālajā telegrāfā. Te atkal liela ēka, plašas telpas, bet visa tālsarunu pieņemšana iespiesta vienā mazā kaktiņā. Milzīga rinda. Virs durvīm pulkstenis, bet tas stāv. Beigās tiku pie vārda, bet man paziņoja, ka Latviju varot sazvanīt tikai tad, ja atnākot no rīta. Tā arī nekas neiznāca no zvanīšanas.

27.–30. jūlijā.

Nekā sevišķa nebija. Noēdu pēdējo naudu arbūzos un melonēs un pēc tam biju spiests sēdēt mājās. Lasu ”Izmeklētāja piezīmes”, gaidu vēstules un ceru, ka Alberts atsūtīs naudu. Nav ne vēstuļu, nedz naudas.

31. jūlijā

Vakar vakarā Pēteris apsolīja 2 rubļus, bet iedot gan nevarēja, jo viņam ir tika viens desmitnieks.

Šodien no rīta viņš mani pamodināja un paziņoja, ka tūlīt ies mašīna uz Taškentas jūru. Vai tu traks! Lecu augšā, skrienu uz dušu. Pa ceļam redzu, ka mašīna jau gandrīz pilna. Laikam vairs nepaspēšu. Tomēr paspēju vēl gan samainīt desmitnieku, gan pat vēl uz ātro iekost brokastis.

Brauca ”ZIL” un autobuss. Zils bija jau pilns, iekārtojos autobusā tieši pie loga.

Par šoferi bija viena tante, gadus 55 veca, krietni paresna. Bet brauca, ka prieks. Tas vecais autobusiņš nesās ar 75km/st., ka nebija ko redzēt.

Līdz šim domāju, ka mēs dzīvojam Taškentas nomalē, taču izrādās, ka līdz nomalei vēl tālu. Pabraucām garām vēl vienam tirgum. Pārbraucām Čirčikas upei. Te jau sākas ciemats. Tiesa gan, nekādas robeža ar Taškentu nav, tikai ielas (te to pat vēl īsti par šoseju nevarētu saukt), tikai ielas malā uzraksts ”ciemats”.

Šoseja asfaltēta, gar malām koki (papeles, vītoli), kreisā pusē kalni. Tieši šosejas malā kaudzītēm sakrautas melones, tirgojas.

Aizbraucām līdz Urta-Sarai un tur griezāmies uz Taškentas jūru. Vispār tas nav tālu – lielākais stundas brauciens. Un tad uz ceļa arka ar uzrakstu ”Ташморе”. Ceļš iet tieši pāri aizsprostam (uz Ļeņinabadu, kā vēlāk noskaidroju).Bet mēs tieši pirms aizsprosta nogriezāmies pa kreisi. Mīļais Dievs, kas te bodīšu, kiosku, saldējuma pārdevēju. Cep šašlikus, vāra plovu. Saldē ledū limonādi un minerālūdeni. Bez pārspīlējuma, pārdevēju koncentrācija ne mazāka ka tirgū.

Pati ”jūra” gan tāda pamaza, paprāva ezera lieluma. Platums pie aizsprosta varētu būt kādi 1,5–2 kilometri, garumu gan grūti pateikt. Bet liekas, ka par Ķīšezeru viņa ir krietni mazāka. Krasti oļaini, ūdens gaiši zaļā krāsā, ļoti silts. Peldēties īsta bauda, tikai viena nelaime. Dibens gandrīz no vienas vietas nosēts ar kaut kādiem dzeloņiem centimetrus divus diametrā. Tas nu ir ļoti nepatīkami. Bet vispār izpeldējos kādas trīs reizes ar lielu baudu. Ūdenī buru laivas, parastas laivas, ūdensvelosipēdi. Peldētāju daudz.

Ap 3 ar ZIL’u aizbraucām projām. Izkāpu ārā pie tā tirgus, ko redzēju prombraucot. Vīnogas 60–50 kapeikas kilograma, melones – 25–20. Redzēju paštaisītas pīpes par rubli gabala. Žēl, viens rublis vairs tikai bija.

Te beigās atradu arī ”tolkučku”, tiesa gan, maziņu. Ilgi pētīju vienu pirmsrevolūcijas grāmatu, bet tā arī nesapratu, kad viņa izdota un kas ir autors.

No turienes aizbraucu uz Hospitāļa tirgu, nopirku meloni par 35 kapeikām, griezu ar ķemmi (naža nebija) un ēdu. Uzklupa trīs čigānietes, izspieda 40 kapeikas, sastāstīja veselu kaudzi muļķību. Jāsaka gan, ka viņas vai nu pašas bija galīgi dumjas, vai skaitīja mani par muļķi, bet nu muldēja galīgi kā slimības murgos, ka nekā saprast nevarēja.

Nu, pēc tam noēdu līdz galam meloni un braucu uz nometni. Ak jā, tirgū redzēju izkārtni ”Каравансарай”.

Jā, Taškentas jūrā svinēja Jūras Kara Flotes dienu. Šāva gaisa raķetes (tiesa, dienā nekāda īpaša efekta nav). Viens divplāksnis riņķoja virs jūras un tā pamazām meta ārā pa vienam izpletņlēcējus.

1.augustā.

Šonedēļ strādāju otrā maiņa. Runāja, ka tagad otrā maiņa būs no 6 vakarā līdz3 rītā. Nogulēju līdz kādiem 8, tad piecēlos, paēdu, aizgāju līdz pastam. Izpeldējos. Upīte šī, izrādās, saucas Kara-Su. Pēc tam aiz nekā darīt taisīju ar sērkociņiem šaujamu koka lielgabalu. Nolauzu vienam nazim korķu velkamo (nezinu gan, kam tas nazis piederēja), uztaisīju, vienreiz izšāvu, bet vairāk nedarbojās. Trijos pēkšņi paziņoja, ka jāiet uz darbu. Velns lai parauj, kad beidzot būs viens noteikts dienas režīms. Puse vasaras jau nostrādāta, tā kā bija jau laiks būt kaut kādai kartībai. Aizgāju vēlreiz nopeldēties, tad gāju uz darbu. Strādāju par ”podsobņiku” pie mūrnieka, pēc tam mēģināju pats mūrēt. Nekas, kaut kas jau iznāca.

2.augustā.

No rīta nolēmu aizbraukt uz Taškentas Medicīnas Institūtu. Naudas vēl 17 kapeikas, braucu ar visiem tramvajiem bez biļetes. Sākuma ar 5. tramvaju, tad iesēdos 13. Vienu pieturu nobraucu nepareiza virziena, tad pārsēdos uz otru pusi un braucu līdz galam. Tur ir institūts un 1. klīniska slimnīca.

Uzreiz jāsaka, ka iespaids palika diezgan bēdīgs. Kaut kāda rozā māja, izkārtne ”ТАШМИ”. Ieeju iekšā – tumši koridori, bezgala daudz visādu kanceleju. Pirmajā mirklī likās, ka sienas noklātas ar pulētām akmens plāksnēm. Pēc tam izpētīju, ka tas ir stikls, tikai no apakšas nokrāsots. Tumšs, putekļi. Otrā stāvā koridori izkrāsoti indīgā zili pelēkā krāsā. Pie sienam stendi. Un kas uz tiem stendiem? Ārsti? Zinātnieki? Nekā nebija! Padomju Savienības varoņi, ģenerāļi un tamlīdzīga publika. Pie ieejas visredzamākajā vietā ”Karaklausībai padoto uzskaites noteikumi”.

Vistrakāk bija sabiedrisko zinātņu katedrā. Sienas nokārtas ar visādiem stendiem no vienas vietas. Jau tas pats par sevi ir briesmīgi. Un tad vēl paši stendi! Sarkanu drēbi apvilkti rāmji, blīvi jo blīvi nolīmēti ar bildītēm. Šausmas un vairāk nekas. Tajā ēka pie ielas tikai administrācija, fizikas un marksisma katedras. Pārējās slimnīcas teritorijā. Slimnīca vispār plaša, bet ēkas pelēkas, celiņi nav asfaltēti. Gruži, putekļi, visādas būdeles. Studenti sarunāties negrib, neviesmīlība robežo vienkārši ar nepieklājību.

Ap 3 atbraucu atpakaļ un gāju darbā. Šodien visu dienu strādāju par mūrnieku.

3.augustā

Šodien esmu dežurants. Bet no rīta aiztrieca vest no stacijas dzelzsbetona plāksnes. Ap 12 nomainīja, atbraucu atkal dežurēt. Iļja ir bijis stacijā, sarunājis darbu pie vagonu kraušanas. No rītdienas sāksim strādāt. Kaut kur taču jānopelna nauda. Objektā par jūlija mēnesi katram 50 rubļi. 35 – ēšana, 15 – avanss un viss. Nedabūjam ne kapeikas. Augustā taču laikam arī nekādi brīnumi nenotiks un naudas tāpat nebūs. Tāpēc locīsimies tajā objektā skata pēc, bet naudu pelnīsim stacijā.

Ar to Taškentas dienasgrāmata beidzas. Bija vēl ļoti interesants brauciens uz Samarkandu, bet par to rakstiskas ziņas nav saglabājušās.