Pavasara ceļojums pa Eiropu. Brēmenes prelūdija.
|
Lilia Limane
|
Visu garo ziemu gaidīju pavasari, lai dotos paelpot Eiropas gaisu. Uzskatu, ka aprīlis ir piemērotākais laiks Eiropas skaistāko pilsētu apceļošanai, jo lauku apvidū daba vēl nerāda savu pilno krāšņumu. Bija doma decembrī pabaudīt Ziemassvētku fīlingu Brēmenē, kas tomēr nerealizējās un ko nu varētu kompensēt. Bija arī vēl daži vienlīdz spēcīgi izsapņoti sapņi, un lai nebūtu jāizšķiras tikai par vienu, nolēmu apmeklēt vairākas pilsētas, kas iekļaujas Ryanair galamērķu sarakstā. Izkristalizējās maršruts: Rīga-Brēmene-Barselona-Venēcija-Bergamo (ar vilcienu)-Rīga. Februārī sapirktās biļetes izmaksāja nedaudz virs 100 eur. Nedēļu pirms ceļojuma sastiepu potīti tā, ka 2 dienas vispār nevarēju paiet, bet ar intensīvu ārstēšanu, ieskaitot evijas ziedi, devos ceļā pat neklibojot. Ak, evijas ziede, kāpēc es ņēmu tevi līdzi, jo nu man tevis vairs nav!
Brēmenē iebraucu no rīta, lai nākamās dienas 6.15 lidotu tālāk uz Barselonu un, iemiesojot dzīvē daudzu latviešu ceļotāju pieredzi, pārnakšņotu lidostā. Ierašanās pilsētā no lidostas te ļoti vienkārša, apmaldīties nav kur, un nepaiet ne pusstunda, kad ērtā tramvajā jau esi sasniedzis pašu vācu birģeriskās pilsētiņas sirdi.
Ja man šodien kāds jautātu, vai vērts braukt uz Brēmeni, laikam atbildētu, ka tas atkarīgs no ceļotāja pieredzes. Ja neesi izbāzis galvu no bijušās PSRS vispār, tad sakopta vācu pilsētiņa var likties pat loti valdzinoša, bet ja esi šur tur apostījis pasauli, tad Brēmene neienes būtiski jaunu ceļotāja pieredzē, tātad bez tās varētu arī iztikt. Visumā tā ir ļoti jauka pilsētiņa ar senatnīguma garšu, daudzām izteiksmīgām skulptūrām, rotājumiem un citiem vācu smalkumiem. Kam tādas lietas sirdij mīļas, tur var sajusties pat ļoti omulīgi un patīkami. Man viņa savā stilā un mentalitātē saistījās gan ar Rīgu, gan arī lielā mērā ar Flandrijas nelielajām pilsētām. Kopumā - visnotaļ arhitektoniski smalka (centrā), sakopta, klusa un patīkama. Gana daudzskaistu un Ziemeļvācijai raksturīgu namu, kuru starpā kā jau visur, galvenajā vietā lielākā baznīca un rātsnams, pēdējais Brēmenē īpaši izcils un ievērojams, nespēj vien tik apbrīnot visu kopumā un katru tā detaļu atsevišķi.
Bija svētdiena, un pilsētiņā cilvēku maz. Ap rātsnamu klīda pārsvarā tūristu grupas, fotografējot Brēmenes muzikantus, arī es tos, kad beidzot biju pamanījusi, noknipsēju gan šādā, gan tādā rakursā. Kad tik vien atkal atklimtu līdz rātslaukumam, vienmēr tur grozījās kāda krievu grupa vai grupiņa. Arī citur pilsētā krievu valoda skanēja sevišķi bieži. Laikam krieviem šī pilsēta tik ļoti iecienīta tāpēc, ka līdzīga Rīgai.Dienas laikā izstaigāju krustām šķērsam pilsētiņas centru ar veco daļu, promenādi gar upi, kur krodziņos ēda un priecājās pārsvarā vietējie vācieši, baudīdami svētdienas pēcpusdienas omulību, kā arī nostaigāju vairākus kilometrus gar kluso kanālu, sastopot tikai riteņbraucējus, pirmās plaukstošās tulpes, zaļo zālīti (kāds prieks! ja atceramies, kāds pie mums bija 14. aprīlis), baložus, pīles, vāveres, trušus. Aizgāju līdz vējdzirnavām lielā kalnā. Kad tas viss bija apiets, apjausts un izjausts, bija vēl tikai vēla pēcpusdiena, bet skatīties vairs nebija ko. Veikali, pat pārtikas, kā jau pie svētdienas bija slēgti, bet meklēt zinātnes muzeju negribējās un rododendru dārzā droši vien nekas vēl nav saplaucis. Tā ka varu teikt-ja neplāno kādus konkrētus pasākumus vai muzejus, Brēmenes apskatei pilnīgi pietiek ar pusi dienas.
Neko labāku neizdomājusi, nolēmu iekost. Kādāsendviču pārdotavā ieraudzīju vienu pievilcīgu eksemplāru taisni manā gaumē par 2.99 eur un teicu ķīniska paskata pārdevējai, lai dod man to un tieši tādu, kā zīmējumā. Bet kas tev deva! Sākās iztaujāšana – tādu maizi vai šitādu, tik lielu vai itik, to iekšā vai šito. Ne visām tām špaizēm zināju vāciskos nosaukumus, tapēc ķīniete pasauca no kases džeku, kas pieprot angļu mēli. Es gan biju domājusi, ka vāciski protu labāk, bet varbūt izdevīgāk ar vāciešiem runāt angliski. Un tomēr lieta nebija vienkārša. Džeks pavēstīja, ka sendvičs par norādīto atlaides cenu esot tikai ar viena konkrēta veida maizi un tikai pilnu klaipu, nevis pusi (kā zīmējumā). Kad par maizi bijām vienojušies, sākās izvēles starp visādām gaļām un gaļiņām,tad salātiem, olīvēm, mērcēm , kečupiem un majonēzēm. Kad kādu 10-15 min laikā mans sendvičs, liels, ražens un bagātīgs, bija nokomplektēts, rūpīgi ietīts folijā, ielikts maisiņā un pasniegts man, pievienojot kādas 10 salvetes, tas maksāja nepilnus 7 eur. Ar brango atlaižu sendviču devos uz parciņu ēst. Vēl silts attīts no folijas, garšoja tiešām labi, īsta vācu kvalitāte. Lielākā puse bija apēsta, nepievārēto atlikumu piebeidzu lidostā pirms gulētiešanas un biju tik brangi pieēdusies, ka uz sendvičiem pat neskatījos vismaz dienas trīs, bet nākošo maltīti ieturēju tikai Barselonā ap pusdienlaiku.
Mans latvietes knauzerīgums vēl nebija izvējojis Eiropas gaisā, tāpēc mazā kolas pudelīte par 1.20 eur rātslaukuma kioskā likās par dārgu. Bet veikalu ar lētākiem dzērieniem neatradu, jo veikali svētdienā ir ciet-visi kā viens. Dzert cilvēkam pēc sendviča tomēr gribas, un skopais maksā divreiz. Espar kolu 2.50 eur lidostā.Savukārt vācu knauzerīgumu un pedantismu sajutu rītā pie drošības kontroles. Somas sver visas kāvienu. Meitene pirms manis par 900 gramiem samaksāja 20 eur. Mana kārta pienāca pie somu laišanas caur skeneri. Acīgi perfektā ordnundze izvilkano maisiņa evijas ziedi, no kuras bija palikuši kādi 30 grami neliela izmēra trauciņā. Kundze nesaprata, kas tas tāds, atvēra, paostīja. Teicu, ka man tās zāles pret kājas sāpi.Ja zāles, tad vajagot būt aptiekas marķējumam. Teicu, ka zāles ir tautas, iegādātas pie dziednieka un ka es bez tām nevarēšu paiet. Kas tev ko dzirdēs! Vēl pajautāja garam un kārnam fašistam, tas arī pamāja, ka zālēm bez marķējuma vieta miskastē. Pēc evijas ziedes miskastē ielidoja krēms no meitenes aiz manis maisiņa. Ar kaulainu aci vēl tika uzmanīta miskaste, kamēr es biju sapaunojusies un aizgājusi. Nemanīju gan, ka vecie vācu pensionāri tiktu represēti. 80-gadīgas lēdijas bariem vien dzēra kafiju un vēlāk pārsvarā tādasarī piepildīja lidmašīnu. Es pie vāciem vairs kafiju nedzēru, paldies, vācu kafija gan ir laba, bet Barselonā labāks gaiss. Un visās nozīmēs.
