1. Stāsts par to, kā es atjaunoju Taškentu pēc 1967. gada lielās zemestrīces (iesākums)

Jūlijs Aldersons 28.04.2013 37 min lasīšanai 41 foto

Attēli galerijā "Taškenta, 1967"

29. jūnijā

Vakar 23:17 ar Maskavas vilcienu izbraucām no Rīgas. Pie izvadīšanas bija milzīga burzma, pārstāvis no komjaunatnes CK tika atspiests pavisam maliņā. Bija atnākusi Margarita Aleksandrovna, vienu brīdi lija lietus.

Beidzot izvietojāmies, dabūjām gultas drēbes. Pa burzmu bija pazudis tīkliņš ar produktiem. Vēlāk izrādījās, ka tepat uz āķa vien karājas, tikai īpašnieks nebija pazinis.

Krustpilī izkāpu, drusku pablandījos pa peronu.

Nākošajā dienā, t.i., 29., aiz Volokolamskas gadījās interesants notikums. Pienāk klāt divas meitenes. Vai varot runāt ar grupas komandieri? Lūdzu! Kas par lietu? Nu, lai būtu skaidrs, tad viņas taisoties braukt uz Taškentu. Vai vecāki zinot? Nu, tā īsti nē. Bet viņām abām esot nepabeigta vidējā izglītība un abas esot jau pilngadīgas – abām jau 16. Jā, viņas pat precēties drīkstot bez vecāku atļaujas. Vai nevarot mums pievienoties? Ko tad mākot darīt? Ļoti labi mākot gatavot ēst un vispār esot ar mieru darīt jebkuru darbu. Esot līdzi vienai darba grāmatiņa, otrai komjaunieša apliecība. Kur tad esat strādājusi? Pusotru nedēļu pastā par kurjeri. Ar vārdu sakot, abas bija pilnas ar entuziasmu un milzīgi grūti nācās atrunāt.

7:30 iebraucām Rīgas stacijā. Maskava atstāja ļoti pieticīgu iespaidu. Pārbraucām uz Kazaņas staciju. Paņēmu taksi un aizskrēju līdz Sarkanajam laukumam, noskatījos sardzes maiņu pie mauzoleja. Tad ar metro atpakaļ.

Uz Taškentu izbrauksim 22:30.

1.jūlijā

Visu dienu braucam caur stepi. Līdzenums, reizēm kāds paugurs. Dzeltenīga zāle, vietām smiltis. Jā, nupat ieraudzījām uz blakus sliedēm cisternu ”Водяной караван”. Nāk dienvidi. Karstums paliek aizvien lielāks. Visi kļūst aizvien plikāki. Izmainījies arī laiks. Pulksten deviņos pēc Maskavas laika jau pavisam tumšs.

No Maskavas tātad izbraucām 29. jūnijā vakarā. Kupejā tagad kopā ar diviem pirmā kursa studentiem Valdi un Pēteri.

30. pārbraucām Volgu. Kuibiševā stacijā ēdu pusdienas. Pārvācos uz otro plauktu. Vakarā mūsu kupejā ”ielauzās” divas tantes un viena meitene. Tā nu viņas tagad uz apakšējiem plauktiem, mēs uz augšējiem. Vakar vēl gar sliedēm bija koki, krūmi, daudz ozolu. Naktī izbraucām caur Orenburgu, šķērsojām Urālus. Aiz loga stepe, stepe. Nav koku, retas, retas mājas, ciemi.

Vakar biju restorānā. Tikai gribās dzert – dzeru limonādi, dzeru tēju, ķīseli. Šodien no rīta arī paēdu restorānā – gan tikai zupu. Naudas palicis maz, jātaupa vismaz vīnogām un ķinīšiem.

Šodien no rīta vienā stacijā piedāvāja ķiršus – 40 kapeikas glāzē. Tā nekas! No rīta redzēju vienu ēzelīti.

Mēģināju lasīt, bet nekas neiznāk – kā sāk lasīt, nāk miegs. Vispār gulšņāju daudz un dikti.

Maskavā neiedeva segas. Vakarnakt aizdevu savu vienam puisim – esot drusku saaukstējies. Šodien pirmais īstais slimnieks – iespiedis pirkstu durvīs. Labā roka, sadragāts pamatīgi..

Vakar vakarā runājāmies ar pavadoni – viņa no Taškentas. Taškentā eksotikas esot maz – lai braucot uz Samarkandu. 9 stundas ceļā, vilcieni katru dienu. Būs jāmēģina kaut kā tikt.

Pašlaik ir ap diviem pēcpusdienā (Maskavas laiks). Redzējām pirmos kamieļus. Kādas 2 stundas atpakaļ ieraudzīju pirmo, tagad jau vairumā. Vēl redzēju lielu baru melnu kazu. Kamēr kādas divas stundas nogulēju, stepe kļuvusi tāda pauguraināka. Bet tagad būs jāiet meklēt tēju.

Paņēmu divas glāzes tējas. Vienu izdzēru, tad bija stacija. Ciematiņš no māja kleķa mājelēm bez logiem. Viena jurta. Viens kamielis. Un tālāk atkal stepe. Zāle dzeltenīga, izdegusi.

Pagājusi kāda pusstunda, bet kamieļi un ēzelīši vairs nevienu nepārsteidz. Redzēju vēl kādas divas jurtas. Ciematos gandrīz tikai māla mājiņas, jumti arī māla. Stepē vietām apstrādāti lauciņi. Bet kas tur aug, nevar saprast – kaut kādi krūmi. Stepē parādās pa smilšu plankumam.

Nekā nevaru sagaidīt kādu ilgāku pieturu. Gribu nopirkt maizi, lai ir ko uzkost palikušajai tējas glāzei. Un kad beidzot būs tie lētie augļi? Taškentā ķirši esot 50–60 kapeikas kilogramā. Arī padārgi! 1500 ieraudzīju mirāžu. Pie apvāršņa tāda pauguru grēda it kā karājas gaisā, pazūd, parādās atkal.

Atkal mirāža. Jurtas ... Kamieļi ... Kamieļi jau bariem. Nupat bija barā kādi desmit. Aizvien vairāk smilšu plankumu.

Nupat ieraudzīju ratos iejūgtu kamieli. Veda sienu. 1530 stāvējām Čelkarā (pareizāk – vēl stāvam). Paliela stacija, kamieļu un ēzeļu nav. Tikai jau pirmie nacionālie tērpi. Garie zābaki, zaļgans halāts. Ap galvu balts lakatiņš. Virsū apaļa jērene. Nu, ja jau reiz lakatiņš, tad jau laikam sieviete. Taču nē. ”Sieviete” pagriežas un es ieraugu tādu šķidru baltu bārdeli.

Cits dzeltenos zābakos. Kaut kāda neparasta āda – pūkaina (safjāns, vai?). Zilas galifejas. Garš balts krekls, viducī sajozts ar lakatu, galva tjubeteika.

Vienam vecītim galvā bieza ausene, ausis nolaistas. Sēž stacijas ēnā uz trotuāra. Sievietes gan neko speciālu nenēsā. Tikai no rīta redzēju pāris tantes garās, zaļās samta jakās.

Lai dzīvo eksotika! Nupat nomēģināju kumisu – tāds ka kefīrs, ar kaut kādu rūgtenu garšu. Tiesa gan, visi dzer no vienas glāzes, to neskalo. Tantes piedāvā kamieļvilnas zeķes – 1,50 pārī. Fotografējāmies pie kamieļa.

Atkal stacija. Tuguza. Kazahietes krīt virsū ar zeķēm un vilnu. Visām mugurā samta svārki bez piedurknēm. Galvā lakatiņš. Dažām bizēs kaut kādi metāla ripuļi. Lieli auskari. Dažām kājās zābaki ar galošām.

2.jūlijā

Pēc Maskavas laika 315. Pamodos, nolēmu, ka braucam jau caur tuksnesi – vienas kailas smiltis. Taču kamēr nomazgājos, sakārtojos, tās smiltis atkal beidzās. Tātad vēl aizvien laikam turpinās Bada stepe. No Maskavas 2657 kilometri.

Vakar ap 21 redzējām Arāla jūru. Redzējām – tas nu gan tā spēcīgi teikts. Patiesībā vienīgais, ko redzējām, bija mēness atspīdums ūdenī. Pieturēja Araļskā, tur sagāzās iekšā milzums kazahu.

Vēlāk rādīju Mārītei kāršu trikus, skatījos kā citi taisa.

Vēl pie gaismas biju restorānā, izdzēru trīs glāzes tējas, vagonā – vēl divas.

Stepe te tāda sausa – smiltis, atsevišķi zāles kušķi, tiesa gan, samērā cieši kopā. Tāluma jurtas. Vakar dzirdēju stāstam, ka te vietējie lopkopji vēl aizvien turot pa 3–4 sievām. Ciemati visi no tādām četrstūrainām māla mājiņām, tikai stacija un vēl 1–2 mājas no koka.

Pabraucām gar 2665. kilometru. Stacija Džusali. Daudz koku, vispār liekas paliela pilsētiņa. Mājas arī īstas.

Pārbraucām diezgan platu un, liekas, arī dziļu upi. Pavisam netālu aiz Džusali. Tagad upe tek līdzās dzelzceļam – kādus 50 metrus attālu. Krastos krūmi, stepe uzreiz zaļa, parādās pat koki. Bet nu jau atkal upe aizgriežas prom. Un stepe atkal sausa. Jā, vispār no rīta tīri vēss. Kad beidzot sāksies tas drausmīgais karstums?

500. Jau labu laiku stepe kļuvusi zaļāka. Visu laiku gar dzelzceļu gadās tādas dīvainas bedres – 15–20 metrus garas, metrus 5 platas un ap pusmetru dziļas. Priekš kam tās varētu būt? Un kad beidzot būs tuksnesis?

Visi guļ. Darīt nav ko. Lasu Buņinu un gaidu, kad taisīs vaļā restorānu. Šodien nu paēdīšu kārtīgi.

510. Atkal kārtīga pilsētiņa. Stacijā rūgušpiens, žāvētas zivis. Nopirku zivteli par 10 kapeikām. Garšīga. Bet stepe pavisam zaļa, krūmi, zāle, pat koki. Bedrēs gar dzelzceļu ūdens. Nupat blakus gandrīz tāds kā purviņš. Apūdeņošanas kanāls. Vēl viens kanāls. Malas uzbērtas no zemes, ūdens dzeltens.

Stacija. Sievietes staigā ar spaiņiem, piedāvā rīsu. Augļu nav, un, kā saka pavadone, laikam arī nebūšot.

530. Atkal kārtīga, zaļa pilsētiņa. Par tām pašām 10 kapeikām divreiz lielākas zivis. Tā lielā upe esot Sirdarja.

705. Stāvam Kzil-Ordā. Liela pilsēta, daudz koku. Dzēru gāzētu ūdeni, lielo alus kausu, ūdens silts un bez gāzes. Pārdevēja apgalvo, ka pēc pēdējās zemestrīces darbi Taškentā pārtraukti.

3. jūlijā

Sēžu teltī uz gultas un rakstu tālāk. Vakar tuksnesi tā arī neredzējām. Stepe, brīžiem zaļāka, brīžiem dzeltenāka, bet tuksneša nebija. Vietām gar dzelzceļu rīsa lauciņi. Tuvāk pie Taškentas parādījās pauguri, kalni. Reizēm labības lauki. Turkestanā pirmo reizi āboli, aprikozes, urjuks (mazāks un saldāks par aprikozēm). Cenas visumā mērenas.

Jau labu gabalu pirms Taškentas sākām skatīties, vai neredzēs postījumus. Nekā! Pēc 6 (Maskavas laiks) iebraucām Taškentā. Sagaidīja ar rozēm, iesēdināja divās mašīnās un braucām. Izvadāja pa pilsētu šur un tur, beidzot atveda pie teltīm. Pa ceļam nemanījām nevienu sagrautu māju, tikai dažās vietās svaigas stutes, uz ielas vietām teltis. Vairāk pagaidām nekā! Miers, klusums, neona ugunis, cilvēki pastaigājas. Ielas apstādītas kokiem. Jā, stacijā pagriezām pulksteņus trīs stundas uz priekšu. Talāk visi laiki ies pēc Taškentas laika.

Nu, atveda mūs pie teltīm. Izkāpām. Turpat blakus daudzstāvu mājas, dun tramvajs. Netālu laikam aerodroms – rūc lidmašīnas. Apkārt koki, puķu dobes. Visur kur ariki – nepārtraukti no kaut kurienes tek ūdens. Rindiņā stāv lielas teltis – tā uz cilvēkiem divdesmit. Pieveda pie vienas – iekšā jaunas gultas, kaudzēm matraču (arī jaunu). Ar vārdu sakot, no eksotikas ne smakas.

Matrači iznāca pa diviem, trijiem uz gultu. Šorīt gan daļu aiznesa. Ar vārdu sakot, cik necik iekārtojāmies. Tad pastaigājām apkārt. Tepat blakus kino. Iegājām pie kaimiņiem – odesiešiem. Jā, teltī ir arī elektrība, tikai kaut kas nebija kārtībā, nācās paremontēt.

Mazgāšanās, dušas, vispār auksts ūdens jebkurā daudzumā tepat blakus – pāri ielai.

Ap vieniem aizgājām gulēt, astoņos piecēlāmies, aizveda brokastīs. Par cik pirmās brokastis Taškentā, dodu precīzu ēdienu karti – ceptas aknas ar makaroniem, baltmaize, divas glāzes ķīseļa. Vēlāk atbraucām, sākām iekārtot teltī grīdas, plauktiņus utt.

Nevaru saprast, ko darīt ar bārdu. Cerēju, ka varēs vienā mierā audzēt, bet kur tu, cilvēks, pašā lielpilsētas centrā tāds vazāsies.

Vēl ķibele – no vakardienas sāp zobs. Ne jau stipri, bet smeldz, draņķis, visu laiku. Nu, pagaidām pietiks. Pulkstenis bez 20 minūtēm 14 (Taškentas laiks). Rīgā vēl tikai bez 20 vienpadsmit.

Ap 14 aizbraucām pusdienās. Skābeņu zupa, kotlete ar rīsiem, divas glāzes kompota, baltmaize. Vairāk nekā pietiekami. Uzrakstīju vēstuli papam un veltai, tagad iešu uz pilsētu.

Iznācu pie 12 tramvaja pieturas, uzzināju, uz kuru pusi iet uz pilsētu, samaksāju 3 kapeikas un braucu. Izbraucu pie stacijas. Vispirms iegaju pārtikas veikalā – paskatīties, kā ar pārtiku. Runāja taču, ka Taškentā bads. Mīļais Dievs! Veikalā viss ko vajag, pat rindas nav. Tikai vienā vietā bija troksnis – kāds vīrs bija neapmierināts, ka nav ietinamā papīra, Tālāk – stacijas priekšā – piemineklis Pilsoņu karā kritušiem komisāriem. Pieminekļa priekšā mūžīgā uguns. Fotografēju.

Tālāk iegāju armijas veikalā. Veikals kā veikals. Liels, pilns ar precēm. Pēc tam gāju, liekas, pa Ševčenko ielu. Mājās vietām plaisas, stutes. Ielas visas apstādītas ar kokiem, gar malām tek ariki. Vairākās vietās redzēju lielus kanālus, gāju pāri vairākiem tiltiem. Vispār, nevar sūdzēties, ka te trūktu ūdens. Ielās bieži vien nelieli fontāniņi dzeršanai. Gāzētais ūdens burtiski uz katra stūra. Auksts. Iemaldījos kaut kādā parka, tur kapi – dzejnieki, ministri, Uzbekijas prezidents vai premjerministrs (īsti neatceros). Arī mūžīgā uguns. Neatceros īsti, vai pirms tam, vai pēc tam izkūlos uz Navoji teātri. Grūti pateikt, vai tā ēka skaista vai nē – ļoti daudz nacionālo rotājumu utt. Pie teātra uz trotuāra dekorācijas. Priekšā – liela strūklaka. Laukumā teātra priekšā vismaz 20 kiosku – gāzētais ūdens, konditorejas izstrādājumi, avīze. Visos avīžu kioskos meklēju Taškentas plānu un krievu–uzbeku sarunu vārdnīcu. Nav. Tad vēl spēka mērītāji, svari, visādas citas bodītes, arī fotogrāfs. Šajā rajona redzēju sabrukušas mājas, jau notīrītus laukumus. Sabrukušas galvenokārt vienstāvu mājas, reizēm divstāvu. Dažas pilnīgi drupās, dažas vēl stāv, taču ir nopietni bojājumi. Dažas no ārpuses liekas veselas, tikai dažas plaisas sienās, bet uzrakstīts ”Avārijas”.

Sludinājumi ... ”Modes ateljē pārcēlies uz Kirova 17...”, ” Skola uzņem jaunus audzēkņus ...”, ”Pārskata lekciju kurss tiem, kas stājas augstskolās...”, ”Elektrisko bārdas dzenamo aparātu meistars atrodas...”. Tiešām, ja kaut kur kāds veikals vai darbnīca bojāti, vismaz sludinājumi, ka tie pārcelti jaunās telpās. Daudz darba piedāvājumu– pārdevējs, motorollera vadītājs ...

Vienā ielā tieši uz trotuāra iekārtojies vesels veikals – rūpniecības preces. Turpat blakus aģitplakāti – ” Atjaunosim Taškentu!”, ”Разделим беду!”. Vienā vietā plakāts ”Šeit strādā Literatūras institūta studenti”. Starp citu, gāju garām Taškentas universitātes ķīmijas fakultātei.

Gāju pa kādu kokiem apstādītu ielu, pagāju garām kaut kādam institūtam, liekas, ģeoloģijas. Virs ieejas robežsargu figūras ar suņiem. Blakus ieejai piemiņas plāksne, ka te darbojies viens uzbeku akadēmiķis, Ļeņina prēmijas laureāts. Pie kāpnēm liels laukakmens. Uz tā uzlikta zīmīte, piespiesta ar akmentiņu.

Gāju pa to ielu. Iela virzījās nedaudz kalnup, tad krustoja (tas gan nav īsti pareizi – vienkārši pievienojās T) citu ielu. Šajā krustojumā, starp citu, milicis aizturēja vienu motorolleru. Vispār šī vieta ir nedaudz tā kā kalnā, lejā pilsēta. Gāju tālāk. Iela iet uz leju, gar malu plats kanāls. Uzraksts ”Peldēties aizliegts”, bet puišeļi peldas (uzraksts gan, tiesa, krietni nosmērēts ar dubļiem). Gar kanāla malu apstādījumi. Zālītē daudzi guļ, citi sēž uz soliņiem. Pienāk klāt divi puiši: ”Vai nav ko uzsmēķēt?”. Iedodu papirosus. Pēc tam prasa, kur tuvākais kiosks, kur varētu dabūt smēķus. Izrādās, šie iebraukuši no Kijevas četras stundas atpakaļ. Celtnieki. Tikko aizgāju no viņiem prom, iznācu uz Navoji ielas. Liekas, ka tā ir vai nu galvenā vai vismaz viena no galvenajām ielām. Gar ielu 5–6 stāvu mājas, nekādus bojājumus tikpat kā neredz. Apskatīju panorāmas kino. Tas ir kaut kas neiedomājams – 21. gadsimta stils. Pagāju garām telegrāfam. Gribēju piezvanīt uz mājām, bet palika žēl naudas – daži rubļi jau tikai palikuši. Par cik vakariņas bija nokavētas, nolēmu paēst pilsētā. Turpat ielas malā kafejnīca, galdiņi tieši uz trotuāra. Prasu šašliku (ēdienu kartē paskatījos cenu – 23 kapeikas). Neesot. Bet lai nu būtu kāds nacionāls ēdiens, paņēmu manti. Kaut kas līdzīgs lieliem pelmeņiem, pārliets tā kā ar zupu, tā kā ar mērci. Nevarēju izgudrot, kā tos tā pieklājīgāk ēst – ar dakšiņu vai karoti. Beidzot tomēr noskatījos, ka citi ēd ar karotēm. Nekas, tīri garšīgi.

Iegāju šautuvē, no piecām lodēm trāpīju divas. Pagāju vēl gabalu. Vienā skvērā piemineklis Navoji. Visā augumā, čalmā, halātā, viduklis apjozts ar lakatu.

Uz ielas daudz ko pārdod – saulespuķes, airānu (rūgušpienu), plāceņus. Pārdevēju vairums – puišeļi un meitenes līdz 10 gadiem. Neiedomājami daudz ”Ātrā apavu remonta” būdiņu. Jā, vēl pirms uzgāju uz Navoji ielas, redzēju ļoti skaistu kafejnīcu – ” Уголок”.

Beidzot nogāju nost no Navoji ielas šķērsielā. Tajā dalījuma vietā atkal vesels bars tirgotāju. Izdzēru glāzi airāna. Spainī peld ledus gabali, airāns auksts, auksts. Pārdeva gadus 5–6 vecs puišelis.

Tālāk eju pa šķērsielu. Sāk ”ost” pēc austrumiem. Māla mājiņas, mazas, māla žogi. Pēkšņi ieraugu – ”Чайхана”. Durvis vaļā. Skatos, līdz cikiem strādā. Nekāda uzraksta nav. Pa logu redzu vienu veci baltā svārkā – laikam tak pārdevējs. Prasu, vai strādā. Jā. Ieeju. Vai, vai, vai! Austrumi tīrā veidā! Veca lete, malās kaut kādi stikloti skapīši. Krēslu nav. Dēļu paaugstinājumi, nosegti ar paklājiem. Sēž kādi četri vīri, kājas sakrustojuši, dzer tēju un pļāpā ar pārdevēju. Tas arī sēž turpat.

Prasu, vai var dabūt tēju. Saimnieks kaut ko uzsauc uzbeku valodā. Ak nē, pirms tam vēl dikti grūti saprotamā krievu valodā noprasīja, kādu gribot – zaļo vai melno. Paprasīju zaļo. Nu, tad saimnieks uzkliedza, atskrēja atkal gadus desmit vecs puišelis, atnesa kanniņu ar tēju un pialu. Cukuru neatnesa, es arī nesāku prasīt. Laikam jau pieņemts dzert bez. Vismaz pārējiem arī neredzēju. Kādu brītiņu padomāju, tad metu nost kurpes un rāpos uz paaugstinājuma. Ka nu mācēju, sakrustoju kājas un sāku pamazām dzert tēju.

Tējnīcā betona grīda, piemētāta ar papirosu galiem, pielieta ar tēju. Tas nekas – kas nu tā būtu par austrumu čaihanu ar tīru grīdu un modernā stilā krāsotām sienām. Siena tādas drūmi zilas vai zaļas, bet kopējais efekts ļoti labs – eksotisks.

Dzēru pamazām savu tēju, tad saimnieks painteresējās, no kurienes es esot, kāds cars mums bijis pirms revolūcijas, kāda valoda, rakstība.

Tad ienāk viens vecītis. Apsveicinās ”Salam aleikum”. Jāsaka , bija diezgan jocīga sajūta, kad šo sveicienu pirmo reizi izdzirdu dzīvē, nevis izlasīju grāmatā. Vecītis apsēdās uz krēsla. Viņam laipni piedāvāja pusizdzertu tējas krūzi, viņš atteicās (ne jau laikam tāpēc, ka būtu apvainojies, bet vienkārši negribēja). Izvilka kaut kādu pudeli ar tumšu pulveri, norija tādu šķipsniņu, piedāvāja citiem.

Tad es samaksāju puišelim 5 kapeikas un aizgāju. Painteresējos, kad viņi strādā. No 6 rītā līdz 9 vakarā.

Nu, un tad es iekūlos viduslaikos. Šauras ieliņas, visapkārt māla žogi, krietni augstāki par cilvēka augumu. Žogos durvis, reizēm vārti. Dažās vietās atvērti. Tad dziļumā redzama māja, dārzs, pagalms. Bet no ielas nekā. Bieži vien ieliņa beidzas strupceļā – ieiet tieši kādos vārtos. Uz ielas pie mājām sēž uz soliņiem cilvēki, pļāpā. Jau sāka tumst, taču negribējās iet projām. Noblandījos kādu stundu. Uz dažiem vārtiem uzraksts ”Nikns suns”. Pāris suņus redzēju – visi mazi un ļoti draudzīgi noskaņoti. Vīrieši daudzi tjubeteikās, krekli izlaisti no biksēm, zābakos (gan tikai daļa). Sievietes platās kleitās, daudzām zem kleitas bikses – drusku zem ceļiem. Dzīvo gan uzbeki, gan krievi. Jā, logiem gandrīz visiem priekšā dzelzs režģi. Redzēju tādus pat vismodernākajās mājās. Beidzot izgāju uz ielas, kur bija tramvajs. Kioskā nopirku ”Jangi-Er”, izdzēru gāzēto ūdeni un noprasīju, kā tikt uz staciju (stacija man bija tāds kā izejas punkts. Ja es to atradu, tad tālāk jau kaut kā cerēju aizkulties). Pateica, lai sēžos 1. tramvajā. Nolēmu nebraukt, bet iet gar sliedēm, lai nenomaldītos. Bija jau patumšs, labi vairs neatceros, kur gāju. Gar ielu koki, ariki, reizēm lielāki kanāli. Atceros, redzēju vienu ārkārtīgi modernu ēku, bet kas tā bija, nezinu – bija patālu no ielas, negāju skatīties. Gāju caur kādu skaistu parku, tur strūklaka, apmēram tāda, kā pie Navoji teātra. Tad izgāju uz ”Taškentas” viesnīcu, vēlāk uz universālveikalu. Lai tam tiktu klāt, vajadzēja pāriet ielu caur tuneli. Tajā tik daudz eju, ka gandrīz apmaldījos. Tunelis skaists, iekša avīžu automāti, uzbeki pārdod puķes. Nezin kam, jo jau nakts. Varbūt priekš iemīlējušamies. Laikam jau. Izgāju pie universālveikala. Milzīgs. Skatlogi pilni precēm. Noskatījos vienu baltu uzbeku stila kleitu. Ja būs nauda, vajadzēs pamēģināt nopirkt tādu Veltai.

Beidzot nonācu pie stacijas. Izdzēru kādos trīs kioskos gāzēto ūdeni, tad sāku gaidīt 12. tramvaju. Gaidu, gaidu. Nenāk. Kājas galīgi nogurušas. Skatos, uzbeki sēž turpat uz trotuāra. Nu ko, sēžu es arī. Beidzot pēc kādas pusstundas parādījās. Kāpju iekšā, apsēžos. Bet viņš, draņķis, uz to galu brauc pavisam pa citurieni, nekā uz šo. Ar mokām tikai atkūlos nometnē.

4. jūlijā

No rīta piecēlāmies 6, iegāju dušā. Aizbraucām brokastīs. Ap 9 – 4uz darbu. Tepat netālu celsim četrdesmitdzīvokļu namu. Aizveda mūs tur, apsēdāmies, gaidām, kas būs tālāk. Gaidījām ilgi un dikti. Beigās iedeva lāpstas un lika šo to tur vēl parakt pie pamatiem. Karstums un putekļi drausmīgi, sviedri tek aumaļām. Kādu laiciņu pastrādājām, tad gājām prom. Nometnē nomazgājos dušā, paēdu pusdienas un ap 4 atkal sākām rakņāt tos pamatus. Paņēmāmies stundas divas, tad aizgājām. Vēlāk noskaidrojās, ka tur šodien vispār neesot tik daudz cilvēku bijis vajadzīgs.

Atnācām, noskalojāmies dušā, paēdām vakariņas. Visu vakaru mocījos ar savu sāpošo zobu.

11 bija sapulce. Spriedām par disciplīnu, par šo un to. Uz pilsētu varot iet tikai grupās un ar atļauju. Prieks, kur tu rodies! Jā, todien, kad blandījos pa pilsētu, izrādās, nebiju pamanījis 7 balles stipru zemestrīci.

5.jūlijā

Brokastis neēdu (tā paša draņķa zoba dēļ). Aizgāju pie šejienes ārstes. Tā izrādījās skuķēns matrožu kreklā un šaurās bikšelēs. Kur lai meklēju zobārstu? Viņa vēl nezinot, lai pagaidot līdz pusdienām, tad pateikšot. Aizgāju pēc 9 uz aptieku, tur man pateica, ka tepat blakus esot dzelzceļa poliklīnika. Tur mani bez lielām runām pieņēma.

Zobu izrāva, pie tam nolūza saknes, tās tad mežonīgā kārtā makšķerēja ārā. Tur bija, kā saka, puņķi un asaras.

Tad iedeva zīmi, ka šodien esmu atbrīvots no darba un knapi dzīvu atlaida.

Kādas stundas nogulšņāju, pusdienās nebraucu. Aizgāju, nopirku par 40 kapeikām kilogramu ķiršu. Pa ceļam redzēju, ka tepat blakus ir liels rūpniecības preču veikals, ka tepat uz ielas cep šašlikus. Pēc pusdienām aizgāju strādāt. Likām grīdu mūsu pašu ēdnīcā.

Vakarā tieši no vakariņām aizgāju blandīties pa pilsētu. Aizkūlos līdz lidostai, bet tad iekūlos kaut kādā nomalē. Gribēju tikt līdz pilsētai ar autobusu, bet tas, izrādās, gāja uz Sergelī – kaut kur pavisam ārā. Pārkāpu otrā virzienā ejošā autobusā, aizbraucu līdz stacijai, tad ar 12. līdz nometnei. Aizšāvu vienu pieturu par tālu un nonācu pie depo. Tur galīgi sapinos tajās sliedēs. Beidzot noskatījos, kur iet nākamais tramvajs un pa sliedēm iznācu īstā vietā. Ap 11 biju nometnē. Tad lasīju ”Džungļu grāmatu”.

6.jūlijā

No rīta sākām taisīt grīdu, tad strādājām pie betona maisāmās mašīnas. Sataisījām vienu mašīnu betona.

Iedams uz turieni, tepat netālu atradu upīti (vai kanālu). Biju jau dzirdējis, ka tepat ir, bet kur īsti, nezināju. Atnācu pusdienās, taču vēl steidzīgi vajadzēja izlietot to pašu betonu. Rāvāmies līdz pusdiviem. Tad paēdām pusdienas (drausmīga gaidīšana, zvērīga lamāšanās, pupu zupa, bifšteks, rīsi, divas glāzes kompota, tā otrā gan nelikumīgi).

Pēc pusdienām atkal likām grīdu, pusseptiņos pabeidzām. Nomazgājos dušā, paēdu vakariņas un tagad rakstu visus pēdējo dienu piedzīvojumus. Visi izklīduši, sēžu ārā pie galda (šodien iztaisīja ārā gaismu) un rakstu. Tumšs,vēss vējiņš, sēžu līdz vidum kails. Visu laiku bija ļoti omulīgi, bet nu sāka palikt vēss. Iešu uzģērbšu kreklu, tad uzrakstīšu dažas vēstules. Uzrakstīju Aijai, Romānam, Albertam. Vakarā sāku lasīt, bet tūlīt arī nodzēsa gaismu.

7.jūlijā

No rīta puses strādājām pie pamatu betonēšanas. Atveda pāris mašīnas betona, bet lielāko laiku nosēdējām. Tieši no darba aizgāju ar kājām uz ēdnīcu. Dzēru kompotu ar ledu. Bija kaut kāda ļoti draņķīga okroška.

Aizņēmos no Pētera 50 kapeikas, nopirku uz stūra šašliku un puskilogramu kaut kādu augļu vai ogu (kas īsti, nezinu). Kad pirku, domāju, ka tās ir dzeltenās čerešņas, taču izrādījās kaut kas cits, skābāks. Vēl izpeldējos upītē. Traki ir, ja aizķeras aiz dibena, uzreiz sagriež riņķī. Atradām tādu rāmāku vietiņu, kur vieglāk ieiet iekšā. Arī uz leju peldēju zemāk – izpeldēju zem tiltiņa.

Pēcpusdienā atkal pie betona. Atvēsinājos ar ūdentiņu. Apsēdos ar visām drēbēm zem krāna, pēc tam kādu laiku ļoti patīkams vēsums. Vakarā atkal kājām līdz ēdnīcai. Drusku sāp kājas, nospiestas jaunajās kurpēs.

Vakarā vēl bija atvestas divas mašīnas betona, kad visi jau bija prom.

8.jūlijā

Šodien dežurēju. Visu dienu nogulēju, lasīju ”Щит и меч”. Vairāk nekā īpaša nebija. Jā, visu dienu pūta spēcīgs vējš un bija drausmīgi putekļi. Naktī drusku lija.

9.jūlijā.

No rīta braucām strādāt uz štābu, kas ir Pionieru pilī. Sanesām noliktavā segas, matračus, traukus. ”Aizņēmos” vienu pinceti, ko izvilkt skabargas. Pēc tam drusku papļāpājām ar visas studentu nodaļas komandieri. Pēc tam nomazgājāmies dušā un blandījāmies pa pilsētu. Ar lielu izbrīnu konstatēju, ka centrālais universālveikals, Navoji teātris un viesnīca ”Taškenta” ir tieši kopā. Līdz šim domāju, ka tie ir katrs savā malā. Iegājām Turkmēņu tirgū, nopirkām tādus draņķīgus ābolus par 15 kapeikām kilogramā, puskilogramu aprikozu (35 kapeikas) un 200 gramus ķiršu par 6 kapeikām. Vēl paņēmu ”Pamiru” – visu laiku trūkst cigaretes. Tad apsēdāmies uz vienas strūklakas, skalojām augļus (pēc Jankas vēlēšanās, viņam paniskas bailes no dizentērijas) un ēdām. Sitām ar akmeņiem pušu aprikozu kauliņus. Piesēdās klāt viens vīrs, no viņa uzzinājām, kas tas ir par pulverīti, ko pirmo reizi redzēju lietojam čaihanā. Tajā samaisīta mahorka, pelni, kaļķis un visu to liek zem mēles. Pagaršojām. Kož mēlē un vairāk nekā.

Iegājām CUM, suvenīru nodaļā. Gandrīz neviena uzbeku suvenīra, izņemot tjubeteikas un lakatus. Pastaigājām vēl pa pilsētu, ap 5 atnācām nometnē. Tūlīt uz ēdnīcu (šodien sāka strādāt mūsu ēdnīca). Bez lielām mokām apēdu zupu, divus otros un divus kompotus. Jāuzkrāj tauki ziemai. Papļāpājām ar Saņu, tad gājām peldēties. Nopeldējāmies, nogulējām līdz 8, tad dabūjām no fonda pa 5 rubļiem, aizgājām izdzērām kvasu. Tagad iešu vakariņās un 9.30 laikam iešu uz ”Dzelzs masku” kino ”Pahtakor”. Brīnišķīga filma, divas sērijas, krāsaina, platekrāna. Tiesa gan, jāsēž uz parastiem parka soliem. Bet toties var smēķēt seansa laikā. un tas atsver visas neērtības.

10.jūlijā

Šodien svētdiena. No rīta taisīja ”voskresņiku”. Bet kamēr es tā dziļdomīgi gudroju, kas tur īsti būs un kā tur īsti būs, tikmēr izrādījās, ka viņš jau ir beidzies. Nu ko. Vilku mugurā savu ”baznīcas ancuku”, pārlādēju fotoaparātu, paņēmu naudiņu, kas bija palikusi no tiem 5 rubļiem, ko izdalīja no fonda un devos uz pilsētu. Sēdos 12. tramvajā un braucu kādas divas pieturas līdz Zaļajam tirgum. Diemžēl nekā interesanta tur nebija. Tirgus mazs, pārdod, tāpat kā citur, augļus un dārzeņus. Braucu tālāk ar 5. tramvaju līdz Navoji teātrim. Tur izkāpu un saku gaidīt 1. tramvaju. Izdzēru divas glāzes gāzētā ūdens, izsmēķēju pāris cigaretes, bet tramvajs nenāca. Tad nolēmu pagaidām aiziet līdz CUM. Izstaigāju veikalu. Veikals moderns, ir eskalatori. Nofotografēju CUM, ”Taškentas” viesnīcu. 1. nenāca, taču izrādījās, ka arī 4. iet līdz Navoji ielai, t.i., līdz Ahunbajeva laukumam. Izkāpu Ahunbajeva laukumā. Tur stāv piemineklis Ahunbajevam – Uzbekijas PSR dibinātājam. Pagājušo svētdienu biju pie viņa kapa. Blakus laukumam ir 16. gadsimtā celta medrese. Kad es to pagājušo svētdien ieraudzīju pirmo reizi, nodomāju, ka tā ir kāda mūsdienu celtne, tikai būvēta nacionālā stilā. Bet redzi nu – 16. gadsimts! Tad gāju pa Navoji ielu līdz grāmatu pasāžai. Atradu PSRS karti, ceļvedi pa Taškentu un grāmatu par Uzbekijas pilsētām. Tagad vajadzēja atrast ēnainu parku, kur blakus būtu gāzētais ūdens. Nogāju labu gabalu, beidzot pretī ”Estrādei” apmetos parka, kur stāv piemineklis Ališeram Navoji. Izdzēru divas glāzes gāzētā ūdens un sāku pētīt papīrus. Vispirms iezīmēju kartē ceļu līdz Taškentai. Tad vēl līdz Murmanskai un Karpatiem. Tie divi pēdējie tomēr ir ļoti niecīgi, salīdzinot ar attālumu līdz Taškentai. Ar lielu izbrīnu konstatēju, ka atrodos ne vairāk kā 500–600 kilometrus no Ķīnas un Indijas. Jā, šoreiz es esmu ielīdis tālu. Paskatījos ceļvedi. Labs, bet šodien vairs negribēju sākt pēc viņa staigāt. Nākošsvētdien. Šosvētdien vēl uz labu laimi. Iegāju vecajā pilsētā. Blandījos, fotografēju. Saule cepina pamatīgi. Beigās skatos – tornītis, galā pusmēness. Velns lai parauj, tas ir kaut ko vērts! Taisni tajā brīdī viens uzbeks man prasa, ko es te darot. Kas tad nu ir? Negrib, vai, ka es blandos te ap mošeju? Taču nē, izrādās, ka viņš to prasījis tikai intereses pēc. Papļāpājām, pacienāja mani ar augļiem. Prasīju, vai mošeju (pareizāk – mečeti) var apskatīt. Jā, to varot. Tikai lai labāk pagaidot, kamēr beigsies lūgšanas. Pēc tam pats mani aizveda līdz turienei, parunāja ar kaut kādiem vīriem. Taisni tajā laikā beidzās ”dievkalpojums” (nezinu, kā nu lai to nosauc pie musulmaņiem). Nāca ārā ”īsteni ticīgie musulmaņi”. Nākot ārā, piespiež roku pie krūtīm, viegli paklanās. Daudzi der taisni par ilustrāciju ”Tūkstoš un vienai naktij”. Baltas drēbes bikses drusku zem ceļiem. Balts krekls, izlaists no biksēm. Halāts, čalma, kājās (basās) tupeles vai kalošas. Visi tādi pavecāki vīri, sievietes nav. Tad gāju iekšā. Iegāju iekšējā pagalmā. Pie sienas karājās ugunsdzēsēju stends. Novilku kurpes un gāju iekšā. Viens vīrs (” ķesteris” vai gids – vismaz viņš ļoti laipni mani pavadīja) paspieda man roku, teica, lai fotografējot visu, ko gribot. Nu ko. Koka būve, priekšējās sienas nav. Jumtu balsta kolonnas. Sienas gaiši zaļā krāsā, bez sevišķiem rotājumiem, tikai daži ornamenti. Pie kolonnām karājas čalmas. Tālāk vēl viena telpa, bet tur remonts – nedaudz cietusi zemestrīcē. Tur kristāla elektriskā lustra, uz sienām daži uzraksti arābu burtiem. Beigās vēl ar sava pavadoņa laipnu atļauju nofotografēju viņu. Jā, grīdas visas izklātas ar paklājiem. Vispār biju pārsteigts, ka man tik brīvi atļāva rīkoties pa mečeti. Tas uzbeks, kas mani te atveda, paskaidroja, ka tā esot vienmēr, nekāda fanātisma neesot. Tiesa, pirms revolūcijas viņi esot bijuši daudz piesardzīgāki, bet tikai tāpēc, ka cara valdība viņus vajājusi. Tā nu atvadījos un pēc tā uzbeka padoma sēdos 11. tramvajā, ar kuru varot aizbraukt līdz vecām vietām. Aizbraucu. Izrādās, ka tas rajons saucas Kukča. Vēl tur iet 8. tramvajs. Mājas gan tur ir daudz jaunākas nekā centrā. Bet toties tur bija kaut kas cits interesants – musulmaņu kapsēta. Kad iegāju iekšā, pa kreisi atkal kaut kas līdzīgs mečetei. Kanāls, krastā sēž vecīši, dzer tēju. Puķu dobes. Velns, kur tad kapi? Eju pa vienu un drīz parādās arī kapi. Kopiņas nav kā pie mums, bet tāda koniska zemes kaudzīte. Uzrakstu bieži nav, tikai nūjas galā skārda pusmēness. Tad daudziem kapiem virsū masīvs mūra puscilindrs. Parasti kapi iežogoti ar dzelzs sētiņu. Ir arī parasti pieminekļi. Visur pusmēneši un arābu uzraksti. Jā, tikko iegāju kapos, ieraudzīju pie vienas sienas kaut kādu paziņojumu. Gribēju izlasīt, bet kas tev deva – skaidrā arābu valodā. Kapos lieli koki, ariki. Vietām tādas kā nelielas lapenītes, uz grīdas paklāji. Priekš kam tās? Izrādās, ka sliktā laikā tur mirušā piederīgie kopā ar mullu skaita lūgšanas.

Vēl kapos bija mauzolejs no 16. gadsimta. Pēc formas tāds ka mečete.

Izgāju no kapiem. Jā, aizmirsu taču lielu gabalu. Kad es izgāju no mečetes, lai ietu uz 11. tramvaju, tad atcerējos, ka gribu ieēst, jo pulkstenis jau pāri diviem. Iegāju brīnišķīgā čaihanā. Stāv gravas malā, gravas dziļumā ariks. Pati čaihana brīvā dabā, t.i., tikai tie dēļu paaugstinājumi, nelielas margas apkārt, audekla (netīra) jumts. Paņēmu tēju, blakus maizes veikalā plāceni un kādu pusstundu brīnišķīgā vēsumā pusdienoju.

Nu, un tagad tālāk. Kad biju apskatījis kapsētu, sāku meklēt vēl kaut ko vecu. Taču vairāk neko neatradu. Tad sāku atkal runāt ar vienu uzbeku. Tas izstāstīja, ka te vairāk nekā neesot, bet nosauca kādu citu rajonu. Vēl ieteica apskatīt centrālo tirgu un turpat blakus dabas muzeju, kas atrodas blakus Ahunbajeva laukumam. Braucām kopā ar tramvaju, viņš man izpirka biļeti un neņēma naudu.

Tā nu aizgāju uz tirgu. Jā, liels, visādi paviljoni, bet ”talkučkas” kā tādas nav. Šur tur sēž, tirgojas ar šādiem tādiem sīkumiem, bet maz. Dabas muzejā ieiet aizmirsu. Vēlreiz apskatīju to 16. gadsimta medresi, blakus vēl viena mečete, bet tai sēta apkārt. Medresē iekšā netiek – kapitālais remonts. Tad ar 1. tramvaju braucu līdz Centrālajam kultūras un atpūtas parkam. Godīgi sakot, izņemot Komjaunatnes ezeru, nekā vairāk tur nav. Jā, vienīgi bērnu dzelzceļš. Braucu tur pa zaķi un mani noķēra kontrolieris – gadus 7 vecs puišelis. Bet kad pateicu, ka nav biļetes, viņš vairāk arī neuzstāja. Vilciens tāds pats kā Rīgā.

Tad iegāju vēl vienā tirgū. Atkal nekā interesanta. Izdzēru bezgala daudz gāzētā ūdens un tad braucu uz nometni. Ap 9 atnācu. Spēlēju ar Mārīti dambreti, paspēlēju kādas piecas partijas un gāju gulēt.

11.jūlijā

Šodien atkal darba diena. Kā parasti, piecēlāmies 7, ap 9 gājām uz darbu.

Kādu stundu nogulējām, tad aizsūtīja rakt kaut kādas bedres. Akmeņi, sakaltis māls. Ar ķirku līdz pusdienām divatā izlauzām kādu puskubikmetru.

Atnācām pusdienās. Nomazgājos. Mani esot meklējusi nometnes dakteriene. Aizgāju pie viņas. Izrādās, grib lai es viņai atdodu kādu daļu no mūsu medikamentiem. Nedevu vis! Lai jau paliek, krājums nav par ļaunu. Aizgāju izpeldēties. Tagad, kad drusku esmu iemanījies, aiz akmeņiem vairs neķeros. Nogulēju līdz 4, jo pusdienas aizkavējās. Ap 5 atkal sākām darbu – tās pašas bedres. Tad iztaisījām lielu pārtraukumu un strādājām līdz 8. Nomazgājos dušā, tad atnāca dakteriene apskatīt vienu mūsu slimnieku. Pētījām abi, gudri netikām.

Paēdu vakariņas, tad sāku rakstīt. Pēc laika aizgāju, apēdu otru porciju, rakstīju tālāk. Šorīt no rīta ieraudzīju augstus kalnus. Tiesa, tādi miglaini, bet skaidri redzami. Laikam Tjanšans.

12.jūlijā

Betonējām pamatus. Kā parasti, nekādas kārtības. Stundām ilgi gaidām mašīnas. Puiši ņem līdzi grāmatas, lai nebūtu garlaicīgi.

13.jūlijā

Atkal tas pats.

14.jūlijā

Pa dienu betonējām pamatus, vakarā ap 10 aizgāju uz čaihanu tepat tuvumā. Brīnišķīga vieta – paaugstinājumi sēdēšanai ir blakus kanālam un arī tieši uz kanāla, laikam uz tā paša, kur eju peldēties. Pasēdēju kādu stundu, tad nācu gulēt. Šodien viena daļa esot dabūjusi avansu – 15 rubļus. Tiesa, 5 tūlīt atdevuši par ēšanu. Es vēl nedabūju. Sola rīt.

15.jūlijā

No rīta bija tāda kā sapulce. Palamājamies par to nekārtību, kas te ir, un, saprotams, ne pie kāda gala netikām. Pēc tam atkal betons. Šodien pirms pusdienas bija kādas deviņas mašīnas. Pirmo reizi tik daudz. Pusdienlaikā dabūju pirmo vēstuli no papa. Jā, biksēm izplīsa caurums. Mārīte apsolīja salāpīt. Es savukārt apsolīju par to svētīgo darbu aizvest viņu uz čaihanu.

Rakstu tālāk. Pēcpusdienā gāja traki. Mašīnas skrēja kā suņi, kas norāvušies no ķēdes. Vēl nepaspējam izkraut vienu, kad otra jau klāt. Kad beidzām, knapi varēju pavilkt kājas. Paēdu vakariņas, nomazgājos un ... nodzinu savu cēlo bārdu, ko biju audzinājis jau no Rīgas. Diemžēl nekas prātīgs no viņas tā arī neizauga. Griezu viņu nost ar elektrisko bārdas dzenamo aparātu minūtes 15. Tad gāju meklēt Mārīti – aizgājusi uz kino. Par cik biju pieklājīgi saģērbies, kāpu tramvajā un aizbraucu līdz Ahunbabajeva laukumam. Starp citu, par tramvajiem. Taškentā daudzās vietās iet nevis divas sliedes, bet trīs, jo pilsētā ir divu dažādu tipu vagoni. Vecie, apmēram tādi, kā bija pie mums kādreiz Rīgā, ir šaurāki. Logi bez stikliem, neviens neko nesaka, ja bāžas ārā pa logu. Tikai kreisajā pusē gar logiem tāda līstīte – laikam lai pārāk nekārtos ārā. Vienā sastāvā pa diviem, trim vagoniem. Konduktori formas tērpus nenēsā. Durvis atver katrā vagonā atsevišķi konduktors. Vienu otru reizi redz tramvajā smēķējam. Jā, un kas attiecas uz satiksmes noteikumiem, tad tos arī te neviens laikam neatrod par vajadzīgu ievērot. Vismaz signalizē jau nu kur vajag un nevajag. Nu, aizbraucu līdz Ahunbabajeva laukumam. Izdzēru glāzi airāna ar ledu – viens puika vēl tirgoja, kaut arī pulkstenis bija jau pusdivpadsmit. Tad apēdos uz 16. gadsimta medreses kāpnēm, izsmēķēju papirosu un braucu atpakaļ. Tramvajam dega motors un viņš brauca uz parku. Tā tieši bez pārsēšanās ar 1. tramvaju atbraucu uz nometni.

16.jūlijā

No rīta konstatēju, ka Mārīte manas bikses ir salāpījusi, kamēr es biju prom. Atgādināju viņai, ka esmu parādā vienu vakaru čaihanā un ka viņa to var pieprasīt pēc vēlēšanās. Strādājām atkal pie betona līdz trijiem, tad gājām pusdienās. Pēc tam kādu laiku uzkopām apkārtni, jo rīt būs oficiālā nometnes atklāšana. Ap pusseptiņiem uzvilku savas šodien izgludinātās goda bikses, paņēmu fotoaparātu un aizgāju. Sākumā Saņa negribēja laist vienu (ir pavēle, ka uz pilsētu drīkst iet tikai ar atļauju un tikai grupā). Beigās tomēr izkūlos. Vispār tas taču ir traki nejēdzīgi, ja ir vairāki kopā – nav nekāda iespēja vienoties par to, kur iet.

Šodien nolēmu iet pēc ceļveža. Aizbraucu līdz Navoi teātrim, ēdu augļu saldējumu (ļoti lēts, ļoti garšīgs un laikam jau nu ļoti nepiemērots tai draņķa angīnai, ko es te tajā karstajā Taškentā esmu pamanījies saķert) un pētīju, no kura gala sākt.

Gāju pa Uzbekijas ielu līdz CK ēkai, kas uzbūvēta Anhora kanāla malā, kādreizējā cietokšņa vietā. Tiesa, no cietokšņa nekādas pēdas neatradu. Paršo ēku sajūsminājos jau tad, kad pirmo reizi blandījos pa Taškentu, tikai tad vēl nezināju, kas tā ir. Ārkārtīgi moderna arhitektūra – nu, kā nekā, celta tikai laikam 1964. gadā. Turpat blakus Anhora malā Gagarina parks – bijušais botāniskais dārzs. Divas lielas strūklakas.

Tad ar lielu maldīšanos (sākumā man nepareizi norādīja virzienu) izgāju uz Ļeņina laukumu, kur atrodas Uzbekijas Ministru padome. Ēka diezgan neizskatīga, liela, uzbūvēta Anhora malā, bijušā ”Baltā nama” – Turkestānas ģenerālgubernatora rezidences – vietā. Ļeņina laukumā arī nekā sevišķa – vidēji liels, puķu dobes. Ēkas priekšā liels Ļeņina piemineklis. No šejienes sākas K. Marksa iela – kādreizējā Taškentas galvenā iela. Nekā sevišķi interesanta tur gan nav. Pavisam negaidīti izrādījos blakām mūsu štābam, kas atrodas Pionieru pilī. Turpat blakus Leļļu teātris. No Marksa ielas nogriezos uz Kirova ielu. Ja nemaldos, tad tur bija filharmonija. Beidzot atrados Gorkija parkā. Jā, tas ir daudz interesantāks par ИПКиО. Tiesa gan, tas skaitās bērnu parks. Daudz visādu atrakciju, bērnu kafejnīca ”Buratino”. Atradu arī Taškentas kurantus. Tepat pie parka. Parkā ir arī divi kino (varbūt arī vairāk, bet es redzēju divus) –”Hiva” un ”Festivāls”.

Par cik zvērīgi gribējās ēst, bet naudas bija maz, nopirku kaut kādu uzbeku ēdamo – tā kā pīrādziņš ar gaļas un sīpolu pildījumu, krietni daudz tauku. Silts, maksā 18 kapeikas.

Turpat blakus Revolūcijas skvērs – jaunās Taškentas oficiālais centrs. Tur esot vairāki pieminekļi, es gan pa tumsu atradu tikai monumentu par godu partijas Programmai. Blakus skvēram ir kafejnīca ”Уголок”. Vienreiz jau biju to redzējis, bet kā līdz tai tikt, nezināju. Nebūtu nekas pretī ieiet iekšā, bet ... Naudiņa, naudiņa ...

Nu, par cik bija jau krietni vēls, sēdos 1. trolejbusā un braucu uz staciju. Tālāk ar 12. uz nometni. Tas nu arī šodien viss. Tagad, liekās, neko speciāli jaunu vairs Taškentā nevaru atrast. Rīt vēl veltīšu Taškentai veselu dienu, bet tad būs nopietni jāsāk domāt, kā tikt uz Samarkandu.

Nu, tad vēl daži sīkumi, lai vēlāk neaizmirstās. Redzēju meitenes ar daudzām, daudzām tādām sīkām bizītēm. Bez tam pāris reizes redzēju pavisam sīkas meitenītes ar auskariem.

Vēl kas? Diezgan bieži gadās redzēt vīriešus garos zābakos, galifejās.

Redzēju vairākas kurdjukaitas.

Zāli uzbeki pļauj ar tādām mazām, mazām izkaptīm (varbūt tie ir vienkārši citas konstrukcijas sirpji?).

Nu, vēl uzrakstīšu, ka gandrīz katrā lielākā veikala, kafejnīcā pie griestiem ir lieli ventilatori un tad arī šodienai pietiks.

17.jūlijā

No rīta piecēlāmies ap 8, labu laiku lamājāmies par to, ka mūs taisās potēt, paēdām brokastis. Tad bija oficiālā nometnes atklāšana. Izdalīja nozīmītes, statūtus. Tad ņēmu savu fotoaparātu un laidos uz pilsētu. Ak jā, atklāšanā runāja Taškentas izpildkomitejas pārstāvis. Viņš teica, ka vēl 60 000 ģimeņu dzīvojot teltīs.

Nu, gāju tātad uz pilsētu. Ar 12. līdz stacijai, tad ar 1. trolejbusu līdz Gorkija parkam. Izgāju uz Kuibiševa ielu. Tur nejauši atradu vietu, no kuras atiet autobusi uz Taškentas jūru. Šodien tomēr vēl nebraucu. Meklēju Vēstures muzeju. Atradu to ēku, kurā pēc ceļveža tam vajadzētu būt, taču nekā – muzeju vēl tikai taisoties uz turieni pārcelt. Pagaidām esot citur, gan tepat tuvumā. Taču izrādījās, ka arī tur viņš ir slēgts – remonts pēc zemestrīces.

Tepat blakus Gorkija parkam ir Ūdens sporta pils. Bet arī te remonts. Gāju kājām līdz Kafanova??? parkam, kur atrodas brāļu kapi. Reiz jau te biju, bet šoreiz pētīju uzmanīgāk. Te apglabāts Ahunbabajevs, zinātnieki, ģenerāļi. Taču iespaids nav pārāk patīkams – kapi mazi, kādi 100–200 m2, pieminekļi dažādi. Nav ne mazākā svinīguma. Ar Rīgas Brāļu kapiem nav iespējams pat salīdzināt. Turpat parkā ir mākslas muzejs, bet arī remonts. Jau no ārpuses var redzēt, ka ēka krietni cietusi.

Tad sēdos 9. tramvajā un braucu līdz Šota Rustaveli ielai. Man bija stāstīts, ka tā līdz ar Navoi ielu esot viena no galvenajām . Tomēr, kaut gan iela te ir plata, mājas lielas un koku daudz, nekādi nevarēju tikt vaļā no iespaida, ka te ir nomale. Navoi iela – jā, tā ir lielas pilsētas galvenā iela un pilnīgi atbilst savam uzdevumam. Šota Rustaveli iela – vismaz pagaidām vēl nē. Pagājos kādu gabalu, tad braucu atpakaļ. Netālu no Proletāriešu ielas iegāju ēdnīcā, apēdu divas porcijas makaronu un izdzēru divas glāzes kompota. Tad sēdos 1. tramvajā un ap 17.00 biju Ahunbabajeva laukumā. Ak jā, vēl pirms braukšanas uz Šota Rustaveli ielu nopirku kioskā uz ielas par 17 kapeikām puskilogramu persiku. Līdz šim domāju, ka tie ir kaut kas līdzīgs aprikozēm, taču izrādās, ka tie ir normāla ābola lielumā, ar lielu, grumbuļainu kauliņu vidū. Saldi, mīksti. Nu, 17.00 biju Ahunbabajeva ielā. Pēc ceļveža gribēju nokļūt pie pāris vecām celtnēm. Vispirms paklaiņoju pa tirgu. Vīnogas par 60 kapeikām, kaudzēm arbūzi, melones. Viss ir, nav tikai naudas. Atradu Dabas muzeju, bet tas strādā tikai līdz 17.00. Nopirku kaut kādu austrumu saldumu, pēc izskata kā ledus gabali. Nosaukumu gan aizmirsu.

Tad sameklēju Kaļiņina laukumu. Tas ir kalnā, kas paceļas pār tirgu. Centrā Kaļiņina piemineklis. Tur pienāk 1. trolejbuss. No turienes pa Hamzas ielu ???? , pa veco pilsētu uz priekšu, Beidzot izgāju pie 16. gadsimtā celtās Barak-hanamedreses. Fasāde stalažās. Biju diezgan pārsteigts, kad izrādījās, ka te ir Vidusāzijas un Kazahijas muhamedāņu lietu pārvalde. Tā diezgan bailīgi ielīdu pa vārtiem, izstaigāju pagalmu. Bet vienīgais, ko es tur ieraudzīju, bija divas ”Volgas” un daudz puķu. Pie visām durvīm kārtīgi metāla numuriņi, kā jau katrā iestādē. Pāri iestādei vēl mečete, viesnīca iebraucējiem garīdzniekiem (tā izlasīju ceļvedī). Bet iekšā netiku – sēta apkārt, vārti ciet, tik vien var redzēt, kā pāris kupolus ar pusmēnešiem.

Turpat netālu vēl divi kupoli, tiesa gan, bez pusmēnešiem. Ar lielu līkumošanu piegāju klāt (tiesa, izrādījās, ka tur var iziet arī daudz taisnāk). Taču nekā interesanta nebija, Nekādu uzrakstu nav, abas ēkas krietni laika zoba saēstas, vienai pie tam apkārt žogs. Arī pēc ceļveža neko nevarēja izprast. Nofotografēju abas un gāju atpakaļ uz Kaļiņina laukumu. Nogāju vēl līdz tirgum, nopirku puskilogramu vīnogu (tās, tiesa, varēja būt arī gatavākas), notiesāju, gulēdams zālītē. Tad ar 1. trolejbusu līdz stacijai. Veselu stundu nogaidīju 12. tramvaju.

Tā, tas nu ir viss. Taškentai krējums nosmelts. Šodien jau, patiesību sakot, staigāju vairāk tikai pienākuma pēc. Saprotams, lai pilnīgi iepazītu šo pilsētu, ir vajadzīgi gadi. Bet tas jau nav vajadzīgs. Man liekas, ka pašu būtiskāko un raksturīgāko esmu paspējis uzķert. Es vēl varu te atrast daudz ko jaunu, bet tas vairs nebūs nekas principiāli jauns. Ar vārdu sakot, jālaižas ārā no Taškentas. Te tā pamazām organizējas viena grupa nākošsvētdien uz kalniem. Mēģināšu braukt līdzi.

18.jūlijā

Šodien nekā sevišķa. Strādājām. No rīta vajadzēja taisīt vakcināciju – pret ko īsti, nemaz nezinu. Tad ārste pārdomāja, ka nebūs īsti labi, ja tūlīt pēc potes būs jāiet tajā karstumā strādāt un atcēla uz vakaru. Dienā sākām līdzināt pamatus tā, lai varētu mūrēt virsū ķieģeļus. Vakarā, kad gājām projām, bija tomēr tā patīkami paskatīties uz tiem nolīdzinātajiem pamatiem un padomāt, ka te ir daļa arī mana darba.

Vakarā aizgāju pie ārstes. Sākumā biju nolēmis ne par ko nepotēties, murkšķēju kaut ko par angīnu. Bet, kad man laipni izskaidroja, ka tā nav kontrindikācija, ātrumā nevarēju neko citu izgudrot un padevos.

Tad kopā ar Saņu sāku dzenāt uz injekcijām pārējos. Taču drīz tepat brīvā dabā ”peredvižka” sāka rādīt ”Lēno divplāksni”. Noskatījos to ar lielu baudu, tad līdz 12 dzenājām rokā visus, kas bija izmukuši no potēm. Tad atnācām teltī, es tā puslīdz nejauši izprovocēju dziļi filozofisku disputu. Līdz kādiem 2 nostrīdējāmies, vai ir Dievs, vai nav. Tiešām piemērots temats komjauniešu nometnē.

19.jūlijā

No rīta pamodos kā salauzts. Laikam ne tik daudz no potes, kā no tā, ka vakar vēlu aizgāju gulēt. Līdz darbam gan aizgāju. Darbā izdzirdēju traku lietu. Mārīte ar diviem puišiem no mūsu nodaļas pieķerti kafejnīcā, kad uz galdiņa esot bijusi vesela pudele vīna. Drausmīgs noziegums! Lai arī cik tas nebūtu smieklīgi, tomēr visiem trim par to vienu nelaimīgo vīna pudeli draud izslēgšana no nodaļas. Paldies Dievam, aizskrienot notikumiem priekšā, uzrakstīšu, ka viss beidzās laimīgi – vienkārši ar rājienu.

Pats es pēc kādas pusstundas aizgāju no darba, bez sevišķām pūlēm dabūju no dakterienes atbrīvojumu un gāju uz telti. Pēc tam vēl ielīdu virtuvē (tur šodien dežurē mūsējie), padzēros kafiju un tad, pat nepiecēlies pusdienās, nogulēju līdz vakaram. No tās trakās gulēšanas vakarā biju īsti slims – galva pavisam dulla.

20.jūlijā

Šorīt no rīta pusseptiņos līnija – mūsu trijiem ”noziedzniekiem” oficiāli izteica rājienu. Pēc tam darbā. Šodien mūrē sienas un turpina pamatus. Pusdienlaikā gājām pēc avansa, bet nebija naudas. Ielīdu pie pārvaldes priekšnieka, tas apsolīja rīt. Vakarā bija visas lielās nodaļas priekšnieks Beļaga, kaut kāds tips no Maskavas. Runāja, ka dikti maz ko esot padarījuši. Atkal tā nolādētā runāšana par strādāšanu svētdienās.

Līdz šim vēl esmu saņēmis tikai vienu vēstuli – no papa. Kāpēc neraksta Velta – atkal pārdomajusi?

21.jūlija

Šodien mēs ar igauņiem strādājām tikai līdz 1500 – abiem svētki. Atnacu, paēdu pusdienas, lasīju Šveiku un gudroju, ko darīt. Pēc kāda laika paziņoja, ka pārvaldē var dabūt avansu – 15 rubļus. Aizgāju, dabūju, tad iegāju ”sartorašlik”, nogriezu īsākus matus un pie viena arī bārdu. Tad taisni no pārvaldes kājām aizgāju uz ”Zaļo tirgu”. Par cik bija jau ap 19.00, tirgus gandrīz tukšs. Vienā stūrī vēl šašliki, otrā pāris cilvēki pārdod melones. Cik maksā? 50 kapeikas kilogramā. Jā, padārgi. Gudroju, vai ņemt vai neņemt. Gudrodams noēdu vienu šašliku. Krāpšana! Šašliks no maltas gaļas – līdz tam pat Rīgas ēdnīcās vēl nav varējuši aizdomāties. Bez šaubām, garšīgs jau viņš ir, bet kāds tad tam vispār vairs sakars ar šašliku.

Tad piegāju un skatījos, cik tad apmēram sver tās melones. Izrādījās, ka nav tik traki. Par 50 kapeikām nopirku vidēju meloni, turpat tirgū apsēdos uz galda un noēdu. Pēc garšas atgādina banānu. Arbūzs gan ir saldāks, bet te tas labums, ka nav nepārtraukti jāspļauda sēklas.

Tad ap 8 atnācu uz nometni. Bija svinīgas vakariņas – āboli, persiki, ķīselis.

Pēc tam sadomāju braukt uz panorāmas kino. Bet kamēr tiku vēl tikai līdz pusceļam, bija pilnīgi skaidrs, ka pat uz visvēlāko seansu nepaspēt. Gāju uz ”Ugolok”. Iekšā diemžēl vairāk izskatās pēc draņķīga kroga, nekā pēc kafejnīcas. Pie tam visi galdiņi aizņemti. Pablandījos pa Gorkija parku un Revolūcijas skvēru un braucu uz nometni.

22.jūlijā

Nekā speciala, tikai vakarā aizgāju uz čaihanu, dzēru tēju un ēdu vafeles. Avārijas gadījumam (ja svētdien nebūs braucēju kalnos), sarunāju tādu rezerves grupu – Švābs, Geša, es. Ja lielāka grupa nenoorganizēsies, tad brauksim trijatā.

23.jūlijā

Vakarā paredzēts kaut kāds sarīkojums, bez tam vēl kopējā nometnes sapulce. Mani tas maz kustina, bet sakarā ar to strādā bez pusdienas pārtraukuma un darbu beidz trijos. Tas jau ir svarīgāk, jo izrādās, ka pēdējais autobuss uz Čunganu atiet 4 diena. Aizgāju pie Saņas, lai uzzinātu, vai galu galā varēs braukt vai nē, un bez tam gribēju paprasīt, lai palaiž pustrijos. Pēkšņi viņš man paziņo, ka nemaz vēl nezinot, vai rītdiena maz būšot brīva un braukt nevarot. Velns lai parauj! Aizeju pie puišiem un lamājos, lai atvieglotu sirdi. Pēkšņi Žeņa saka, ka skaidri esot zināms, ka rītdiena brīva un arī Saņa to ļoti labi zinot. Draņķis tāds! Institūtā es viņu vairs nepazīšu. Nu, ar vārdu sakot, viss beidzās ar to, ka 20 minūtes pirms trijiem aizskrēju uz nometni. Geša bija aizgājis jau ātrāk – bija atlaists izņemt avansu. Kopā ar viņu aizgāja arī Mārīte. Arī viņa taisās braukt līdzi. Švābs strādā pie betona maisītāja, kad atnāks, nav zināms.

Atnācu teltī, tur viens pats dežurants guļ un lasa grāmatu. Nu, pirmām kārtām dušā, pārģērbties. Tad atnāca Geša. Neesot dabūjis avansu. Velns lai parauj! Mārīte nebraucot. Švābs vēl nav atnācis, ja arī atnāks, nepaspēs pārģērbties. Ko tad nu darīt? Braukt vienam? Vēlāk, protams, būs nepatīkama saruna ar Saņu, bet tas vēlāk. Tagad tikai izrauties ārā. Taču par laimi ienāca teltī viens drusku pazīstams šoferis Miša – no armēņiem. Izspiedu no viņa trīnīti un iedevu Gešam. Brauksim divatā. Iztukšojām mugursomu, divās minūtēs piebāzām par jaunu – sega, fotoaparāts, svīteris. Ar vārdu sakot, steiga neaprakstāma. Tad ēdnīcā vēl dabūjām kartupeļus, sīpolus, tēju, sāli. Taisni viena mūsu mašīna gāja uz pilsētu. Braucām līdzi. Gena vēl bija dabūjis lielu kaudzi tomātu, bet tos nu es vairs ne par ko neļāvu bāzt mugursomā – tur jau bez tiem tomātiem vienas šausmas. Nu, aizbraucām apmēram līdz stacijai, tur sēdāmies tramvajā, aizbraucām līdz Navoi teātrim un te konstatējām, ka esam neglābjami nokavējuši. Vēl mēģinājām dabūt taksi, bet nekas nesanāca. Nu ko? Izdzērām gāzēto ūdeni, apsēdāmies un ēdām augļu saldējumu. Ko tālāk? Sēdāmies 1. autobusā un braucām uz autoostu, kas atrodas ... Nu neatceros vairs, kur. Jābrauc kādu pusstundu ar 3. tramvaju vai 20 minūtes ar 1. autobusu. Ja nekā netiksim uz Čunganu???, tad vismaz pievienosimies Iļjas grupai, kas arī no šejienes drusku vēlāk brauks uz kādu ieleju. Izpētījām shēmu – izrādās, ka Čimgana?? atrodas uz tā paša ceļa, bet tikai drusku sānis.

Te nu biju spiests pārtraukt, jo zvērīgi nāca miegs.

Nu, ar vārdu sakot, kamēr mēs tur grozāmies un gudrojam, pienāk viens puisis un prasa, vai negribam braukt uz Bričmallu. Tas ir tur, kur taisījās braukt arī otra grupa. Nu ko, brauksim. Kādu gabalu nostāk stāvēja viens vecs, vecs autobuss – vēl ar motoru ārpusē. Piedzinās pilns kā siļķu muca. Samaksājām pa rubulim un braucām. Vēl labu gabalu pa Taškentu, tad ārā uz šosejas. Šoseja asfaltēta, gar malām papeles. Ciemati gar šoseju ne ar ko raksturīgu neizceļas. Mazas, baltas mājiņas, niedru jumti. Tikko izbrauc no pilsētas, uzreiz redz kalnus. Nevis atsevišķus paugurus, bet veselu grēdu no vienas apvāršņa malas līdz otrai.

Pēc kādas pusstundas izbraucām caur Čirčikai. Diezgan liela pilsēta, bet neko tādu sevišķu neievēroju. Tikai viena HES, turpat šosejas malā. Pēc tam kalni nāca aizvien tuvāk. Gar ceļa malu kādu laiku gāja dzelzceļš, upe. Vēl redzējām HES, kanālus.

Šoferis visu laiku bēdājās, ka viņš esot apkrāpts, neesot pietiekoši daudz šim samaksājuši. Tik atklātu ierāvēju, jāsaka, redzēju pirmo reizi. Pamazām iebraucām kalnos. Ceļš, tiesa, iet diezgan taisni un līdzeni, nekādus serpentīnus netaisa. Braucām garām Červakas HES jaunbūvei. Tur sprosto ciet kādu milzīgu aizu. Jūra būšot lielāka par tagadējo Taškentas jūru. Jā, kamēr skatījos uz to HES, neievēroju, kur iet autobuss. Uzmetu acis ceļam – mīļais Dievs! Tas nabadziņš ložņā pa kaut kādām taciņām, tad laižas lejā gandrīz vai pa stāvu krauju. Pēc kāda laika gan atkal uzbraucām uz asfalta.

Autobusā viens vīrs mums iestāstīja, ka uz Čimganu varot tikt, vienīgi astoņi kilometri no šosejas jānoejot kājām. Nu, apspriedāmies un nolēmām, ka tad tomēr iesim uz Čimganu. Tur vismaz droši solīja kalnos sniegu.

Pēc kādām divām stundām atbraucām līdz tai vietai, kur atzarojas ceļš uz Čimganu. Taisni pagadījās uzreiz viens kravas UAZ’s, kas gāja uz Čimganu. Paldies Dievam, jo tos astoņus kilometrus mēs laikam būtu gājuši līdz rītam – te nu bija īsts kalnu ceļš, vijās kā čūska. Kalni no visām pusēm, nezini, uz kurieni skatīties. Un nav tā kā Karpatos, ka kalnus līdz pašai virsotnei klāj meži. Nē, te slejas gaisā īstas klintis. Tiesa, ir arī te līdz augšai zaļi kalni, bet ir arī tīrie akmeņi.

Izrādījās, ka mašīnas saimnieki arī ir tūristi, arī pirmo reizi brauc uz šejieni un arī nezina absolūti neko. Kad nu lieta tāda, nolēmām apvienoties. Viņi bija no Tašglavstroja – Ļuda, Ina, Jura, Boriss. Šoferis Saša – gadus 50 vecs uzbeks. Ilgi nevarējām izgudrot, kur apstāties. Nobraucām lejā pa vienu drausmīgi stāvu taciņu – nosaukt to par ceļu man nepaceļas zīmulis. Beigās mums iestāstīja vienu vietu, kur būšot ļoti laba nakšņošana – ”Orehovaja rošča”. Braucām uz turieni un pa ceļam iekūlāmies drausmīgā dubļu peļķē. Nosmērējāmies līdz acīm. Jura dubļos gandrīz pazaudēja kurpi, Ina ar pūlēm izmakšķerēja. Mocījāmies visādi, bet mašīna ne no vietas, tikai visu laiku lien tuvāk ceļa malai. Beigās palika kādi 30 centimetri. Un tur – vismaz 100 metrus augsta krauja. Godīgi sakot, ne vienu reizi vien bija tāda dedzīga vēlēšanās izņemt savu mugursomu no kravas kastes. Nu, bet tomēr visas mantiņas ir tur, kā tad nu es vienīgais savas celšu ārā. Beigās dabūjām vienu mašīnu palīgā. Velns, tas bija drausmīgs skats, kā viņas abas tur gar to kraujas malu raustījās. Bet beidzās tomēr viss laimīgi, ja neskaitīt, ka visi bija mālos no galvas līdz kājām.

Tad nu vairs ilgi nemeklējām (bija jau arī galīga nakts) un pirmajā cik necik piemērotajā vietā apstājāmies. Vakars pavēss. Uzvilku svīteri – vēl to pašu, ko vilku slēpojot Kolas pussalā. Gaiss dzidrs, debesīs bezgala daudz zvaigžņu. Tumšs, bet apkārt kalnu grēdas ļoti labi iezīmējas.

Sakūrām uguni (no kaut kādām sausām zālēm, stiebriem).Tad vakariņojām (galvenokārt uz otrās kompānijas rēķina). Mums pašiem jau bija tikai maize, kartupeļi, sīpoli, kafija ar kondensēto pienu un dr. Šlosbergas dotie dienvidslāvu koncentrāti. Bet ēdām šķiņķi, un sieru, un vīnogas, un konfektes, un desu, un tomātus ar krējumu un citas labas lietas. Nu, nav ko grēku slēpt, iemetām drusku arī šņabīti. Bet nu saki ko gribi, Taškentas šņabis tomēr ir draņķis. Iedzēru savas parastās trīs glāzītes, bet efekta praktiski nekāda. Drusku tikai nāca miegs. Gulēju uz muguras un skatījos, kā krīt zvaigznes. Te kaut kā ļoti daudz krītošo zvaigžņu.

Paēdām, padzērām, gājām gulēt. Abi ar Genu apsedzāmies ar vienu segu, mugursomu pagalvī. Sākumā spieda, sala un citas neērtības, bet vēlāk iejutos un no rīta biju ļoti neapmierināts, kad Gena mani 6 modināja. Piecēlāmies, uzvārījām ūdeni, iedzērām kafiju, piekārām pie jostas pa šņabja pudelei ar ūdeni, iebāzām kabatā pa gabalam maizes. Taisni blakus augsts, akmeņains kalns. Pats augstākais visā apkārtnē. Daudzi sniega plankumi. Aizgājām līdz pakājei, noskatījām, pēc mūsu domām, tādu vieglāku vietu un rāpāmies augšā. Jā, tas kaut ko nozīmē. No lejas liekas ne pārāk augstu, ceļš augša vienkāršs. Bet, kad sāk rāpties, tad, jo augstāk tiek, jo tālāk liekas līdz beigām. Tas kalns no malas izskatījās tā (nu neko nevar darīt, tā dienasgrāmatā iezīmētā trepīte te neparādās). Sākumā nolēmām uzkāpt līdz zemākajai daļai, tad paskatīties, ko darīt tālāk. Kāpām, kāpām. Virs mums slejas augstas, augstas klintis. Rāpies, rāpies, pēc kāda laika tās augstās klintis rēgojas kaut kur tālu apakšā pavisam maziņas. Drausmīgs skats. Sirds uzreiz tā notrīc no tā lielā augstuma. Un ka tad vēl padomā, ka tas viss vēl būtībā ir tikai sākums...

Briesmīgi gribās dzert, bet ūdens maz. Krauja stāva, jāturas pie zāles, krūmiem. Pie kura katra krūma arī nevar – daudz mežrozīšu. Arī ar zāli uzmanīgi – daži kušķi turas, bet citi trūkst. Labi vēl ja klints, pa to tā neslīd. Bet pa zāli līst augšā – vienas mokas. Nogriezām nūjas, tā kā vieglāk iet. Bet vienalga, elsojam kā nodzīti zirgi. Tā cīnījāmies kādas divas stundas. Kad bijām jau tuvu augšai, ieraudzījām, ka viena grupa tur pa augšu blandās. Tie mums pakliedza, ka te pie sniega tikt nevarot. Uzrāpāmies augšā, iedevām viņiem ūdeni un tad mūs sagaidīja pārsteigums, pie tam ļoti nepatīkams. Ko mēs tur augšā ieraudzījām? Neko! Tikai to, ka tūlīt seko ceļš uz leju. Mēs nebijām vis uzkāpuši līdz puskalnam, kā bijām cerējuši, bet savā dullumā bijām uzdrāzuši pavisam citā kalnā.

(nobeigums seko)